Vai cilvēks ir jaukāks nekā Dievs?

Jēzus stāstā par ganu un ganāmpulku viena avs bija pazudusi, ne deviņdesmit deviņas. Komentētāji lielākoties pieņem, ka īstenībā visas simts bija pazudušas, tikai viena bija „labākā” stāvoklī, jo viņa apzinājās, ka ir pazudusi. Bet Jēzus to tā nesaka. Deviņdesmit deviņas bija drošībā. Viena bija nomaldījusies. Un gans nelikās mierā, līdz to vienu pārnesa mājās.
Jēzus stāstā par sievietes grasi viens bija pazudis, deviņi atradās savā vietā drošībā. Pazudušais grasis nezināja, ka ir pazudis (galu galā tā bija tikai monēta!). Bet sieviete to saprata un bija apņēmības pilna. Nav brīnums, ka viņas pūles sekmējās. Viņa to atrada.
Jēzus stāstā par diviem brāļiem viens bija gaisa grābslis, otrs atbildīgs. Gaisa grābslis, acīmredzot, pārnāca mājas, cerot, ka tēvs viņu neaizdzīs, jo atcerējās tēva lielo augstsirdību. Viņš tika apklāts ar pārsteidzošu mīlestību. Atbildīgais brālis atklāja sevi kā kašķīgs, nenovērtēts strādnieks. Viņš apvainoja tēvu un nicināja savu pazudušo brāli. Stāsta pēdējā aina rāda tēvu, kurš paziņo, ka ļoti vērtē savu „atbildīgo” dēlu un apliecina viņam, ka viss, kas tēvam pieder, pieder arī viņa dēlam.

Mēs parasti sagaidām, ka gani būs sekmīgi savās pūlēs pienācīgi parūpēties par viņiem uzticēto ganāmpulku, pasargās to no plēsīgiem koijotiem un sameklēs noklīdušās avis. Mēs sagaidām, ka sievietes rūpēsies par saviem dārgumiem un veiksmīgi tās sameklēs, ja kaut kādu iemeslu dēļ nevarēs kādu atrast. Mēs neesam pārsteigti, kad labi tēvi spēj tikt galā attiecībās ar saviem nomaldījušies bērniem un ir gatavi daudz darīt, lai uzrunātu pat tos dēlus, kas to nenovērtē, ir nepateicīgi vai nav pietiekoši labi.

Pirmajos trīs savas dzīves gadu desmitos es par sevi domāju kā par sava tēva dēlu. Es tēvu apbrīnoju, baidījos, ka viņš varētu mani nenovērtēt un šaubījos, vai jebkad varēšu būt atbilstošs viņa sasniegumiem vai viņa gaidām. Pēdējās divās desmitgadēs mana izpratne ir dramatiski mainījusies. Es vairs primāri nedomāju par sevi kā par sava tēva dēlu. Es par sevi vairāk domāju kā par savu bērnu tēvu. Jautājums par to, kas bērnam jādara, lai nopelnītu tēva akceptu, ir pilnībā mainījies. Tagad aktuāls ir jautājums: „Ko gan mans bērns tādu varētu izdarīt, lai es no viņa atteiktos?” Nekāda atbilde nenāk man prātā. Es pieņemu, ka jūs varētu nākt klajā ar visšausmīgākajiem pieņēmumiem. Ja mans bērns nolemtu atdarināt Hitleru vai Polu Potu un enerģiski rīkotos, lai atkārtotu holokaustu vai Slepkavību laukus, tad varbūt. Bet es nevaru iedomāties, ka mani bērni tā rīkotos.
Dominējošā metafora, ar kādu Bībelē tiek attēlots Dievs, ir Tēvs. Ja es kā parastu bērnu parasts tēvs nespēju iedomāties, kā var atteikties no bērna, kā es varu domāt par Dievu, ka Viņš atsakās no saviem bērniem? Es nedomāju, ka esmu jaukāks nekā Dievs.

Bībele runā par Dievu, kuram patīk degošu dzīvnieku smaka. Mēs to skaidrojam kā kulturāli pieņemamu sabiedrībai, kas dzīvoja senatnē tālu prom, bet kā pilnībā nederīgu mūsu pašreizējai izpratnei par Dievu. Bībele ziņo par mūžīgo mocību dūmiem (un viņu mocību dūmi…. mūžīgi). Mēs gudri to izskaidrojam. Mīlošs Dievs tā nerīkotos.
Un tomēr daudzi kristieši domā, ka lielākā cilvēces daļa tiks iznīcināta. Vai mīlošs Dievs, taisnīgs Dievs atļautu cilvēkiem tā attīstīties, lai varētu viņus iznīcināt? Mēs nevaram aizbēgt no šī jautājuma, vainojot tikai Ādamu un Ievu. Viņi neradīja šo pasauli. Kurš gan sūtītu savus bērnus spēlēties uz dārzu, tik pilnu ar briesmām, ka pat visi debesu spēki būtu lielākoties nespējīgi viņus izglābt? Vai tiešām Dievs bija tik neapdomīgs vai naivs dot tādu izvēles „brīvību”, kas beigsies ar lielākās daļas viņu pēcnācēju nolādēšanu? Es tā nedomāju.

Ja bojāeja bija ticamāks rezultāts nekā izglābšana, ko tas liecina par Dievu kā ganu, kā meklējošu sievieti vai kā tēvu? Mēs neesam labāki gani vai monētu turētāji. Es nesagaidu, ka daudzi cilvēki ies bojā. Mēs neesam labāki nekā Dievs.

Raksta autors Džons Maklertijs ir Grīnleikas adventistu draudzes mācītājs Sietlā.

Viņa uzrunu manuskriptus varat izlasīt interneta vietnē liberaladventist.blogspot.com