Intervija ar sevi – Cauri „nāves ielejai”


Toreiz, kad Sarmīte Iveta Lauberte bija smagi slima, viņa deva Dievam vairākus solījumus, kurus izpildīs, ja tiks dziedināta, un šis raksts - liecība ir viens no viņas solījumiem.
Ja nebūtu bijis Dieva Vārda, ja nebūtu bijis Dieva dziedinošā pieskāriena, Sarmīte nebūtu dzīva un šī raksta nebūtu. Varētu sarakstīt grāmatu par to, ko viņa piedzīvoja un pārdzīvoja šajā slimošanas laikā...

Atpakaļ pagātnē
2007. gada pavasarī man sāka sāpēt roka, strauji palielinājās padusē limfmezgli, sāka sāpēt kakls, sejā kļuvu bāla. Jau ilgu laiku jutos ļoti sagurusi, taču nesapratu, kāds tam iemesls. Pirms tam vietējā poliklīnikā apmeklēju zemūdens masāžas.
Man jau bija tālejoši plāni tuvākajai nākotnei, BET... tad manai dzīvei pēkšņi tika pārvilkta pāri pelēka svītra.
Vērsos pie vairākiem ārstiem, bet man ilgi nevarēja noteikt diagnozi. Lietoju dažādas antibiotikas, ko bija izrakstījuši ārsti. Viņi domāja, ka tā ir parasta apaukstēšanās. Darīju visu iespējamo, ko tajā brīdī sapratu. Pēc laika pārstāja sāpēt kakls, pārējie simptomi manu ķermeni neatstāja. Vēl joprojām jutos slikti – gan fiziski, gan emocionāli. Sākās izmisums. Laiks gāja...
Es turpināju strādāt. Tajā laikā strādāju par grāmatvedi. Neviens nezināja, pat pati, cik slima patiesībā biju.
Es ticēju Dievam, un 2007.gada jūlijā Rīgā mācītāji Andrejs Āriņš un Vilnis Latgalis mani svaidīja ar eļļu, saskaņā ar Jēkaba vēstuli 5:14-15. Pieceļoties no lūgšanas, Andrejs Āriņš sacīja, ka Dievs vadīs mani pie pareiziem ārstiem. Siltums un vieglums ienāca manā dvēselē, un gribējās smaidīt! No šī brīža Dievs pie manis sāka darboties.
2006.gada 28.aprīlī absolvējot LLU Ekonomikas fakultāti.
Man jau bija plāni tuvākajai nākotnei,
es vēlējos turpināt mācības maģistratūrā...

Nāves priekšvēstnesis
2007.gada 13.septembrī iestājos Latvijas Onkoloģijas centra (LOC) slimnīcā. Man tika paņemtas visādas analīzes, veikti dažādi izmeklējumi un tad diagnosticēta ļauna saslimšana - divi ļaundabīgi audzēji ar metastāzēm... Kad ārsti man pateica diagnozi, biju pārsteigta, šokēta un sagrauta. Man nebija histērijas, es tikai klausījos šausmīgo vēsti. Es domāju: „Dievs, kāpēc?”...
Ārsti man neteica, ka es miršu, bet neteica arī, ka dzīvošu. Viņi sacīja: „Mēs darīsim visu iespējamo.” Es piezvanīju saviem tuviniekiem un pastāstīju ārstu prognozi. Es sacīju: „Es negribu mirt! Es gribu dzīvot!”
Piektdien, 14.septembrī, sanāca kopā ārstu konsīlijs un man nozīmēja divas operācijas, ķīmijterapiju un staru terapiju.
Es tam nebiju gatava. Slimība man bija smags pārbaudījums. Es lūdzu Dievu, lai izlemtu, ko darīt tālāk? Līdz šim brīdim man nebija ienākusi prātā vēža iespēja. Es cīnījos sevī, vai man pieņemt operāciju vai nē, vai man pieņemt ķīmijterapiju vai nē. Bet beigās padevos. Tā sākās mans ceļš kopā ar Dievu cauri „Nāves ielejai”.
Es sapratu, ka man priekšā ir liela cīņa ar sevi par sevi. Tātad cīņa! Tas viss sākās septembrī.

Nepadoties
Ārstēšanās. Protams, šis process nebija patīkams. Taču es biju apņēmusies kļūt vesela. Es noskaņoju sevi pozitīvi. Ārstēšanās laikā pārcietu divas smagas operācijas, astoņus smagus ķīmijterapijas kursus. Viss ilga gandrīz gadu. Atzīstu, tas bija grūti. Operācijas bija veiksmīgas, bez sarežģījumiem. Visbriesmīgākā man bija ķīmijterapija – nelaba dūša (lāgā nevarēju neko ieēst), nespēks, nogurums, sāka pastiprināti izkrist mati, sāka trūkt elpa. Pēc pirmās ķīmijterapijas zaudēju samaņu. Pēc nedēļas biju atbraukusi uz LOC poliklīniku konsultācijā pie imunologa. Pēc ārsta apmeklējuma zaudēju samaņu. Operatīvi tika izsaukta ātrā palīdzība, viss beidzās labi. Ļoti sāpēja locītavas un kauli. Katru dienu lūdzu Dievam spēku un atbrīvošanu no sāpēm, un tās pamazām atkāpās. Ārstēšanos vajadzēja izturēt, lai atgrieztos dzīvē. Es ticēju, ka izdzīvošu.

Ticībai uzvarot
Šajā grūtajā cīņā mani atbalstīja ne tikai tuvinieki, darba kolēģi, bet arī mana draudze Aizkrauklē, kura palika kopā ar mani un iesaistījās karstās lūgšanās. Visi mani iedrošināja - gandrīz katru dienu kāds piezvanīja, saņēmu neskaitāmus SMS, un vēl daudzie apciemojumi slimnīcā...
Mani atbalstīja mācītājs Andrejs Āriņš un vēl daudzi, daudzi labi cilvēki visā Latvijā, arī ārpus Latvijas robežām, kuriem esmu šodien ļoti, ļoti pateicīga. Es paļāvos uz cilvēkiem, kas lūdza un gavēja par mani. Viņi darīja visu, kas nodrošināja līdzsvaru un mieru manā sirdī. Un tā citu cilvēku lūgšanām bija mani jāuztur un jānes cauri šim cīņu laikam, un ne tikai viņu lūgšanām. Es sapratu, ka manas dziedināšanas saņemšana ir atkarīga arī no manām personīgām attiecībām ar Dievu.

Ticības spēkā
Sātans gribēja man atņemt ticību par dziedināšanu. Pēc svaidīšanas ar eļļu fiziski jutos it kā bez izmaiņām, bet es katru dienu ticībā Dievam apliecināju, ka esmu jau dziedināta. Es negaidīju, kad dakteri man pateiks, ka esmu vesela, bet pati sev teicu, TICU, ka jau esmu dziedināta, neskatoties ne uz kādām analīzēm!
Es noskaņoju savu prātu, ka es nevēlos mirt. Es slavēju Dievu par Viņa lielajiem brīnumiem manā dzīvē - izglābšanu no slīkšanas, no degošas mājas…
Es pārbaudīju savu sirdi. Es lūdzu Dievu par cilvēkiem, kuri varbūt varēja pret mani just rūgtumu - kam man bija vajadzīgs piedot vai kuriem vajadzēja piedot man. Es atbrīvoju sevi no visa tā, atdodot to Jēzum.
Es lūdzu par citiem cilvēkiem, kam arī bija vajadzīga dziedināšana. Es sapratu, ka Dievs vēlas, lai es to daru īpaši šajā laikā.

Mans dzīvības avots
Ik dienu iegremdējos Viņa Vārdā, lai saņemtu stiprinājumu, iedrošinājumu un paļāvību. Es lasīju Ījaba grāmatu, es lūdzu Dievu pēc Bībelē esošajiem dārgajiem dziedināšanas apsolījumiem. Katru reizi, kad gāju uz ķīmijterapiju, centos nešķirties no Bībeles. Pirms katra ķīmijterapijas seansa lūdzu Dievam aizsardzību savam organismam, pēc apsolījuma no Marka evaņģēlija 16:17, 18.

Cīņa ar bailēm
Man nācās karot ar bailēm no pretinieka puses.
Ārstēšanās laikā vairākas lietas, ko biju dzirdējusi no dažādiem cilvēkiem, manā sirdī iedvesa bailes. Man visvairāk bija jācīnās ar šīm domām, un arī tagad man joprojām nākas dažreiz tām pretoties.
Sātans man sūtīja ciešanas caur kādiem ārsta vārdiem. Viņš sacīja, ka ar šo diagnozi slimnieks var nodzīvot no diviem līdz pieciem gadiem… no diviem līdz pieciem gadiem… no diviem līdz pieciem gadiem. Mūsdienu medicīnas zinātne ar šādu audzēju veidu slimniekam spēj tikai nedaudz paildzināt dzīvi. Šos vārdus sacīja kāds ārsts no „Veselības centra 4” TV-1 raidījumā „Dzīvīte”. Reiz, gaidot rindā pie savas ģimenes dakteres, dzirdēju divu pacienšu sarunu, kad viena sacīja otrai: „Viņai bija vēzis, viņa bija tik ticīga, tik ticīga, bet tomēr nekļuva vesela, viņa nomira.” Sātans pielietoja sāpju ieroci un tad teica: „Tu mirsi!”
Lai atturētu savu prātu no iekļūšanas negatīvajā, es sacīju: „Ar Jēzus brūcēm es esmu dziedināta… ar Jēzus brūcēm es esmu dziedināta.” (1.Pētera 2:24) Tā bija mana cīņa un bezgalīgā uzticēšanās savam Glābējam.
Ik dienas piesaucu Dieva Vārdu un kļuvu aizvien stiprāka un pārliecinātāka.

Cilvēku aizlūgšanas
Kad atrados slimnīcā, es lūdzu Dievam atsūtīt savus cilvēkus, kas par mani aizlūgtu. Un viņi viens pēc otra sāka ierasties slimnīcā.
Gaiļezera slimnīcā bija kapela, kuru bieži apmeklēju. Atceros kādu no reizēm, kad kopā ar māsu Solveigu satikām pie kapelas ticīgās māsas no dažādām konfesijām. Viņas katru nedēļu sapulcējās Gaiļezera slimnīcā, lai aizlūgtu par slimniekiem. Ticības māsas bija gatavas uzreiz lūgt par mani un man pateikt, kā Dievs viņas ir izdziedinājis no vēža bez operācijas.
Pateicos, ka Dievs man deva aizlūdzējus. Kas var būt labāks, ja par mums citi aizlūdz! Manī iestājās pārdabīgs miers. Jutos kā ietīta siltumā, kā vatē. Tas, ka tev blakus ir kāds, kas ar tevi ir lūgšanā, kad tu cīnies ar savu slimību, nozīmē ļoti daudz. Bija cilvēki, kas mani šajā laikā redzēja raudam un sāpju varā. Šie cilvēki atkal un atkal man no jauna atgādināja: „Tev būs labi!” Mēs kopīgi meklējām Dievu, un Dievs mums rādīja Savas lietas caur Vārdu, ko man dalīja cilvēki. Pie Jēzus ir miers. Viņš ir mūsu miera Lielskungs.
Kad mana ticība šķita novājināta, vienmēr bija kāds izteikums (iedrošinājums) no maniem ticības draugiem, kas to pacēla, vai arī tas Kungs runāja manā sirdī kādā citā veidā.

Nav nejaušību
Kāda ticības māsa man sacīja: „Tas, ka tu atrodies slimnīcā, nav nejaušība, Dievs tevi lieto, lai tu nestu liecību par Viņu arī šeit!” Sāku rīkoties. Piezvanīju māsai Solveigai, lai viņa man atved kristīgo literatūru.
Ārstēšanas laikā bija iespēja tikties ar dažādiem slimniekiem. Viena daļa pilnībā bija pakļāvušies bailēm, līdz ar to bezcerībai. Viena daļa neuzticējās ārstēšanai. Nenoskaņoja sevi pozitīvi.
Taču Dieva Vārds varēja uzrunāt katru bezcerīgu slimnieku. Dāvinot un pārdodot grāmatas slimniekiem, man bija iespēja pastāstīt arī par saviem piedzīvojumiem ar Dievu. Dodot citiem, tiku stiprināta arī pati. Šajā laikā ieguvu labus draugus, ar kuriem joprojām sazinos.
Dievs mani saveda kopā ar brīnišķīgu māsu Lolitu no Rīgas I draudzes. Viņa man kā sargeņģelis bija nolikta blakus par stiprinājumu. Man bija gaidāma otra operācija. Viņa mani un ne tikai mani, bet arī pārējās palātas kaimiņienes bieži uzmundrināja ar vārdiem no Bībeles: „Esiet stipri un droši! Nebaiļojieties un nebīstieties no viņiem. Jo Tas Kungs, tavs Dievs, Viņš iet ar tevi, Viņš tevi neatstās, nedz tevi pametīs." (5.Mozus 31:6)
2008.gada 27.aprīlī mantziņu sanāksmē Rīgā.

Aiz muguras jau bija divas smagas operācijas,
septiņi smagi ķīmijterapijas kursi, vēl bija palicis - astotais...

Mana ģimenes dakterīte reiz jautāja, ko es tādu lietojot, ka tik labi izskatoties?..

Sadzirdēt Dieva balsi
2008.gada 11.martā man bija paredzēta otrā operācija. Naktī no 10.marta uz 11.martu dzirdēju klusu balsi, kas man sacīja: ”Tu esi vesela!”, ko arī apstiprināja visi mani tālākie izmeklējumi.
Pateicos māsai Annai Bitei, kura man īsu laiku pirms šīs operācijas uzdāvināja mazu, bet man ļoti svarīgu tajā brīdī papīra lapiņu, kurā mani pirmajā brīdī piesaistīja vārdi – „Ieklausoties Viņa balsī.” Tālāk sekoja vārdi no Bībeles: „Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko.” (Jāņa 10:27) Tas mani stiprināja. Šajā laikā man bija īpaši svarīgi paļauties uz Dievu un visu laiku sarunāties ar Viņu, un sadzirdēt Viņa balsi, lai saprastu Viņa vadību. Es un Dievs – viens pret vienu.

Mans brīnums ir apstiprinājies
Mana dakterīte kādu dienu vēlāk, pēc otrās operācijas, ienāca palātā un sacīja: ”Mēs tev neko neatradām, nevienu sliktu šūnu, viss ir pazudis. Pateicies Dievam!” Analīzes bija apstiprinājušas, ka Dievs ir veicis brīnumu! Audzēja nebija. Slava Dievam! Mana sirds Dievam priekā gavilēja.
19.jūnijā iestājos LOC starošanas nodaļā. Pirms tikšanās ar starošanas nodaļas vadītāju lūdzu Dievu, lai Viņš man dod atbildi caur šo dakteri, vai man starošana ir nepieciešama. Kad ārste iepazinās ar manu analīžu un izmeklējumu rezultātiem, sekoja jautājums: „Vai es to vispār vēloties?” Sapratu, ka tā ir atbilde no Dieva. Zināju, ka esmu dziedināta, un viss. Parakstīju papīrus par to, ka atsakos no ārstēšanas, un slimnīcu atstāju jau nākamajā dienā, un šodien joprojām jūtos labi.
Drīz apritēs trīs gadi pēc šīs smagās saslimšanas. Tas brīnums, ka es vēl joprojām esmu dzīva, ir pierādījums, ka Dieva Vārds darbojas un dziedina, un Dievs ir dzīvs!
Jēzus nav mainījies. Viņš ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi (Ebrejiem 13:8). Un Viņa dziedinošais spēks šodien ir pieejams katram.

Svēto Rakstu pielietošana, lai iegūtu dziedināšanu
Ja šodien kāds cieš no smagas slimības un ārsti pat ir atteikušies ārstēt, tad paliek vēl viena cerība – Jēzus. Viņš dara brīnumus vienmēr, kad paļaujamies uz Viņa Vārdu!
Dieva Vārds izglāba manu dzīvību. Katru dienu es lasīju daudzas Rakstu vietas.
Salamana Pamācībās 4:20-22 sacīts:
Mans dēls, ievēro Manus vārdus, un lai tava auss nosliecas Manai runai pretī! Lai tie neizslīd no tavas apziņas un redzes loka; saglabā tos savā sirdī! Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un ir zāles visai viņu miesai, kas dziedina.
Es zināju, ka, ja man nepaliks labāk, tā nebūs Dieva vaina, jo Dieva Vārds nekad nekļūdās.
Viena no Rakstu vietām, ko es lasīju katru dienu, bija 1.Pētera 2:24:
Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti.
Mans ceļš veda cauri „Nāves ielejai”. Brīžiem likās, ka tas nebeigsies, un tomēr es apliecināju: „Jēzus brūcēs esmu dziedināta.”
Savā cīņā ar slimību es sapratu, ka dziedināšana nevar nākt automātiski. Es cīnījos ar slimību, izmantojot Dieva Vārdu un savu ticību.
Kādā grāmatā lasīju ārstu teikto, ka cīnītāja persona spēj uzvarēt slimību daudz labāk nekā pasīva persona. Cilvēka imūnajā sistēmā esot iestrādāts kaut kāds mehānisms, kas sākot darboties tikai tad, kad slimnieks kļūst par cīnītāju. Tātad cīņa par uzvaru!

2017.gada vasarā
Es dzīvoju, lai priecātos par Dieva klātbūtni,
lai kalpotu Viņam un, lai parādītu Viņa mīlestību
un pasludinātu Viņa Vārdu.
Atgriešanās dzīvē
Dievs mani izdziedināja pārdabiskā veidā – šādi atbildot uz lūgšanām un ticību Viņam. Esmu Dieva izlūgta. Esmu atgriezusies dzīvē kā cits cilvēks. Es dzīvoju! Slimības laikā izvērtēju dzīvi, uz daudzām lietām paskatījos no cita skatu punkta. Ir mainījušies mani dzīves pamatprincipi. Es esmu piedzimusi no jauna ar jaunu sirdi un jaunu prātu. Ir mainījušās manas prioritātes dzīvē, ir mainījusies mana vērtību sistēma. Man jau bija plāni tuvākajai nākotnei, es vēlējos turpināt mācības maģistratūrā, BET tagad turpinu mācīties Dieva augstākajā debess skolā. Es esmu laimīga Jēzū…
Īsi pēc tam, kad biju pabeigusi savu ārstēšanās kursu slimnīcā, manās rokās nejauši nonāca maza grāmatiņa par dziedināšanu no vēža. Mani spēcīgi uzrunāja grāmatas autores vārdi, kura pati tika izdziedināta: „…Viņš tevi mīl, Viņš tevi aizskāra un tevi dziedināja. Tagad vairs neej atpakaļ pasaulē, bet sevi pilnīgi veltī Jēzum. Kalpo Viņam par visiem simts procentiem visās savās atlikušajās dzīves dienās… Viņš tevi dziedina, lai tevi atdalītu Saviem mērķiem. Tu esi Viņa izvēlēts trauks, lai dzīvotu savā izdziedinātajā ķermenī un to pareizi lietotu.”

Novērtējums
Man atmiņā ir palikuši mācītāja Andreja Āriņa sacītie stiprinājuma vārdi toreiz: „Meklē dzīvē pozitīvo un neieciklējies uz negatīvām lietām!” Es cenšos izvairīties no negatīvām domām un sajūtām. Tā vietā vairāk domāju par pozitīvo un par to, ko vēlos šajā dzīvē sasniegt. Un tādas domas man atkal un atkal liek saņemties un tiekties uz priekšu.

Mana misija
Manas dzīves misija ir, neatkarīgi no tā, cik ilgi dzīvošu, mīlestībā liecināt par Dievu un Viņa brīnumdarbiem, ko Viņš ir izdarījis manā un citu cilvēku dzīvē.

Sirsnīgi pateicos visiem, visiem tiem, kuri bija kopā ar mani šajā grūtajā laikā! Lai Dievs jūs visus bagātīgi svētī!

Sarmīte Iveta Lauberte, Aizkraukles draudze
Intervija ar sevi – Cauri „nāves ielejai” Intervija ar sevi – Cauri „nāves ielejai” Reviewed by VA redakcija on sestdiena, decembris 30, 2017 Rating: 5

Nav komentāru:

ads 728x90 B
Nodrošina Blogger.