Niklāvs Adats: Mana nesvētruna SDA Valmieras draudzē 
2020. gada 18. jūlijā 
(ar nelieliem papildinājumiem)


Pēc dažiem gadiem pasaule atzīmēs fotogrāfijas divsimtgadi. Atceros, kā pats „tīstīju” melnbaltās filmas un sarkanā gaismā kopēju bildes. Tas gan nebija pirms divsimt gadiem, bet arī pietiekami sen. Un maģiskākais brīdis bija redzēt, kā uz attīstītāja vanniņā peldoša balta papīra parādās vairāk un mazāk melnas attēla kontūras.

Arī par cilvēka — maza bērna — smadzenēm mēdz teikt, ka tās ir tabula rasa — balta lapa, kurā lielie cilvēki ar vairāk vai mazāk melnām līnijām, punktiem un laukumiem iezīmē priekšstatu par apkārtējo pasauli, iepotē vērtību sistēmu, māca, kas ir labi un kas — slikti, kas pieņemami un kas ne.

Protams, lielāko daļu savas pastāvēšanas laika fotogrāfija ir bijusi melnbalta. Bija laiki, kad krāsainā fotogrāfija bija sapnis, uz ko tiekties. Bet kāpēc šodien, kad tehniskās iespējas ir gandrīz neierobežotas, daudzi fotogrāfi dod priekšroku melnbaltam nevis krāsu attēlam? Īpaši jau mākslas fotogrāfijā. Man viens fotogrāfs teica, ka melnbaltais attēls mazāk nogurdina acis, jo iedarbojas tikai uz viena veida gaismas jutīgajām šūnām tīklenē — uz nūjiņām. Turklāt melnbaltajā fotogrāfijā skaidrāk izpaužas forma un kompozīcija, jo nav krāsu, kas novērstu uzmanību.

Tātad melnbaltajai fotogrāfijai ir savas priekšrocības. Vai tādas ir arī melnbaltam pasaules uzskatam? Noteikti. Vismaz pirmajā brīdī šķiet, ka tas atrisina daudzas lietas. Dod stabilitāti, drošību, iepriekšparedzamību. Kad tikko ienācu draudzē (jau gandrīz pirms 30 gadiem), es skaidri zināju, kas ir pareizi, kas nepareizi; kas ir no Dieva un kas no velna; kurā pusē baznīcā sēž avis un kurā — āži. Un, ja tu to zini, tev ir vieglāk dzīvot. Tiesa gan, līdz zināmam brīdim — līdz tu sastopies ar kaut ko tādu, kas izaicina tavu melnbalto skatījumu uz lietām.

Šai laikā, kad Amerikā — un ne tikai — tik daudz uzmanības tiek pievērsts  melno un balto attiecībām, varbūt ir vērts atgriezties šīs pašas Amerikas vēsturē un palasīt Marku Tvenu. Lūk, piemēram, Haklberija Fina iekšējais monologs par jautājumu — atdot vai neatdot saimniecei nozagto nēģeri:
Tā jau mēdz būt: cilvēks izdara nelietību, bet sekas negrib izjust. Viņš domā – ja šādu rīcību var noslēpt, tad tā nav negodīga. Tieši tā tas bija ar mani šinī gadījumā. Jo vairāk par to domāju, jo vairāk sirdsapziņa mani krimta, jo ļaunāks, pagrimušāks un negodīgāks es jutos. Un beidzot mani apskaidroja doma, ka Debesu Tēva roka man cērt pliķi sejā un liek sajust manu ļaunumu, tālab ka visu laiku no debesīm esmu vērots, kad nozagu nēģeri nabaga vecai sievietei, kas man nav darījusi neko ļaunu. Tagad pierādījies, ka ir viens, kas pastāvīgi visu redz un neatļaus tādām negantībām turpināties. [..] kāda balss manī nerimdamās atkārtoja: «Tur bija svētdienas skola, tu varēji to apmeklēt, un, ja tu tur būtu gājis, tevi pamācītu, ka cilvēki, kas tā palīdz nēģeriem, degs mūžīgās elles ugunīs.» 

Es nodrebēju. Gribēju lūgt Dievu un mēģināt kļūt citāds zēns nekā esmu, laboties! Tāpēc nometos uz ceļiem. Bet vārdi nenāca man pār lūpām. Un vai gan varēja būt citādi? Nebija vērts mēģināt to noslēpt ne no Dieva, ne no manis paša. Es labi zināju, kāpēc nespēju lūgt. Tāpēc ka mana sirds nebija patiesa, es nebiju godīgs, es rīkojos divkosīgi. Gribēju parādīt, ka atmetu grēku, bet dvēselē turpināju lolot vislielāko grēku. Mēģināju ar muti teikt, ka darīšu patiesus un skaidrus darbus, tūlīt rakstīšu nēģera īpašniecei, pateikšu, kur viņš atrodas, bet savā sirdī apzinājos, ka tie ir meli un ka Dievs to zina. Sapratu, ka nevar reizē lūgt Dievu un melot.

[..] Beidzot man ienāca prātā laba doma, sacīju sev: iešu un uzrakstīšu vēstuli un tad jutīšu, vai varu lūgt Dievu. Brīnums, tūlīt jutos tik viegls kā spalviņa, visas raizes izgaisa. Paņēmu papīru un zīmuli, laimīgi satraukts, apsēdos un rakstīju:

«Mis Votsona, Jūsu izbēgušais nēģeris Džims ir šeit, divas jūdzes lejpus Paiksvilas, pie mistera Felpsa, un tas atdos viņu, ja atsūtīsit atalgojumu.
Haks Fins».

Pirmo reizi mūžā jutos labs un no grēkiem šķīstīts, un šķita, ka tagad varu lūgties. Es tomēr to nedarīju tūlīt, noliku vēstuli un sēdēju, domādams, cik labi, ka viss tā noticis, un cik tuvu esmu bijis pazušanai un ellei! Tā es sēdēju un domāju. Domāju par mūsu braucienu pa upi; visu laiku redzēju Džimu savā priekšā – dienā un naktī, dažreiz mēnesnīcā, dažreiz vētrā, kā mēs tur braucam uz plosta, tērzējam, dziedam un smejamies. Un nekādi nespēju atcerēties kaut ko, kas mani nocietinātu pret viņu, bet gluži otrādi. Redzēju, kā viņš stāv sardzē manā vietā, nemodina mani, lai es varētu izgulēties [..]; viņš mani allaž dēvēja par mīļo, lutināja mani, darīja visu, ko spēja, manis labā, vienmēr bija tik sirsnīgs, un tad atcerējos to gadījumu, kad viņu izglābu [no vajātājiem] [..]. Un cik viņš bija pateicīgs un sacīja, ka esmu labākais draugs, kāds vecajam Džimam jebkad bijis pasaulē, un arī vienīgais draugs, kas viņam tagad palicis. Tad atskatījos un ieraudzīju savu vēstuli. Tā atradās tepat līdzās. Paņēmu to un turēju rokā. Man karsts pārskrēja pār kauliem, jo nupat bija jāizšķiras starp divām iespējām, to es sapratu. Kādu mirkli domāju, aizturēdams elpu, un tad sacīju pats sev: 
— Lai notiek, iešu uz elli! — un saplēsu vēstuli.
Marka Tvena tekstu lasot, domāju par kultūras un īpaši jau baznīcas (un Bībeles skaidrošanas) ietekmi uz cilvēka prātu. Verdzības pastāvēšanu Dienvidu štatos pamatoja ar Dieva gribu. Tāpat kā vēlāk aparteīdu DĀR. Bet ziemeļniekus uzskatīja par, kā tagad pieņemts sacīt, liberastiem, kas atkāpušies no Bībeles. 

Kā zināt, Noass pēc iznākšanas no šķirsta piedzērās un gulēja savā teltī kails. 1. Mozus 9. nodaļā ir aprakstīta viņa dēlu rīcība un sekojošie Noasa lāsti un svētība. Viņš sacīja: „Lai Kānaāns ir nolādēts; viņš lai kļūst par vergu savu brāļu vergiem! [..] Svētīts lai ir Tas Kungs, Šema Dievs, bet Kānaāns lai top tam par vergu! Dievs lai vairo Jafetu, ka viņš mīt Šema teltīs, bet Kānaāns lai ir viņam vergs!” Valda vispārpieņemts uzskats, ka nolādētā Kanaāna (Hama dēla) pēcnācēji ir melnie, bet Jafeta pēcnācēji — baltie. Līdz ar to melnās rases verdzināšanai ir iegūts pamatojums Svētajos Rakstos (un, izrādās, tā nebūt nav vienīgā rakstvieta, no kuras ko tādu var izsecināt!).

Noskatījos arī filmu par Haka piedzīvojumiem (4 sērijās, režisors Pīters Hants, 1985), un tur bija viena tāda epizode, kādas grāmatā nav. Haks redz, kā ļaudis notvēruši balto abolicionistu kopā ar izbēgušu nēģeri. Nēģeri viņi piesien pie koka un noper, bet abolicionistu pakar. Haks jautā zēnam pūlī, vai nēģeri arī pakārs. Zēns atbild: protams, nē, jo nēģeri var pārdot, bet abolicionists nav pat tās virves vērts, kurā viņu pakāra. Lūk, cilvēka vērtība pretī teoloģiskās dogmas vērtībai!

Un tad es aizdomājos: ar ko gan tas viss ir labāks par viduslaiku inkvizīciju un krusta kariem? Tikai ar to, ka notiek brīvajā Amerikā un ka to izpilda Romas vajāto uzticīgo kristiešu pēcteči! Un šodien — kas šodien ir mainījies? Nekas, tikai melnās rases vietā ir baltā — vai citi, kas „nezina savu vietu” (to ļoti labi parāda arī naida uzplūdi covid krīzes laikā).

Bija laiks, kad jebkurš melnais bija vergs — tāpēc vien, ka melnais. Jebkurš ebrejs bija ieslogāms geto — tāpēc vien, ka ebrejs. Godmaņa laikos arī mūsu draudzē dzirdēju runājam, ka Latvijā žīdi valda. Jebkurš krievs sitams — tāpēc vien, ka krievs. Un arī SDA draudzē latviešu puikas sabiedrojās, lai sistu krievu puiku (bet, nu, varbūt viņš arī sāka pārāk обнаглеть un sišanu bija pelnījis). Jūs zināt, ir tāda dziesma: „Mēs sitīsim tos utainos arvien, arvien, pēc tam tos zili pelēkos arvien, arvien.” Tikai nezin kāpēc, lai sistu utainos, vispirms ir jāsabiedrojas ar zili pelēkajiem un jāizkauj žīdi.

Bija jau arī laiki, kad katrs, kas sacīja, ka zeme griežas ap sauli, nevis otrādi, bija nododams inkvizīcijai. Bet mūsdienās pāvests var darīt, ko grib, izstiepties vai sarauties — pabarot trūkumcietējus, mazgāt cietumniekiem kājas, braukāt lētā fiatiņā —, mūsu acīs viņš vienalga paliks mūžīgā ļaunuma iemiesojums, jo mēs zinām, ka aiz visiem viņa labajiem darbiem stāv viltīgi centieni iegūt atbalstītājus, lai nodibinātu jaunu pasaules kārtību, izsludinātu svētdienas likumu un beidzot uzsāktu vajāt Dieva uzticīgo atlikumu. Aiz visiem viņa labajiem darbiem stāv ļauni motīvi. Bet vai aiz mūsu labajiem darbiem vienmēr stāv labi motīvi? Būsim godīgi, atzīsim, ka dažkārt nē, lai gan lielākoties — atšķirībā no pāvesta — jā.

Bet nerunāsim par sevi. Runāsim par Ameriku. Cik daudz mūsdienu Amerika ir mācījusies no savas vēstures? Šķiet, diezgan daudz. Verdzība ir atcelta. Melnajai rasei piešķirtas visas tās pašas tiesības, kas baltajiem. Pat vārds „nēģeris” jau sen tiek uzskatīts par apvainojumu un rupjību. Bet interesantākais ir, ka divdesmit pirmā gadsimta sākumā Amerikā jau pacēlās balsis, kas prasīja ja ne nu gluži aizliegt, tad vismaz izņemt no skolu bibliotēkām Marka Tvena grāmatu par Haku Finu — un kāpēc? Tieši šī vārda „nēģeris” dēļ — lai nesamaitā jaunatni.

Un vēl interesanti ir tas, kas Amerikā notiek šovasar. Kaut vai šāda ziņa: naktī pēc 4. jūlija melnie jaunieši nošāvuši balto maza bērna māmiņu, tāpēc ka uz saukli „Black lives matter!” viņa atbildējusi: „All lives matter!”

Mēs un viņi. Baltie un melnie. Vai: melnie un baltie.
Savējie un svešie.
Patiesība un maldi.
Atlikums un atkritēji.
Uzticīgie un liberāļi.
Galu galā: Dievs un sātans.
Mēs no Dieva, viņi no velna.
Nekad ne otrādi: viņi no Dieva, mēs no velna.
Jo vienkārši nevar būt otrādi.

Pat paša Jēzus mācekļi, lai gan bija jau ilgi staigājuši ar Viņu, domāja, ka vajag apšaut (un, vēlams, ar Debesu artilēriju) tos, kas viņus (un, galvenais, Jēzu!) neuzņem (Lūkas 9:54 — „lai uguns nāk no debesīm!”), un ieviest represīvus pasākumus pret tiem, kas nedomā tā, kā viņi (Lūkas 9:49 — aizliegt sludināt tiem, kas neturas kopā ar viņiem). Vēl vairāk: viņi domāja, ka viņiem labāk zināms, kas Jēzum jādara un kā Viņam jādomā. Mācekļi domāja melnā un baltā kategorijās.

(noslēgums sekos)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Komentāra publicēšana