Drošā pārliecība par „nekļūdīgo” pravietojumu skaidrošanu maksāja dārgi.  Vilšanās bija dziļa, un tās sekas ir jūtamas joprojām. Absolūtais vairums kristīgo pētnieku atteicās no vēsturiskās pravietojumu interpretācijas. Tomēr šī metode nav mirusi. Adventistu baznīcā tā ir aktuāla joprojām.

Ar autora dotu atļauju turpinām publicēt fragmentu no adventistu teologa Kai Arasolas grāmatas „Historicisma beigas” par notikumiem 19.gadsimta pirmajā pusē ASV. 

Vilšanās rūgtums

Mēs varam tikai iztēloties, kādu iespaidu vilšanās atstāja uz daudziem milleriešiem. Tiem, kas bija iesaistīti, dažas pēdējās nedēļas bija nozīmējušas visu. Daudzi bija pametuši savus laukus nenovāktus vai arī atstājuši novārtā citus laicīgos pienākumus. Cilvēki bija ziedojuši savus ietaupījumus, lai izplatītu „šī laika patiesību”, un viss, ko nu viņi dzirdēja, bija kaimiņu un radinieku izsmiekls.
Nerakstīšu par visiem notikumiem, kādus izraisīja haoss pēc atmodas. Pēc sākotnējiem pārdzīvojumiem mēs varam redzēt četrus galvenos tālākās reakcijas virzienus.

Vairums norobežojās no kustības, daudzi, iespējams, zaudēja jebkādu interesi par apokalipsi.
Liela adventes kristiešu grupa palika kopā ar Viljamu Milleru un citiem ievērojamiem vadītājiem. Viņi atzina, ka septiņu mēnešu kustība un visi tālākie aprēķini bijuši kļūdaini. Viņi turpināja saglabāt ticību, ka „parousia” ir nenovēršama.

Dažas mazas grupas turpināja pārrēķināt pravietiskos laika grafikus un nospraust jaunus datumus.
Daži turpināja uzturēt septiņu mēnešu kustības veikto ekseģēzi, paziņojot, ka laiks bija aprēķināts pareizi, bet notikums bija saprasts nepareizi. Viņi izveidoja tā saucamo „aizvērto durvju” teoriju: ka Kristus 22.oktrobrī ir iegājis vissvētākajā debesu svētnīcas vietā un žēlastības durvis ir aizvēris.
Šajā brīdī notika viena no dīvainākajām lietām baznīcas vēsturē.  Pēdējo divu grupu millerieši izrādījās visstiprākie. Septiņu mēnešu kustības sekotāji pieņēma sabatariānismu, un kustība izauga par Septītās dienas adventismu. Savukārt procesā, kas bija tālu no oriģinālā millerisma, konkrētu datumu noteicēji vēlāk izveidoja pamatu Sargtornim (Jehovas liecinieku kustībai). Vismazāk populārās vilšanās izrādījās ar visdziļāko pārliecību.

Atšķirīgo adventistu kustību tālāko dzimšanu un mācību vislabāk var izprast, ja septiņu mēnešu laika periodu nošķiram no sākotnējā millerisma. To mudina nošķirt arī paša Millera vēlāk rakstītais:
Laikam ejot, man bija sāpīgi redzēt daudzas aplamības, kuras radās dažādās vietās un kuras mācīja tie, kas kopā ar mani bija darbojušies… Man bija sāpīgi redzēt sektariānisma un burvestības garu... Daži vēlas uzsvērt septiņu mēnešu kustību, kura nav pamatota Vārdā. Tas bija laiks, kad cilvēki no visas sirds nodevās gaidīt Kunga nākšanu konkrētā laikā. Tagad turpināt teikt, ka mēs nekļūdījāmies, nav godīgi. Nevajag nekad kaunēties atklāti atzīt savas kļūdas. (Millers, 1845.)
Millera uzskatā sabatu ievērojošos adventistus, kas turpināja uzturēt septiņu mēnešu kustības ekseģēzi, nedrīkstēja dēvēt par millerisma sekotājiem.

Millera mantojums

Septiņu mēnešu kustība ir īsts ekseģētisks ūdenskritums, kas iezīmē vēsturiskās pravietojumu interpretācijas metodes beigas, padarot pievilcīgu futūristisko  un preteristisko skaidrojumu..  Millers kļuva par tādu kā nolādēto, teoloģisko spitālīgo ikvienam, kurš raksta vai runā par Bībeles pravietojumiem.. Vēsturiskā pravietojumu interpretācijas metode, kas protestantismā dominēja vairāk nekā trīs gadsimtus, pēc lielās vilšanās tikpat kā izzuda. Millera tradicionālos uzsvarus un pieeju vienā vai otrā veidā izmanto tikai tie, kuru saknes ir atrodamas Millera atmodā.

Pēc vilšanās millerisms sadalījās vairākās adventistu baznīcās. Evaņģēliskie adventisti izzuda 20.gadsimta sākumā. Vēl Amerikā ir saglabājusies Adventes Kristiešu baznīca, tāpat kā Dieva baznīca un dažas citas.  Tomēr, kā jau norādīts iepriekš, visplašāk Millera rosinātā hermenētika šodien atrodama divās grupās – Septītās dienas adventistos un Jehovas lieciniekos.

Pieminot kopā šīs abas grupas, ir svarīgi pateikt, ka tās izveidojās no patiešām atšķirīgām milleriešu sekotāju grupām. Šodien Septītās dienas adventistu baznīca vispārīgi tiek atzīta kā protestantu tradīcijas turpinātāja, kamēr Jehovas liecinieki nē. Doktrinālās atšķirības abām ir tik lielas, ka abu pušu pārstāvji jūtas neērti, ja starp tām tiek vilktas paralēles. Pat pieeja pravietojumu interpretācijā abām baznīcām ir atšķirīga.
Septītās dienas adventisti savu hermenētiku un īpašos uzsvarus balsta septiņu mēnešu kustībā. Drīz vien pēc vilšanās viņi nolika malā visus Millera aprēķinus, izņemot tos, kas attiecas uz Daniela un Atklāsmes grāmatu. 1844.gada 22.oktobris tika uzskatīts par pareizu datumu, bet nepareizu notikumu. Pēc sākotnējās „aizvērto durvju” interpretācijas tika paziņots, ka pravietojums ir pilnībā piepildījies debesu svētnīcā. Pēc tam, kad viņi adoptēja septītās dienas sabatariānismu, grupa uzsāka aktīvu misijas darbu.

Kā jau norādīts iepriekš, dažas mazākas adventistu grupas turpināja noteikt jaunus datumus. Kā raksta N.H.Barbors, pēc pirmā pusnakts sauciena 1844.gadā nāca otrais 1860.gadā. Tad bija trešais 1873.gadā. Barbors kopā ar saviem domubiedriem J.H.Patonu un J.Vendeli ļoti iedvesmoja jauno Čārlzu Raselu, kurš ar viņiem iepazinās 1870.gadā. Rasels uzskatīja, ka ir radniecīgs ar Viljama Millera un Dž.Stora atziņām. Kopā ar Barboru viņi rediģēja dažas adventistu publikācijas, līdz atšķēlās, lai izveidotu Sargtorņa biedrību (Jehovas liecinieku kustību). Lai gan Raselam bija sava izpratne par „parousia” kā neredzamu, turklāt viņš pārņēma ariānisma idejas, kuras tagad lielā mērā raksturo Jehovas lieciniekus, tomēr viņa metodoloģija tāpat kā pravietojumu interpretācija ir tuvāka oriģinālajam millerismam nekā Septītās dienas adventistiem.

Kopsavilkums

Deviņpadsmitā gadsimta sākumā Ziemeļamerikā bija pateicīga augsne, lai tur dzimtu jaunas un ekstrēmas reliģiskas idejas. Ekonomiskās, intelektuālās, kā arī reliģiskās tradīcijas veicināja daudzas atmodas, tādēļ nav brīnums, ka millerisms šķita pievilcīgs lielām ļaužu masām. Millera ekseģēzi var uzskatīt kā atbildi uz socioloģiskām un garīgām tā laika vajadzībām. Amerikas protestantismā pasaules gala gaidīšana bija populārs temats.

Viljams Millers pats nedz gribēja, nedz spēja radīt tādu atmodu, kāda izvērsās. Citi uzņēmās organizatorisko darbu, kamēr Millers palika kā galvenais simbols. Viņš pats bija diezgan atturīgs noteikt konkrētu Jēzus atnākšanas dienu. Bet šo atturīgumu nenovērtēja viņa sekotāji, īpaši Samuels Snovs. Snova uzstājība paziņot konkrētu datumu arī noveda pie millerisma gala. Taču no kustības atlikuma izauga Septītās dienas adventisti un Jehovas liecinieki, kā arī vēl dažas mazas Adventistu draudzes. Tomēr jāatzīst, ka ārpus šīs grupām reti kurš uzticas tradicionālajai vēsturiskajai metodei, ar kādu Millers skaidroja pravietojumus.

Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Ierakstīt komentāru