Šie ir fragmenti no atziņām, kuras, Nīderlandē tiekoties ar mācītājiem un viņu dzīvesbiedriem,
ir līdzdalījis Jaunās Derības pētnieks un teologs Džons Paulīns.
Tas bija diezgan agrs rīts. Kopā ar ģimeni mēs braucām mašīnā pa ceļu, kad priekšā ieraudzījām ārkārtīgi neparastu skatu. Uz ceļa bija... divas lauvas! Ceļa vidū! Ko darīt? Braukt tālāk, neliekoties ne zinis? Stāvēt un gaidīt? Varbūt piezvanīt suņu ķērājiem un pastāstīt, kas te notiek? Kā jūs rīkotos mūsu vietā?
Vai nav taisnība, ka mūsu rīcība būs atkarīga no tā, kur mēs šīs lauvas redzam. Tā pati rīcība, kas vienā gadījumā var šķist neprātīga un smieklīga, citā gadījumā ir vislabākā. Mēs torīt braucām... pa Nacionālo parku Āfrikā. Lai arī mums šķita interesanti redzēt lauvas, tas nebija nekas dīvains. Mēs zinājām, ka te ir lauvas, un mums nebija nekāda vajadzība zvanīt varas iestādēm un celt trauksmi. Tas būtu muļķīgi, vai ne?
Vēsture ir pierādījusi, ka dzīvē nav universālu risinājumu un vispārīgu principu. Tas, kas vienā gadījumā ir vislabākais, ko mēs varam darīt, citā gadījumā ir muļķība. Šo patiesību vienmēr ir jāatceras, un tā ir patiesība, kas raksturo ne tikai mūsu materiālo pasauli, bet arī garīgo.
Vai jūs zināt, ka Dievs mīl dažādību? Mēs visi esam ļoti dažādi. Cik gan daudz pasaulē ir cilvēku, un katrs no mums ir citādāks. Kad es vēroju dabu un lasu par tās daudzveidību, man reizēm aizraujas elpa. Cik tūkstošu tūkstošiem pasaulē ir dažādas ziedu šķirnes! Vai jūs neizbrīna tas, kāpēc Dievs radīja tik daudz dažādu tauriņu? Kāpēc Dievam vajadzēja desmitiem tūkstoš dažādu ziedu? Dievs mīl dažādību!
Es esmu domājis arī par to, kāpēc Dievam vajadzēja 4 evaņģēlijus? Vai nepietika ar vienu? Nē, Viņš lika, lai par Viņu raksta nevis viens, bet četri evaņģēlisti. Turklāt interesanti ir tas, ka katrs no autoriem ir pievērsies kaut kam citam un rakstījis tieši tā, kā viņš tobrīd ir domājis, redzējis un sapratis. Kādreiz viduslaikos kristieši domāja, ka Bībeles valoda ir īpaša, tā ir dievišķa un tai nav nekāda sakara ar cilvēcisko. Baznīcā Bībeli lasīja tikai latīņu valodā, un tulkot to neviens neiedrošinājās. Bet kas vēlāk atklājās? Izrādās, ka visi apustuļi ir rakstījuši visvienkāršākā valodā, lietojuši visparastākos izteicienus un runājuši tā, ka visi to saprot. Viņi nelietoja King James (vecākais Bībeles angļu tulk., tas pats kas latviešiem Glika tulkojums) Bībeli un nerunāja dievkalpojumos tā, ka vienkāršie cilvēki neko nesaprot.
Dievs mūs ir radījis dažādus, un Viņš mūs arī uzrunā katru citādāk - tieši tā, kā mēs saprotam, dzirdam un uztveram.
Tā ir šīs pasaules nelaime. Mēs, kristieši, vēlamies, lai citi cilvēki būtu tādi, kādi esam mēs. Lai viņi rīkotos kā mēs, domātu kā mēs. Ja viņi ir citādi, mēs viņus nepieņemam.
Es kādreiz domāju, ka gudrs cilvēks ir tas, kurš ir beidzis daudzas skolas un kuram ir laba izglītība. Tomēr savā dzīvē es esmu sastapis cilvēkus, kuriem nav izglītības, bet kuri ir gudrāki nekā dažs labs profesors.
Mūsu izglītības iestādes ir tādas, kuras cilvēka zināšanas vērtē pēc noteiktiem standartiem. Tie, kuri iekļaujas šo standartu rāmjos, saņem labas atzīmes. Viņus sauc par labiem skolēniem un viņi iegūst labu diplomu. Tomēr ir bērni, kuri neiekļaujas šajos standartos. Viņi nenopelna labas atzīmes. Tomēr viņi nav lielāki muļķi. Viņi vienkārši ir citādi.
Mums ir trīs bērni, un katrs no viņiem ir pilnīgi citādāks. Kad es saviem bērniem vakaros lasīju priekšā pasaciņu, es dusmojos uz mazāko dēlēnu, kurš nekad nespēja nosēdēt mierā, bet vienmēr lēca kājās un skrēja ieskatīties grāmatā, lai redzētu, kāds pasaku varonis izskatās bildē. Viņš nespēja uztvert informāciju, ja nebija to redzējis. Savukārt mūsu meita pastāvīgi atkārtoja to, ko es tikko biju izlasījis. Mani tas tracināja līdz brīdim, kad es uzzināju, ka viņa, izrādās, tikai tā spēj uztvert to, ko dzird. Lieki teikt, ka skolā viņai šī īpašība nepalīdz.
Mēs katrs esam citādāks, un ar to ir jārēķinās. Ja mēs gribam, lai cilvēki interesējas par Dievu, lai viņi pieņem mūs, kristiešu, mums viņus jāuzrunā tajā valodā, kādu viņi saprot.
Ja mēs esam veselīga draudze, mēs gribam viņiem pastāstīt par Dievu. Bet lai cilvēki mūs uzklausītu, mums jāiet satikt cilvēkus tur, kur viņi ir.
1.Korintiešiem 9:19-23 Pāvils ir uzrakstījis savu pieredzi un stāsta, kā rīkoties, lai uzrunātu dažādus cilvēkus. Izlasiet!
"Tiem, kas ir zem bauslības, esmu tapis kā tāds, kurš ir zem bauslības, pats nebūdams zem bauslības. Tiem kas ir bez bauslības, esmu tapis kā tāds, kas bez bauslības, patiesībā nebūdams bez bauslības... To visu es daru evaņģēlija dēļ."
Kāpēc cilvēki neinteresējas par Dievu? (1)
Reviewed by VA redakcija
on
piektdiena, septembris 29, 2017
Rating:
Svētīgas tās ausis, kas to dzird !
AtbildētDzēst