Palīgmācītaja: Līvija Baltrušaite-Karzone: 

Kad viņi bija pabrokastojuši, Jēzus Sīmanim Pēterim jautāja: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mīli mani vairāk nekā šie?” Tas viņam atbildēja: “Jā, Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu.” Viņš tam sacīja: “Gani manus jērus!” Jēzus tam jautāja vēl otrreiz: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mīli mani?” Tas viņam atbildēja: “Jā, Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu.” Viņš tam sacīja: “Gani manas avis!” Trešo reizi Jēzus tam jautāja: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli?” Pēteris noskuma, ka viņš tam trešo reizi jautāja: vai tu mani mīli? – un viņam sacīja: “Kungs, tu zini visu, tu zini, ka es tevi mīlu.” Jēzus tam sacīja: “Gani manas avis! Patiesi, patiesi es tev saku: kad tu biji jauns, tu apjozies un gāji, kur gribēji; bet, kad tu kļūsi vecs, tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs un vedīs, kur tu negribi.” To viņš sacīja, norādīdams uz to, kādā nāvē Pēteris pagodinās Dievu. Pēc tam Jēzus viņam sacīja: “Seko man!” (Jāņa.21:15-19)
Man varēja būt kādi 13, 14 gadi, kad man nopirka ļoti skaistu, zaļu kreklu. Es biju nolēmusi to pirmo reizi vilkt mugurā, kad iesim ciemos pie ģimenes draugiem uz Jaungada svinībām. Atceros, kā mājās izņēmu pirkumu no maisiņa, nopriecājos un paņēmu šķēres, lai nogrieztu cenu zīmi. Viegls darbiņš, vai ne? Noņēmu cenu zīmi, vēlreiz apskatīju kreklu, un tad mani pārņēma rūgtums, jo uz muguras bija caurums. Nē, ne jau liels, bet mazs, un izskatījās kā iegriezts ar šķērēm. Tā bija šausmīga vilšanās, jo ko tad nu? Sašūt uz muguras, salīmēt, lipināt ar līmelenti?

Vai jūs kādreiz esat kaut ko salauzuši? Saplēsuši? Sagriezuši? Sarāvuši? Ir lietas par kuru pazaudēšanu vai sabojāšanu mēs ļoti nepārdzīvojam, ir tādas, kuras varam salabot, un ir tādas par kurām ļoti sāp sirds. Un ja nu mēs vairs nerunātu par lietām, bet par attiecībām, par cilvēkiem, par Dievu... kā ir tad?

Dedzība un apjukums

Mēs lasījām Jēzus un Pētera sarunu pēc brokastīm pie Tibērijas jūras. Tās bija brokastis pēc Kristus augšāmcelšanās, pēc Pētera aiziešanas zvejot. Brokastis pirms Kristus aiziešanas pie Tēva. Ļoti īpašas brokastis, ļoti īpaša saruna.

Kādu laiku pirms šīm brokastīm Jēzus Sīmani, Jāņa dēlu, bija nosaucis par Kēfu, Pēteris bija tas, kurš apliecināja, ka Jēzus ir Dieva Svētais. Pēteris bija tas, kurš nespēja iedomāties Kristu mazgājam viņa kājas, un tas, kurš teica: tad mazgā mani visu, Pēteris bija tas, kurš vēlējās Jēzum visur doties līdzi un apliecināja, ka ir gatavs savu dzīvību atdot par Jēzu. Pēteris bija tas, kuram Jēzus teica, ka gailis nebūs dziedājis, pirms tu mani aizliegsi, un tā bija, Pēteris bija tas, kurš, aizstāvot Jēzu, nocirta augstā priestera kalpam ausi, Pēteris bija tas, kurš pēc Kristus nāves un augšāmcelšanās teica, ka ies zvejot un iekāpa laivā, un devās jūrā.

Šai zvejā viņi bija vairāki kopā- Toms, Natanaēls, Zebedeja dēli un vēl divi citi (Jņ.21:2). Tai naktī viņi neko nenoķēra. Pret rītu kāds no krasta viņiem ierosināja mest tīklus laivas otrā pusē, un tur bija tik daudz zivju, ka vīri vairs nespēja pavilkt tīklus, un tad (Jņ.21:7) māceklis, ko Jēzus mīlēja, Pēterim sacīja: “Tas ir Kungs!” Sīmanis Pēteris, izdzirdējis, ka tas ir Kungs, apvilka virsdrēbes, jo viņš bija kails, un iemetās jūrā.

Pēteris metās jūrā. Pēteris metās pie Kunga. Kungs viņiem bija pagatavojis brokastis, un viņi jūras krastā ieturējās. Mācekļi jau bija sastapušies ar augšāmcelto Kristu, bet šķiet, ka viņos vēl aizvien bija kādas šaubas, apjukums. Varbūt vēl aizvien kādi domāja par to, kas bija noticis, kādas bija manas ilūzijas un cerības, un kas nupat notika? Kas notika un ko tagad darīt? Bet rītam austot, Jēzus nāk un pagatavo mācekļiem brokastis, Jēzus nāk un no jauna ieaicina attiecībās.

Rītausmā pēc tumšās nakts

Man šķiet, ka šīs brokastis un saruna bija ļoti nepieciešama Pēterim. Šķiet, ka Pēteris ir salūzis. Dvēseļu zvejnieks, drosmīgais vīrs saka: es iešu zvejot. Taču zivis tīklā neienāk. Ir laikam kāda neziņaa, baiļu, vilšanās stunda, kaut kāds apmulsums, skumjas, rūgtums, kaut kāds tāds mirklis, ka tu sāc apzināties, ka vairs nespēj tā, kā bija pirms tam, vairs nav, kā bija, bet kā tagad būs?

Modris Plāte par šo Pēteri saka – Krītot tu pats sevi iepazini. Tev vairs nav ilūziju par sevi.
Pēteris bija augstu kāpis un zemu kritis, un tagad viņam bija nepieciešamas brokastis ar Kristu, kurš viņam jautā – Vai Tu mani mīli vairāk nekā šie?

Pētera cienīgs jautājums, bet atšķirībā no iepriekšējā Pētera, kuram vajadzēja vairāk, kuram vajadzēja stiprāk, kuram vajadzēja pirmajam, šim Pēterim laikam pietiek ar to vien, ka viņš var atbildēt, „Kungs, tu zini visu, tu zini, ka es tevi mīlu. Kungs, šis ir viss, ko es varu tev dot, šī atzīšanās, ka es tevi mīlu. Es nezinu, vai vairāk par šiem, es nezinu vai stiprāk, labāk, vai esmu pirmais, bet es Tevi mīlu.”

Vai jums arī tā ir bijis? Vai jūs arī kādreiz esat krituši? Vai jūs esat visu nakti meklējuši un centušies, un pret rītu jūsu rokas aizvien ir tukšas? Vai jums tā ir bijis, kad no pirmās vietas esat nokļuvuši pēdējā, vai jūs arī esat iepazinuši sevi un esat bijuši pārsteigti no tā? Vai esat zaudējuši ilūzijas par sevi? Varbūt sevis un savas rīcības dēļ, varbūt kāda cita rīcības dēļ. Bet tad atnāk nakts, un jūs ļoti ilgojaties pēc rīta, izmisīgi gaidāt uz rītausmu...

Es nezinu, cik garas mums katram ir bijušas šādas naktis. Kādam tā varbūt ir bijusi bezmiega nakts pēc kāda strīda. Kādam tas ir bijis laiks līdzās slimam tuviniekam. Kādam pēc darba zaudēšanas, pēc kādas slimības atklāšanas, pēc tuvinieka nāves, pēc laulības šķiršanas, pēc neziņas, pēc kaut kā, ko es nespēju iedomāties. Kristus ir tuvu arī naktīs. Un tad atnāk rīts, atnāk Jēzus un saka – Vai Tu mani mīli? Gani manas avis!

Mīlestība ir bijis un ir joprojām liels noslēpums. To piedzīvojuši, mēs saprotam, ka šo noslēpumu līdz galam mēs nespējam izteikt vārdos, bet kaut kas mūsu dzīvē un mūsos ir mainījies. Un tad naktis top gaišākas un aust diena. Mēs saņemam pārdabisku mierinājumu pat tad, kad apstākļi nav daudz mainījušies. Mēs saņemam mierinājumu arī tad, ja apstākļi ir radikāli mainījušies. Un Kristus aicina – Gani manas avis. Un vēl viņš saka Jāņa 21:18-19-
Patiesi, patiesi es tev saku: kad tu biji jauns, tu apjozies un gāji, kur gribēji; bet kad tu kļūsi vecs, tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs un vedīs, kur tu negribi. To viņš sacīja, norādīdams uz to, kādā nāvē Pēteris pagodinās Dievu. Pēc tam Jēzus viņam sacīja: “Seko man!”

Mīlēt un būt mīlētam

Es vēlos pateikt vēl divas lietas no šīs sarunas. Viena ir par Jēzus vārdiem – Gani manas avis! Pēterim, tam Pēterim, kurš tik daudz piedzīvojis, viņš tagad uztic savus sekotājus. Ko gan nozīmē mīlēt Kristu? Ko gan nozīmē ganīt viņa avis?

Man prātā nāk vārdi no Lūkas 10:27-
Mīli Kungu savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu. 
Kārtējo reizi Jēzus demonstrē, ka šī mīlestība uz Dievu ir nesaraujama ar mīlestību pret tuvāko. Romiešiem 13:8-10-
Nepalieciet nevienam parādā neko citu kā vien savstarpēju mīlestību, jo, kas otru mīl, ir piepildījis bauslību. Jo baušļi: nepārkāp laulību, nenogalini, nezodz, neiekāro un ja vēl ir kāds cits bauslis – tie visi kopā izsakāmi šajā vārdā: mīli tuvāko kā sevi pašu. Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara, tātad bauslības piepildījums ir mīlestība.
Mīlestība ir tā, kas tuvākajam ļaunu nedara un kas pati kādreiz būs pārsteigta par to, cik daudz laba tā ir darījusi ne tikai tuvākajam, bet arī pašam Dievam. Mateja 25:35-36-
Jo es biju izsalcis, un jūs devāt man ēst; es biju izslāpis, un jūs devāt man dzert; es biju svešinieks, un jūs mani uzņēmāt. Es biju kails, un jūs mani apģērbāt, es biju slims, un jūs mani apraudzījāt, es biju cietumā, un jūs nācāt pie manis.
Jūs zināt, ka Jēzus ir sacījis: „Ko jūs esat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs esat darījuši man.” Tas skan tā, it kā cilvēki mums pretī atbalsotu Kristus jautājumu – Vai tu mani mīli? Ko mēs ar to darīsim? Te nav vietas labu nodomu sarakstam, instrukcijām, moralizēšanai vai idealizēšanai. Tomēr es saprotu, ka šis ir ne tikai pārdomu, bet arī rīcības vērts jautājums. Un es saprotu, ka patiesībā nemaz nav tik viegli tā mīlēt un tā ganīt Kristus avis. Tas ir šodienas izaicinājums, tas ir katras dienas izaicinājums.

Ziniet, kas vēl ir izaicinājums? Iedomāties, ja nu gadījumā es esmu bijis tas mazākais, kuru kāds ir mīlējis, mīlēdams Krist? Ja nu man ir parādīta mīlestība, ko tad? Ko tad es atbildēšu tagad, ko tad es darīšu tagad? Kā tad es ganīšu avis? Kā tad es mīlēšu Kristu, kā tad es mīlēšu pašu Dievu?

Tagad seko man!

Otrā lieta, ko es vēlos teikt. Jūs dzirdējāt, ka Jēzus teica: „Kad tu biji jauns, tu gāji, kur gribēji, kad tu būsi vecs, tu izstiepsi rokas un tevi jozīs un vedīs, kur tu negribēsi. Seko man!”

Šie ir vārdi, kas jau ilgi ir saistījuši manu uzmanību. Es esmu redzējusi, kā tie visai burtiski piepildās citu cilvēku dzīvē. Kā viņus aizved uz slimnīcu un piesien pie gultas, jo, kur reiz varošs cilvēks paliek aprūpējams un viņa paša drošības labad viņu piesien, tur kaut kas ļoti stipri ir mainījies. Es esmu dzirdējusi arī par jauniem cilvēkiem, kurus sagūsta un aizved, kur tie negrib, un es redzu, ka ir sirmgalvji, kuri staigā, kur vēlas. Ir dažādi notikumi mūsu dzīvē un būs dažādi notikumi, bet tev ir šis mirklis, kurā tu seko man. Jēzus saka: šodien, tagad, šai brīdī seko man!

Linards Rozentāls ir teicis– Mūs ne tik daudz izsaka piedzimšana un nāve, cik pati dzīve. Svarīgi ir tas, kas notiek te, mūsu dzīvē, te ir visa sāls, jēga un nozīme. 

Te ir tāpat kā iepriekš, kad mēs domājām par Pēteri – viņš bija daudz ko piedzīvojis, daudz bija noticis viņa dzīvē, un Jēzus viņam saka – seko man! Un arī mums šodien, arī Tev, kurš esi biji pirmais un tad smagi kritis un sasities, kurš esi dedzīgs Kristus sekotājs, kurš esi atkāpies, Tu, kurš esi dedzīgi sludinājis un tad saņēmis vilšanos, tu, kurš esi laimīgs, tu, kurš piekrāpts, tu, kurš esi bijis paštaisns un tad zaudējis ilūzijas par sevi, tu, kurš esi nobijies, tu, kurš esi laimīgs, tu, kurš esi mīlēts, tu, kurš ej kā uzvarētājs, tu, kurš esi brīvs un ej kur gribi, tu, kuru sāpes tur, tu, kurš zini droši, kam tici, tu, kurš šaubies, tu, kuram viss ir labi, tu, kurš esi apjucis. Būs visādi laiki, tu daudz ko piedzīvosi. Mēs piedzimstam un mēs mirsim, un mēs daudz piedzīvosim. Tas ir nenoliedzami, bet tagad – seko man! Tagad – gani manas avis! Bet tagad – vai tu mani mīli?

Dārgo rētu māksla

Japāņiem ir kāds sens keramikas trauku labošanas veids, kas saucas zelta savienojums jeb kintsukuroi/kintsugi. Šī metode aizsākusies 15.gadsmitā, kad kādam vietvaldim saplīsa porcelāna tējas tase un viņš uzdeva amatniekiem to salabot. Šī metode ir – paņemt saplēsto trauku un tā lauskas, uzklāt laku un savienot trauka saplēstās daļas, ievietot tās atpakaļ vietā un savienojošo laku pārklāt ar zelta putekļiem. Izveidojas skaista zelta šuve, piešķirot unikālu vizuālo veidolu iepriekš saplīsušajam traukam. Šī māksla nenoslēpj plīsuma vietas, bet padara visu trauku, kā citi saka, vēl skaistāku nekā iepriekš. Šāda trauku labošanas metode atgādina ieraudzīt skaisto bojātajā vai saplaisājušajā, māca pieņemt pārmaiņas. Tā ir dārgo rētu māksla.

Man šķiet, ka šīs brokastis Pēterim ar Jēzu, šī saruna par mīlestību, jaunumu un vecumdienām Pēterim bija kā atrašanās amatnieka rokās. Pētera kintsukuroi/kintsugi, lai viņš tālāk dotos apzeltīts, lai viņš atkal taptu vesels, lai viņš atkal būtu savienots, lai būtu kalpošanā Dieva valstības lietās, lai viņš varētu sekot un ganīt avis.

Ja jūs pāršķirsiet savās Bībelēs lapu uz Apustuļu darbiem, jūs tur varēsiet lasīt, ka Pēteris atkal bija starp līderiem. Viņš bija pie apustuļa izraudzīšanas Jūdas vietā, viņš sprediķoja Vasarsvētku dienā par Svētā Gara nākšanu, un pēc sludināšanas viņiem pievienojās trīs tūkstošu dvēseļu, Pēteris dziedināja, Pēteris stājās sinedrija priekšā un līdz ar Jāni teica, ka nevar nesludināt, ko ir piedzīvojis. Pēteris sludināja tiem, kuri līdz šim bija nepieņemti, gāja cietumā un brīnumaini tika atbrīvots no cietuma. Pēteris bija vīrs, kurš daudz piedzīvoja. Pēteris bija trauks, kuru salaboja prasmīgākais amatnieks, pats Kristus. Pētera plaisas Kristus aizpildīja ar savu ārkārtējo žēlastību, mieru, mīlestību, piedošanu, klātbūtni, patiesību.

Arī šodien Kristus salabo salauztus traukus, salauztas sirdis, salauztus mūs. Vai jūs tam ticat?

Izdzīvotā ticība

Dallas Alberts Willards, amerikāņu izcelsmes filozofs, ir teicis, ka mēs neticam kaut kam, vienkārši pasakot, ka mēs tam ticam, mēs neticam pat tad, kad mēģinām noticēt tam, ka mēs ticam. Mēs kaut kam patiesi ticam tad, kad rīkojamies tā, it kā tā būtu patiesība. Lai mums būtu vieglāk to saprast, es to ilustrēšu ar piemēru.

Vai jūs ticat, ka iela jāšķērso pie zaļā luksofora signāla? Vai jūs šķērsojat ielu pie zaļā luksofora signāla? Varbūt jūs šķērsojat ielu pie dzeltenā luksofora signāla? Vai pie sarkanā luksofora signāla? Ja es pasaku, ka es ticu, bet to neievēroju, es laikam tomēr tam neticu. Ja es mēģinu sev iestāstīt, ka es tam ticu, bet līdz galam neesmu pārliecināts, un tomēr šķērsoju ielu arī pie sarkanā un dzeltenā luksofora signāla, es tam neticu.

Mēs mēdzam šodien runāt, ka cilvēki neizdzīvo savu ticību vai dzīvo pretēji tam, kam tic. Bet patiesībā cilvēki nedzīvo pretēji tam, kam tic. Mūsu dzīvē, rīcībā patiesi atklājas tas, kam mēs ticam. Mēs vienmēr dzīvojam tā, kā mēs ticam. Un tā taču ir ar mīlestību, vai ne? Ja mēs kādu mīlam, mēs pret viņu tā arī izturamies. Tā, kā mēs saprotam, kas ir mīlestība. Tā, kā mēs vēlamies, lai mūs mīl.

Ja nu šodien Kristus tev pajautā – Vai Tu mani mīli?

Tad Seko man! Tad Gani manas avis! Tad mīli mani!
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Ierakstīt komentāru