Kopš pašiem pirmsākumiem viņa ir bijusi galvenā redaktore. Kad 1995.gada janvārī iznāca pirmais numurs, tā beigu lapā bija rakstīts, ka biļetena galvenā redaktore ir Tatjana Tomsone. No 4 lappušu melnbalta biļetena tas šo gadu laikā pārtapis par ikmēneša žurnālu. Un tomēr pēdējā jūlija numurā Tatjana Tomsone atvadās no žurnāla „Adventes Vēstis” lasītājiem. Kāpēc gan viņa ir pametusi šo kalpošanu baznīcā?
Vēstis adventistiem: Kāpēc tu esi aizgājusi no „Adventes Vēstīm”?
Tatjana Tomsone: Tam ir vairāki- lielāki un mazāki - iemesli. Bet vienā teikumā atbildot: es sajutu, ka tam ir pienācis laiks.
Visus iemeslus droši vien neuzskaitīšu. Pirmkārt, pēdējo gadu laikā žurnālam tika nomainīta viena daļa no manas komandas, ar kuriem biju sastrādājusies.
Otrkārt, pasaulē situācija ar drukātajiem medijiem mainās. Arvien vairāk informācijas saplūst interneta vidē. Drukātajiem medijiem tas ir izaicinājums. Bet es sevi nekad neesmu redzējusi kā interneta izdevuma redaktori. Man šķiet interesanti darba galaproduktu paņemt rokās.
Protams, es atbalstu arī savu vīru un viņa domubiedru skatījumu uz tiem procesiem, kas notiek draudzēs. Līdzīgi kā Aidim, arī man šķiet, ka draudzei nav vajadzīgs izdevums, kurā ir tikai un vienīgi labas un pozitīvas ziņas. Tās noteikti ir ļoti svarīgas, bet draudzē ir arī savas problēmas, izaicinājumi, un par tiem ir jārunā. Šajos laikos kaut ko noslēpt nav iespējams. Jaunākās tehnoloģijas nozīmē to, ka viss ir atklāts un redzams.
VA: Vai tad kāds tev aizliedza rakstīt par problēmām?
TT: Es nekad neesmu izjutusi tiešu spiedienu. Bet pēc atsevišķiem rakstiem redkolēģijā ir bijušas asas diskusijas. Pēc notikumiem, kad vairāki cilvēki mainīja draudzes piederību, redkolēģijā tika nolemts, ka mēs tādus rakstus, kas var izraisīt lielu rezonansi, nepublicēsim. Proti, žurnālā mēs publicējam tikai to, kas vērsts uz pozitīvo.
Bet runājot par aiziešanas iemesliem, bija arī citi, kas nav saistīti ar baznīcu. Man gribas piedzīvot jaunus izaicinājumus, vēlos pamēģināt sevi citā jomā, strādāt nepazīstamā kolektīvā. Man pat šobrīd nav konkrētas idejas, kur doties. Esmu atvērta piedāvājumiem. Līdzībās runājot, varētu teikt, ka līdz šim es peldēju rāmā ezerā, kurā ir labiekārtoti, sakopti krasti, mierīgi ūdeņi. Tagad grasos iziet atklātā jūrā. Es nezinu, kā šis ceļojums man beigsies, bet es esmu cerību pilna, ka tas būs Dieva svētīts. Es arī pateicos savai ģimenei, ka viņi manos meklējumos mani atbalsta un iedrošina. Saku paldies draugiem, kuri jau šobrīd atraduši dažas darba iespējas. Tāpēc ticu, ka Dievs sarūpēs man darbu, jo es viņam esmu par to jau ilgāku laiku lūgusi.
VA: Tu gribēji aiziet jau agrāk? Kāpēc tad izlēmi tieši tagad?
TT: Šis šķita savā ziņā piemērots brīdis. Jebkurš kongress nes pārmaiņas. Baznīcas darbā iesaistās jauni cilvēki, kādi aiziet. Savu lomu nospēlēja tas, ka darbu pameta izdevniecības „Patmoss” vadītājs Ģirts Rozners. Viņš visus šos gadus ir bijis man liels atbalsts. Tomēr tas drīzāk bija iegansts nevis iemesls. Es par citu darbu sāku domāt jau pirms 4-5 gadiem, pēc pagājušā kongresa. Bet pēdējos pāris gadus par to domāju nopietnāk. Neko gan speciāli nemeklēju, bet savas izjūtas un vajadzības izklāstīju Dievam un gaidīju Viņa atbildi. Pēdējie notikumi, pārmaiņas baznīcā un mana gribēšana- tas viss salikās kopā kā puzle, un man šķita, ka šis ir īstais brīdis.
Svarīgi ir arī tas, ka mūsu bērni ir jau paaugušies. Pirms 5 gadiem jaunākais dēls vēl gāja bērnudārzā, un līdzšinējais darba ritms man ļāva savu laiku saskaņot ar ģimenes vajadzībām. Tagad, kad grasos strādāt pilnas slodzes darbu, man ir svarīgi apzināties, ka viņi ir patstāvīgi.
VA: Ko dzīves izaugsmē tev personīgi ir devuši šie gadi, darbojoties „Adventes Vēstīs”?
TT: Tā ir bijusi iespēja iepazīties ar daudz interesantiem cilvēkiem. Varēju tuvāk iepazīt mācītājus, kas kalpo Latvijas draudzēs. Protams, ne tikai mācītājus. Esmu intervējusi daudzus cilvēkus, ar kādiem no viņiem vēlāk pat esmu sadraudzējusies. Vēl viens ieguvums – šo gadu laikā ir bijušas vairākas redkolēģijas, un man šķiet, ka tagad, darot kopēju darbu, es varētu sastrādāties ar ļoti dažādiem cilvēkiem. Visbeidzot tīri tehniski man bija iespēja praktizēt latviešu valodu ne tikai sarunvalodas, bet arī rakstiskajā līmenī.
VA: Darbs baznīcā ir arī kalpošana. Vai tas nebija svarīgs aspekts Tavā izvēlē?
TT: Tas vienmēr ir bijis ļoti svarīgi, īpaši sākumposmā, kad atalgojums bija simbolisks, un tad tā bija burtiskā nozīmē kalpošana. Turklāt tajos gados, kad man patiešām bija grūti, kad veselības dēļ es ilgstoši slimoju, bija arī invaliditāte, man šis darbs deva apziņu, ka neesmu izmesta no dzīves, tas deva dzīves piepildījumu. Bet es kalpoju arī citās jomās. Esmu iesaistīta gan Piedzīvojumu meklētāju kustībā, gan darbojos ar bērniem draudzē. Kalpošana ir un paliks. Es atradīšu jomas, kurās varētu būt noderīga. Iespējams, ka turpmāk varēšu būt noderīga kādā pavisam citā kolektīvā, atklāt saviem nākamajiem kolēģiem kaut ko par Dievu. Tas būs izaicinājums arī manam garīgajam cilvēkam.
VA: Vai baznīcas vadītāji nemēģināja tevi pierunāt palikt žurnāla redkolēģijā?
TT: Nē, nemēģināja. Bet es priecājos par to. Jo man būtu grūti ar argumentiem pierādīt, kāpēc es vairs nevēlos turpināt šo darbu. Kad braucu pie bīskapa, biju uz 3 lapām uzrakstījusi iemeslus, kāpēc es eju prom. Bet es šo sarakstu biju aizmirsusi mājās. Mūsu saruna bija draudzīga. Un pāris no redkolēģijas cilvēkiem sirsnīgi atvadījās no manis.
Es priecājos par jauno žurnāla redaktori, jo nedaudz pazīstu viņu no darbošanās Piedzīvojumu meklētāju klubā. Man šķiet, ka ar savām rakstura īpašībām un izglītību viņa ir piemērota šim darbam. No sirds novēlu viņai Dieva palīdzību un gribētu, lai draudzes viņu atbalsta šajā kalpošanā.
Vēstis adventistiem: Kāpēc tu esi aizgājusi no „Adventes Vēstīm”?
Tatjana Tomsone: Tam ir vairāki- lielāki un mazāki - iemesli. Bet vienā teikumā atbildot: es sajutu, ka tam ir pienācis laiks.
Visus iemeslus droši vien neuzskaitīšu. Pirmkārt, pēdējo gadu laikā žurnālam tika nomainīta viena daļa no manas komandas, ar kuriem biju sastrādājusies.
Otrkārt, pasaulē situācija ar drukātajiem medijiem mainās. Arvien vairāk informācijas saplūst interneta vidē. Drukātajiem medijiem tas ir izaicinājums. Bet es sevi nekad neesmu redzējusi kā interneta izdevuma redaktori. Man šķiet interesanti darba galaproduktu paņemt rokās.
Protams, es atbalstu arī savu vīru un viņa domubiedru skatījumu uz tiem procesiem, kas notiek draudzēs. Līdzīgi kā Aidim, arī man šķiet, ka draudzei nav vajadzīgs izdevums, kurā ir tikai un vienīgi labas un pozitīvas ziņas. Tās noteikti ir ļoti svarīgas, bet draudzē ir arī savas problēmas, izaicinājumi, un par tiem ir jārunā. Šajos laikos kaut ko noslēpt nav iespējams. Jaunākās tehnoloģijas nozīmē to, ka viss ir atklāts un redzams.
VA: Vai tad kāds tev aizliedza rakstīt par problēmām?
TT: Es nekad neesmu izjutusi tiešu spiedienu. Bet pēc atsevišķiem rakstiem redkolēģijā ir bijušas asas diskusijas. Pēc notikumiem, kad vairāki cilvēki mainīja draudzes piederību, redkolēģijā tika nolemts, ka mēs tādus rakstus, kas var izraisīt lielu rezonansi, nepublicēsim. Proti, žurnālā mēs publicējam tikai to, kas vērsts uz pozitīvo.
Bet runājot par aiziešanas iemesliem, bija arī citi, kas nav saistīti ar baznīcu. Man gribas piedzīvot jaunus izaicinājumus, vēlos pamēģināt sevi citā jomā, strādāt nepazīstamā kolektīvā. Man pat šobrīd nav konkrētas idejas, kur doties. Esmu atvērta piedāvājumiem. Līdzībās runājot, varētu teikt, ka līdz šim es peldēju rāmā ezerā, kurā ir labiekārtoti, sakopti krasti, mierīgi ūdeņi. Tagad grasos iziet atklātā jūrā. Es nezinu, kā šis ceļojums man beigsies, bet es esmu cerību pilna, ka tas būs Dieva svētīts. Es arī pateicos savai ģimenei, ka viņi manos meklējumos mani atbalsta un iedrošina. Saku paldies draugiem, kuri jau šobrīd atraduši dažas darba iespējas. Tāpēc ticu, ka Dievs sarūpēs man darbu, jo es viņam esmu par to jau ilgāku laiku lūgusi.
VA: Tu gribēji aiziet jau agrāk? Kāpēc tad izlēmi tieši tagad?
TT: Šis šķita savā ziņā piemērots brīdis. Jebkurš kongress nes pārmaiņas. Baznīcas darbā iesaistās jauni cilvēki, kādi aiziet. Savu lomu nospēlēja tas, ka darbu pameta izdevniecības „Patmoss” vadītājs Ģirts Rozners. Viņš visus šos gadus ir bijis man liels atbalsts. Tomēr tas drīzāk bija iegansts nevis iemesls. Es par citu darbu sāku domāt jau pirms 4-5 gadiem, pēc pagājušā kongresa. Bet pēdējos pāris gadus par to domāju nopietnāk. Neko gan speciāli nemeklēju, bet savas izjūtas un vajadzības izklāstīju Dievam un gaidīju Viņa atbildi. Pēdējie notikumi, pārmaiņas baznīcā un mana gribēšana- tas viss salikās kopā kā puzle, un man šķita, ka šis ir īstais brīdis.
Svarīgi ir arī tas, ka mūsu bērni ir jau paaugušies. Pirms 5 gadiem jaunākais dēls vēl gāja bērnudārzā, un līdzšinējais darba ritms man ļāva savu laiku saskaņot ar ģimenes vajadzībām. Tagad, kad grasos strādāt pilnas slodzes darbu, man ir svarīgi apzināties, ka viņi ir patstāvīgi.
VA: Ko dzīves izaugsmē tev personīgi ir devuši šie gadi, darbojoties „Adventes Vēstīs”?
TT: Tā ir bijusi iespēja iepazīties ar daudz interesantiem cilvēkiem. Varēju tuvāk iepazīt mācītājus, kas kalpo Latvijas draudzēs. Protams, ne tikai mācītājus. Esmu intervējusi daudzus cilvēkus, ar kādiem no viņiem vēlāk pat esmu sadraudzējusies. Vēl viens ieguvums – šo gadu laikā ir bijušas vairākas redkolēģijas, un man šķiet, ka tagad, darot kopēju darbu, es varētu sastrādāties ar ļoti dažādiem cilvēkiem. Visbeidzot tīri tehniski man bija iespēja praktizēt latviešu valodu ne tikai sarunvalodas, bet arī rakstiskajā līmenī.
VA: Darbs baznīcā ir arī kalpošana. Vai tas nebija svarīgs aspekts Tavā izvēlē?
TT: Tas vienmēr ir bijis ļoti svarīgi, īpaši sākumposmā, kad atalgojums bija simbolisks, un tad tā bija burtiskā nozīmē kalpošana. Turklāt tajos gados, kad man patiešām bija grūti, kad veselības dēļ es ilgstoši slimoju, bija arī invaliditāte, man šis darbs deva apziņu, ka neesmu izmesta no dzīves, tas deva dzīves piepildījumu. Bet es kalpoju arī citās jomās. Esmu iesaistīta gan Piedzīvojumu meklētāju kustībā, gan darbojos ar bērniem draudzē. Kalpošana ir un paliks. Es atradīšu jomas, kurās varētu būt noderīga. Iespējams, ka turpmāk varēšu būt noderīga kādā pavisam citā kolektīvā, atklāt saviem nākamajiem kolēģiem kaut ko par Dievu. Tas būs izaicinājums arī manam garīgajam cilvēkam.
VA: Vai baznīcas vadītāji nemēģināja tevi pierunāt palikt žurnāla redkolēģijā?
TT: Nē, nemēģināja. Bet es priecājos par to. Jo man būtu grūti ar argumentiem pierādīt, kāpēc es vairs nevēlos turpināt šo darbu. Kad braucu pie bīskapa, biju uz 3 lapām uzrakstījusi iemeslus, kāpēc es eju prom. Bet es šo sarakstu biju aizmirsusi mājās. Mūsu saruna bija draudzīga. Un pāris no redkolēģijas cilvēkiem sirsnīgi atvadījās no manis.
Es priecājos par jauno žurnāla redaktori, jo nedaudz pazīstu viņu no darbošanās Piedzīvojumu meklētāju klubā. Man šķiet, ka ar savām rakstura īpašībām un izglītību viņa ir piemērota šim darbam. No sirds novēlu viņai Dieva palīdzību un gribētu, lai draudzes viņu atbalsta šajā kalpošanā.
Ar Tatjanu Tomsoni sarunājās Inguna Ievīte-Andersone
Atstājot darbu žurnālā "Adventes Vēstis"
Reviewed by VA redakcija
on
piektdiena, augusts 03, 2018
Rating:
Nav komentāru: