Apšaubāmie divpadsmit – Jūda Iskariots

Aivars Ozoliņš - teoloģijas doktors,

pasniedzejs un praktiskās teologijas katedras vadītajs 

Adventistu starptautiskā augstākās izglītības institūtā Filipīnās, 

darbojas arī VA padomē

Jēzus nekad nepadodas

Jūda, iespējams, ir visu laikmetu labākais kandidāts visnicinātākā cilvēka titulam. Jau pats vārds „Jūda” kļuvis par neuzticības un nodevības simbolu. Dante Aligjēri savā darbā „Dievišķā komēdija” Jūdam atvēl vietu elles visbriesmīgākajā vietā – devītā loka ceturtajā aplī, kur sodu izcieš savu labdaru nodevēji, tādējādi uzsverot vispārējo cilvēces riebumu pret šo bēdīgi slaveno nodevēju.

Evaņģēlijos Jūda Iskariots tiek pieminēts gana plaši, īpaši jau salīdzinot ar pārējiem trim hierarhijas zemākā līmeņa mācekļiem. Interesanti, ka visās vietās Sinoptiskajos evaņģēlijos, pieminot viņa vārdu, tiek izdarīta arī piezīme par viņa nodevību (1).

Vārda izcelsme

Jūda bija parasts vārds Izraēlā. Daži Bībeles pētnieki uzskata, ka, tā kā pats vārds ir radniecīgs pašam jūdu tautas nosaukumam, tas Jēzus laikā bija īpaši populārs Romas varas politisko pretinieku vidū. Šie nemiernieki cīnījās pret nīstajiem apspiedējiem un darīja visu iespējamo, lai norobežotos no saviem tirāniem. Nosaukt savu bērnu par Jūdu bija labs veids, kā izdarīt skaļu politisku paziņojumu.

Par viņa otru vārdu – Iskariots – tiek izvirzītas vairākas teorijas. Tomēr vairākums pētnieku sliecas uzskatīt, ka tas varētu nozīmēt „vīrs no Keriotas”, norādot uz viņa izcelsmi. Visticamāk, ka tā bija pilsēta Jūdejā, kas tādā gadījumā nozīmē, ka viņš bija vienīgais jūds divpadsmit mācekļu vidū.

Viņa loma un nodevība

Jūda bija vienīgais no mācekļiem ar piešķirtu noteiktu pienākumu. Saskaņā ar Jāņa rakstīto, viņš bija mantzinis un atbildīgs par kopējo kasi (2). Tomēr Jānis arī piemin aizdomas, ka „viņš bija zaglis; pārraudzīdams kopīgo naudu, viņš piesavinājās saziedoto” (Jņ.12:6).

Par Jūdas nodevības dažādiem aspektiem un interpretācijām ir sarakstīts ļoti daudz. Tomēr iespējams, ka viņš šo soli nespēra tikai finansiālu apsvērumu dēļ. Trīsdesmit sudraba gabali patiesībā bija salīdzinoša neliela summa – nekvalificēta strādnieka divu vai trīs mēnešalgu apmērā vai arī verga cena. Ja nauda būtu bijusi viņa galvenais mērķis, tad šādu naudas apjomu viņš būtu spējis laika gaitā vienkārši piesavināties, paliekot kopā ar pārējiem un turpinot veikt savas kasiera funkcijas. Ticamākais Jūdas nodevības motīvs bija viņa nespēja samierināties ar Jēzus nevēlēšanos kļūt par politisko nemiernieku.

Viņa nāve

Marks un Jānis vispār nepiemin Jūdas Iskariota nāvi, bet Matejs viņa aiziešanas apstākļus detalizēti apraksta 27:1-10. Viņš apraksta, ka saprotot, ka Jēzus tiks nonāvēts, Jūdu pārņem nožēla, un viņš mēģina griezt par labu savu nodevīgo rīcību, ar nožēlu atgriežot priesteriem naudu un atzīstot, ka ir „nodevis nevainīgas asinis”. Tomēr priesteri atsakās pieņemt atpakaļ naudu, ko Jūda nomet templī, tādēļ viņš aiziet un pakaras. Priesteri savukārt, nespēdami pieņemt tempļa kasē atpakaļ šādu naudu, nopērk par to podnieka tīrumu, kur „apglabāt svešiniekus”. Matejs šajā stāstā saskata Jeremija pravietojuma piepildījumu (3). Podnieka tīrums turpmāk vienmēr tiks saistīts ar viņa nāvi.

Attiecības ar Jēzu

Kāda bija Jēzus attieksme pret viņu, pilnībā apzinoties, ka galu galā viņš to pārdos Viņa ienaidniekiem (4)? Jāņa 13.nodaļā mēs varam gūt nelielu ieskaitu par šīm attiecībām. Šajā aprakstā tiek attēlots pēdējās vakariņas ar Jēzu, mācekļu pēdējā tikšanās un kopīgā maizes laušana. Šai nodaļai ir raksturīgas mīklainas norādes par tuvojošos nodevību, kas kopumā tādā vai citādā veidā tiek pieminēta sešas reizes. Šajā nodaļā tiek izmantots inclusio – „valodniecības sviestmaizes” princips, kas jau tika pieminēts iepriekš, kad teksta fragments no sākuma un beigās tiek iekļauts līdzīgos vārdos. 13.nodaļa sākas un beidzas ar Jēzus mīlestības apliecinājumu.

Šajā nodaļā Jānis uzsāk stāstu: „Savējos, kurus viņš šajā pasaulē bija iemīlējis, viņš mīlēja līdz galam.” (Jāņa 13:1) Citiem vārdiem sakot, Jānis grib pateikt, ka Jēzus bija rādījis mīlestību visas savas zemes dzīves laikā, bet tagad, pienākot krusta nāves brīdim, Viņš vēlējas parādīt savas mīlestības „vispārāko apjomu”. Nodaļas noslēgumā 34. pantā Jānis vēlreiz atgriežas pie mīlestības tēmas, citējot Kristu: „Kā es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu.”

Jēzus nekad nepadodas

Jāņa stāstā, ko ietver mīlestības apliecinājumi un kas ir piepildīts ar norādēm par Jūdas nodevību, lasītāji var labi izjust Jēzus attieksmi pret nodevēju un Viņa daudzkārtējiem centieniem parādīt savas mīlestības neierobežoto apmēru.

Šai epizodei ir raksturīgas četras nozīmīgas darbības. Vispirms Jēzus parādīja savu mīlestību, uzņemoties veikt kalpa darbu, ko neviens nevēlējās darīt – mazgāt saviem mācekļiem, tai skaitā arī Jūdam, kājas.

Otrkārt, ir loģiski uzskatīt, ka Jūda tika nosēdināts goda vietā blakus Jēzum. Parasti pie mielasta galda bija trīs goda vietas. Jēzus ieņēma saimnieka vietu; no stāsta noprotams, ka Jānis bija ieņēmis vietu blakus Jēzum (5), bet Jūda, acīmredzot, bija nosēdināts Jēzum otrā pusē, jo Jēzus varēja viegli pasniegt viņam maizes kumosu (6). Spriežot pēc Mateja ziņojuma par šo notikumu (7), Jēzum bija iespējams ar Jūdu parunāt divatā, citiem nedzirdot. Padomā par šo  - Jēzus labākajā goda vietā nosēdina... savu nodevēju.

Treškārt, kad Jānis lūdz Jēzum atklāt, kurš ir nodevējs, Viņš atbildēja ar žestu, kas tā laika kultūrā nozīmēja pagodinājumu. Viņš deva Jūdam maizes kumosu (8).

Visbeidzot, Jēzus nekad publiski neatklāja savu nodevēju. Jēzus mēģināja dot Jūdam vēl laiku pārdomāt un deva iespēju atgriezties. Jānis vēlas, lai mēs saprastu, ka Jēzus rāvās vai pušu, lai izturētos pret Jūdu ar visdziļāko cieņu un mīlestību. Ir skaidri redzams, ka Jēzus nepadevās attiecībā uz Jūdu un nekad nepārtrauca izrādīt viņam mīlestību. Viņš mēģināja ar mīlestību atgūt tuvās attiecības ar Jūdu līdz pat pašam pēdējam brīdim. Diemžēl Jūda neatbildēja šai nerimstošajai mīlestībai, bet tā vietā „izgāja ārā. Bija nakts.” (Jāņa 13:30). Nožēlojami, ka Jūdas sirdī bija valdījusi daudz dziļāka tumsa nekā apkārtējā naktī. Pāvils, runājot par Jēzus mīlestību, saka: „Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki.” (Rom. 5:8)

Vai tev ir nācies piedzīvot savu „Jūdas brīdi”? Vai esi kādreiz jutis izmisīgu vajadzību pēc piedošanas? Bez tās valda tumsa tavā dvēselē, tu jūties vientuļš, kauna pilns un atstumts. Ja esi kādreiz tā juties, tad zini, ka Jēzus nekad nepadosies cīnīties tevis dēļ. Viņš darīs visu iespējamo, lai atgrieztu tevi savā bezgalīgajā mīlestībā, jo Viņa mīlestībai un piedošanai nav robežu. Šī mīlestība tev un man sniedz daudz, daudz cerību!

(noslēgumu lasi šeit...)

1 Mateja 10:4; Mārka 3:19; Lūka 6:16
2 Jāņa 13:29
3 Jeremijas 32:6-9
4 Jāņa 6:64
5 Jāņa 13:23,25
6 Jāņa 13:26
7 Mateja 26:25
8 Jāņa 13:26