Ko vajadzētu mainīt Adventistu Baznīcā Latvijā?


Pēc rakstu sērijas par esošo finansiālo situāciju baznīcā, tas ir visgrūtākais, visplašākais un sarežģītākais no jautājumiem —
vai un ko vajadzētu mainīt, lai novērstu iespējamu finansiālu krīzi Adventistu baznīcā?

Šīs sērijas noslēdzošajā rakstā mēs šo tematu tikai iesāksim,
un jums būs iespēja to ar savām pārdomām vai idejām turpināt.


Un tā:
  1. Baznīcas lielākais izaicinājums ir neuzticēšanās. Šis ir pirmais un vissvarīgākais no secinājumiem. Draudzes locekļiem (un pat draudžu padomēm) ir aizdomas, ka viņu dotā desmitā tiesa nonāks tur, kur tā tiks iztērēta mazāk saprātīgi nekā tad, ja viņi paši to nodos konkrētam mērķim. Šīs bažas ir pilnīgi saprotamas. Neefektīva līdzekļu izmantošana ir visas Latvijas sabiedrības nelaime. Mediji par to runā gadiem. Kāpēc lai šis jautājums nebūtu aktuāls baznīcā? Centrs ir kaut kas tāls un personiski netverams. Daudzi par tā darbošanos neko nezina. Bet vietējā draudze ar tās vajadzībām katru nedēļu ir acu priekšā. Un šīs vajadzības nav mazsvarīgas. Bieži vien tās ir eksistenciālas.

    Šeit mēs redzam pirmo no centralizētās finanšu sistēmas vājajiem punktiem. Līdzīga situācija ir valsts budžetā. Kāpēc tik daudzi cīnās par iezīmētu naudu budžetā? Kāpēc tik daudzi vaimanā par ceļu fonda likvidēšanu? Jo lielajā kasē viss, šķiet, pazūd, kā tumšā maisā. Kamēr mēs redzam konkrētu naudu ceļiem, tikmēr viss ir skaidrs. Tiklīdz viss iekrīt kopējā masā, no kuras kaut ko izdodas izzvejot, kaut ko nē — sākas kurnēšana. Un ceļi patiešām bojājas — tiem vairs nepietiek. Līdzīga situācija ir baznīcā. Turklāt baznīcas vēsture ar neveiksmīgo īpašumu zaudēšanu bažas tikai vairo.

    Eksperti saka — ja kāda institūcija vēlas saglabāt labprātīgu centralizētu finanšu plūsmu, recepte ir tikai viena — maksimāls caurspīdīgums un atgriezeniskā saite. Pētījumi un prakse rāda — tikai tad, kad cilvēki ir pārliecināti, ka viņu atdotā nauda tiek izlietota vislabākajā veidā, viņi ar prieku to dod. Bet tas prasa runāt un skaidrot. Baznīca ar šādu praksi lepoties nevar. Tā apelē ar argumentiem, ka kristiešiem nav jāuzdod jautājumi, kā nauda tiek izlietota — tā ir viņu atbildība Dieva priekšā, un viss. Arī bīskaps Vilnis Latgalis uz VA jautājumu, vai nevajadzētu lielāku atklātību par to, kā tiek izlietota Baznīcas nauda, atbildēja noraidoši — baznīcas statūti šādu atklātību neparedzot, un, viņaprāt, tas arī nav nepieciešams. Par mācītāju atalgojumu viņš bija vēl striktāks — tas, viņaprāt, būtu pat nevēlami, lai cilvēki uzzinātu, cik kurš saņem. Vai šāda prakse nākotnē neradīs vēl lielākus finansiālus izaicinājumus? Jau šobrīd, gatavojot rakstus, mēs dzirdējām visdažādākās aizdomas par to, kur nauda tiek notrallināta vai pat tā, ka baznīcas vadībai kauns atskaitīties. Pārmetumi bija gan par auto iegādēm un izmantošanu, gan nodaļu tēriņiem, gan to, kurš vispār saņem algu un cik lielu. Mēs šīs aizdomas nepublicējam, jo nevaram tās pārbaudīt. Taču šīs runas ļoti spilgti raksturo aizdomu atmosfēru, kas vairo neuzticēšanos un apņemšanos naudu izlietot kaut kur citur.

  2. Vēl viens jautājums ir par mācītāju darba kvalitāti. Šis ir nākamais centralizētās sistēmas trūkums — tā nestimulē mācītājus censties. Viņu alga nav atkarīga no darba rezultāta. Ja viens mācītājs atbrauc reizi divās nedēļās norunāt sprediķi, bet cits visu nedēļu pārguris darbojas, un abi saņem vienādu algu — tas nav motivējoši. Kā panākt, lai darba alga būtu atkarīga no kvalitātes — tas ir krietni grūtāks izaicinājums. Mācītāja darbu nevar izmērīt ar draudzes locekļu vai kristībnieku skaitu. Draudžu savienībā gan saka, ka viņi vērtē mācītāju darbošanos, taču draudzes locekļu sacītais liek domāt, ka ne vienmēr šis vērtējums viņiem ir redzams.

  3. Nauda dažādām aktivitātēm — cik tā tiek izlietota lietderīgi? Uz to mums norādīja vairāki mācītāji. Kā raksta viens no viņiem: „Daudzi līdzekļi, manuprāt, tiek izmantoti nelietderīgi — veicot dažādas nodaļu aktivitātes, tās nesaskaņojot, nekoordinējot ar vietējās draudzes vajadzībām un nospraustajiem draudzes attīstības mērķiem,  un tā veidojas dažādas “tukšas akcijas”. Faktiski nodaļu izlietotie līdzekļi ir nepārskatāmi.”

    Par to, kas notiek ar nodaļu līdzekļiem, baumu netrūkst. Viens no mācītājiem mums raksta, ka šī sasaukuma laikā esot algoti gandrīz visu nodaļu vadītāji, turklāt dzirdēts, ka atsevišķu nodaļu vadītāji saņemot daudz lielāku atalgojumu par mācītājiem. VA rīcībā gan ir neoficiāla informācija, ka tā tas nav, un ir tikai vienas nodaļas vadītājs, kurš patiešām saņem lielāku algu kā vairums mācītāju. Tas tiesa, nodaļām šī gada budžetā bija paredzēti vairāki desmiti tūkstoš eiro. Vai tas ir adekvāti, par to lai spriež lasītāji. Tāpēc ka naudas trūkst, daļu no ieplānotās naudas nodaļas neesot saņēmušas.

  4. Vēl viens mācītāju secinājums, kuru citējam:
    Draudžu vadības struktūrā ir iesaistīti pārāk daudz cilvēkresursi, kuriem ir vajadzīgs ikmēneša atalgojums. Tā vietā būtu jāpārskata atalgojumu politika un jāmēģina vairāk iesaistīt jau tos, kas ir algoti darbinieki. (Tāpat kā valsts ierēdniecībā — ir pārāk liels ierēdņu skaits, kas prasa arī attiecīgus finansiālos resursus, draudžu pārvalde ir jārada efektīvāka.)
  5. Bīskaps Vilnis Latgalis piemin Igaunijas pieredzi — tur esot mazākas draudzes ar mazāku draudzes locekļu skaitu. Savienība esot atlaidusi dažus mācītājus, bet pārējiem algu palielinājusi. Tomēr Latvijā, kā zināms, jau tagad mācītāju trūkst. Tas nozīmē, ka viens mācītājs būtu vismaz trīs draudzēs (dažviet tā jau ir realitāte). Bīskaps secina, ja draudzēm būtu jārīkojas līdzīgi kā Vācijā, kur dažas draudzes pulcējas no rīta, citas pa dienu, bet citas vakarā — tas varētu raisīt pretestību. Turklāt Vācijas pieredze rāda, ka mācītājam šo slodzi ir grūti izturēt. Savukārt, ja mācītājs ierastos draudzē tikai reizi mēnesī, kas notiktu ar draudzi ilgtermiņā? Un vai tad vispār mācītājs ir vajadzīgs?

  6. Bet varbūt drošāk jāiet to ceļu, ko jau sen gājušas citas draudzes, un kas patiesībā realitātē notiek — mācītājiem ir jāļauj algu pelnīt citā darbā, šo atstājot tikai kā misijas jeb kalpošanas darbu. Līdzīgi kā Pāvils naudu pelnīja ar telšu taisīšanu. Arī mācītāji var naudu nopelnīt citur, un šī paliek tikai kā papildus kalpošana. Jo pašreizējā sistēmā ar 500 eiro algu ģimenei izdzīvot ir ļoti grūti, un pilnvērtīga kalpošana tāpat daudzās vietās nenotiek. Varbūt pārdalot algas fondu citādi un maksājot tam, kas konkrētā dievkalpojumā kalpo, draudzes spētu atkopties?
Šo ideju sarakstu jūs noteikti varat turpināt. Protams, vai to kāds ņems vērā, tas ir atklāts jautājums. Baznīca kā struktūra ir smagnēja, tāpēc diez vai tik drīz tas notiks. Taču ja situācija nemainīsies un līdzšinējās tendences turpināsies, agrāk vai vēlāk baznīcas vadība būs spiesta rīkoties.

VA redakcija saka paldies visiem, kas iesaistījās šīs rakstu sērijas tapšanā.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Ierakstīt komentāru