Dzīvības pirmsākumi

Lesters Raits, Lomalindas universitātes

Sabiedrības veselības skolas asociētais profesors: 

   

Daudzi no mums ir redzējuši Vanšu tiltu. Kā jūs to aprakstītu? Teiksim, mēs palūgtu, lai kāds labs fotogrāfs nofotografē to naktī, pusdienlaikā un pēc tam miglainā rītā. Tad mēs aicinātu Pikaso uzgleznot Vanšu tiltu. Vai arī uzrunātu impresionistu attēlot tiltu dienasgaismā un tad miglainā rītā. Vēl mēs varētu palūgt tilta rasējumus tā inženieriem. Esmu pārliecināts, ka visas ilustrācijas un gleznas būtu atšķirīgas. Kurš no šiem būtu īstais Vanšu tilts? (Protams, tas nebūtu pats tilts, tas tikai būtu mēģinājums reālistiski to attēlot, lai arī kādi līdzekļi tiek izmantoti.)

Kā lai kristietis, kurš tic Radītājam, saskaņo savu ticību Bībelei ar mūsdienu zinātnes atklājumiem, ja tie šķiet acīmredzamā konfliktā?

Ir dažādi veidi, kā var izturēties pret diskusiju par pasaules pirmsākumiem. Var pieņemt, ka nekāda sākuma nav bijis – ka dzīve un matērija ir pastāvējusi vienmēr. Vai arī mēs varam mēģināt izskaidrot, kā, mūsuprāt, dzīvība ir radusies, izmantojot mūsu pieredzi un novēroto dabā – pamatā liekot zinātni. Bet pieņemsim, ka ir vēl viena pieeja jeb izskaidrojums no Kāda, kurš šo dzīvību izsaucis esamībā. Daudzi tic, ka Mozus un, iespējams, vēl kādi 1.Mozus grāmatas vēstījuma rakstītāji kaut kādā veidā bija Dieva iedvesmoti pastāstīt, kā Viņš izveidoja kosmosu un radīja pirmās dzīvības formas uz zemes. Kā gan Dievs to lai apraksta senatnes cilvēkiem, kā viss notika, lietojot viņu valodu, rēķinoties ar viņu pieredzi un izpratni, un dara to tā, ka arī šodien mēs to saprastu? Kaut gan tēlojums varētu būt saprotams cilvēkiem tālā senatnē, daudzie gadsimti ir nesuši jaunu pieredzi un mainījuši mūsu pieņēmumus un vārdu nozīmi.

Pat vienas paaudzes laikā mēs esam piedzīvojuši, cik ļoti mainījusies mūsu izpratne par pasauli un tās iemītniekiem. Divdesmitā gadsimta sākumā tikai zinātniskās fantastikas rakstnieki spēja iedomāties cilvēku aizlidojam uz Mēnesi, bet tagad Mēness izpēte ir jau noticis vēsturisks fakts. Un pat par to ļaudīm ir atšķirīgs priekšstats, kā tas notika. Tiem, kas vēroja cilvēku pirmos soļus TV ekrānos, var būt savs priekšstats, un Apollo astronautiem, kas paši izkāpa uz Mēness, ir savs priekšstats. Bet fiziķi un inženieri, kas strādāja pie šī projekta un radīja visu aprīkojumu, ir ar saviem priekšstatiem. Katrs varētu citādi attēlot to, kas todien notika.

Ir salīdzinoši viegli teikt (tiem, kas pirmo reizi paņēmuši rokās Bībeli), ka Dievs pieliecās un izveidoja no zemes māliem Ādamu.  Bet mēs, kam tas šķiet maz ticams veids, kā var tikt pie kādas dzīvības (māls ir pārāk rupjš materiāls, no kā var izveidot šūnas apvalkus un dažādus dzīvības orgānus), to interpretējam, ka tas nozīmē izmantot dažādos pamatelementus, kas reprezentē zemi – oglekli, skābekli, ūdeņradi un pārējos. Ko gan tas palīdzētu tā laika agrajiem rakstītājiem, ja viņi lietotu ķīmijas Periodisko elementu tabulu? Senie cilvēki to nespētu iztēloties.

Un tomēr, vai mums ir jāņem vērā tas, kā senie cilvēki saprata notiekošo, un jāizmanto tos konceptus, kādi bija viņiem? Vai Dievs ir inspirējis cilvēkus attēlot notikumus tajā valodā, kuru rakstītājs un viņa lasītāji vai klausītāji lieto, kaut arī šis attēlojums ir “kā caur aptumšotu stiklu”?

1.Mozus grāmata, šķiet, dažādu ļaužu grupu fiziskās un valodas atšķirības piedēvē Dieva rīcībai, kur mēs šodien teiktu, ka ādas un acu krāsa, asins grupas, auguma garums un daudzas citas iezīmes izriet no cilvēku pielāgošanās mainīgiem, pat pretējiem vides apstākļiem. Valodas formas mainās, reaģējot uz kultūras ietekmi un barjerām, kas rodas dažādu grupu komunikācijā. Gēnu pētnieki ir atklājuši, kādas fiziskas izmaiņas notiek dažādās dzīvības formās. Katrā zinātnes sfērā mēs redzam dziļāk un tālāk nekā jebkad iepriekš – astronomijā mēs ieraugām kosmosa neierobežotās aprises, piepildītas ar augošām un mirstošām zvaigznēm, bioloģijā redzam dzīvības formu sarežģīto uzbūvi pat vissīkākajām mikroskopiskajām radībām. Arheoloģija ir atklājusi pirmsvēstures pasaules cilvēkus – medniekus un vācējus-, kamēr 1.Mozus grāmata runā par pirmajiem cilvēkiem kā zemkopjiem un pilsētbūvniekiem.

Un tomēr, kaut arī Bībeles rakstniekiem nebija visas šīs zināšanas, zinātnieki nespēj pateikt, kāpēc dzīvība radās, nedz arī kas tas ir par spēku, kas uztur dzīvību un ļauj tās dažādajām formām piemēroties mainīgajai videi. Tas paliek noslēpums.

Bībeles ticīgajiem šis avots ir atrodams vārdos: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.” Tie, kas tic radīšanai, saka, ka ir jāatzīst, ka aiz visa ir Dievs – Radītājs. Bet radīšanas stāstam ir problēmas. Kurai reliģijas grupai ir īstais, pareizais Dieva attēls? Un cik tālu reliģiskā ticība var palīdzēt zinātnieku pūlēm risināt patiesības noslēpumu, nevis tai uzspiest savus priekšstatus un jau gatavās atbildes?

Zinātnieki ir kļuvuši skeptiski pret ticīgajiem, kas cenšas uztiept savu sektantisko viedokli, kā vajag virzīt zinātnes atklājumus publiskajā diskursā un izglītības sistēmā. Pēdējos gados kreacionisti ir izvirzījuši konceptu par “Apzināto radīšanu” (Intelligent design), norādot uz dzīvības formu sarežģītību, kas, šķiet, izaicina skaidrojumu par pirmsākumu kā evolūcijas procesu. Protams, ja ir radīšana, tad ir arī radītājs. Kurš gan cits tas varētu būt, ja ne 1.Mozus Dievs. Tas ir kā mēģinājums apvienot zinātnisko pieeju ar kreacionismu, nesaucot Radītāju vārdā. Bet tas nav godīgi.

   

Evolūcijas teorija, kas balstās uz principu, ka dzīvības formas piemērojas apkārtējai videi, veidojot dažādas variācijas, ir kļuvusi par spēcīgu pamatprincipu daudzās zinātnes jomās. Bet arī tai ir robežas. Kur radās pirmā dzīvības dzirkstele? Kur radās fiziskie elementi un enerģija, kas izraisīja “lielo sprādzienu”? Un kā radās princips, ka viss kļūst arvien sarežģītāks? Uz visiem šiem jautājumiem nav atbilžu. Nav aculiecinieku.

Viens no zinātnes vērojumu rezultātiem ir pētnieku spēja izskaidrot to, ko vecajos laikos piedēvēja Dieva rīcībai- zemestrīces, plūdi, bads, katastrofas, pat slimības tādas kā mēris vai spitālība. Dažiem cilvēkiem ir bail, ka, zinātnei spējot izskaidrot dabā notiekošos procesus, tas sašaurinās cilvēku ticību Dieva klātbūtnei. Daži ticīgie pat jūt, ka Dievs kļūst mazāk svarīgs modernās pasaules uztverē, un tas viņiem liek pretoties šai tendencei. Dažkārt tie, kuri savā ticībā Dievam nav droši, sajūt vajadzību aktīvāk cīnīties to aizsargāt.

Vai zinātnes robežu izplešanās tiešām rada draudus Bībeles ticīgajiem? Vai Dievs tiek nenovērtēts tāpēc, ka pieaug mūsu zināšanas par Viņa radību? Es tā nedomāju. Ir kaut kas, kas vieno reliģiskus cilvēkus un zinātniekus – tā ir apbrīna par dabu. Jā, dzīvnieki ir spējuši pielāgoties dzīvei katrā pasaules stūrītī; jā, Dievs ir savā tālredzībā sagatavojis savus radījumus, lai viņi spētu tikt galā ar visiem izaicinājumiem. Viņš neradīja statisku pasauli vai pat Universu, kas vienkārši noveco- tas bija un ir pilns ar dinamisku enerģiju, kas pastāvīgi mainās un atjaunojas. Lai arī kāda bija zeme sākumā un lai arī kāds ir cilvēku darbošanās rezultāts, Dievs to visu ir paredzējis, lai tā turpinātu pastāvēt.

Tam nav jābūt pārsteigumam, ka nedz zinātnieki, nedz kreacionisti nespēj atbildēt uz visiem jautājumiem. Ja Dievs ir lielāks par Universu, kuru radījis, kā gan Viņa radījumi var Viņu pilnībā saprast? Ja Bībele noteiktās detaļās šķiet pretrunā ar zinātnes atklājumiem, vai varētu būt, ka mums nepieciešams plašāks skatījums uz ticības principiem, kas atklāti Bībeles lappusēs?

Ikviens no pirmsākumu aprakstiem ir tikai sākums, tikai mākslinieka redzējums, kāds varētu izskatīties īstais tilts. Bet katrs no tiem var sniegt noderīgu ieskatu Dieva radīšanas darbā.

Raksts publicēts žurnālā “Adventist Today” 2007.gadā (#1)