Svētdienas likums: Vai tas drīz stāsies spēkā?

Autors: Lorens Seibolds

Kad biju bērns, es gandrīz nekad netiku veikalos...
Mēs dzīvojām tālu laukos. Visu nedēļu gāju skolā. Sestdienās gājām uz baznīcu un uz veikaliem nebraucām.
Varētu domāt, ka svētdiena tad būtu īstā diena, vai ne? Bet nekā. Ziemeļdakota bija viena no pēdējām štatiem, kur joprojām bija spēkā tā sauktie “zilie likumi” (piez. – angliski "blue laws", pazīstami arī kā "svētdienas likumi" un "svētdienas tirdzniecības likumi") — likumi, kas noteica, ka veikali (izņemot dažus, ko varēja uzskatīt par nepieciešamiem pakalpojumiem, piemēram, aptiekas un degvielas uzpildes stacijas) svētdienās bija jāslēdz.

Kā tas mainījās? Iemesls nebija reliģisks. Par baznīcas apmeklējumu vispār netika runāts.
Iemesls bija tirdzniecības centri un lielveikali. Tirgotāji un investori sacīja štata likumdevējiem, ka, ja viņi vēlas šos ekonomikas dzinējspēkus savās pilsētās, jāļauj cilvēkiem iepirkties arī svētdienās. Drīz vien likumi, kas bija bijuši spēkā gadu desmitiem, tika atcelti.
Mūsdienās gandrīz visi "zilie likumi" ASV ir pagaisuši. Nauda uzvarēja reliģiju.
Tas, vai tas ir labi vai slikti, droši vien atkarīgs no skatpunkta. Daudziem tagad jāstrādā nedēļas nogalēs, un tieši tas ir viens no iemesliem, kādēļ atkal aktualizējas likumi, par kuriem tūlīt pastāstīšu.

Eiropas Svētdienas alianses iniciatīva

Nesen Eiropas Svētdienas alianse atkārtoti izvirzīja ideju, ka Eiropas Savienībā (ES) būtu jānosaka likumīgs atpūtas dienas statuss svētdienai. Tās “manifestā” teikts: 
“Eiropas Svētdienas alianse ir nacionālo Svētdienas aliansu, arodbiedrību, pilsoniskās sabiedrības organizāciju un reliģisko kopienu tīkls, kas apņēmies veicināt sabiedrības izpratni par saskaņota brīvā laika unikālo nozīmi Eiropas sabiedrībām.”

Iemesli nav atklāti reliģiski. Viņi aicina ES: 
“respektēt un veicināt kopīgas nedēļas atpūtas dienas aizsardzību visiem cilvēkiem, kas dzīvo un strādā ES, kura principā būtu svētdiena, lai aizsargātu darbinieku veselību, veicinātu labāku darba un dzīves līdzsvaru un nodrošinātu pietiekamu laiku ģimenēm, jauniešiem, dievkalpojumiem un sabiedriskajai, sociālajai un reliģiskajai līdzdalībai,” 
kā arī 
“rast risinājumus mūsu laika steidzamajiem izaicinājumiem, piemēram, vientulībai un ar to saistītajām garīgās veselības problēmām.”

Panika sākas

Jūs jau nojaušat, uz kurieni tas virzās, vai ne? Jā, adventistu baumu dzirnavas sāk griezties. Svētdienas likumi tuvojas!
Protams, baznīcām ir interese par šādu likumdošanu. Šo iniciatīvu atbalsta daļa arodbiedrību, piemēram, Eiropas Pakalpojumu darbinieku arodbiedrība un Eiropas Neatkarīgo arodbiedrību konfederācija. Bet arī šie:
• Eiropas Bīskapu konference
• Vācijas protestantu baznīca
• Eiropas Katolisko ģimeņu apvienība
• Starptautiskā Kristīgo jauniešu darba organizācija
• Jezuītu Eiropas sociālais centrs
Pēdējais no saraksta izraisa mūsu baznīcā īstu vētru iz fantāzijām: jezuīti beidzot grasās uzbrukt Sabata ievērošanai!
Nē, negrasās.

Kārtējais viltus trauksmes signāls

Pirmkārt — un tas ir svarīgi — ir milzīga atšķirība starp aicinājumu uzņēmumiem nedarbināt darbiniekus svētdienās un likumu, kas jums diktē, ko jūs drīkstat vai nedrīkstat darīt sestdienās. Jau bērnībā man nebija skaidrs, kādēļ mūsu mācītāji tik ļoti žēlojās par zilajiem likumiem, kad neviens nekad nemēģināja traucēt mūsu Sabata dievkalpojumus.
Otrkārt, visticamāk, šī iniciatīva tā arī nekur nenovedīs. Kampaņa par likumu nav pats likums. Svētdienas alianses Eiropā šo ideju popularizē jau gadiem. Lielākajā daļā Eiropas veikalu svētdienās joprojām ir atvērti. Ja kāds šo ideju atbalsta, tad visdrīzāk ne tāpēc, ka gribētu iet uz baznīcu, bet gan tāpēc, ka viņiem vienkārši gribas brīvdienu.
Treškārt, šī iniciatīva negūs ievērību galvenokārt tāpēc, ka Eiropa nav reliģiska. Lai arī katoļu zemēs, piemēram, Polijā un Itālijā, situācija ir nedaudz labāka nekā protestantu valstīs, lielā daļā Eiropas baznīcu apmeklējums nepārsniedz 10%. Baznīcas, iespējams, cer, ka svētdienas atbrīvošana no darba pienākumiem piesaistīs vairāk ļaužu dievkalpojumiem, taču es likmes uz to neliktu. Svētdiena jau tā ir diena, kad daudziem nav jāstrādā, bet es stipri šaubos, vai tas viņus mudinās apmeklēt baznīcu biežāk nekā tagad.
(Patiesībā būtu jau labāk, ja viņi patiešām ietu uz baznīcu. Vai tu tiešām vēlies, lai kristietība Eiropā pilnībā iznīkst tikai tāpēc, ka dievkalpojumi notiek svētdienās? Es noteikti nevēlos.)

Mūsu Sabati ir drošībā…

Lūk, viens svarīgs iemesls, kādēļ mūsu sestdienas, visticamāk, paliks brīvas: ebreji.
Ebreju pasaulē nav daudz. Un daudzi no viņiem nav pat īpaši reliģiozi. Taču viņu ietekme ir ievērojama. Viņi nepieļaus, ka kāda valdība viņiem aizliedz pielūgt Dievu sestdienā. Pat Amerikas Savienotajās Valstīs, kur sastopama zināma antisemītisma izpausme, konservatīvo kristiešu vidū pastāv spēcīga interese nodrošināt, lai ebreji varētu brīvi īstenot savu ticību.

…bet citas brīvības var nebūt tik drošas

Kas man nav skaidrs — kāpēc amerikāņu adventisti neizrāda tādu pašu satraukumu par citām brīvības apdraudējuma pazīmēm?
Šī gada ASV vēlēšanās daudzi adventisti, visticamāk, balsos par Republikāņu partijas kandidātiem, uzskatot viņus par Dieva un kristietības aizstāvjiem un par pretiniekiem abortiem, imigrācijai un homoseksualitātei.
Taču, iespējams, viņi neapzinās, cik spēcīga loma šiem politiķiem ir kristietībai un cik apņēmīgi viņi vēlas ieviest likumus, kas ASV sabiedrību tuvina teokrātijai.
Iespējams, tev šķiet, ka tas ir labi. Bet es diez vai domāju, ka tev tas tiešām patiktu.

Es tiešām šaubos, ka kāds atņems mums Sabatu. Bet es nešaubos, ka, ja viņiem tiks dota iespēja, kristieši politikā centīsies padarīt savu reliģiju par sabiedriskās politikas virzītājspēku — tik lielā mērā, ka tas ievērojami vājinātu ASV konstitūcijas Pirmo papildinājumu, kas aizliedz valsts reliģijas izveidi.
Tu varētu redzēt, kā tiek dota priekšroka vienām reliģijām un baznīcām pār citām. Tu varētu redzēt, kā skolās tiek ieviestas obligātas lūgšanas. Mani biedē reliģiskie fundamentālisti, kuri vēlas pieņemt likumus, balstoties uz to, ko, viņuprāt, saka Bībele — kas var būt ļoti atšķirīgs no tā, kā tu vai citi to saprot. Daži kristīgie līderi pat ir atklāti izteikušies par kristīgās versijas ieviešanu šariata likumam.
Un, ja tev jau tagad šķiet bīstami romiešu katoļi, tad tikai pagaidīsim, kad viņi apvienosies ar evaņģēlistiem un noteiks, ko un kā tev būs mācīt saviem bērniem.

Reproduktīvās veselības jomā mēs, visticamāk, redzēsim vēl daudz vairāk tādu piemēru kā nesen Alabamā — kad tiesas spriedums par apaugļotajiem embrijiem vairāk līdzinājās Bībeles studijai nekā juridiskam dokumentam. Vai arī desmitgadīgā meitene Ohaio štatā, kura bija spiesta doties uz citu štatu, lai veiktu abortu, kamēr viņas ārste Indiānā tika publiski apdraudēta un asi kritizēta.

Visticamāk, redzēsim arī centienus ierobežot kontracepciju. Oklahomas štats ir iesniedzis likumprojektu par augļa personību, kas ne vien paredzētu datubāzi sievietēm, kuras veic abortu, bet arī aizliegtu noteiktus kontracepcijas līdzekļus. Kā raksta Karolīna Laita un Marija T. Mčalija laikrakstā Tampa Bay Times: “Sievietes, jūsu privātuma tiesības izzūd līdz ar likumu, kas piešķir personību auglim.”

Es esmu drošs, ka daži adventisti teiks: “Tieši to mēs gribam! Likums aizliegs lietas, kuras mēs neatbalstām!”

Taču iespējams, ka tas aizliegs arī lietas, kuras tu mīli un augstu vērtē.

Kristīgais nacionālisms ir milzīgs, biedējošs briesmonis, un man no tā ir bail. Viljams Jangblads nesen teica: “Kristīgais nacionālisms raugās uz Jēzus trim kārdinājumiem un uzskata, ka viņš izvēlējās nepareizi.”
Šī kustība piesaista visdažādākos rasistus un naida pilnus cilvēkus — tādus, kas sevi sauc par kristiešiem, bet vēlas bruņot valsti pilsoņu karam, izslēgt, izraidīt vai vajāt tos, kas viņiem nepatīk. Īsāk sakot — cilvēkus, kurus neinteresē, ko Jēzus patiesībā teica, tikai tas, ko viņi gribētu, lai viņš būtu teicis.

Skaties apkārt, kā to darīja mūsu pionieri — meklē “šī laika patiesību”. Ir daudz lielāki draudi nekā svētdienas likumi.