Džons Maklartijs, Grīnleikas adventistu draudzes mācītājs, (Svētruna runāta 2016.gada 22.jūlijā)
http://liberaladventist.blogspot.com


Nesen pēc svētrunas es saņēmu šādu jautājumu: „Mēs bieži kopā ar ģimeni apmeklējam jūsu Grīnleikas draudzes dievkalpojumus. Man pēc pagājušā dievkalpojuma svētrunas radās jautājums. Ja neiebilsti, es pajautāšu. Vai es pareizi sapratu, ka tu nedomā, ka Dievs pavēlēja īstenot masu slepkavības, kuras, kā aprakstīts Vecajā Derībā, Dievs lika īstenot? Vai es pareizi sadzirdēju? Ja tā, kā tu nonāci pie šāda secinājuma? Es priecātos, ja Tu varētu to izstāstīt.”
Tas ir dziļš jautājums.

Lūk, mana atbilde. No vienas puses, Bībelē skaidri rakstīts, ka Dievs pavēlēja īstenot genocīdu. Jērika un viss tajā bija pilnībā jānoposta kā upuris Kungam. Tikai prostitūta Rāhaba un viņas mājnieki bija jāsaudzē, jo viņa aizsargāja spiegus (Jozua 6:17).
„Un Tas Kungs sacīja uz Jozuu: "Nebīsties un nešaubies! Ņem sev līdzi visus karavīrus un celies un ej pret Aju; redzi, Es esmu nodevis tavā rokā Ajas ķēniņu un viņa tautu kopā ar viņa pilsētu un viņa zemi. Un tu rīkojies tāpat ar Aju un tās ķēniņu, kā tu jau esi rīkojies ar Jēriku un tās ķēniņu, tikai ka jūs gūto laupījumu un gūtos liellopus paturiet paši sev." (Jozua 8:1-2)
Vienkārši lasot šīs Bībeles rakstvietas, atbilde ir skaidra. Vai Dievs pavēlēja Israēlam īstenot genocīdu? Jā. Bet es atrodu virkni citu Rakstu vietu, kuras adventisti (un daudzi citi kristieši) „izskaidro” ne tā, kā „vienkārši lasot”.
„Dievs apcietināja faraona sirdi.” – 2.Mozus 9:12.
„Tad Tā Kunga dusmas atkal iedegās pret Israēlu, un viņš skubināja Dāvidu pret tiem, sacīdams: "Ej un saskaiti Israēlu un Jūdu!"” – 2.Samuēla 24:1.
„Un redzi, Tas Kungs ielika melu garu visu tavu praviešu mutē. Un Tas Kungs par tevi ir runājis ļaunu."” – 2.Ķēniņu 22:23
Ja mēs šos tekstus lasām tā, kā tur ir uzrakstīts, tad Dievs ir aktīvs ļaunuma līdzdalībnieks. Tādēļ adventisti (un citi) interpretē šos tekstus dažādi, bet citādi, lai izvairītos sacīt, ka Dievs patiešām darīja to, ko Bībele raksta, ka Viņš darīja. Tā kā šie paziņojumi ir tajā pašā vēsturiskajā kontekstā, kā tās Rakstu vietas, kas saka, ka Dievs pavēlēja īstenot genocīdu, es neredzu, kādēļ nelietot to pašu interpretācijas metodi. Tas nozīmē, ka mēs atzīstam, ka tekstos, kur rakstīts „Dievs darīja to” vai „Dievs teica to”, patiesībā Dievs to nedarīja vai to neteica.

Daži saka, ka morālais iebildums pret genocīdu ir tīri modernās domāšanas sekas, un ja mēs dzīvotu tajā laikā, mums nebūtu nekādu iebilžu pret Dieva pavēli īstenot genocīdu. Bet pati Bībele demonstrē stipru protestu pret izpratni par dievišķi pavēlētu vai dievišķi izraisītu genocīdu. Kad Dievs paziņoja, ka tiks īstenots genocīds pret Sodomu, Ābrahams protestēja, ka šāda rīcība nav atbilstoša kādam, kurš sevi dēvē par „Visas zemes Tiesnesi”. Dievs ļāvās Ābrahama protestam un piekrita, ka pat desmit labi cilvēki būtu pietiekoši daudz, lai novērstu dievišķo postu. Bet, kad eņģeļi nespēja atrast desmit labus cilvēkus, viņi evakuēja četrus „labos” cilvēkus, šādi rādot, ka Ābrahama dabiskā un pamatotā reakcija, ka nedrīkst ciest nevainīgie kopā ar vainīgajiem (kas ir neizbēgamas genocīda sekas), ir pareiza.

Kad Dievs skaidri pavēlēja Mozum paiet malā un ļaut Viņam īstenot genocīdu pret Israēlu pēc tam, kad viņi bija pielūguši zelta teļu, Mozus atteicās to darīt. Un Dievs atkāpās. Mozum izrādījās taisnība, bet Dievam nē. Vismaz „skaidri lasot” šo tekstu, tā sanāk. Parasti mēs šo tekstu interpretējam šādi: Dievs nemaz burtiski negribēja iznīcināt Israēlu. Tā vietā Dievs ar vārdiem dramatizēja cilvēku izdarīto ļaunumu un sagatavoja ceļu, lai Mozus varētu rīkoties kā glābējs, šādi norādot uz Jēzus nākotnes rīcību. Man šī interpretācija patīk, bet mums ir jāatzīst, ka tā ir atkāpšanās no skaidras Bībeles teksta lasīšanas. Saskaņā ar tekstu, Dievs pasludina genocīdu, bet Mozus kategoriski protestē un bloķē dievišķo plānu.

Kad lasām par genocīdu pret kanaāniešiem, mēs redzam, ka dievišķais paziņojums par viņu likteni bija tik labi zināms, ka arī paši kanaānieši zināja par to. Viena kanaāniešu grupa – gibeonieši – piemānīja izraēliešus, lai viņi paraksta savstarpēju neuzbrukšanas aktu, jo viņi zināja par dievišķo genocīda pavēli. Un lai gan dievišķā pavēle bija skaidra, Jozua nostājās pret visu savu armiju, kas uzstāja, ka ir jāklausa Dievam un gibeonieši jāiznīcina. Viņš ar varu apturēja šīs dievišķās pavēles izpildīšanu. Interesanti, ka pēc daudziem gadiem ķēniņš Sauls nolēma izdarīt to, ko Jozua bija atteicies darīt. Un Dievs nostājās nevis ķēniņa Saula pusē, bet gibeoniešu pusē (skat Jozua 9 un 10 un 2.Samuēla 21).

Kad mēs sakām, ka genocīds neraksturo Dievu un nesaskan ar Viņa morāli, mēs nostājamies līdzās Ābrahamam, Mozum un Jozua. Mūsu pretestība pret genocīdu nav modernisma auglis. Tā sakņojas daudz dziļākā humānisma izjūtā par taisnīgumu un taisnību.
Norādot uz Ābrahama, Mozus un Jozua piemēru, šādi noraidot domu, ka Dievs patiešām no sirds pavēlēja veselu nāciju iznīcināšanu, mēs balstāmies uz droša Bībeles pamata. Mēs uzstājam, ka šādā diskusijā ir jāiesaista visa Bībele.

Es domāju, ka pierakstītā šo trīs minēto vīru pretestība pret Dieva pavēli ir veids, kā senie autori centušies izaicināt dziļi iesakņojušos tā laika cilvēku pārliecību, ka Dievs attaisno genocīdu. Man liekas, ka ir vismaz divi iespējami šo tekstu skaidrojumu: vai nu Dievs pavēlēja genocīdu un pēc tam mainīja domas, kad satikās ar cilvēkiem, kad bija žēlīgāki nekā Viņš, vai arī Dievs nekad patiesībā negribēja īstenot šo genocīdu.

Es izvēlos otro skaidrojumu. Es nedomāju, ka Dievs jebkad pavēlēja īstenot genocīdu pret kanaāniešiem. Daži cilvēki, izskaidrojot, kādēļ kanaāniešus vajadzēja iznīcināt, saka, ka kanaānieši bija tik izvirtuši, ka viņus vajadzēja nogalināt, lai novērstu visas cilvēces morālo sabrukumu. Bet ar šādu skaidrojumu ir problēmas.
Pirmkārt, un tas ir vissvarīgākais, kad mēs lasām praviešu rakstus, mēs redzam, ka atkārtoti tiek noraidīta doma, ka jūdu tauta bija labāka par viņu kaimiņiem.
„Tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs, tava māsa Sodoma ar savām meitām nav bijusi tik ļauna kā tu un tavas meitas. Redzi, tas bija tavas māsas Sodomas noziegums: lepnība, maizes pilnība un dzīve bez bēdām, tāda bija viņas un viņas meitu dzīve. Bet nabagam un trūkuma cietējam tā nesniedza palīdzīgu roku. Tās bija lepnas un darīja negantības Manā priekšā. To redzēdams, Es tās atstūmu. Pat Samarija nav ne pusi tik daudz grēkojusi kā tu. Tu esi darījusi daudz vairāk preteklību nekā viņas, viņas ir taisnīgākas par Tevi. Kauns tev! Tavi grēki ir tik briesmīgi, ka viņas ir taisnākas par tevi. Kaunies un nes savu negodu, ka tu esi centusies, lai tavas māsas izskatītos taisnas. Bet Es pārveidošu viņu likteni, Sodomas un viņas meitu likteni, Samarijas un viņas meitu likteni un arī tavu trimdinieku likteni viņu vidū, lai tu nes savu negodu un kaunies par visu to, ko tu esi darījusi, kaut tas noticis viņām par iepriecināšanu. Un, kad tava māsa Sodoma un viņas meitu pilsētas atgriezīsies savā agrākajā stāvoklī un Samarija ar savām meitu pilsētām atgriezīsies savā agrākajā stāvoklī, kādas tās reiz bijušas, tad arī tu ar savām meitām atgriezīsies savā agrākajā stāvoklī.” Ecehiēla 16:
Otrkārt, ja genocīda mērķis bija pasargāt Israēlu, tad tas cieta briesmīgu neveiksmi. Patiesībā genocīds bija ļoti ierobežots. Tikai dažas pilsētas tika iznīcināts, bet lielas zemes platības tika atstātas kanaāniešu kontrolē. Piemēram, Jeruzaleme palika kanaaniešu valdījumā līdz pat Dāvida laikam. Un savos pirmajos gados Israēls bija rupja un vardarbīga sabiedrība (skat Soģu grāmatu).

Lai saprastu Dievu, es kā paraugu ņemu trīs stāstus no Lūkas 15.nodaļas. Šajā nodaļā nav pat pilītes no nosodījuma un soda. Tā vietā pirmie divi stāsti beidzas ar to, ka visi tiek atrasti, visas simts avis kūtī un visi desmit graši ir kopā. Pēdējais stāsts beidzas ar Tēva paziņoto vecākajam dēlam, tam, kurš visilgāk ir sevi atšķīris no Tēva mīlošās sirds: „Dēls, viss, kas ir mans, ir arī tavs.” Nevis būs tavs, varētu būt tavs vai vajadzētu būt tavam. Ir tavs!
Šis Tēvs nekad nepavēlēja vai neattaisnoja genocīdu. Viņš to nekad nedarīs.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Ierakstīt komentāru