Turpinot publicēt fragmentus no Kai Arasolas grāmatas „Historicisma beigas”, ir pienācis laiks saprast, kādā veidā Viljams Millers nonāca līdz pārliecībai, ka ap 1843.gadu atnāks Jēzus. Daudzi adventisti šodien domā, ka viņš šo datumu atrada Daniela grāmatas pravietojumos. Tomēr tā nav taisnība. Lai gan viens no pierādījumiem bija arī Daniela 8.nodaļā, pats Millers apgalvoja, ka viss sācies ar Mozus grāmatām.

Millers bija atradis 15 „pierādījumus”, ka pasaules gals būs 1843.gadā. Tā kā reti kurš no adventistiem zina, ko Millers sludināja, piedāvāsim jums īsu konspektu no Millera sludinātās vēsts. Šis raksts ir balstīts uz 1843.gada 1.janvārī publicētajiem Millera argumentiem- lielā mērā tajā secībā, kādā viņš pats tos līdzdalīja. Tā kā daži pierādījumi izmanto vienu metodi (piemēram par 1260 dienām ir vairāki pravietojumi), tad dažus pierādījumus apkopojām vienā.

Millera argumentācija balstās pārliecībā, ka Bībelē ir simbolos noslēpta kodēta informācija, un ja izmanto pareizu atslēgu, tad var uzzināt to, ko Dievs ir noslēpis. Viena no pamatatslēgām bija princips, ka viena diena pravietojumos nozīmē vienu gadu. Tomēr ne vienmēr. Tātad Millera atšifrētā „kodu karte”.


Pierādījumi par pasaules galu 1843.gadā

  • Pirmais Millera pierādījums tika balstīts uz 3.Mozus 26.nodaļas 18-28.pantu. Še Dievs brīdina Israēlu, ka, ja gadījumā viņi atkāpsies no Dieva, tad Viņš viņus septiņkārt sodīs. KJV tulkojumā septiņkārt ir tulkots kā „septiņas reizes”, angliski tas skan „seven times”. Vārds „laiks” Millera izpratnē nozīmēja gadu. Tātad septiņkārt nozīmēja 7 gadus.  Tā kā 7 gadi jūdu kalendārā bija 360 dienas, tad, lietojot formulu „viena diena ir viens gads”, Milleram sanāca 2520 gadi. Tālāk bija jāaprēķina, kurā brīdī Israēls atkāpās no Dieva un sākās lāsta periods. Tajā pašā KJV Bībelē piezīmēs vienīgais gadaskaitlis Milleram bija pierakstīts 677.gads pirms mūsu ēras. Tajā gadā asīrieši uz brīdi arestēja Israēla ķēniņu Manasi un aizveda viņu gūstā uz Bābeli. Millers secināja, ka tas ir brīdis, kad sākās Dieva sods, kuram jāilgst 2520 gadus. Šis laiks beidzās 1843.gadā. Tad Dieva sods beigsies, un Kristus atkal atjaunos savu valstību.
  • Millers ticēja, ka Mozus ir uzrakstījis vairākus pravietojumus, kas norāda uz laika galu. Otru viņš atrada 5.Mozus 15:1,2. Tur ir rakstīts, ka ebreji drīkstēja savus brāļus turēt verdzībā tikai 7 gadus. Pēc septiņiem gadiem vergs bija jāatlaiž brīvībā. Saskaņā ar iepriekš aprakstīto formulu, arī šeit sanāca 2520 gadi, kuru skaitīšana tika uzsākta 677.gadā p.m.ē., kad, pēc Millera domām, sākās Israēla verdzība.
  • Trešo pierādījumu Millers ieraudzīja Ecechiēla 39.nod. 9.un10.pantā, kur arī minēti 7 gadi. Tos pētnieks rēķināja līdzīgi kā Mozus gadījumā. Tur gan tālāk pravietojumā par Gogu un Magogu atsevišķi pieminēti vēl 7 mēneši, kuriem arī Millers veltīja atsevišķu uzmanību, atrodot citus gaduskaitļus. Taču kopējais gala datums bija nemainīgs – 1843.gads.
  • Ceturtais pierādījums bija citāds. Šo ideju, starp citu, atsevišķi cilvēki ir uzturējuši arī šajos laikos. Tā balstās domā, ka pasaule ir 6000 gadus veca, un nu priekšā ir septītais gadu tūkstotis, miera valstība jeb sabata diena. Tātad pasaule pastāvēs 6000 gadus, un tad nāks Kristus. Millers publicēja savu laika skaitīšanas kalendāru, saskaņā ar kuru 1843.gadā apritētu 6000 gadi kopš pasaules radīšanas (šo tabulu varat apskatīt pielikumā).
  • Vienu no vissavdabīgākajiem pierādījumiem Millers atrada 3.Mozus 25.nodaļā no 8.panta, kur ir runa par Jubilejas gadu. Ik pēc 49 gadiem jūdiem bija jāsvin 50.Jubilejas gads. Taču dažu apsvērumu dēļ Millers nonāca pie secinājuma, ka apmēram 7.gadsimtā pirms Kristus jūdi pārtrauca svinēt Jubilejas gadus, kā arī sāka ignorēt sabata norādījumus. Viņš izrēķināja, ka šīs pārmaiņas notikušas 607.gadā p.m.ē.  Un nu Millers „izpētīja”, ka kopš šī gaduskaitļa ir bijušas jau 49 reizes, kad nav svinēts Jubilejas gads, un 1843.gadā būs 50.reize, kad vajadzētu sākties Jubilejas-Jubilejas gadam. Šoreiz netika lietots nekāds pravietiskais gadu skaitījums. 49x50 gadi ir 2450 gadi.  Un ar šādu aprēķinu sanāca 1843.gads. Šis Jubilejas- Jubilejas gads, pēc Millera pārliecības, nozīmēja Kristus atnākšanu.
  • Vēl divus pierādījumus (sesto un desmito) Millers atrada tekstos par trešās dienas svētībām. Viens teksts bija no Hozejas 6.nodaļas 1.-3.pantam, kur Dievs sola, ka divas dienas tauta cietīs, bet trešajā dienā viņš dziedinās sasisto. Otra līdzīgs vēsts bija Kristus vārdos Lūkas 13:32- „Ejiet un sakiet šai lapsai: redzi, es izdzenu dēmonus un dziedinu vēl šodien un rīt, bet trešajā dienā es pabeigšu.” Šos vārdus Jēzus teica par Hērodu. Millers izlēma, ka šeit (tāpat kā Hozejas grāmatā) Jēzus noslēpis īpašu pravietojumu par savu atnākšanu. Roma okupēja Palestīnu 158.gadā p.m.ē. Millers teica, ka te jāpielieto Pētera formula – ka Dievam tūkstoš gadi ir kā viena diena. Tātad no 158.gada p.m.ē līdz 1842.gadam ir 2000 gadi. Un tā kā runa ir par trešo dienu, tātad vajadzīgs vēl viens gads – sanāk 1843.gads!
  • Septītais Millera pierādījums ir mūsdienu adventistiem vispazīstamākais. Tas ir no Daniela 8:14 par 2300 vakariem un rītiem. Tā kā šis ir ļoti plaši apskatīts arī mūsdienu adventistu literatūrā, mēs šeit to plašāk neapskatīsim.
  • Adventisti labi pazīst arī vēl dažus citus Millera pierādījumus (tie bija četri pierādījumi – 8., 12., 13. un 14.). Būtībā runa ir par vienu un to pašu. Tikai šis arguments vairs nebija par 1843.gadu, bet gan pāvestību. Tas ir historicismā tobrīd ļoti populārais skaidrojums par 1260 dienām. Proti, laika posms no 538.gada līdz 1798.gadam tika uzskatīts par vajāšanu laiku (baznīcas inkvizīcija, krusta kari, tumšie Viduslaiki), kuram, saskaņā ar Atklāsmes grāmatas skaidrojumu, jānoslēdzas īsi pirms Kristus atnākšanas. Lai gan tas neaizveda līdz Milleram svarīgajam 1843.gadam, tomēr, kā sacīja Millers, tas norāda, ka 1798.gadā sākās laiku beigas jeb pēdējais posms uz šīs pasaules. 1260 dienas ir atrodamas vairākos tekstos gan Daniela, gan Atklāsmes grāmatā.
  • Devītais Millera pierādījums bija sarežģītāks. Runa bija par Daniela 12.nodaļas 11.un 12.pantu. Tur ir rakstīts, ka no laika, kad tiks atcelts dienišķais upuris un notiks visādas preteklības, paies 1290 dienas, bet svētīgs, kas sagaida 1335 dienas. Milleram bija svarīgi, lai 1290 gadu periods beigtos tajā pašā 1798.gadā, tāpēc viņš uzskatīja, ka šajā gadījumā būtu jāmeklē cits sākuma punkts. Atņemot no 1798.gada 1290 gadus, sanāca 508.gads. Lai gan vēsturē šim gaduskaitlim nav lielas nozīmes (starp citu, tāpat kā dažiem citiem iepriekšminētajiem), tomēr Millers izrēķināja, ka tajā laikā pagāniskā Roma esot nodevusi lielākas pilnvaras pāvestam.  Pārējais jau skaisti iekļāvās iepriekšējā shēmā.  Tātad pāvestības ietekmes beigas bija 1798.gadā, kas bija 1290 gadi. Un tādā gadījumā panta pēdējā daļa par 1335 dienām ļoti pārliecinoši norādīja uz 1843.gadu.
  • Visinteresantākais notikums īsajā millerisma vēsturē bija skaidrojums par Atklāsmes 9:5.un 15.pantu, kur 5.bazūnes aprakstā ziņots par skorpioniem līdzīgiem kodieniem 5 mēnešu garumā. Savukārt  pēc 6 bazūnes atskanēšanas 15.pantā rakstīts, ka 4 eņģeļi uz noteiktu stundu, dienu, mēnesi un gadu bija sagatavoti nokaut trešdaļu cilvēku. Millera ekseģēzē te bija runa par islāma reliģiju, kurai šajā pantā esot pravietots noriets. Pravietojums tika sadalīts divās daļās. 5 mēneši bija 150 dienas. Taču tad kopā tika saskaitīta arī viena stunda, diena, mēnesis un gads. Pēc Millera matemātikas sanāca 391 gads un 15 dienas. 150+391=541. Saskaņā ar Gibona vēstures grāmatā rakstīto, 1299.gada 27.jūlijā Otomaņu impērija uzbruka Grieķijai. Tātad te sākusies laika atskaite. 1840.gada 11.augustā „pravietiskais laiks” beigsies! Millers šos aprēķinus veica vēl pirms 1840.gada, un visi ar sasprindzinājumu gaidīja nolikto laiku. Kad 11.augusts pagāja, iestājās klusums. Nebija nekādu ziņu. Tikai pēc pāris mēnešiem laikrakstos parādījās „jaunums”, ka šajā dienā Turcija apcietinājusi Rietumu sūtni. Millerieši sāka skaidrot, ka tas nozīmē Turcijas vājumu, tātad esot sācies Turcijas un visa islāma noriets. Urā! Pravietojums piepildījies!
  • Visbeidzot piecpadsmitais pierādījums pat daudzos Millera sekotājos radīja šaubas. Daudzi šodien nemaz nezina, ka Millera pierādījumu vidū bija arī zvēra skaitlis 666. Lai arī šis skaitlis neaizveda līdz 1843.gadam, tas, pēc aizrautīgā pētnieka domām, labi iekļāvās nepārprotamajās shēmās un pierādīja, ka Bībeles numeroloģija ir patiesa. Millera matemātika šeit bija ļoti vienkārša. Proti. 158.gadā pirms Kristus Roma okupēja Palestīnu, bet 508.gadā dienišķais upuris tika pārtraukts (saskaņā ar devīto Millera „pierādījumu”). Tātad kopumā pagājuši 666 gadi.
Lūk, šāda ļoti brīva žonglēšana ar skaitļiem un vēsturiskajiem datumiem notika 19.gadsimta pirmajā pusē, kas izraisīja milzīgu interesi par Bībeli, pravietojumiem un, protams, tai sekojošu vilšanos. Par to, kā tas viss beidzās, turpināsim nākamajā rakstā.
(turpinājums sekos)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Ierakstīt komentāru