Kam uzticas draudzes locekļi?

Es nezinu, kā tā nauda tiek izlietota. Bet savas vietējās draudzes vadībai es uzticos un zinu, ka tā tiks izmantota kā pienākas,

saka viena no draudzes loceklēm, jautāta, kāpēc viņa savu desmito liek nevis aploksnē, bet gan kopējā ziedojumu šķīvī. Viņa gan lūdz publiski savu vārdu neminēt.

Skaļi cilvēki par to nerunā. Taču šādi rīkojas. Un ne tikai Latvijā. Citviet pasaulē esot līdzīgi. Turklāt šī tendence kļūst arvien pamanāmāka. Kāpēc gan tā? Kāpēc cilvēki nav gatavi maksāt, lai gan no tā ir atkarīga viņu mācītāja alga?

Šī varētu būt mūsu rakstu sērijas neobjektīvākā sadaļa. Jo socioloģisku aptauju mēs neesam veikuši un aprunājāmies tikai ar atsevišķiem draudzes locekļiem. Kā jau zinām, mēs visi esam dažādi. Turklāt rīcību nosaka subjektīvā pieredze — gan draudzes mācītāja personība, gan paša izpratne, gan tas, kas ir piedzīvots draudzē.

Viena no aptaujātajām sievietēm, kas dzīvo ārpus Rīgas, atzina, ka viņa pārtraukusi dot desmito tiesu pēc tam, kad sākušās jukas Centra draudzē.

Es visu to, kas notika Rīgā, nezinu, taču man likās, ka tagad vadība paladziņu velk uz savu pusi. Es negribu, lai nauda, kuras tik ļoti pietrūkst, aiziet centralizēti uz Rīgu, varbūt pat ārpus Latvijas,

viņa saka un piebilst, ka nesen to esot izstāstījusi savas draudzes vecākajam, taču viņš atbildējis, ka tā ir katra sirdsapziņas lieta. Viņa desmitā summu liek ziedojuma kastē ar norādi „Draudzes vajadzībām”. Sarunas laikā sieviete uzsver, ka tajos sabatos, kad mācītāja nav, draudzē mēdz kalpot ciemiņi, un viņa gribētu savu desmito nodot viņiem, lai samaksātu par viņu kalpošanu.

Ir arī pretēji viedokļi. Viena no draudzes loceklēm atzīst, ka nebija pusgadu maksājusi desmito pēc tam, kad uzzinājusi, ka daļa no desmitās tiesas netiek nosūtīta uz Rīgu, bet draudzes padome to izlietojusi pašas draudzes iekšienē.

Ja es tik uzticīgi nomaksāju savu desmito tiesu, es rēķinos, ka nauda aizies tur, kur vajag. Bet ja draudze to izmanto citiem maksājumiem, tad es vairs nevaru uzticēties.

Kāda draudzes locekle saka:

Es patiesībā gribu zināt atskaites. Vai mums jebkad ir bijušas kādas atskaites? Vai tu zini, cik kas izmaksā? Es nezinu. Ja draudze grib saņemt uzticību, tai ir jāparāda uzticība. Es gribu redzēt, cik mēs maksājam par telpām, cik par literatūru, cik aiziet desmitajā, kas no tā nonāk algās, cik aiziet pārējam darbam, kur tas tiek izlietots. Pagale nekad nedeg no viena gala. Ja vadītāji nevar man uzticēties un pateikt, kā viņi izlieto saņemto naudu, tad es nevaru uzticēties viņiem. Atbilde, ka mums ir jābūt uzticīgiem maksāšanā, bet par pārējo nav jāraizējas, mani neapmierina. Man Dievs ir devis galvu, veselo saprātu. Es labāk došu naudu tam, kurš, es zinu, to izlietos atbilstoši.

Viņa vēl piebilst, ka pazīst cilvēkus, kas desmito tiesu nedod vispār.

To, cik mācītājs saņem, cilvēki nezina. Gandrīz vienmēr uz jautājumu, ko jūs domājat par sava mācītāja algu, skanēja pretjautājums — kāda tā ir? Acīmredzot, mācītāji par to nerunā. Uzzinājuši algas apjomu, reakcija bija dažāda. Lielākā daļa atzina, ka summa ir pārāk maza, lai gan, kā sacīja bijusī medmāsa — viņa to par ļoti mazu algu nesauktu. Daudzi nesaņem vairāk. Tomēr arī viņa piekrita, ka ar diviem trim bērniem izdzīvot ar 500–600 eiro mēnesī nav viegli.

Cilvēks no Talsiem jautā:

Vai tiešām? Mūsu mācītājam ir vairākas draudzes, šobrīd četras, un ne tās mazākās, viņš strādā ar ļoti daudz cilvēkiem, vienmēr ir sazvanāms un pieejams, bet vienmēr kustībā. Es vispār apbrīnoju, kā viņš ar tik daudz pienākumiem tiek galā. Tā ir simboliska alga. Domāju, alga par vienu tādu draudzi kā Talsi būtu sākot no 800 eiro uz rokas, par katru draudzi papildus būtu vēl jāpiemaksā 200 eiro.

Un piebilst, ka, viņaprāt, mācītāju nevajadzētu noslogot vairāk par divām draudzēm.

Taču ir arī cita pieredze. Ētisku apsvērumu dēļ draudzi neminēsim:

Manuprāt, mūsu mācītājam alga ir par lielu. Viņam ir divas draudzes, kur vienu un to pašu svētrunu runā abās vietās. Līdz ar to mācītājs sagatavo divas svētrunas mēnesī. Neesmu dzirdējusi, ka viņš regulāri apmeklētu draudzes locekļus, toties izslēdz tos, nemaz ar tiem nesatiekoties. Parasti visus pasākumus organizē vietējās draudzes, mācītājam tikai jāatbrauc norunāt svētruna. Uzskatu, ka būtu finansiāli jāatbalsta tie, kuri aizvieto mācītāju, kad viņš nav uz vietas.

Kāds draudzes loceklis no Dobeles raksta, ka nezina, cik mācītājs saņem. Taču nojauš, ka summa nav liela. Kā viņš raksta:

Ja mūsu mācītājs saņemtu adekvāti, tad, kalpojot divās draudzēs, viņam nevajadzētu vēl piestrādāt celtniecības/remontu darbos!

Kāds domā, ka galvenā problēma ir naudas tērēšana:

Domāju, ka ierēdņi savienībā, ūnijā naudu neizlieto ne taupīgi, ne lietderīgi. Tāpēc arī mācītājiem ir trūcīgo statuss. Kaut arī draudzes (mana) pārskaita pieklājīgas summas!

Kā redzat, pieredze un viedokļi ir dažādi. Taču visos šajos viedokļos var skaidri saklausīt neuzticēšanos – neuzticēšanos, ka Dievam dotā desmitā tiesa tiks izlietota atbilstoši. Kā tad tiek tērēta nauda draudžu savienībā? Par kopējo budžetu un tā sadalījumu nākamajā rakstā.