Pirms kāda laika solījām intervijas ar trim mācītājiem un bijušo AV redaktori Tatjanu Tomsoni. Vasara ir ietekmējusi arī mūsu darbošanos. Ar Tatjanu saruna bija, bet ar mācītājiem nē. Andrejs Āriņš vēlāk pārdomāja, taču pārējie divi mācītāji ir piekrituši sarunai. Vispirms piedāvājam interviju ar Tālivaldi Vilni. Ilgus gadus viņš ir atbildējis par dažādām kalpošanām baznīcā un nu pirmo reizi ir palicis malā. Gribējām saprast, kāpēc tā un ko viņš domā par Adventistu baznīcu un tās misiju.
Aidis Tomsons: Esam dzirdējuši dažādas versijas, kāpēc tu vairs neesi iesaistīts baznīcas administratīvajā darbā. Vai tev vairs nepiedāvāja, vai arī tu pats negribēji uzņemties kādu no atbildībām?
Tālivaldis Vilnis: Administrāciju ievēlēja kongresā, tātad tas nozīmē, ka delegāti vēlējās, lai administrācija būtu tieši šādā sastāvā. Ja runājam par nodaļu darbu, teikšu tā, man no padomes nekādu oficiālu piedāvājumu nav bijis. Oficiāli ir tā, ka draudžu savienības padomē cilvēki izlemj, kuru cilvēku aicināt. Kad es biju padomē, mēs tā darījām – spriedām, kuru cilvēku uzrunāt, un tad no padomes pilnvarotais piezvanīja un uzrunāja. Protams, pirms tam vajadzēja, lai šo cilvēku atbalstītu padomes vairākums. Es no pieredzes varu teikt, ka kandidātam vajag lielu padomes atbalstu. Ja viņu atbalsta tikai mazliet vairāk par pusi, tad ir grūti kalpot. Katra kalpošana ir izaicinājums, ir lietas, kas izdodas un kas neizdodas, tāpēc ļoti vajadzīgs liels padomes atbalsts. Kuluāru sarunās, kurās kāds ieminas – kā būtu, ja būtu – tādas sarunas ir bijušas. Bet padome mani oficiāli nav uzrunājusi.
AT: Bet ja uzrunātu, vai tu piekristu?
TV: Redzi, uzņemties atbildību par kādu no nodaļām nav vienkārši, un ir jāsaprot, cik spēsi izdarīt un cik nē. Es to zinu, jo esmu vadījis gan jauniešu nodaļu, gan Globālās misijas projektu kalpošanas nodaļu, Baltijas ūnijā ierindas draudzes locekļu kalpošanas nodaļu, arī sabatskolas nodaļu. Pēdējos gados biju vecākais mācītājs (vadīja mācītāju kalpošanas nodaļu- red.piez.). Es uzskatu, ka šo nodaļu es vairs nevarētu vadīt, jo vecākajam mācītājam ir jābūt savienības padomē, lai viņš tur varētu pārstāvēt mācītāju intereses. Tā kā mani padomē vairs neievēlēja, viņiem vajadzēja izraudzīties citu nodaļas vadītāju.
Esot mācītāju nodaļas vadītāja amatā, es redzēju divus nopietnus izaicinājumus, kuriem vēlētos vairāk pievērst uzmanību. Pirmkārt, kā labāk atbalstīt mācītājus viņu profesionālajā darbā, jo šajā darbā ir daudz izaicinājumu. Daži mācītāji izdeg, citi zaudē dzīves līdzsvaru utt. Mūsu divīzijas vadītājs Patriks Džonsons mani aicināja darba grupā, lai divīzijas ietvaros izveidotu programmu, kas būtu kā praktisks palīdzības kurss. Visās valstīs mācītājiem ir līdzīgas problēmas.
Otrs izaicinājums, ko esmu redzējis: dažādiem cilvēkiem ir grūtības sadarboties vienā komandā. Tāpēc es meklēju iespēju mācīties komandu veidošanas jeb team coaching profesionālajā kursā Somijā, TEAM Academy. Es to pabeidzu, un man ir idejas, kā šīs praktiskās idejas censties ieviest Latvijā, lai mēs darbotos veiksmīgāk komandā- gan savā draudzē, gan arī sabiedrībā.
Tā kā es biju iesācis darboties šajos divos izglītības projektos, es privātās sarunās padomes pārstāvjiem biju teicis, ka esmu gatavs uzņemties izglītības nodaļas vadīšanu. Es biju gatavs palīdzēt tajā izglītības sadaļā, kas ir saistīta ar mācītāju izglītošanu. Esmu pats daudzus gadus mācījies neklātienē dažādās skolās, tāpēc zinu, ar kādiem izaicinājumiem sastopas tie, kas studē. Es arī domāju, ka izglītības sfērā vajadzētu būt diviem vadītājiem. Viens atbildētu par mācītāju izglītību, bet otrs par vispārējo bērnu izglītību, jo viena no neīstenotajām iecerēm ir veidot kristīgu skolu bērniem. Tās ir divas kardināli atšķirīgas lietas, un man liekas, ka šīs atbildības ir jānodala.
Taču man šo kalpošanu nepiedāvāja. Es redzu, ka baznīcā ir dažādi viedokļi, un es negrasos nevienu pārliecināt. Lai varētu kalpot, kā jau teicu, ir vajadzīgs liels padomes atbalsts. It sevišķi, ja ir jaunas ieceres. Tas nozīmē, ka sākumā būs arī kļūdas, no kurām jāmācās un atkal jāiet uz priekšu. Tāpēc uzticības kredītam ir jābūt lielam. Es saprotu, ka jaunajai komandai ir savs redzējums un savs darbošanās stils, un lai viņiem veicas!
AT: Vai tu pats zini, kāpēc jaunā padome nevēlējās ar tevi sadarboties?
TV: Nē, man tādas informācijas nav. Es saprotu, ka viņiem ir sava ideja, un viņi meklē domubiedru komandu.
Es vienmēr esmu centies respektēt vadītājus, jo esmu kalpojis gan pie Viktora Geides, gan Viestura Reķa un Valda Zilgalvja vadībā. Es zinu, kādi uzsvari ir katram no šiem vadītājiem. Es zinu, ka Vilnim Latgalim ļoti sirds deg par misiju, viņš ar visu savu būtību ir misionārs. Tāpēc esmu atbalstījis viņu kā vadītāju, jo arī mani saista misija. Ticu, tas ir adventistu uzdevums nest sevišķu vēsti pasaulē. Esmu palīdzējis rīkot lielus pasākumus par misiju, piemēram, SEED konferenci, kur piedalījās evaņģēlisti no dažādām pasaules valstīm. Tāpat ir rīkoti dažādi izglītojoši pasākumi. Taču tā kā man bija uzticēta mācītāju nodaļas vadīšana, tas uzlika pienākumu man ieņemt noteiktu pozīciju tieši attiecībās starp vadību un mācītājiem.
Viesturs Reķis savā laikā teica, ka prezidents jeb bīskaps ir visas baznīcas vadītājs Latvijā, un viņam ir vadītāja pienākumi – vajadzības gadījumā viņš mācītājus gan pieņem, gan norāj, kā jau vadītājs. Savukārt vecākā mācītāja uzdevums ir iestāties par mācītāju interesēm. Viņš ir tas, pie kura mācītājs var atnākt, izsūdzēt savas bēdas, un vecākā mācītāja pienākums ir kolēģus aizstāvēt, viņam bieži šie cilvēki uztic savus noslēpumus. Tāpēc ir jāsaprot, ja es aizstāvēju kādu mācītāju, tāpēc es nekļuvu par slikto un neesmu opozicionārs. Tas bija mans kā vecākā mācītāja uzdevums. Viņi man uzticēja savus priekus un bēdas, bet es par viņiem iestājos. Tas ir tāpat kā hokeja komandā, kur kapteinis cīnās un iestājas par savas komandas biedriem. Es nekad negribētu spēlēt komandā, kurā kapteinis neaizstāv savējos, lai arī viņi nav ideāli un nekļūdīgi. Kapteinim ir jāspēj spēlēt ar tiem cilvēkiem, kas ir komandā. Arī citu kalpošanas nodaļu vadītāji aizstāv savu komandu cilvēkus.
Es, protams, nezinu, ko par to domā jaunā vadība. Nekādas informācijas no padomes nav bijis. Taču es viņiem vēlu Dieva svētības.
AT: Kāpēc tā ir noticis, ka baznīcā cilvēki ir sagrupējušies savējos un ne-savējos?
TV: Man nav nekļūdīgas atbildes, taču ir kāds skaidrojums, kas man šķiet atbilstošs. Kad es mācījos maģistratūrā, viens profesors teica, ka vietējā baznīca un draudze pat neapzināti bieži pārņem sabiedrības pārvaldības tendences. Viņš sacīja, ka, piemēram, valstīs, kur valda diktatūra, arī draudzes kļūst kategoriskas. Esmu secinājis, ka tā tas tiešām ir. Varu minēt dažas tendences, ko esmu novērojis.
Es draudzei pievienojos 1994.gadā, un tas nozīmē, ka adventistu vidē uzaudzis neesmu. Tiekoties tajā laikā ar pieredzējušiem kristiešiem, es varēju iemācīties daudz pozitīva, iegūt kolosālu pieredzi. Tas man bija svarīgi, it sevišķi mana ticības ceļa sākumā. Taču, atskatoties atpakaļ, jāatzīst, ka bija divas ne tik pozitīvas lietas, ar ko sastapos.
Pirmkārt, daži cits citam aiz muguras runāja, kurš ir bijis čekas stukačs un kurš sadarbojies ar šo organizāciju. Protams, es tajā laikā daudz ko nesapratu, bet tagad, atceroties šīs sarunas, man jāsecina, ka, saskaņā ar dažu „ekspertu” pārliecību, ļoti liels procents draudzes locekļu bijuši čekas aģenti. Nepatīkami, ka cilvēki varēja viens par otru tā runāt, un citi uz šiem „sliktajiem čekas aģentiem” sāka skatīties ar aizdomām. Protams, jautājums, kā gan šie eksperti visus aģentus pazina?
Otra tendence, kas man bija nepatīkama: padomju laikā čeka centās cilvēkus izsekot. Viņi interesējās, kurš ar ko satikās, cikos, cik ilgi runājās utt. Un, šķiet, tas neapzināti reizēm “pielipa” dažiem draudzes cilvēkiem. Daži ļoti centīgi zināja, cikos viens vai otrs brālis vai māsa ir sācis sabatu, kad ir beidzis, cikos viņš ir bijis veikalā, vai pirms saules rieta vai pēc, ar ko ir ticies. Cilvēki pat neapzināti kopēja vietējās politiskās pārvaldes metodes. Neapzināti, jo viņi taču gribēja tikai labāko.
Šobrīd sabiedrībā un politikā ir vērojama polarizēšanās. Bagātie pret ne tik bagātiem un pretēji. Ja kāds iestājas partijā, tad viņš otrai partijai automātiski kļūst par ienaidnieku. 90.gados tā vēl nebija. Šodien, ja kādam kristīgā diskusijā ir cits skatu punkts, cilvēki viņu automātiski ieskaita „nepareizo” kategorijā. Sabiedrības tendences ietekmē arī draudzi. Tiklīdz tu paud viedokli, tu gribot- negribot tiec ierindots starp savējiem vai svešajiem. Un mūsu redzējums mūs automātiski iedala liberāļu, fundamentālistu vai arī citā tamlīdzīgā kategorijā.
AT: Kādas ir zāles pret to?
TV: Zāles ir tās pašas, kādas bija Kristum – ieklausīties, sarunāties un sadarboties ar dažādiem cilvēkiem. Daniels Dūda, kurš bija man pasniedzējs, reiz teica, ka patiesība jau nemainās un nemainīsies, bet praktiskajā kalpošanā pa vecam mēs vairs nevarēsim darboties, bet pa jaunam būs jāiemācās sadarboties. Ir vajadzīgs laiks, lai kaut ko iemācītos un veiksmīgi dotos uz priekšu. Mums ir tendence visu darīt kā kādreiz, bet tas vairs nav iespējams: sabiedrība mainās. Vēsts nemainās, Dievs arī nemainās, Bībele ir tā pati, taču sabiedrība mainās, un mums ir jādomā, kā ar citādu sabiedrību komunicēt.
AT: Vai mums izdosies iemācīties?
- Tas ir atkarīgs no katra paša. Ja neiemācīsimies, mēs kļūsim vēl asāki un neiecietīgāki. Tad mēs būsim aizņemti ar savstarpējiem strīdiem, ar centieniem viens otru pārliecināt, un misijai laika neatliks. Mēs tagad Bībeles studijās mācāmies par diviem cilvēkiem, kas ar visu sirdi bija nodevušies Dievam un kalpošanai – Barnabu un Pāvilu. Viņi abi sastrīdējās. Ne par patiesību, bet par personālijām. Viņi katrs aizgāja uz savu pusi, taču viņi neapkaroja viens otru, bet devās abi uz priekšu evaņģelizācijas darbā. Strīdi ir un būs, bet svarīgi ir tas, cik daudz mēs tiem tērējam savu laiku.
AT: Runājot par tevi pašu, kas ir tavi tuvākie mērķi, kam tu vēlies tuvākajos gados vairāk veltīt savu uzmanību?
TV: Loģiski, ka kalpošu draudzēs, jo tas man ir primārais uzdevums. Taču esmu iesaistījies divos izglītojošos projektos, lai varētu būt efektīvāks mācītājs, kalpojot tur, kur atrodos. Pirmais ir divīzijas līmenī, runa ir par manis pieminēto darba grupu, lai izveidotu atbalsta sistēmu gan jaunajiem, gan arī pieredzējušiem mācītājiem, lai viņi varētu efektīvi kalpot, nevis to pamestu. Statistika ir biedējoša, jo, piemēram, ASV 50 procentu jauno mācītāju atstāj savu kalpošanu pirmo 5 gadu laikā, 60 procenti cieš no depresijas un tamlīdzīgām problēmām. Mums Latvijā mācītājiem nav ne psihoterapeita konsultācijas, ne rekolekciju centra, kā tas ir lielajām baznīcām. Mums ir jādomā, kā veiksmīgāk atbalstīt savus vadītājus. Otra iecere ir saistīta ar Team Academy projektu Latvijā. Tā uzdevums ir palīdzēt veidot sekmīgas komandas, kurās dažādi cilvēki spēj sadarboties. Tātad vēlos pats vairāk mācīties un veidot projektus, lai dalītos savās zināšanās ar citiem, lai mēs būtu labāki Kristus sekotāji.
AT: Bet tu taču vairs neesi iesaistīts baznīcas vadībā!
TV: Tas nekas! Vienmēr ir un būs cilvēki gan draudzē, gan sabiedrībā, kuriem mana pieredze var noderēt. Nav jau ideālas metodes, kas der visiem un ir universāla. Tāpēc arī respektēju cilvēkus, kam šādas problēmas nav aktuālas. Tiem, kuri draudzē vēlēsies, es varēšu līdzdalīt iegūtās atziņas un pieredzi. Es netērēšu laiku cilvēkiem, kuriem tas nav aktuāli. Bet ar tiem, kas vēlēsies, es sadarbošos.
Tā kā tuvojas pirmais septembris, gribu novēlēt visiem skolēniem iemācīties daudz jaunu atziņu un būt par Kristus lieciniekiem tur, kur viņi atrodas. Novēlu arī sevišķu gudrību no augšienes skolotājiem, kas māca mūsu jauno paaudzi. Tāpat novēlu vecākiem pacietību un izturību, skolas gaitās pavadot savas mīļās atvasītes. Bērni ir mūsu lielie dārgumi, ko Dievs mums ir uzticējis.
Aidis Tomsons: Esam dzirdējuši dažādas versijas, kāpēc tu vairs neesi iesaistīts baznīcas administratīvajā darbā. Vai tev vairs nepiedāvāja, vai arī tu pats negribēji uzņemties kādu no atbildībām?
AT: Bet ja uzrunātu, vai tu piekristu?
TV: Redzi, uzņemties atbildību par kādu no nodaļām nav vienkārši, un ir jāsaprot, cik spēsi izdarīt un cik nē. Es to zinu, jo esmu vadījis gan jauniešu nodaļu, gan Globālās misijas projektu kalpošanas nodaļu, Baltijas ūnijā ierindas draudzes locekļu kalpošanas nodaļu, arī sabatskolas nodaļu. Pēdējos gados biju vecākais mācītājs (vadīja mācītāju kalpošanas nodaļu- red.piez.). Es uzskatu, ka šo nodaļu es vairs nevarētu vadīt, jo vecākajam mācītājam ir jābūt savienības padomē, lai viņš tur varētu pārstāvēt mācītāju intereses. Tā kā mani padomē vairs neievēlēja, viņiem vajadzēja izraudzīties citu nodaļas vadītāju.
Esot mācītāju nodaļas vadītāja amatā, es redzēju divus nopietnus izaicinājumus, kuriem vēlētos vairāk pievērst uzmanību. Pirmkārt, kā labāk atbalstīt mācītājus viņu profesionālajā darbā, jo šajā darbā ir daudz izaicinājumu. Daži mācītāji izdeg, citi zaudē dzīves līdzsvaru utt. Mūsu divīzijas vadītājs Patriks Džonsons mani aicināja darba grupā, lai divīzijas ietvaros izveidotu programmu, kas būtu kā praktisks palīdzības kurss. Visās valstīs mācītājiem ir līdzīgas problēmas.
Otrs izaicinājums, ko esmu redzējis: dažādiem cilvēkiem ir grūtības sadarboties vienā komandā. Tāpēc es meklēju iespēju mācīties komandu veidošanas jeb team coaching profesionālajā kursā Somijā, TEAM Academy. Es to pabeidzu, un man ir idejas, kā šīs praktiskās idejas censties ieviest Latvijā, lai mēs darbotos veiksmīgāk komandā- gan savā draudzē, gan arī sabiedrībā.
Tā kā es biju iesācis darboties šajos divos izglītības projektos, es privātās sarunās padomes pārstāvjiem biju teicis, ka esmu gatavs uzņemties izglītības nodaļas vadīšanu. Es biju gatavs palīdzēt tajā izglītības sadaļā, kas ir saistīta ar mācītāju izglītošanu. Esmu pats daudzus gadus mācījies neklātienē dažādās skolās, tāpēc zinu, ar kādiem izaicinājumiem sastopas tie, kas studē. Es arī domāju, ka izglītības sfērā vajadzētu būt diviem vadītājiem. Viens atbildētu par mācītāju izglītību, bet otrs par vispārējo bērnu izglītību, jo viena no neīstenotajām iecerēm ir veidot kristīgu skolu bērniem. Tās ir divas kardināli atšķirīgas lietas, un man liekas, ka šīs atbildības ir jānodala.
Taču man šo kalpošanu nepiedāvāja. Es redzu, ka baznīcā ir dažādi viedokļi, un es negrasos nevienu pārliecināt. Lai varētu kalpot, kā jau teicu, ir vajadzīgs liels padomes atbalsts. It sevišķi, ja ir jaunas ieceres. Tas nozīmē, ka sākumā būs arī kļūdas, no kurām jāmācās un atkal jāiet uz priekšu. Tāpēc uzticības kredītam ir jābūt lielam. Es saprotu, ka jaunajai komandai ir savs redzējums un savs darbošanās stils, un lai viņiem veicas!
AT: Vai tu pats zini, kāpēc jaunā padome nevēlējās ar tevi sadarboties?
TV: Nē, man tādas informācijas nav. Es saprotu, ka viņiem ir sava ideja, un viņi meklē domubiedru komandu.
Es vienmēr esmu centies respektēt vadītājus, jo esmu kalpojis gan pie Viktora Geides, gan Viestura Reķa un Valda Zilgalvja vadībā. Es zinu, kādi uzsvari ir katram no šiem vadītājiem. Es zinu, ka Vilnim Latgalim ļoti sirds deg par misiju, viņš ar visu savu būtību ir misionārs. Tāpēc esmu atbalstījis viņu kā vadītāju, jo arī mani saista misija. Ticu, tas ir adventistu uzdevums nest sevišķu vēsti pasaulē. Esmu palīdzējis rīkot lielus pasākumus par misiju, piemēram, SEED konferenci, kur piedalījās evaņģēlisti no dažādām pasaules valstīm. Tāpat ir rīkoti dažādi izglītojoši pasākumi. Taču tā kā man bija uzticēta mācītāju nodaļas vadīšana, tas uzlika pienākumu man ieņemt noteiktu pozīciju tieši attiecībās starp vadību un mācītājiem.
Viesturs Reķis savā laikā teica, ka prezidents jeb bīskaps ir visas baznīcas vadītājs Latvijā, un viņam ir vadītāja pienākumi – vajadzības gadījumā viņš mācītājus gan pieņem, gan norāj, kā jau vadītājs. Savukārt vecākā mācītāja uzdevums ir iestāties par mācītāju interesēm. Viņš ir tas, pie kura mācītājs var atnākt, izsūdzēt savas bēdas, un vecākā mācītāja pienākums ir kolēģus aizstāvēt, viņam bieži šie cilvēki uztic savus noslēpumus. Tāpēc ir jāsaprot, ja es aizstāvēju kādu mācītāju, tāpēc es nekļuvu par slikto un neesmu opozicionārs. Tas bija mans kā vecākā mācītāja uzdevums. Viņi man uzticēja savus priekus un bēdas, bet es par viņiem iestājos. Tas ir tāpat kā hokeja komandā, kur kapteinis cīnās un iestājas par savas komandas biedriem. Es nekad negribētu spēlēt komandā, kurā kapteinis neaizstāv savējos, lai arī viņi nav ideāli un nekļūdīgi. Kapteinim ir jāspēj spēlēt ar tiem cilvēkiem, kas ir komandā. Arī citu kalpošanas nodaļu vadītāji aizstāv savu komandu cilvēkus.
Es, protams, nezinu, ko par to domā jaunā vadība. Nekādas informācijas no padomes nav bijis. Taču es viņiem vēlu Dieva svētības.
AT: Kāpēc tā ir noticis, ka baznīcā cilvēki ir sagrupējušies savējos un ne-savējos?
TV: Man nav nekļūdīgas atbildes, taču ir kāds skaidrojums, kas man šķiet atbilstošs. Kad es mācījos maģistratūrā, viens profesors teica, ka vietējā baznīca un draudze pat neapzināti bieži pārņem sabiedrības pārvaldības tendences. Viņš sacīja, ka, piemēram, valstīs, kur valda diktatūra, arī draudzes kļūst kategoriskas. Esmu secinājis, ka tā tas tiešām ir. Varu minēt dažas tendences, ko esmu novērojis.
Es draudzei pievienojos 1994.gadā, un tas nozīmē, ka adventistu vidē uzaudzis neesmu. Tiekoties tajā laikā ar pieredzējušiem kristiešiem, es varēju iemācīties daudz pozitīva, iegūt kolosālu pieredzi. Tas man bija svarīgi, it sevišķi mana ticības ceļa sākumā. Taču, atskatoties atpakaļ, jāatzīst, ka bija divas ne tik pozitīvas lietas, ar ko sastapos.
Pirmkārt, daži cits citam aiz muguras runāja, kurš ir bijis čekas stukačs un kurš sadarbojies ar šo organizāciju. Protams, es tajā laikā daudz ko nesapratu, bet tagad, atceroties šīs sarunas, man jāsecina, ka, saskaņā ar dažu „ekspertu” pārliecību, ļoti liels procents draudzes locekļu bijuši čekas aģenti. Nepatīkami, ka cilvēki varēja viens par otru tā runāt, un citi uz šiem „sliktajiem čekas aģentiem” sāka skatīties ar aizdomām. Protams, jautājums, kā gan šie eksperti visus aģentus pazina?
Otra tendence, kas man bija nepatīkama: padomju laikā čeka centās cilvēkus izsekot. Viņi interesējās, kurš ar ko satikās, cikos, cik ilgi runājās utt. Un, šķiet, tas neapzināti reizēm “pielipa” dažiem draudzes cilvēkiem. Daži ļoti centīgi zināja, cikos viens vai otrs brālis vai māsa ir sācis sabatu, kad ir beidzis, cikos viņš ir bijis veikalā, vai pirms saules rieta vai pēc, ar ko ir ticies. Cilvēki pat neapzināti kopēja vietējās politiskās pārvaldes metodes. Neapzināti, jo viņi taču gribēja tikai labāko.
Šobrīd sabiedrībā un politikā ir vērojama polarizēšanās. Bagātie pret ne tik bagātiem un pretēji. Ja kāds iestājas partijā, tad viņš otrai partijai automātiski kļūst par ienaidnieku. 90.gados tā vēl nebija. Šodien, ja kādam kristīgā diskusijā ir cits skatu punkts, cilvēki viņu automātiski ieskaita „nepareizo” kategorijā. Sabiedrības tendences ietekmē arī draudzi. Tiklīdz tu paud viedokli, tu gribot- negribot tiec ierindots starp savējiem vai svešajiem. Un mūsu redzējums mūs automātiski iedala liberāļu, fundamentālistu vai arī citā tamlīdzīgā kategorijā.
AT: Kādas ir zāles pret to?
TV: Zāles ir tās pašas, kādas bija Kristum – ieklausīties, sarunāties un sadarboties ar dažādiem cilvēkiem. Daniels Dūda, kurš bija man pasniedzējs, reiz teica, ka patiesība jau nemainās un nemainīsies, bet praktiskajā kalpošanā pa vecam mēs vairs nevarēsim darboties, bet pa jaunam būs jāiemācās sadarboties. Ir vajadzīgs laiks, lai kaut ko iemācītos un veiksmīgi dotos uz priekšu. Mums ir tendence visu darīt kā kādreiz, bet tas vairs nav iespējams: sabiedrība mainās. Vēsts nemainās, Dievs arī nemainās, Bībele ir tā pati, taču sabiedrība mainās, un mums ir jādomā, kā ar citādu sabiedrību komunicēt.
AT: Vai mums izdosies iemācīties?
- Tas ir atkarīgs no katra paša. Ja neiemācīsimies, mēs kļūsim vēl asāki un neiecietīgāki. Tad mēs būsim aizņemti ar savstarpējiem strīdiem, ar centieniem viens otru pārliecināt, un misijai laika neatliks. Mēs tagad Bībeles studijās mācāmies par diviem cilvēkiem, kas ar visu sirdi bija nodevušies Dievam un kalpošanai – Barnabu un Pāvilu. Viņi abi sastrīdējās. Ne par patiesību, bet par personālijām. Viņi katrs aizgāja uz savu pusi, taču viņi neapkaroja viens otru, bet devās abi uz priekšu evaņģelizācijas darbā. Strīdi ir un būs, bet svarīgi ir tas, cik daudz mēs tiem tērējam savu laiku.
AT: Runājot par tevi pašu, kas ir tavi tuvākie mērķi, kam tu vēlies tuvākajos gados vairāk veltīt savu uzmanību?
TV: Loģiski, ka kalpošu draudzēs, jo tas man ir primārais uzdevums. Taču esmu iesaistījies divos izglītojošos projektos, lai varētu būt efektīvāks mācītājs, kalpojot tur, kur atrodos. Pirmais ir divīzijas līmenī, runa ir par manis pieminēto darba grupu, lai izveidotu atbalsta sistēmu gan jaunajiem, gan arī pieredzējušiem mācītājiem, lai viņi varētu efektīvi kalpot, nevis to pamestu. Statistika ir biedējoša, jo, piemēram, ASV 50 procentu jauno mācītāju atstāj savu kalpošanu pirmo 5 gadu laikā, 60 procenti cieš no depresijas un tamlīdzīgām problēmām. Mums Latvijā mācītājiem nav ne psihoterapeita konsultācijas, ne rekolekciju centra, kā tas ir lielajām baznīcām. Mums ir jādomā, kā veiksmīgāk atbalstīt savus vadītājus. Otra iecere ir saistīta ar Team Academy projektu Latvijā. Tā uzdevums ir palīdzēt veidot sekmīgas komandas, kurās dažādi cilvēki spēj sadarboties. Tātad vēlos pats vairāk mācīties un veidot projektus, lai dalītos savās zināšanās ar citiem, lai mēs būtu labāki Kristus sekotāji.
AT: Bet tu taču vairs neesi iesaistīts baznīcas vadībā!
Tā kā tuvojas pirmais septembris, gribu novēlēt visiem skolēniem iemācīties daudz jaunu atziņu un būt par Kristus lieciniekiem tur, kur viņi atrodas. Novēlu arī sevišķu gudrību no augšienes skolotājiem, kas māca mūsu jauno paaudzi. Tāpat novēlu vecākiem pacietību un izturību, skolas gaitās pavadot savas mīļās atvasītes. Bērni ir mūsu lielie dārgumi, ko Dievs mums ir uzticējis.
Tālivaldis Vilnis: sadarbošos ar tiem, kas vēlas
Reviewed by VA redakcija
on
piektdiena, augusts 24, 2018
Rating:
Nav komentāru: