Divi Vaitu ģimenes pasūtītie zīmējumi

Mana izpratne par Dievu ļoti atšķiras no tās, kāda tā bija, kad es biju bērns. Es uzaugu konservatīvā adventistu mācītāja ģimenē Āfrikā. Māte mūs pati skoloja mājās, un mums tas patika, kad ārā lija lietus. Lietusgāzes metāla jumta dēļ radīja milzīgu troksni, un tad mammu nevarēja dzirdēt. Negaisa laikā mācības nenotika. Mēs ar māsu jokojām: pērkons atskan tad, kad Dievs savus nepaklausīgos bērnus nomet pa trepēm. Lietus lāses bija viņu asaras.

Dzīve bailēs

Es dzīvoju bailēs no tiesas, jo mamma sacīja, ka man ir jāizturas labi pret savu māsu, jo eņģelis Debesīs pieraksta katru manu slikto darbu un katru slikto vārdu. Es arī uzzināju, ka Dievs ir izsaucis esamībā Adventistu draudzi, lai pastāstītu cilvēkiem par sabatu un brīdinātu viņus no zvēra zīmes. Kad vien tika rīkotas evaņģelizācijas sanāksmes, „lielais” vakars bija tad, kad tika sludināts par sabatu un zvēra zīmi. Vienreiz evaņģēlists stāstīja stāstu par cilvēkiem, kas nebija pieņēmuši vēsti par sabatu tajā vakarā, kad viņš sludināja, un tad viņi visi gāja bojā autoavārijā, dodoties mājup. Doma bija kristālskaidra. Labāk pieņemt šo lēmumu šovakar, vai arī…
Es sāku mācītāja gaitas Skotijā, nebūdams pārliecināts, ka gribu sludināt. Es biju beidzis koledžu un semināru, jo nezināju, ko citu darīt. Lai gan es biju pabeidzis Taisnošanas ticībā kursu Endrjūsa Universitātē, es nebiju piedzīvojis Dieva žēlastību vai mīlestību savā sirdī.

Pazīt Jēzu

Kādā sabatā es izrādīju dievnamu viešņai no Karību salām. Viņa man iedeva žurnāla „Present Truth” kopiju, kura redaktors bija Roberts Brindsmeds. Viņš bija atklājis Reformācijas doktrīnu par taisnošanu ticībā. Es lasīju, domāju par to, un pēkšņi žēlastība kļuva man reāla. Es izveidoju personiskas attiecības ar Jēzu un kopš tā laika nekad neesmu lūkojies atpakaļ.
Bet mani joprojām bija saistījis sabats un zvēra zīme. Es apprecējos ar jaunu sievieti, kas bija kļuvusi par adventisti 17 gadu vecumā. Arī viņai bija mācīts par zvēra zīmi, svētnīcu, sabatu un nepieciešamību būs pilnīgai, lai Jēzus varētu nākt otrreiz. Mana sieva teica, ka viņa lūdz Dievu, lai nomirtu pirms žēlastības laika beigām, jo zina, ka nevarēs tajā pastāvēt nekrītot. Mēs pārcēlāmies uz Savienotajām Valstīm, un tad kādu dienu, lasot Dž.Naita grāmatu, uzdūros tekstam no E.Vaitas darbiem: „Tiem, kas gaida Līgavaiņa atgriešanos, ir jāpasludina cilvēkiem: „Lūk, jūsu Dievs!” Žēlastības gaismas pēdējie stari, gala laika vēsts par žēlastību, kas jānes pasaulei, ir vēsts par Viņa mīlošo raksturu. Dieva bērniem vajag atklāt Viņa godību. Viņu dzīvē un raksturā viņiem vajag atklāt, ko Dieva žēlastība ir paveikusi viņos.”
Es izbrīnā pašūpoju galvu. Ko E.Vaita saka? Kur ir sabats? Kur ir zvēra zīme? Gala laika vēsts, kas jāatklāj pasaulei, ir vēsts par Dieva mīlošo raksturu? Šis bija vēl viens pagrieziena punkts manā dzīvē.

Attiecību jēga

Pēkšņi visi Bībeles teksti nostājās savās vietās. „No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs savstarpēja mīlestība.” (Jāņa 13:35) Es biju domājis, ka cilvēki zinās, kas ir Dieva tauta, jo viņi ievēro pareizo dienu. Bet Jēzus saka, ka tas, kā mēs izturamies viens pret otru, atklās, vai mēs esam vai neesam Dieva tauta.
Ja jūs apturētu cilvēkus uz ielas un jautātu, ko viņi zina par adventistiem, viņi teiktu: „Viņu dievkalpojumi ir citā dienā,” vai „viņi neēd cūkas gaļu,” vai „viņiem pieder labas slimnīcas.” Es nekad neesmu dzirdējis: „Ā, jūs esat tie, kas mīl Jēzu vairāk par visu. Jūs esat tie, kas palīdz apkārtējiem vairāk nekā jebkurš cits.”

Uzsvari adventismā

Palūkosimies uz divām nozīmīgām bildēm Adventistu baznīcas vēsturē. Pirmo izdeva Džeimss Vaits 1876.gadā. Tas ilustrē glābšanas plānu no grēkā krišanas Ēdenē līdz atjaunotajai Ēdenei. Jūs tajā redzat Ādamu un Ievu, Kainu un Ābelu, līdz pat Jēzum, Svētajam Vakarēdienam un Viņa otrajai atnākšanai. Zīmējuma centrā dominē bauslības koks ar 10 zariem. Jēzus pie krusta ir zem šī koka. Es to saucu par uzvedības bildi. Tā ir par likumu un likuma ievērošanu. Tā uzsver īpašo adventismā.
Bet mūsu fokuss uz uzvedību noveda pie tā, ka Elena Vaita 1890.gada 11.martā rakstīja: „Kā tauta mēs esam sludinājuši bauslību tik ilgi, kamēr esam kļuvuši sausi kā Gilboa virsotnes, kas nekad nav piedzīvojušas lietu.” Elena Vaita apzinājās, ka ir pārāk daudz sludināts par bauslību, un viņa centās pierunāt savu vīru izmainīt attēlu. Džeimss Vaits nomira 1881.gadā, un 1883.gadā Elena Vaita izdeva atjaunotu zīmējumu.

Apskatiet šo jauno attēlu un redziet brīnišķās izmaiņas. Šeit ir visi tie paši elementi kā pirmajā zīmējumā. Joprojām no Ēdenes līdz Ēdenei. Bet kur ir palicis bauslības koks un baušļi? Tie ir pazuduši. Tā vietā Jēzus pie krusta nu ir attēla centrā. Patiesībā, likums tur joprojām ir. Zīmējuma augšējā kreisajā stūrī var redzēt Sinaja kalnu.
Šo es saucu par attiecību bildi. Adventismam ir izvēle. Vai mēs pieņemam Džeimsa Vaita attēlu ar uzsvaru uz uzvedību kā savējo? Vai mēs pieņemam Elenas Vaitas attēlu ar uzsvaru uz attiecībām kā savu uzsvaru? Mana tēze ir tā, ka vairums adventistu draudzes joprojām atrodas Džeimsa Vaita zīmējumā.

Pagriezīsimies tajā virzienā, par ko ir gala laika vēsts: Dieva mīlestības rakstura atklāsmē. Elena Vaita raksta: „Mīlošs un mīlams kristietis ir visietekmīgākais arguments par labu patiesībai.” Kāds ir mīlošs un mīlams kristietis? Pilnīgi noteikti ne tāds, kā to saprot Kanzasas draudzē, kuri piketē geju bērēs ar plakātiem, ka nomirušie taisnā ceļā dodas uz elli. Jūs varat strīdēties par doktrīnām. Mēs varam strīdēties par Bībeli un zinātni. Mēs varam censties pārliecināt cilvēkus, ka esam īstā draudze. Un argumentēt uz priekšu un atpakaļ. Bet neviens nevar apstrīdēt mīlestību. Cilvēki apstājas izbrīnīti un pārsteigti, kad jūs izturaties pret viņiem ne tā, kā viņi ir pelnījuši. Cilvēki nespēj strīdēties pret kādu, kurš mīl nemīlamo, atsakoties kļūt dusmīgs ar dusmīgu cilvēku. Kad jūs pieņemat cilvēkus tādus, kādi viņi ir, tāpat kā Dievs pieņem mūs tādus, kādi esam mēs, jebkāda pretestība, kas viņiem varētu būt, tiek aizslaucīta. Kurš no attēliem raksturo Tevi: tas, kuru zīmēja Džeimss Vaits, vai tas, kuru zīmēja Elena Vaita?

(Adventistu mācītāja un redaktora Deivida Ņūmana raksts ir pārpublicēts no žurnāla „Adventist Today”)