Intervija ar Kristapu Cukuru (2.daļa)

Pirmajā sarunā ar Kristapu Cukuru (Intervija ar Kristapu Cukuru - 1.daļa) mēs varējām uzzināt par viņa dzīves krīzēm, pieredzi un Dieva meklējumiem. Sarunas turpinājumā Edmunds Andersons uzdeva Kristapam jautājumus par mūziku un ne tikai...

Vēstis Adventistiem: Kā Tu nonāci pie mūzikas vai mūzika pie Tevis?
KC: Esmu gribējis būt kino aktieris un futbolists. Lielākie bērnības sapņi. Nezinu, cik gados, bet noteikti pirms draudzes laika, kad mūsu mājās parādījās magnetafons un kasetes, izjutu ļoti spēcīgu, eiforisku sajūtu, klausoties mūziku. Tas arī ir sākums. Domāju, ja nebūtu šāda notikuma, tad es neturpinātu interesēties par mūziku. Man tik ļoti patika atsevišķu grupu mūzika, ka es pat to nevaru aprakstīt. Tad man gribējās atdarināt un padziedāt līdzi. Lai gan interesanti, ka šis piedzīvojums bija tieši pirms ienācu pirmo reizi draudzē. Un draudzē man uzreiz kāds iedeva ģitāru.

VA: Vai Tu agrāk bērnībā mācījies kādu instrumentu?
KC: Nē. Bērnībā bija padomju mūzikas raidījumi „Pesnja 84” vai 85, kur uzstājās tādi klasiskie dziedātāji kā Ļeontjevs un Pugačova. Atceros, ka man patika skatīties, kā tie numuri mainījās viens pēc otra, un es sēžu kā skatītājs. Tad es uztaisīju no kartona ģitāru, sarakstīju izpildītājus uz papīra, kāpu uz dīvāna un tēloju, ka dziedu. Smieklīgi, bet tā bija, un tas bija, vēl pirms es iemīlēju mūziku.

VA: Un tad, atnākot uz baznīcu, Tev iespiež rokā ģitāru un saka: spēlē!
KC: Atskatoties atpakaļ, es domāju, ka tas nebija nejauši. Es pats neprasīju, nemeklēju un nekur neiesaistījos. Es neatceros, kā, bet man vienkārši kāds atdeva ģitāru, un tā ģitāra nokļuva mājās, un es sāku strinkšķināt. Sākumā uz vienas stīgas, tad uz divām, trim utt.

VA: Vai Tev bija draugi, kas Tev palīdzēja, vai darbojies pats savā nodabā?
KC: Pats. Ģitāru apguvu pašmācības ceļā. Kad pats buries kaut kam cauri, ko citi dara pēc grāmatas, tu iznāc kādā citā atzarojumā, tu māki spēlēt ģitāru vai komponēt dziesmas, vai veidot harmonijas, bet tu to dari savādāk nekā citi, jo tu iestaigā jaunu ceļu. Skolās ir forši, bet tur cilvēks sastopās ar grūtībām atrast sevi mūzikā. Grūti iet savu ceļu, esot publiskā vidē. Liels procents cilvēku spēlē vienu un to pašu, kaut kā pievelkas viens pie otra. Kur es iešu, būšu tāds dīvainītis, labāk pie visiem bariņā?

VA: Ģitāru Tev iedeva rokā, bet kā nonāci pie apziņas, ka vari dziedāt?
KC: Klausoties dziesmas un jūtot, ka man patīk, kā skan melodiskais locījums, ko ar balsi izdara, tas man sagādā gandarījumu, kuru nevar aprakstīt.

VA: Vai Tevi aicināja dziedāt cilvēkiem priekšā, piemēram, baznīcā?
KC: Mani ātri pamanīja, ka man sanāk dziedāt. Manuprāt, pirmā man to pateica mana māsa. Viņa pirmā novērtēja, ka man labi skan, jo pašam man tā nelikās. Lai gan man šķiet, ka es ātri piekritu. Arī baznīcā to novērtēja, un es sāku dziedāt. Man tagad tas šķiet neticami, bet jau tad dziedāju pirmās komponētās dziesmas.

VA: Sanāk, ka baznīca izprovocēja Tevi kļūtu par mūziķi. Sākumā ģitāru spēlēt, tad dziedāt, un atklāji, ka vari arī komponēt?
KC: Es vienmēr esmu ļoti to gribējis darīt. Vai tā var teikt, ka man ir talants, es nezinu. Varbūt ir, varbūt nav. Es to apzināti gribēju veidot un vienmēr uz to tiecos. Pat ja nebija nekā laba, vismaz tas bija mans, un tas bija vērtīgāk nekā atdarināt, ko citi dara, ko es, protams, arī darīju.

VA: Es zinu, ka bija laiks, kad komponēji elektroniskās mūzikas kompozīcijas un pat strādāji tajā jomā. Kā Tu līdz tam nonāci?
KC:  Pēc Anglijas man piedāvāja tādu darbu. Ļoti dīvaini, bet tā sagadījās, ka satiku noteiktus cilvēkus, kuri man piedāvāja darbu, kur bija jākomponē un jāaranžē. Cilvēki, pie kuriem strādāju, spēja to izmantot savos nolūkos. Es atradu labu iespēju darīt to, kas man patīk, un saņemt naudu. Tās nebija lielas summas, raugoties no šodienas perspektīvas, bet tad tas nebija slikti.

VA: Tajā laikā 2010.gadā mēs ar Tevi pirmo reizi satikāmies, lai rakstītu „Sliekšņu un griestu” pirmo disku. Vai Tu atceries, kā mēs satikāmies?
KC: Es atceros, ka man bija īpašas izjūtas, klausoties „Sliekšņu un griestu” (S&G) mūziku. Tā stipri atšķīrās no citiem. Droši vien, ka tās bija balsis, bet ne tikai, jo Vilnim Punkam (S&G dziesmu autors) ir bagātas harmonijas. Mani sevišķi pievelk harmonijas un melodijas. Tas ir, kas man visvairāk mūzikā patīk. Jā, balsis visiem patīk, tagad ir daudz labu balšu. YouTube ir pilna ar fantastiskām balsīm, bet ne visiem ir labas melodijas un harmonijas. Melodija un harmonija ir divi zirgi, uz kruiem es vienmēr gribu mūzikā sēdēt. Ar tiem var bezgalīgi operēt un meklēt kaut ko jaunu, un tas nekad neapnīk.
Sākumā mēs ar Tevi saskarāmies īsi, tas bija ļoti epizodiski. Bija kādi pasākmi, kur piedalījās S&G un arī es. Bija viens pasākums Tallinā, kurā arī es dziedāju. Tur bija Ilze un Iveta, kuras man visskaļāk aplaudēja. Tas man palika siltā atmiņā. Man viņas patika, tāpēc arī mūzika patika, un es vēl S&G redzēju lielu talantu un profesionalitāti, tāpēc es zemapziņā gribēju draudzēties. Draudzēties ar cilvēkiem, kas ir augstāki par mani. Es viņus vienmēr redzēju kā tādus augstāk stāvošus par mani un tāpēc gribēju pievilkties klāt. Pirmo reizi, kad ieraudzīju Ivetu, man vispār likās, ka viņa ir ārzemniece. Dziedāja un izskatījas viņa tieši tā.

VA: Pēc S&G perioda Tev bija tāda kā muzikāla krīze. Kāpēc tā, vai muzikālais pārsātinājums iestājās?
KC: Bija vairākas lietas, bet bija arī pārsātinājums. Es biju sevi savā veidā izpostījis. Nauda, ko es pelnīju, palika arvien mazāka un mazāka, bet darba apjoms nesamazinājās. Es sāku just skarbumu sevī, un emocijas palika nepatīkamas. Pienāca brīdis darbā, kad es nolēmu, ka netaisīšu mūziku citām reliģijām. Kāds saka, ka nieki, bet es pateicu, ka es tā nevaru. Jocīgi ir dziedāt par citiem dieviem. Darbā man pateica: vai nu dari, ko Tev liek, vai neturpināsim sadarbību. Es izdomāju, ka neturpināšu to.

VA: Bet mūzika Tevi nepameta, un Tu arī to nepameti, jo pievērsies kristīgās mūzikas komponēšanai. Tapa disks „Es esmu Jāzeps”.
KC: Ļoti grūti ir darīt kaut ko bez motivācijas. Darīt tikai sevis dēļ - tas vienkārši nedarbojas. Toreiz, kad zaudēju darbu, nesapratu, kam man to darīt, un nebija vairs stimula. Tad izdomāju, ka rakstīšu mūziku Dievam un dziesmas par Dievu.

VA: Bet tā joprojām bija instrumentāla mūzika. Kad Tu pievērsies dziesmu komponēšanai?
KC: Kad biju atgriezies no Anglijas 2006.gadā, man pa ceļam prātā ienāca doma, ka kāda meitene varētu rakstīt foršus vārdus, un es varētu rakstīt mūziku. Tā bija tikai viena doma, bet atmiņā palika. Vēl daudzus gadus pēc tam nekas nenotika. Reizēm kādu meiteni satiekot, domāju, šī būs tā, bet nav. Sanāca tā, ka ap 2012. gadu draugi.lv atradu Māras Timmas dzeju. Tā bija pietiekami vienkārša, pieejama un ne pārāk dziļi filozofiski sarežģīta, kuru nevar saprast. Tā bija gaiša dzeja ar patīkamām domām. Es lasīju vienu, otru un sapratu, ka man tā patīk. Un sāku rakstīt dziesmas. Mārai neko nesakot. Tik pēc laiciņa pateicu un pavaicāju, vai drīkstu to darīt. Viņa bija priecīga un pat bija domājusi, ka būtu labi, ja kāds varētu komponēt dziesmas. Tā es esmu sadarbojies ar dzejnieci Māru Timmu, kura ar savu ģimeni dzīvo Vācījā. Mēs nekad klātienē neesam tikušies. Es ik pa laikam viņai nosūtu dziesmas paklausīties. Tā kā dzejas Mārai ir daudz, tad turpinu rakstīt dziesmas ar viņas vārdiem.

VA: Tu ilgu laiku mūzikā biji kā vientuļais vilks. Viens pats komponēji, viens pats dziedāji un ierakstīji savu mūziku. Vai nav bijusi doma veidot grupu un spēlēt dzīvajā?
KC: Jā, šī doma mani vajāja daudzus gadus. Kad redzu dzīvajā uzstājāmies kādu grupu, izjūtu iekšā to- „es arī tā gribu!” Kaut kādi mēģinājumi veidot grupu ir bijuši, bet neveiksmīgi. Tagad varu pateikt, kāpēc nesanāca, bet tad es nezināju. Man bija arī sava veida pieķeršanās elektroniskai mūzikai. Joprojām tā patīk, bet vairāk tik ļoti neesmu pieķēries tai. Šķiet, ka Dievs ik pa laikam atgādina: „Varbūt Tu gribi dzīvajā dziedāt, un nebūtu tik sarežģīti. Atnāc ar ģitāru un uzdziedi!”

VA: Kas, tavuprāt, tie bija par iemesliem, kāpēc neizdevās izveidot grupu?
KC: Laikam mani vajāja vientuļā vilka sindroms. Manuprāt, tas tomēr nav labi. Es jau iepriekš teicu, ka cilvēkam jāstaigā tā, lai kad cilvēka vairs nav, lietas notiek pašas no sevis. Tāpēc, kad es centos pats taisīt grupu, es to centos veidot pēc saviem ieskatiem, kā es to redzēju, ar savu attieksmi, ļoti iespringstot. Kādu laiku vilku, bet tad tas izjuka. Centos pats atbildēt par visu, veidot aranžējumus, domāt par visu. Man nepatika vientulībā visu to vilkt un vairs nebija spēka. Paldies Dievam, ka es noguru tā turpināt un zaudēju spēkus, līdz pagājušā gadā Tu man piedāvāji veidot grupu. Tev bija vīzija, ideja, ka mēs varētu kaut ko kopā darīt. Man vēl joprojām bija mēŗķi, ka es varētu kaut ko darīt pa savam. Bet tad tas laikam nomira. Es biju starp divām draudzēm- krievu un latviešu. Es gāju uz abām un negribēju divas grupas vilkt. Gribējās kaut ko vienu, uz ko koncentrēties. Staigājot pa Mežaparku, izlēmu visu likt uz šo jauno grupu. Kolīdz izlēmu, tā viss viegli aizgāja, likās, bija pareizs lēmums. Tagad kaut kas sāk sanākt. Tā radās tas, kas tagad saucās „CukurEfekts”.

VA: Vai Tev nav bijusi vēlēšanās spēlēt ar pasaulīgajiem mūziķiem un citā žanrā?
KC: Es reiz izdomāju, ka es nedziedāšu ne par ko citu kā vien par Dievu, bet esmu mazliet mainījis savu attieksmi. Es šad tad piestrādāju kaut kur, piepelnot naudu, spēlējot vasarā Vecrīgā vai restorānos. Es gan nekomponēšu dziesmas par pasaulīgām tēmām. Bet populāras bērnības dziesmas padziedāšu. Es vienmēr filtrēju, kādus vārdus dziedu. Savā laikā es komponēju tautas dziesmas. Man ir viens vai divi diski. Pat dziedot tautas dziesmas, kur ir vārdi ar Māra, Jupis utml., tādas es nedziedu.  Tikai tur, kur ir tīrs un skaidrs ūdens. Manā repertuārā nav dziesmas, kuras ir nomācošas, piedauzīgas vai rupjas. Un pie tā es cenšos pieturēties.

VA: Domājot par CukurEfekta repertuāru, vai ir domas spēlēt arī elektronisku mūziku?
KC: Mūsdienās tehniskie risinājumi ir daudz pašāki, tāpēc es pieļauju visu. Man patīk dažādība. Ja mēs dzīvosim uz šīs zemes vēl 50 gadus, tad varam attīstīties daudz un dažādi. Tāpat varētu tapt un tikt spēlēti instrumentāli skaņdarbi.

VA: Vai Tev nešķiet, ka latviešu kristīgajā mūzikā ir žanru vakuums? Pārsvarā ir atgremotas amerikāņu dziesmas. Viņiem pašiem tur ir ļoti plašs spektrs. Vai CukurEfekts nemēģinās aizpildīt kādu no tukšajām nišām?
KC: Ja man izdodas to aizpildīt dabiskā processā, tad noteikti, bet tas nav pašmērķis. Latvijā šis žanru vakuums, iespējams, izskaidrojams ar to, ka mūzikas biznesā ir pārbaudītas lietas. Šitais skan, tas neskan, šitais pelna, tas nepelna. Pie popularitātes stumbra pielīp lielākā daļa. Ir grūti attdalīties. Ir bailes, ka pazudīsi savā oriģinalitātē. Tevi neviens nekad neatraks tajā sniegā, kurā būsi iebridis. It kā tas ir saprotami, bet man nav interesējis taisīt mūziku, kas ir populāra tikai tāpēc, ka tā ir populāra. Populāra mūzika var patikt, bet tērēt uz to laiku - noteikti nē.

VA: Runājot par oriģinalitāti, zinu, ka esi pieķēries vienam interesantam projektam.  Tu izlēmi izveidot mūzikas instrumentu pats savām rokām. Pastāsti, kas tas ir un kā radās iedvesma ko tādu uzsākt?
KC: Es strādāju stiklinieku darbnīcā. Vienā brīdī ar vienu manu labu draugu mēs izveidojām mēnesi garu lūgšanu maratonu. Bija ļoti patīkams laiks. Tajā mēnesī es satiku savus senus draugus no veciem laikiem, viens no viņiem ierosināja, ka es varētu uztaisīt ksilofonu. Man it kā līdzīga doma bija pirms tam pašam, bet tajā brīdī es noticēju, ka es to varu. Es ieraudzīju savā galvā rasējumus, un atlika tikai to izdarīt. Es taisīju, zinot, ka to izdarīšu. Man bija ļoti interesanti, jo gribējās to dabūt gatavu un dzirdēt, kā tas skanēs. Un bija doma arī to pārdot.

VA: Cik instrumentus jau esi uztaisījis?
KC: Četrus. Pirmais bija milzīgs. Es nožēloju, ka tik lielu taisīju, un sapratu, ka jātaisa mazākus. Vienu mazu es uzdāvināju, otru lielu ar trīs oktāvām es pārdevu. Tas bija uz pasūtījumu taisīts. Mēs cīnījāmies mēnešus trīs. Bija daudz visādas nianses, kas bija jāatrisina ar stiprinājumiem. Pasūtītājam bija konkrētas prasības. Bija kādas trīs reizes jāpārtaisa stiprinājumi, bet beigās izdevās.  Man patīk darināt instrumentus, un es zinu, ka varēšu kādu no šiem instrumentiem izmantot arī savā mūzikā.

VA: Tad jau, ja kādam ir vēlēšanās iegūt oriģinālu, rokām darinātu instrumentu, tas var vērsties pie Tevis?
KC: Noteikti, ar jebkuras formas izmēriem un garumiem.

VA: Paldies, Kristap, par interesanto sarunu! Lai Tev izdodas!