Intervija ar Kristapu Cukuru (1.daļa)

Daudzi pazīst Kristapu Cukuru kā mūziķi un dziesmu autoru. Lai ļautu mums viņu iepazīt nedaudz vairāk, Edmunds Andersons aicināja Kristapu atbildēt uz dažiem jautājumiem.

Vēstis Adventistiem: Kāds bijis Tavs garīgais ceļš, vai Tu piedzimi kristīgā ģimenē?
Kristaps Cukurs: Nē, es piedzimu, kā mēs, latvieši, sakām, pagānu ģimenē. Es pirmo reizi draudzē ienācu, kad man bija 17 gadu. Bet tas bija tādā bērna līmenī, tas nebija ilgi, un tad es aizgāju. Bija 12 gadu ilgs periods, citāda dzīve. Pēc tam iestājās krīze, es zaudēju gandrīz visu, kas man bija – mājas, meiteni, plānus-, un tad es pirmo reizi vērsos pie Dieva jau apzināti. Sapratu, ka Viņš man bija vajadzīgs.

VA: Vai Tu iepriekš kaut ko zināji par Dievu, varbūt praktizēji lūgšanas? Kā Tu apzinājies, ka tāds Dievs ir?
KC: Domu un fantāziju bērnībā parasti ir daudz un dažādu. No kurienes pirmo reizi izskanēja vārds „Dievs”, vairs nespēju atcerēties. Tajos laikos, lai gan bija PSRS, tomēr tas visu laiku figurēja. Par to, kas ir Jēzus Kristus, es zināju jau pirms baznīcas.

VA: Padomju laikos skolā vēstures stundās par reliģiju arī mācīja.
KC: Protams, arī tajā laikā bija baznīcas, tradicionālās konfesijas, TV kaut kas pavīdēja. Bet uzmanību es tam nepievērsu. Kaut ko bērnišķīgu laikam esmu lūdzis Dievam.

VA: Pastāsti par laiku, kad Tev dzīvē bija krīze un pirmo reizi personīgi atradi Dievu.
KC: Esmu dzimis Rīgā un arī bērnību pavadīju Rīgā. Tikai vienreiz mūžā esmu aizbraucis uz Angliju. Un kad biju Anglijā, precīzāk Genzijā, dzīvē bija iestājusies tāda riktīga krīze. Biju nobijies pa īstam, sastopoties aci pret aci ar dzīvi. Ja ir kāds, kas parūpējas par tevi, tad nav tik traki. Bet ja nav, tad rodas pēkšņi tāda dīvaina, baisa apziņa, ka šajā dzīvē ir tikai divas lietas - tu un dzīve. Tad visvairāk sāc domāt - kas tu esi, uz kurieni tu ej, ko tu šeit dari šajā dzīvē un kāda tam vispār ir jēga? Ja vajag dzīvot vienkārši tāpat, tad cik daudz jēgas ir dzīvot bez jēgas?
Tā es arī sāku domāt par Dievu, un man Viņu ļoti, ļoti spēcīgi savajadzējās. Es sajutu, ka bez Viņa esmu viens. Vajadzēja palikt bez meitenes, bez mājām, bez Latvijas un sajust sevi vienu pret pasauli. Es un pasaule. Tur nav uz ko paļauties, jo neviens Tevi neaizstāvēs. Pat spēcīgi cilvēki bieži tikai rada paši sev iespaidu, ka viņi visu kontrolē, bet ja noņemtu nost vairākus drošības slāņus, zem kuriem viņi ir aprakušies, tad tur pavīdētu bailes, tukšums.

VA: Vai Tu proti sevi aizstāvēt?
KC: Es jūtos nesagatavots. Daudzi radoši cilvēki, šķiet, ir tādi. Man ļoti grūti ir „kruķīt” lietas šajā pasaulē.

VA: Vai esot Anglijā, Tev bija kristīgi draugi vai baznīca, kas palīdzēja atrast Dievu?
KC: Interesanti, ka Dievu es atradu bez Bībeles, bez baznīcas, bez kristiešiem. Šajā jautājumā nozīmīga ir attieksme. Kad agrāk biju draudzē, man kaut ko vajadzēja no Dieva sev, savām vajadzībām. Un es centos. Bet mani sāka apsegt tāds nepieciešamo darbu slānis, zem kura jutos arvien bezcerīgāk un bezcerīgāk. Šķita, Dievs no manis bija tālāk par Ameriku. Tagad domāju, ka kaut kas bloķējas, ja ietiepīgi dari kaut ko nepareizi. Līdzīgi ir cilvēku attiecībās - nevar kļūt par labu draugu, ja dari kaut ko pēc noteikumiem vai tāpēc, ka tā rakstīts - vajadzīgos brīžos jāpamāj ar galvu, jāpasmaida utml. Ir jādzimst patiesām ilgām pēc drauga un patiesām jūtām pret viņu. Un šīs lietas, manuprāt, visbiežāk notiek tieši krīzes periodos. Tagad zinu, ka man toreiz bija jāaiziet no baznīcas, lai es varētu atbrīvoties no  šiem blokiem. Mana sirds palika brīva, un vajadzīgā brīdī Dievs ienāca manā dzīvē. Un tam laikam bija jānotiek tieši bez draudzes un Bībeles, jo ja man tas viss būtu, es laikam atkal visu censtos izdarīt pats ar saviem pūliņiem.

Genzijā mani pārņēma apziņa, ka ar manu dzīvi ir slikti, un likās, ka viss ir cauri. Nolēmu dzīvot, kā ienāk prātā. Sāku iet ar citiem uz naktsklubiem. Bet ilgi es to nespēju turpināt, jo jutos kā izmests no laivas. Citiem bija forši, bet man bija skumji. Tad es izdomāju, ka nelaidīšu savu dzīvi pa reni, bet iešu mājās un vismaz pamēģināšu pirms gulētiešanas izstāstīt Dievam visu, kas man bija uz sirds. Man vajadzēja draugu, kādu, ar ko būt kopā. Interesanti bija vēl tas, ka droši vien tagad varētu padomāt, ka es laikam sāku Dievam kaut ko prasīt. Bet tā nebija. Tā kā jutos noguris no dzīves, tad nevēlējos neko prasīt, bet tikai aprunāties. Man bija vajadzīgs vienkārši draugs, kuram nav savas personīgās dzīves, kuras dēļ viņam priekš manis kādreiz nebūtu laika. Tajā vakarā notupos pie gultas un, pirms likties uz auss, izstāstīju Dievam visu, kas man bija sakrājies, tā, it kā Viņš mani dzirdētu. Tās bija tikai divas dienas, un trešajā dienā es ļoti spēcīgi sapratu, ka Dievs ir blakus.

VA: Vai Tu dzirdēji balsi, vai tā bija sajūta?
KC: Tas moments bija izcili patīkams. To grūti izstāstīt. Bija tā, ka, strādājot savā darbiņā, aptuveni divu stundu garumā manas domas sakārtojās noteiktā kārtībā, un es ļoti skaidri zināju, ka to nedaru es. Es toreiz mazgāju viesnīcā traukus. Divas stundas es, teiksim tā, pilnīgi apjucis, bet tomēr kustinot rokas, lai darītu savu darbu, stāvēju un klausījos. Pēc šīm divām stundām mans mērs bija pilns, es sapratu, kas notiek. Pārtraucu darbu, nevienam neredzot, aizgāju aiz stūra virtuvē un sāku raudāt. Savā mūžā neesmu raudājis tā, ne pirms, ne pēc.

VA: Kad Tu atgriezies Latvijā, kā Tev tālāk risinājās garīgā dzīve?
KC: Es atradu draudzi un sāku iet uz draudzi, jo viens bez draudzes nevarēju dzīvot. No iepriekšējās reizes zināju Adventistu draudzi. Atbraucot no Anglijas/Genzijas, vēl kādu laiku dzīvoju bez draudzes, jo bija draugi, pasākumi un pietiekami naudas, bet tad sapratu, ka nevaru dzīvot bez tās.

VA: Mēs runājam latviski un akcenta Tev arī nav, bet kā tas nākas, ka Tu piederi krievu draudzei?
KC: Es sāku runāt krieviski, kad man bija 6 gadi, pirmsskolas vecumā. Tāpēc es krieviski iemācījos runāt ļoti labi. Sētā mums bija puse krievi un puse latvieši. Bet noteicošais bija tas, ka mans labākais draugs bija krievs. Viņš gāja krievu draudzē, un es gāju līdzi, un nebija nedz vajadzības, nedz vēlēšanās kaut ko mainīt. Jo tas nozīmētu daudz ko mainīt. Ja esi Bībeli lasījis krieviski, tad esi tajā reliģiskajā atzarojumā, un kristīgais žargons arī ir krievu valodā. Bet tagad es sāku apgūt latviešu terminoloģiju.

VA: Vai pēc Anglijas pieredzes ir bijis kāds cits spilgts piedzīvojums ar Dievu?
KC: Pēc Anglijas es vairs nevarēju turpināt dzīvot, ignorējot Dievu, un visus šos gadus esmu aicinājis Viņu savā dzīvē katru dienu. Piedzīvojumu ir daudz, varbūt dažādos etapos ir savi piedzīvojumi, kas šķita aktuāli. Līdz ar briedumu mainās izpratne par to, kas ir svarīgs piedzīvojumā ar Dievu.
Viens no spilgtākiem ir tas, kā Dievs mani ir atbrīvojis no vairākām lietām, no kurām es pats apzināti nespēju tikt vaļā. Man ļoti nepatīk ar kaut ko cīnīties, ar ko tādu, no kā nevar tikt vaļā saviem spēkiem. Kad to dara, tas ļoti nogurdina un aizņem prātu. Es biju atkarīgs no alkohola, smēķēju un lietoju antidepresantus. Visas šīs lietas bija manā dzīvē aptuveni 17 gadus. Tas ir šausmīgi daudz. Es sevi uzskatīju par vāja rakstura cilvēku, kurš nevar saņemties. Es skaidri zināju, ka nekad netikšu no tā vaļā. Dažreiz šķita, ka Dievs grib, lai es cīnos, bet, zinot sevi, tas šķita bezcerīgi. Tagad paraugoties atpakaļ, varu brīnīties, kā Dievs mani ir atbrīvojis no visām šīm lietām. Tas ir fantastiski!

VA: Vai Tu par to kā īpaši lūdzi?
KC: Ne gluži. Dievs katram dod citu veidu, kā tam notikt. Tagad atskatoties, domāju tā, ka Dievam svarīgāka ir mana attieksme pret viņu, nevis tas, ka man jādara kaut kādas noteiktas darbības, patīk man tas vai nē. Kad cīnījos ar pīpēšanu, vienmēr paliku nervozs un ļoti dusmīgs. Citi varbūt teiktu – tā nedrīkst, ir jāsavalda savas dusmas, jo tad Dievs nevar tev palīdzēt, ja tu nesavaldies. Un tomēr notika citādi. Biju pieņēmis lēmumu, ka cīnīšos, bet tās bija mocības, un vienu dienu, pēc kāda patīkama notikuma, braucot mājās, pa ceļam sapratu, ka esmu brīvs no smēķēšanas. Vienkārši sapratu un viss. Vēlāk man draugs pastāstīja, ka bija par mani lūdzis. Ar alkoholu es pat nesapratu, kā tas notika. Vienkārši kādu laiku dzīvojot, pēkšņi atskārtu, ka neesmu dzēris nu jau ilgu laiku. Un viss.

VA: Kas Tavā dzīvē ir lūgšana, jo šķiet, ka Tu par to domā citādi nekā vairums?
KC: Grūti noformulēt, jo lūgšanu dzīve nepārtraukti mainās. Vienmēr vistuvākā man ir bijusi lūgšana kā saruna. Tas noteikti saistīts ar izteiktu vajadzību pēc ļoti personīga drauga, kurš mani saprot labāk nekā es pats sevi. Esmu mēģinājis arī iemācītas lūgšanas praktizēt. Bet brīvā lūgšana kā brīva radoša plūsma, tas ir ļoti, ļoti pāri visam citam. Bet ne vienmēr tas izdodas pasaulīgas kņadas dēļ. Galva mēdz būt piebāzta ar skaņām, vārdiem, domām, sirds ar emocijām, vēlmēm, un tas viss rada tādus kā slāņus, kuri apklāj tavu sirdi, un tad ir grūti sadzirdēt Dievu.

VA: Vai Tu sevi pieskaiti pie konservatīviem cilvēkiem vai liberāliem?
KC: Es cīnos starp šīm divām pusēm, bet es sevi pieskaitu pie liberāliem. Ir tāds kā psiholoģisks vai garīgs paradoks. Par ko tu visvairāk cīnies, tas visvairāk nesanāk, jo vairāk uz kādu mērķi tiecies, jo tālāk no tā esi. Kaut kādas lietas dzīvē tiek panāktas nevis iespringstot, bet atslābstot. Tagad saprotu, ka tas saistīts ar egoismu. Triecienuzbrukumā laimi nevar iekarot. Tāpēc ir jāpiedzīvo daudzas jo daudzas vilšanās un sabrukšanas, iekams ego muskulis sāk atslābt un cilvēks iemācās dzīvot dinamiski, nesaraujoties krampī, ietiepīgi pēc kaut kā tiekdamies, bet atlaižot to vaļā. Esmu pārliecināts, ka tas Dievam labi patīk. Tāpēc pilnīgs konservatīvisms man uzreiz atgādina iekrampēšanos, kad tev nav laika domāt ne par ko citu, kā tikai par sava kristīgā rakstura veidošanu, cīņu un nemitīgu sevis upurēšanu. Bet ja godīgi, patiesība ir saprātīga konservatīvisma un liberālisma kokteilis.

VA: Izklausās, ka Tu neesi darbu reliģijas piekritējs?
KC: Es esmu mēģinājis, bet sastapies ar sāpēm, kā ietriekties ar galvu sienā. Reizēm domā, es panākšu, jābūt neatlaidīgākam un vēl vairāk sasities. Tas tā nedarbojas, un tad es atlaižu, un kaut kas notiek pats no sevis.

VA: Vai Tev ir miers ar Dievu glābšanas jautājumā?
KC: Ne vienmēr ir miers. Kāds reiz teica, ka Dieva klātbūtnes apziņa ir no brīža līdz brīdim. Un arī manā dzīvē vienmēr tā ir bijis. Gribas, lai vienmēr būtu miers, bet patiesībā ir no brīža līdz brīdim. Pa vidu varu justies dīvaini, stresaini. Bet no brīža līdz brīdim Dievs atnāk un atgādina, ka ir ar mani. Nomierina. Varu droši teikt, ka tie brīži, kad Dievs ierodas un nomierina mani, ir mani laimīgākie brīži mana dzīvē. Bet tad atkal atgriezies dzīvē, un pēc kāda laika jau atkal esi kaut ko salaidis dēlī. Paļāvība uz Dievu nedodas rokā tik viegli, un ietiepība ir bargs ienaidnieks. Es piederu pie visai ietiepīgiem, tāpēc nākas biežāk apsisties.  Tam ir arī savs labums, jo tiek iegūta pieredze, ar kuru var dalīties ar citiem. Par Enohu teikts - staigāja viņš Dieva priekšā, un tad viņa vairs nebija. Dievs viņu paņēma. Tur ir tā visa būtība. Dzīvot šo dzīvi vajag tā, lai manis vairs nebūtu. Lai „ Es” nomirtu, pazustu, un manas pūles glābties un izmainīt savu raksturu nonāktu līdz nulles līmenim. Tad iestājas Dievs. Vajadzīga tikai ticība, ka Viņš to dara.

VA: Vai Tev nav bailes, ka tādā veidā vari pazaudēt savu personību?
KC: Man liekas, ka tieši otrādi tas notiek. Pazaudējot sevi, cilvēks atrod sevi. Tas skan kā absurds, bet kristietībā šīs lietas ir otrādi apgrieztas. Atdaloties no Dieva, cilvēkam izveidojas sava vīzija par nākotni. Un var pat šķist, ka laimi atradīšu tikai tā, kā pats iedomājos. Šīs iedomas par savu laimi tad arī tiek sauktas par personību. Bet ja es ļaujos Dievam, tad var sākt patikt lietas, kuras agrāk nepatika. Un ja atklāju, ka šīs izmaiņas sagādā dievišķu mieru, gandarījumu un piepildījumu, tad atrodu, ka esmu tomēr vairāk kļuvis par sevi pašu nekā līdz šim.

VA: Vai Tu jūti vajadzību iet uz baznīcu? Sākumā Dievu atradi vientulībā.
KC: Noteikti jā. Kad esi aizvērts, tad pats centies vairāk saviem spēkiem. Kad pats dari, tad sastopies ar problēmām un saproti, ka vajadzīga draudze. Manuprāt, tieši manas ietiepības dēļ Dievs man nedod būt smaidoši gaišam un apmierinātam, paliekot vienatnē. Tad eju, sastopu citus, un pēkšņi atrodu atvieglinājumu, atbalstu, un spriegums aiziet prom. Tad rodas atziņa, ka nevaru viens. Vienam ir daudz vieglāk aiziet prom no Dieva.

VA: Vai neesi sajutis tādu kā krīzi kristīgajās draudzēs, jo nāk citas reliģijas, un mēs sākam zaudēt pievilcību citu acīs.
KC: Jā, es par to biju domājis, un patiesi, ir krīze, un citas reliģijas pat ņem virsroku. Tās vairāk patīk cilvēkiem. Manuprāt, ir tā, ka cilvēkam ir sāpīgā tēma un nesāpīgā tēma. Citas reliģijas runā tikai par nesāpīgo tēmu un neskaras sāpīgajai, jo tad tu vari aiziet. Tāpēc tās vairāk cilvēkiem patīk. Kristietība savukārt aizskar abas šīs puses. Jāārstē sāpīgās vietas nevis tās, kurām ārstēšana nav vajadzīga. Citas reliģijas to nedara.
Bet turpinot par krīzi, tas nav nekas slikts, tas pat ir labi, jo citām reliģijām ir jāņem virsroka, jo tikai tā izsijājās tie, kam par to sāp sirds. Iespējsms, tā pamostas debesu patriotisms. Jo būtu pat sliktāk, ja kristietība būtu pasaulē populāra, visi dziedātu un spēlētu mūziku un priecātos, bet, tā trallinot, pamati sapūtu un rezultāts būtu traģisks. Bet krīze veicina, lai Dieva vārds beidzamās dienās visspožāk atspīdētu.

VA: Kas Tev palīdz ar cerību raudzīties nākotnē?
KC: Jāmāk ir atskatīties atpakaļ un sakrāt Dieva labos darbus manā dzīvē, un, skatoties uz tiem, Tu atrodi spēku šodienai. Tā nav skatīšanās pagātnē, bet tāda veselīga atmiņa. Jo reizēm pazūd drosme un liekas, ka Dievs mani ir pametis, tāpēc ka esmu izdarījis ko nepareizi. Un tad baidies, ka turpmāk nebūs labi. Bet, atskatoties atpakaļ, redzi, ka arī toreiz līdzīgi domāji, bet Dievs situāciju atrisināja. Tad paliek gaišāk. Un otrs moments ir vārdi. Katram ir savi mīļākie vārdi Bībelē. Manējie ir: „To, kas nāk pie manis, es prom nedzīšu.”  Reizēm esi sliktā stāvoklī, varbūt pat dusmīgs uz  Dievu, bet šie vārdi ir beznosacījuma, un, ja es nākšu pie Viņa arī tādā stāvoklī, Viņš mani prom nedzīs, jo pats to apsolīja.