(mācītājs Valdis Zilgalvis, pārpublicēts no žurnāla "Adventes Vēstis"  ar autora atļauju) 
Es vēlētos, ka jūs runātu mēlēs, bet vēl vairāk, ka jūs pravietotu, jo, kas pravieto, ir lielāks nekā tas, kas runā mēlēs, ja nu vienīgi viņš arī tulko, tā ka draudze tiktu celta. (1.Kor.14:5)
Šie Pāvila vārdi un ap tiem esošā diskusija par garīgo dāvanu funkcijām katrā ticīgajā un draudzē ir izraisījusi daudz jautājumu:

Kāda vieta draudzē ir "runāšanai mēlēs"?
Vai tie, kas piedzīvojuši šo dāvanu, ir garīgāki kristieši, atvērtāki Gara darbībai nekā tie, kuriem nav šīs dāvanas?
Vai Pāvils norāda, ka visiem kristiešiem jāmanto šī dāvana?
Vai drīzāk visiem nav jādarbojas pravietiskajā darbā, atstājot mazāku nozīmi runāšanai mēlēs?

Ir kristieši, kuri, balstoties uz šo un citiem tekstiem, ir kļuvuši savās izjūtās pārāki par citiem, un viņi, atsaucoties uz Pāvilu, vēlas, ka viņu brāļi un māsas varētu mantot tieši tādu pašu bagātu piedzīvojumu. Citi kristieši, pamatojoties uz šiem pašiem tekstiem, sapratuši mēlēs runāšanu (no grieķu vārda glossai) kā primitīvas, nepieaugušas ticības atklāsmi, un viņi tic, ka lielāka brieduma pazīme ir būt bez šīs dāvanas vai piedzīvojuma. Tomēr joprojām ir kādi, kuri, redzot dzīvo un sajūsmas pilno ticību un liecību tiem, kas apgalvo, ka viņiem ir valodu dāvana, kaut kā nesajūt sadarbību ar Dieva Garu un tāpēc dedzīgi ilgojas vai meklē Gara piedzīvojumu, kas nestu dzīvību citādi sastingušai ticībai.

Šīs intereses un viedokļi zināmā mērā ir draudzi pavadījuši vēstures gaitā un izveidojuši harizmātisko kustību. Tā kā šī kustība šķērso konfesiju robežas un savā veidā ietekmē visas kristiešu tradīcijas, tad īpaši svarīgi ir, kā mēs izprotam šos grūtos izteicienus.

Jēdzieni

Vispirms mums palīdzēs īss Pāvila lietoto vārdu skaidrojums. Kā redzam no panta vārdiem, tiek pretstatītas divas aktivitātes: "runāšana mēlēs" un "pravietošana". Mēlēs runāšanas fenomens ir skaidri jānošķir no tā fenomena, kas parādījās ar Svētā Gara izliešanos Vasarsvētkos (Apd 2:1-12). 

Apustuļu darbu grāmatā stāstīts, ka Gars Kristus mācekļus darīja spējīgus runāt citās valodās (glossai - Apd 2:4,11) tādā veidā, ka klātesošie, kas bija sapulcējušies no grieķu romiešu pasaules, "katrs dzirdēja viņus runājam savā valodā" labo vēsti par Jēzu (Apd 2:6, 8). No rakstu vietas skaidrs, ka brīnumainā runāšana un dzirdēšana ir parādīta tāda, kurā skaidri saprotama vārda nozīme ir izrunāta un izprasta. Skaidrojot šo fenomenu, arī Pēteris parāda, ka tā ir jāsaprot kā skaidra Dieva brīnumu pasludināšana (Apd 2:17-18).

No otras puses, Korintā mēlēs runāšanas fenomens, par ko ir norūpējies Pāvils, tiek apzīmēta kā nesaprotama izpausme, kuru neviens nesaprot (1Kor 14:2). To ir jātulko, ja tai ir kāda nozīme draudzei (1Kor 14:5), un tā tiek pretstatīta "saprotamiem vārdiem" (1Kor 14:9, 19) un pasaulē daudzajām valodām, no kurām "neviena nav bez nozīmes" (1Kor 14:10). Šī "mēlēs runāšana" nenāk no prāta (1Kor 14:14) un to "nesaprot vienkāršais klausītājs" (1Kor 14:16).

Interesanti, ka šo valodu dāvanu Pāvils pretstata "pravietošanas" dāvanai. Pravietošana nenozīmē tikai nākotnes paredzēšanu. Pravietošana dažkārt ietver paredzošo elementu (Vecās Derības un kristiešu praviešiem), bet šis aspekts nav ne vienīgais, ne galvenais. Izraēla pravieši galvenokārt runāja Dieva sniegto vārdu viņu cilvēkiem tagadnes realitātē. Tāds bija arī pirmkristiešu draudzē primārais pravietošanas aspekts.

No apustuļu darbu grāmatas redzam, ka Joeļa pravietojums (ka "jūsu dēli un meitas pravietos" Apd 2:17-18; Marka 16) tiek piepildīts, pasludinot to, ko Dievs darījis Jēzū Kristū (Apd 2:22-36). Par lūgšanu un pravietošanu (1Kor 11) tiek runāts kā par diviem kristiešu kopējā dievkalpojuma elementiem. Lūgšana tiek adresēta Kungam, bet pravietošana ir Kunga vārda adresēšana dievkalpojuma dalībniekiem. 1Kor 14:29-33 praviešu darbība ir noteikta kā dievišķās atklāsmes satura sniegšana draudzei tās pamācīšanai un iedrošināšanai. Šis pravietiskās runas nolūks ir galvenais Pāvila pravietošanas pret runāšanu mēlēs kontrastā: stiprinot, iedrošinot un mierinot (1Kor 14:3).

Tātad Pāvils saprot "mēles" kā inspirētu, ekstātisku izpausmi, kura pati par sevi ir nesaprotama. Tās īstā un pareizā vieta ir lūgšanas arēna (1Kor 14:2, 16). Te mēs pamanām atšķirību starp notikumu Vasarsvētkos, kad bija iespējams runāt dažādās valodās, kuras citi saprata, bet šeit tiek runāts par runāšanu mēlēs, kur citi no tās neko nesaprot. Kā redzam, šis fenomens pastāv.

Pāvils saprot pravietošanu kā inspirētu atklāsmes izpausmi (iespējams, gan evaņģēlija, kas ir Dieva darbs Kristū, gan tālāko Dieva nolūku atklāsmi tajā brīdī), kura ir sniegta draudzei saprotamā valodā tās pastāvīgai izaugsmei.

Dāvanu salīdzināšana

Plašākais konteksts atrodams nākošajās nodaļās, kur Pāvils pievēršas draudzes sadarbības problēmai, īpaši dievkalpojuma vidē. Primārais un centrālais princips kristiešu darbībai ir pamācības princips. Visa kristieša dzīve un darbība tiek pārvaldīta no jautājuma: kādu labumu kristieša dzīve nes citiem? Vai tā vada viņus uz glābšanu un vai tā audzē viņu ticību? Vai tā ir viņu labumam (1Kor 8:1, 9, 13; 9:12, 19-22; 10:23-24, 31-33; 11:21, 33)? Šis princips turpinās kā vadošā trajektorija Pāvila diskusijā par garīgo dāvanu vietu un funkciju 1Kor 12-14.

Šīs 1Kor 14 nodaļas diskusijas fokuss ir uz "mēļu" un "pravietošanas" radniecīgām īpašībām. Bet Pāvils lieto "pravietošanu", lai parādītu, kas ir galvenā problēma Korintas draudzē: "runāšanas mēlēs" dāvana bija izcelta tādā veidā, ka citas dāvanas, kas tiem bija piešķirtas, bija mazinātas. Tie, kuri runāja mēlēs, acīmredzami uzskatīja šo dāvanu kā zīmi par viņu pārākumu garīgumā.

Dievkalpojuma kontekstā šie "super" garīgie lielījās par acīmredzamo inspirēto fenomenu kā galīgo apstiprinājumu, ka viņi bija brīvi no saitēm, kas viņus saista ar zemi, ieskaitot racionālo un saprātīgo runu. Un Pāvila jautājums viņiem bija: "Kā šī dāvana dod ieguldījumu citu pestīšanai vai stiprināšanai?” (1Kor 14:4)

Pamats, lai saprastu šo domu, ir atrodams 1Kor 12-13. Kopsavilkumā Pāvils domu attīsta šādi. Ticīgiem tiek dotas dažādas dāvanas, bet tās dod Dieva Svētais Gars (1Kor 12:4-6). Līdz ar to nevienam nav nekā, ar ko lielīties! Dāvanas domātas vairāk citu celšanai nekā sev (1Kor 12:7). Viena Gara izpausme dažādās dāvanās nes labumu visiem (1Kor 12:7).

Tāpēc vienas konkrētas dāvanas saņemšana nav domāta personīgam labumam. Tas ir Gars, kurš nosaka, kā dāvanas ir jāsadala (1Kor 12:11). Vienas konkrētas dāvanas īpašniekam nav pamata īpašām lepnuma jūtām vai kāda veida pārākuma sajūtai pār tiem, kuriem nav tā pati dāvana.

Šīs pārdomas ir atbalsts ainai, kurā draudze ir salīdzināta ar Kristus miesu kā dzīvu cilvēka ķermeņa organismu (1Kor 12:12-27). Galvenais nolūks ir apstiprināt, ka, neskatoties uz visām personības dažādībām un viņu dāvanām, draudzē nedrīkst būt dalīšanās; visām daļām vienai par otru ir jārūpējas (1Kor 12:25). Uzsverot miesas visu locekļu svarīgumu un vērtību un līdz ar viņiem dāvanu dažādību, Pāvils tālāk parāda, ka, ņemot vērā kristieša dzīves un darbības vadošos principus - proti, ka citi var būt glābti un celti -, dažiem aicinājumiem un dāvanām ir priekšroka kā svarīgākām nekā citām, sniedzot tiešāku un būtiskāku ieguldījumu šim mērķim.

Tomēr viņš sāk aicinājumu un dāvanu sarakstu, tās numurējot (1Kor 12:28): "Un dažus Dievs draudzē ir iecēlis, pirmkārt, par apustuļiem, otrkārt, par praviešiem, treškārt, par mācītājiem…" Nosaucot pārējās dāvanas, viņš tās vairs nenumurē. Trīskāršā vārda kalpošana – pamatota apustuliskā liecība par evaņģēliju, pravietiska evaņģēlija pasludināšana draudzei un evaņģēlija nozīmes un praktiskas pielietojamības pamācība - ir tiešām primārās lietas, kamēr citas aktivitātes noteiktas ar dāvanām (1Kor 12:28), no kurām tās ir atkarīgas, un no vārda kalpošanas. Fakts, ka valodās runāšana ir nosaukta pēdējā, nenozīmē, ka tā ir pēdējā hierarhiskā kārtībā. Iespējams, ka Pāvils to nosauc kā pēdējo tāpēc, ka Korintas entuziastiem tā bija visaugstākā vērtībā. Un ir pilnīgi skaidrs, ka "mēles" pieder pie dāvanām, kuras ir zemākas par vārda kalpošanu. To apstiprina Pāvila teikums (1Kor 13:1): "Bet dzenieties pēc lielākām dāvanām." To tā var pieņemt, domājot par to, kas tiek tālāk rakstīts 1Kor 14, kur tiek uzsvērts, ka pravietiska pasludināšana un mācīšana ir lielākas dāvanas.

Ieteikums tiekties pēc lielākām dāvanām tiek papildināts ar aicinājumu pat uz augstāku garīgo pakāpi (1Kor 12:31): "Bet dzenieties pēc vislielākajām dāvanām, un es jums rādīšu vēl pārāku ceļu." Vēl labāk par garīgo dāvanu meklējumiem, Pāvils norāda, ir sekot mīlestības ceļam (1Kor 13:1). Jo, kā viņš tik daiļrunīgi to parāda, gan mazākās, gan lielākās dāvanas kādu dienu mitēsies. Bet mīlestība ir mūžīga. Pāvilam vajag ieteikt šo krāšņo aicinājumu, jo viņš zina, ka mīlestība ir skaista un var būt motivējošais spēks, lai meklētu šīs dāvanas, ar kurām var celt citus.

Ar to ir sagatavota platforma īpašai diskusijai par runāšanu mēlēs un pravietojumu relatīvo vērtību. Mēlēs runāšana ir sirds valoda, kas vērsta uz Dievu (1Kor 14:2). Pravietošana ir Dieva vārda pasniegšana cilvēkiem, lai viņus iedrošinātu un mierinātu (1Kor 13:3). Runāšana mēlēs ir personīga lieta, ar to mēs paši sevi audzinām. Pravietošana ir publiska lieta, tā audzina draudzi (1Kor 14:4).

Pāvils apliecina gan personīgo, gan arī atklāto dāvanu svarīgumu, kad viņš vēlas, lai visiem būtu valodu dāvana, bet tūlīt pēc tam viņš runā par kaut ko daudz svarīgāku: "Bet vēl vairāk, ka jūs pravietotu, jo, kas pravieto, ir lielāks nekā tas, kas runā mēlēs." (1Kor 14:5) Personīgais ekstāzes piedzīvojums attiecībās ar Dievu netiek noliegts (1Kor 14:39). Pāvils pazīst šī piedzīvojuma vērtību (1Kor 14:18): "Es pateicos savam Dievam, es vairāk nekā jūs visi runāju mēlēs." Pat atklātā dievkalpojumā tai var būt vieta, ja ir kāds, kurš to var izskaidrot (1Kor 14:5) tā, lai citi tiktu pamācīti (1Kor 14:18). Un tomēr atklātā dievkalpojuma vadošais princips, kas nes labumu citiem, virza prom no nesaprotamā uz pravietisko pasludinājumu (1Kor 14:19): "Bet draudzē es gribu labāk piecus sapratīgus vārdus runāt, lai citus pamācītu, nekā desmit tūkstoš vārdu mēlēs."

Diskusiju cēlonis

Cēlonis šai diskusijai ir vietējās helēnistiskās kultūras konteksts. Galvenais strīds un pārrunu priekšmets ir garīgums. Pirmajā vēstulē korintiešiem vārds pneumatikos - "garīgs" - ir lietots 14 reizes. Citās Pāvila vēstulēs tas pieminēts tikai 4 reizes. Pat ticīgie Korintā daļēji turējās pie dvēseles/miesas vai materiālā/nemateriālā duālisma, kas nicināja fizisko pasauli garīgās augstākās gudrības un zināšanu eksistences priekšā. Lai gan ir pāragri runāt par gnostiķiem vai gnosticismu, bet te ir jārunā par gnoticisma sākotnējo fāzi korintiešu filozofijā. Tās ietekmē korintiešos bija tieksme uz intelektuālu lepnumu, augstāko vērtību piešķirot zināšanām un garīgiem piedzīvojumiem (1Kor 1:5; 8:1, 7, 10, 11; 12:8; 13:2; u.t.t.). Rezultāts bija dižošanās un sacensība draudzē, kura vēlāk aizveda pie kulturālas augstprātības un atklātas sofistiskas retorikas tradīcijas spēka, veida un spožuma. No vienas puses, tas ieveda kristiešus savstarpējās tiesvedībās valsts tiesās, kā arī amorālā uzvedībā (1Kor 5:1-6:20), bet no otras puses, pārmērīgā askētisma piekopšanā (1Kor 7:1-5).

Tāpat svarīgi, ka šis duālisms arī sniedza konceptuālu atbalstu idejai, ka augšāmcelšanās jau notikusi viņu personīgajā piedzīvojumā. Citi uzskatīja, ka šī dzīve jau ir pilnīga debesu dzīves realitāte. Tāda pārprasta gala laika mācība ietekmēja korintiešu garīgās atziņas novērtējumu attiecībā uz dāvanām un reliģiskiem piedzīvojumiem, īpaši uz valodu dāvanu, kuru viņi uzskatīja par tiešas sadarbības ar eņģeļiem rezultātu. Tas vadīja pie dižošanās un nevienprātības draudzē, kā arī pie Pāvila apustuliskās autoritātes un evaņģēlija noliegšanas.

Secinājums

Šī analīze liek secināt: neviena garīga dāvana nav absolūta, paliekoša ir vienīgi mīlestība. Tāpēc ne kādu dāvanu piederība, ne pielietojums ir zīme par garīgo pārākumu. Ticīgie ir atvērti Gara dāvanām, un, kad viņi tās saņem, tad viņi tās lieto pazemīgi un noteiktam mērķim. Jebkurām ilgām pēc kādām īpašām dāvanām ir jābūt vadītām no ilgām iesaistīties draudzes stiprināšanā tā, ka visi Dieva ļaudis var kļūt par sabiedrību, kurā vēlas iesaistīties cilvēki no pasaules.

Mums ir jāredz atšķirība starp runāšanu mēlēs no runāšanas citās tautu valodās. Runāšana mēlēs ir ekstāzes izpausme, atrodoties transa stāvoklī. To nepiedzīvo visi, bet daži. Ir grūti pierādīt, ka tā ir godīga garīga dāvana. Tā viegli var kļūt par personīgu un subjektīvu. Neviens no malas nevar ieiet otra cilvēka prātā, kurš runā mēlēs.

Pāvils raksta, ka korintieši, runājot mēlēs, lūdza un slavēja, un to var vislabāk darīt personīgi. Atklāti to var lietot tikai tad, ja ir kāds, kas to var tulkot.

Pāvils skaidri norāda, ka pāri pār šādu runāšanu mēlēs viņš vērtē Dieva vārda sludināšanu saprotamā valodā.

Ir skaidrs, vēstules rakstītājs pasvītro, ka mīlestība ir vislielākā garīgā dāvana, ka mīlestība paliek, bet pravietošana un runāšana mēlēs izzudīs.

Pieturoties pie kārtības principa, Adventistu baznīca atzīst mīlestību un pravietošanu. Tā neieteic un neveicina mēlēs runāšanu. Ja kāds grib kaut ko izteikt mēlēs, tad blakus tam ir jābūt tulkam, izsakot vēsti saprotamā valodā. Kā kāds var pateikt, kad šī tulkošana ir iespējama? Tā izsauc nekārtību pat tad, ja tā ir tulkojama. Mūsu pieredzē ir citi labāki veidi, kā celt draudzes ticību.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Ierakstīt komentāru