Vilšanās bija ļoti tuvu. Tobrīd daudzie Bībeles pētītāji nešaubījās, ka viņu izpratne par pravietojumiem un to interpretāciju ir pareiza. Pastāvēja tikai viena skaidrojošā metode, un tās pareizību neviens negrasījās apstrīdēt.

Ar autora dotu atļauju turpinām publicēt fragmentu no Kai Arasolas grāmatas „Historicisma beigas”. Šajā grāmatā autors sniedz ieskatu Adventistu kustības pirmsākumos un ļauj saprast, kāpēc Bībeles pravietojumu vēsturiskā interpretācijas metode, kas daudzus gadsimtus bija ļoti populāra, Bībeles pētniekiem mūsdienās vairs nešķiet interesanta. 

Būtisks notikumu pagrieziens

Millera aprēķinu tabula – II atnākšana 1843.gadā
Kristiešu entuziasti visos gadsimtos ir gaidījuši drīzu Kristus atgriešanos. Tomēr reti kurš sludināja ļoti konkrētu datumu. Ir būtiski piebilst, ka Millers sākotnēji datumu nenoteica. Viņš lietoja mazāk pretenciozus izteikumus, sakot “pirms vai pēc”, vai “ap 1843.gadu”

Būtisks pavērsiens milleriešu kustībā sākās 16.milleriešu ģenerākonferencē, kas notika 1842.gadā Bostonā. Viens no šīs sanāksmes rezultātiem bija lēmums stingri aizstāvēt konkrēta datuma noteikšanu. Vairumam milleriešu neskaidri noteikts laiks nešķita emocionāli un intelektuāli iedvesmojošs. Millerisma moto bija: “Te mēs stāvam uz Dieva apsolījumiem”, un “noliktajā laikā GALS BŪS!”

Daudzi millerieši bija pārliecināti, ka rūpīga pravietojumu pētīšana ļaus nonākt pie konkrēta datuma. Kad pienāca 1843.gads, spiediens atrast precīzāku datumu pieauga. Millers, kuru varētu dēvēt par naivu Bībeles pētnieku, pievienojās šai spēlei un pavēra ceļu tam, ka atmoda sāka novirzīties no viņa izveidotās ekseģētiskās shēmas. Pirms apmēram 10 gadiem viņš bija sludinājis, ka Bībeles kalendārs balstās uz jūdu gadu skaitīšanu, un saskaņā ar to gala laika notikumiem jāpiepildās laikā starp 1843.gada pavasari un 1844.gada pavasari. 1842.gada nogalē un 1843.gada sākumā millerieši juta, ka nepieciešams jūdu gadu skaitīšanu definēt precīzāk, un Millers secināja, ka „vispārbaudītākie un precīzākie hronoloģisti, kas nekad nav kļūdījušies”, norāda uz 1844.gada 21.martu kā pēdējo dienu, kuru var uzskatīt par 1843.gada pēdējo dienu, skaitot pēc jūdu skaitīšanas principiem.

Laiks tuvojās, un daži centās būt vēl precīzāki nekā pat Millers. Viņuprāt,  bija pieļauta kļūda, jo, pēc viņu aprēķiniem jūdu gadu skaitīšana norādīja uz aprīļa otro pusi jeb 18.aprīli. Pieaugot dažādām spekulācijām, millerisma uzsvari mainījās. Tā vietā, lai runātu par „apmēram 1843.gadu”, sākās diskusijas par konkrētiem datumiem.

Pēc pirmās vilšanās martā Millers atteicās ielaisties tālākās spekulācijās par konkrētu laiku. Viņš nekad neizteica atbalstu idejai par aprīli un palika pie domas, ka marts būtu precīzāks datums. Viņaprāt, bija svarīgi sludināt, ka drīzā atnākšana ir nenovēršana. Tomēr daudzi viņa atbalstītāji nebija gatavi tik vispārējai vēstij. Viņš vairs nespēja ietekmēt savus līdzgaitniekus. Millerieši bija noskaņojušies konkrētam datumam. Kustība bija gatava savam pēdējam pagrieziena punktam.

Septiņu mēnešu kustība

1844.gada februārī divi vīri Samuels Snovs un Džords Stors sāka popularizēt tipoloģisko laika problēmas risinājumu. Līdz vasaras vidum viņi nonāca pie secinājuma, ka 1844.gada 22.oktobris ir konkrētais datums, kad atnāks Kristus. Augustā telts sanāksmes laikā viņi ieguva milzīgu atbalstu saviem aprēķiniem. Millers ar saviem domubiedriem palika mazākumā. Aizsākās pēdējā atmodas fāze, kuru nosauca  par „septiņu mēnešu kustību” un arī „pusnakts saucienu”. Tomēr gan ekseģēzes principi, gan arī šīs kustības vēsts sludinātie uzsvari rāda, ka to vajag nošķirt no sākotnējās millerisma kustības. Snovs un Stors bija sagatavojuši lielās atmodas ātru galu.

Literatūrā par millerismu var vērot vispārēju sajukumu, rakstot par šo atmodas posmu. Milleru nepamatoti vaino aplamā kalkulācijā, nosakot oktobra datumu, lai gan viņš šajā kustībā neiesaistījās, izņemot pēdējās divas nedēļas pirms vilšanās. Salīdzinot Millera ekseģēzi un septiņu mēnešu kustību, var redzēt skaidras atšķirības starp oriģinālo millerismu un pēdējo atmodas posmu. Lai gan septiņu mēnešu kustība izauga no Millera daudzajiem argumentiem, taču pēdējo aprēķinu pamatā bija metode, kas bija atšķirīga no Millera ekseģēzes. Tradicionālie vēsturiskie skaidrojumi, kurus attīstīja un aizstāvēja Millers, kļuva otršķirīgi iepretim svētnīcas tipoloģijai. Saskaņā ar jauno pieeju, Levītu svētku kalendārs kļuva par vissvarīgāko pravietojumu visā Bībelē.

Pamatā metode palika tā pati, taču mainījās uzsvari. Tā kā bijušie kustības vadītāji vairs nekontrolēja notiekošo, bet Snova un Stora argumenti sašūpoja ticību līdzšinējiem skaidrojumiem, šo laiku millerismā dēvē par sektariānisma pagriezienu. Konkrēta datuma noteikšana izraisīja bumbai līdzīgu sprādzienu atmodas kustībā. Vasaras beigas un rudens sākums kļuva par nodošanās, dedzības, uzupurēšanās laiku. Atbalstītāju skaits pieauga ļoti strauji, un līdzīga atmoda nekad vēsturē vēl nebija piedzīvota.

Vilšanās dziļums bija proporcionāli tikpat liels cik gaidu entuziasms.  23.oktobra rītā kļuva skaidrs, ka „neviens nezina to stundu”. Millerismam bija pienācis gals. Taču mirstot tas deva dzīvību jaunai kustībai – adventismam.
(turpinājums sekos)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Ierakstīt komentāru