Laiks atteikties no mācības par svētdienas likumu!

Vai septītās dienas adventisms spētu pastāvēt bez mācības par svētdienas likumu — un vispārējās apsēstības ar to?

Iespējams, daudzi uzskata: ja mēs atteiksimies no mācības par svētdienas likumu, mūsu baznīca iznīks un pajuks. Šīs bailes zināmā mērā ir pamatotas. Biju mācītāju sanāksmē, kur notika videokonference ar Džordža Naita piedalīšanos. Mani nedaudz pārsteidza viņa sacītais šajā pasākumā, jo vienmēr pret viņu esmu izturējies ar simpātijām, uztverot viņu kā saprāta balsi mūsu konfesijā. No makiavellisma pozīcijām spriežot, viņa domu gājiens gan bija racionāls — tādā nozīmē, ka mērķa sasniegšanai der arī ne paši godīgākie un ētiski nevainojamākie paņēmieni. Adventistu izglītības sistēmu Naits ieteica veidot pēc 20. gadsimta 30. un 40. gados Vācijā pastāvējušā „Hitlerjūgenda” parauga. Viņš norādīja, ka adventisms neizdzīvos, ja neķersies pie šāda veida smadzeņu skalošanas. 

Pajautāju saviem kolēģiem, vai viņi ir dzirdējuši par „Lielo melu” koncepciju. „Lielie meli” bija nacisma propagandas pamats. „Lielie meli” — tie ir tik lieli meli, ka mazais cilvēks nekad pat nenoticēs, ka kāds spēj izdomāt un oficiālā līmenī izplatīt tik lielus melus. Mazais cilvēks arī melo, bet viņa meli ir ļoti mazi. Viņš nespēj iedomāties, ka kāds varētu melot tik ļoti. Tāpēc, sastopoties ar Lielajiem meliem, viņš tos pat neanalizē — viņš tiem tic. Lielie meli ir galvenais propagandas līdzeklis postpatiesības laikmetā, un tā ir smadzeņu skalošana. 

Jautājums ir: vai mēs vēlamies, lai adventisms pamatotos Lielajos melos? Izskatās, ka tieši uz to mēs ejam. Tādā nozīmē, ka mums jau ir vairākas „Lielo melu mācības” un daudzi adventisti tik ļoti netic, ka var tikt maldināti tik augstā līmenī, ka labāk izvēlas tam visam ticēt.

Vai adventisms var izdzīvot bez meliem par to, ka dzīvībai uz zemes ir tikai 6000 gadu, bez meliem par to, ka 1.Mozus grāmata sniedz zinātnisku pasaules ainu, ka Atklāsmes grāmata — tā ir zinātne un ka Elena Vaita nav pieļāvusi nevienu kļūdu? 

Savās teoloģiskajās debatēs mēs izturamies piesardzīgi un par šīm lietām nerunājam, bet patiesībā tās mums kalpo par burbuli, kurā slēpties, lai pasargātu savas ievainojamākās jūtas. Ieslēguši savas vārīgās vietas ehokamerā, mēs sākam justies droši un pārliecināti, ka jebkurš, bez aizspriedumiem lasot Bībeli, nonāks pie tiem pašiem secinājumiem, pie kādiem esam nonākuši mēs, — jo citādi nemaz nav iespējams iedomāties. 

Vai mēs varam izdzīvot bez tā visa — un galvenokārt bez svētdienas likuma, kas ir vislielākie meli, kādus esam sev iestāstījuši? Manuprāt, varam — un īstenībā tikai tā arī spēsim izdzīvot. 

Ja adventisms turpinās pieķertiem tamlīdzīgām nepatiesībām, tad tas iznīks vienas vai divu turpmāko paaudžu laikā. Bet, ja mums pietiks spēka dzīvot patiesībā, ļaut, lai patiesība dara mūs brīvus, ja mums atradīsies drosme, kādas pietrūka jūdiem Jēzus laikā, tad adventisms izdzīvos. Taču tas piedzīvos sijāšanu, jo īstais iemesls, kāpēc daudzi adventisti turpina iet baznīcā, ir viņu bailes svētdienas likuma priekšā. Daudzi adventisti ievēro sabatu, jo baidās no svētdienas likuma. Viņi pieturas pie šīs mācības, jo ir pārliecināti: ja kādi no tās atteiksies, tie pieņems zvēra zīmi, un pār tiem kritīs septiņas sodības. 

Šādu melu toksiskais efekts spiež mūs palikt draudzē. Tāpēc arī sabatskolā mēs atkal un atkal mācāmies apokaliptiskās doktrīnas, kuru pamatošanai nav citu argumentu kā vienīgi bailes. Tādi mācību materiāli tikai atkārto visiem zināmos melus, jo mūsu vadītāji apzinās, ka runas par svētdienas likumu ir nepieciešamas, lai noturētu cilvēkus draudzē. Bet mana pārliecība ir, ka mums jāiegūst drosme, lai atzītu patiesību, un ka draudze izdzīvos, ja vien pieņems patiesību. 

Kas īsti ir svētdienas likums? Tā nav teoloģija, tas nav ticības jautājums, tā nav Bībeles mācība. Svētdienas likums — tā ir sazvērestības teorija. Un — kā katrā sazvērestības teorijā — tajā sajaucas kopā meli, paranoja, bailes, fantāzija, kas šur tur satur arī dažu labu patiesības graudu.
Svētdienas likuma dēļ mēs savā ticības mācībā esam nolaidušies līdz pretkristīgai pozīcijai. Kā to saprast? Kristietība pēc būtības ir Vecās Derības piepildījums. Bet mēs esam izstrādājuši tādu teoloģiju, kas attaisno mūsu apsēstību ar svētdienas likumu un sabata centrālo lomu. Sabatu mēs esam padarījuši par centrālo tēmu savā „kristīgajā” teoloģijā. Sabats nevar būt kristīgās teoloģijas centrā, jo centrā ir krusts, Jēzus nāve un augšāmcelšanās — un nekas cits. Bet mēs centrā esam nolikuši sabatu, mācīdami, ka tieši sabata ievērošana galu galā būs izšķirošais jautājums, kas novedīs pie apzīmogošanas ar Dieva zīmogu. Es nekādā ziņā negribu teikt, ka mums būtu jāatsakās no sabata ievērošanas; tomēr sabatam nav jābūt visa centrā. Tā mēs pakāpeniski esam ieslīguši „kristīgā” jūdaismā. Lai gan saucamies par kristiešiem, mēs vairs īsti neesam kristieši. 

Pievienošu trīs argumentus, kas pamato tikko teikto.
Pirmkārt, mūsu ierastais uzsvars uz apokaliptiskajiem notikumiem noved pie bailēs balstītas reliģijas. Jēzus mums saka: „Nebīstieties!” (Mt 24) Jānis māca, ka tur, kur ir Dievs, nav baiļu. Bailes un ticība ir divi savstarpēji izslēdzoši faktori, tāpat arī bailes un mīlestība. Mūsu teoloģija ir pamatota bailēs — un pie kā tas noved? Paskatieties tikai uz mūsu apsēstību ar pāvestu! Pāvests ir nokļuvis mūsu ticības centrā — un tā rezultātā mēs nevaram gūt īstu mīlestības un ticības pieredzi. 

Otrkārt, svētdienas likuma teoloģija kavē mūsu izaugsmi, jo rada dihotomiju — mēs un visa pārējā pasaule. Mēs tiksim vajāti, mēs saņemsim Dieva zīmogu, bet visi pārējie saņems zvēra zīmi. Tā rezultātā viss pasaulē kļūst aizdomīgs. Mēs esam nonākuši pašu veidotā burbulī, kurā norisinās visa mūsu dzīve. Mums vajag, lai viss mums ir adventistu — grāmatas, skolas, draugi, pasākumi utt. Šī adventistu tīrība neļauj mums pieņemt visu, kas pasaulē ir vērtīgs. Kad es saku vārdu „pasaulē”, mūsu uzacis saraucas, mēs sakām sev, ka viss pasaulīgais ir no velna. Mēs nevaram augt, ja esam sevi ieslēguši burbulī un nonākuši subkultūrā. 

Un, visbeidzot, svētdienas likums līdzinās ebreju holokaustam, vien ar to atšķirību, ka holokausts bija reāls, bet svētdienas likums ne. Taču savos prātos mēs esam atkārtojuši šo pravietojumu tik daudz reižu, ka, lai gan tas nekad nav noticis un nekas neliecina, ka tas varētu notikt, mums tas ir reāls. It kā mēs būtu pārcēlušies nākotnē ar laika mašīnu un zinātu, kas tur notiks. Mums šīs apokaliptiskās nākotnes ainas ir tik reālas, it kā mēs tās jau būtu piedzīvojuši. Mēs visi zinām, kā tas notiks: mēs bēgsim kalnos, mūs mēģinās nogalināt, un tad parādīsies Jēzus un mūs izglābs. Mums šī pieredze no nākotnes ir tik reāla, it kā mēs to jau būtu piedzīvojuši pagātnē. Mēs esam kā ebreji, kas dzīvo savos geto, apsēsti ar domu, ka visa pasaule ir pret viņiem, visi viņus ienīst. Bet viņus jūs varat saprast, jo viņu vēsturē ir bijis holokausts. Taču mūs vajā tāda pati paranoja, lai gan mēs nekad neesam piedzīvojuši holokaustu, mūs neviens nekad nav vajājis. Jā, komunisma laikā mums bija problēmas, jo tas bija totalitārs režīms, mēs atšķīrāmies no pārējiem, un visiem bija jābūt vienādiem, tāpēc mums bija konfliktsituācijas. Bet mēs netikām vajāti tādēļ, ka neatzīstam svētdienu par pielūgsmes dienu. 

Gaidāmās vajāšanas mums ir reālas — jo esam tās izdzīvojuši caur evaņģēlistu runām, caur slaidiem Atklāsmes semināros, esam lasījuši par tām „Lielajā cīņā”. Tāpēc tās mums ir tik reālas — un saindē visu mūsu garīgo pieredzi. Daudziem atteikties no domas par svētdienas likumu būtu tas pats, kas ebrejiem atteikties no holokausta vēstures. Daudzi ebreji uzstāj, ka holokaustu nedrīkst aizmirst, jo, ja mēs to aizmirsīsim, tas atkārtosies, vai arī mēs zaudēsim savu identitāti. Un ir citi, kas saka: aizmirsīsim to, jo vēsture ir pilna ar tamlīdzīgiem precedentiem, ar noziegumiem pret mums līdzīgiem, un holokausts bija tikai viens no tiem; iesim tālāk! 

Tā arī es saku: iesim tālāk, aizmirsīsim svētdienas likumu! Bet, ja mēs to aizmirsīsim, vai mēs nezaudēsim savu identitāti? Vai tad mums būs iemesls nākt uz draudzi un būt adventistiem?
Bet, ja tādi ir mūsu motīvi, tad jo vairāk mums vajag tos aizmirst. Iet uz draudzi ir labi, ievērot sabatu ir labi, meklēt Dievu ir labi; bet, ja jūsu motīvi ir slikti, tad tas vairs nav labi.
Es mudinu: atstāsim šo sazvērestības teoriju, kas kļuvusi par mūsu reliģiju, šo elkdievīgo zemošanos svētdienas likuma priekšā, šo apmātību ar domu, ka visa pasaule sacelsies pret mums, jo tas nekad nenotiks! Būsim drosmīgi un teiksim „nē” mūsu vadītājiem, kuri cenšas mūs noturēt šajā toksiskajā burbulī, paudīsim savu pretestību mācītājam un sabatskolas vadītājam! 

Mācītājs Edmonds Konstantinesku

Oriģināls: https://youtu.be/U-ekJDSIHuw

No rumāņu valodas krieviski tulkojis Igors Belijs

No krievu valodas latviski tulkojis Niklāvs Adats