Mācītāju algas

Vai jūs zināt, cik lielas algas saņem Latvijas adventistu mācītāji? 800 eiro bruto jeb “uz papīra”, pirms nodokļu nomaksas. Pēc nodokļu novilkšanas tie ir 570 eiro un 54 centi (saskaņā ar Latvijas likumiem, ja ir apgādībā bērni, kuri ir reģistrēti uz viņa, nevis dzīvesbiedres vārdu, tad izmaksājamā summa ir lielāka). Tomēr ne visi saņem šos 570 eiro. Patiesībā aptuveni tikai trešā daļa no visiem saņem pilno summu. Pārējie saņem mazāk, jo vai nu nav ordinēti, vai ir pensionēti (tad baznīca maksā mazāk), vai strādā uz pusslodzi (savienībā uzskata, ka darbu apvienot ar citiem pienākumiem pilnvērtīgi nevar). Tā kā alga nav liela, uzrunātie mācītāji tās apmēru mums neslēpa. Tiesa, ne visi gribēja, lai minam viņu vārdus, un to mēs respektējam.

Mācītāju algas nav publiskas, un mācītāji atzīst, ka viņi īsti nezina, cik saņem citi kolēģi. To, ka dalījums ir atkarīgs no ordinācijas un izglītības iespējām, tas nav noslēpums, bet pēc kādiem koeficientiem viss tiek aprēķināts — to mācītāji sacījās nezinām. Tiesa, sarunās bija jaušamas zināmas bažas par to, cik tas ir godīgi un pareizi. Šis fakts, piemēram, nozīmē to, ka sievietes mācītājas nekad nevarēs būt līdzvērtīgas vīriešiem, jo viņām ordinācija ir liegta. Pasaulē tas savulaik radīja viļņošanos, jo, piemēram, ASV starpība starp ordinētu mācītāju un palīgmācītāju atalgojumā ir vēl lielāka nekā Latvijā. Vispasaules līmenī to atrisināja ar atšķirīga pilnvarojuma ieviešanu (Commissioned Ministry Credential), kas pielīdzina neordinētas mācītājas algu ordinēta mācītāja algai. Tiesa, pagaidām šis pilnvarojums sievietēm mācītājām Latvijā nav ieviests.

Ir mācītāji, kas patiešām saņem ļoti maz. Viena no tādām ir Ilva Liepiņa, kura darbojas divās draudzēs — Alūksnē un Gulbenē. Slodze ir liela. Divas reizes mēnesī viņa ir abās draudzēs, no rīta vienā — pēc tam brauc uz otru. Bet Alūksnē dievkalpojumi ir katru nedēļu. Katru mēnesi tiek rīkoti bērnu dievkalpojumi, uz kuriem ierodas apmēram 25 bērni. Viņiem tiek organizētas arī radošās darbnīcas, pēc tam svētku vakariņas. Ilva ir vēl Ceļa meklētāju skolotāja. Tāpat viņa ir apņēmusies reizi divos mēnešos apmeklēt katru draudzes locekli. Protams, visi administratīvie darbi, dažādi atsevišķi pakalpojumi (bēru izvadāšana utt.). Šo atbildīgo darbu viņa pārņēma no sava vīra Almanta Liepiņa, kad viņš smagi saslima.

Ilva atzīst, ka brīvu brīžu viņai nav, bet darīt visu citādi viņa nav spējīga. Diemžēl mācītājas alga ir 277 eiro, plus 99 eiro degvielas izdevumiem, lai viņa varētu nokļūt abās draudzēs. Kāpēc tik maz? Izrādās, viņai situācija dramatiski pasliktinājusies pēc pēdējā kongresa. Iepriekš viņa saņēma divas reizes vairāk, jo draudžu savienība viņai maksāja viņas vīra algu un palīdzēja segt dzīvošanas izmaksas. Tā kā Almants slimības dēļ nebija spējīgs darbu veikt, piecu gadu garumā to darīja Ilva, un savienība maksāja Almanta algu viņai. Taču pēdējā kongresa laikā tika nolemts jautājumu sakārtot, un Ilvu pieņēma oficiāli darbā. Tomēr jaunajai padomei nepatika fakts, ka mācītāja paralēli piestrādā (to viņa darīja vēl pirms pieņemšanas darbā) Mūzikas skolā. Ilva atzīst, ka mūzika ir viņas sirdslieta un hobijs, tāpēc viņai būtu grūti atteikties no mūzikas darba. Viņa raksta šādi:

Kad bīskapa vietnieks atbrauca pateikt ziņu par algas samazinājumu, tam bija divi skaidrojumi — es strādāju arī Mūzikas skolā, tātad neesmu pilnas slodzes darbiniece, un otrs skaidrojums — kad manis aprūpētās tālās provinces mazskaitlīgās draudzes aizsūtītu uz Rīgu Kunga daļu pāri par 1000 eiro mēnesī, manu algu būtu iemesls pārskatīt paaugstināšanai: “Galvenais, ir visas iespējas attīstībai.”

Ņemot vērā to, ka lielus izdevumus prasa arī Almanta ārstēšana, Ilva bija spiesta meklēt nākamos papildus darbus. Tāpēc tagad viņa strādā arī par mūzikas skolotāju divās pamatskolās, plus vada skolas kori un darbojas ar pirmskolas bērniem. Ilva atzīst, ka citādi viņi nespēj izdzīvot. Viņa piekrīt, ka viņas darba dienas garums nav adekvāts, diemžēl citu risinājumu viņa šobrīd neredz.

Viens no mācītājiem, kuru uzrunājām, atzina, ka viņa atalgojums ir vēl mazāks. Viņš gan nevēlējās publiski izpaust savu vārdu, taču viņa alga uz rokas ir 113 eiro un divi centi. Līgumā, kāds viņam noslēgts ar draudžu savienību, gan ierakstīts cits skaitlis – 400 eiro bruto, taču pirms gada LDS vienpusēji nolēmusi summu samazināt, viņu pašu par to pat nebrīdinot. Kā viņš pats sapratis, tas tāpēc, ka, lai spētu uzturēt ģimeni, viņš paralēli strādāt citā darba vietā. Viņš raksta šādi:

Šis stāsts ir sāpīgs nevis atalgojuma ziņā, bet tajā, ka, pēc bīskapa stāstītā, pagājušā gada oktobrī tika pieņemts lēmums algu komitejā man algu samazināt, bet es par to uzzināju tikai 2017. februārī, saņemot atalgojumu par janvāri. Kopš tā brīža neviens nav ne zvanījis, ne jautājis. Bija pašam jāzvana un jājautā, kāpēc tā? Vēlos piebilst, ka ar mani nav slēgtas ne kādas papildus vienošanās, un joprojām juridiski spēkā ir 2015. gada līgums un tā atalgojums, taču visu gadu man tiek maksāts mazāk tikai tāpēc, ka strādāju paralēli pilnas slodzes darbu.

Lai gan viņa darba apjoms ir mazāks nekā, piemēram, Ilvai, viņš pat atsūta tabulu, kurā izrēķinājis, ka mēnesī darbam draudzē iznāk veltīt vismaz 80 stundas. „Man ir laimējies, ka mans ikdienas darbs mācītāja darbam netraucē,” viņš raksta. „Ja man nepieciešams izrauties apmeklējumā, bērēs vai vēl kādā mācītāja pienākumā, mana priekšniecība ir pretimnākoša un tai nav problēmu. Man ikdienas darba vieta neiebilst, ka es paralēli strādāju baznīcā. Skumīgāk ir tas, ka mūsu draudžu savienībai ir iebildumi, ka mācītāji strādā paralēli.” Viņš vēl piebilst, ka viņu apbēdina attieksme. No draudžu vadības tikai mācītāju pārraugs–mentors interesējoties, kā viņam klājas mācītāja darbā.

Ja runājam par vispārējo situāciju Latvijā, oficiāli šobrīd vidējā alga valstī pārsniedz 900 eiro mēnesī. Tomēr tie ir tikai oficiālie skaitļi. Saskaņā ar aplēsēm, apmēram 25 procenti no ekonomikas ir „ēnā”, proti, cilvēki saņem aploksnēs. Tādēļ, saskaņā ar ekspertu aprēķiniem, vidējā alga Latvijā ir virs 1000 eiro, turklāt cilvēkiem ar maģistra izglītību (ko baznīca sagaida no mācītājiem) algas slieksnis ir vēl krietni augstāks. Šie skaitļi nozīmē to, ka Latvijā adventistu mācītāji saņem algu krietni zem vidējās. Tiesa, samaksa ir augusi, jo tā ir bijusi vēl zemāka. Algas palielinājās līdz 2009. gadam, kad ekonomiskā krīze ietekmēja arī baznīcu. Toreiz mācītājiem algas nācās samazināt, un paaugstināt līdz pašreizējam līmenim tās varēja tikai 2015. gadā.

Adventistu baznīcas bīskaps Vilnis Latgalis sarunā ar VA atzīst, ka mācītāju trūkst. Un viens no iemesliem ir nekonkurētspējīgais atalgojums. Atrast jaunus mācītājus, kas gatavi mācīties, kļūst arvien grūtāk. Bīskaps piekrīt, ka jādomā par strukturālām pārmaiņām un jāmeklē iespējas situāciju mainīt. Pacelt algas pašreizējā budžeta ietvaros, kā saka bīskaps, nav iespējams (par kopējo budžetu un finansiālu situāciju stāstīsim nākamajos rakstos).

Protams, visi mācītāji saka, ka Dievs par viņiem gādā. Izdzīvot var. Laulātie draugi strādā, paši piestrādā, tiek meklēti visādi risinājumi, arī draudzes locekļi palīdz. Pat Vilnis Latgalis stāsta, kā kāds brālis atnesis pārtiku, kad nebija ko ēst — jo Dievs viņu tam bija pamudinājis.

Tomēr acīmredzams ir fakts, ka mācītājiem visu mūžu cīnīties ar trūkumu ir grūti.  Viens cits no mācītājiem mums raksta šādi:

Citreiz esmu no kādiem dzirdējis, ka mācītājiem jau daudz vairāk nevajagot maksāt, jo viņiem Dievs īsto algu došot mūžībā. Bet mācītājiem tāpat kā jebkuram ir jāmaksā rēķini. Mācītājs jau tāpat kā jebkurš cits grib kādreiz arī aizbraukt ar savu ģimeni kādā ceļojumā — ja ne katru gadu, tad vismaz kādreiz.

Kāpēc tā, kādi ir risinājumi? Arī par šo pašiem mācītājiem ir ko teikt. Taču vispirms nākamajos rakstos par to, vai esam unikāli? Kāda ir situāciju citās valstīs, kā tur draudžu vadītāji tiek galā? Un kas notiek citās baznīcās, citās konfesijās? Un vēl, ko paši draudzes locekļi saka par mācītāju algām un to, vai, viņuprāt, mācītāji ir pelnījuši saņemt vairāk?