Vienotība un dažādība Jaunajā Derībā un agrīnajā draudzē

Jaunās derības profesors emeritus Septītās dienas adventistu teoloģiskajā seminārā Berjenspringā, Mičiganā (ASV),
Ph.D. Roberts M.Džonstons
.

Kristus lielajā lūgšanā, kas pierakstīta Jāņa 17. nodaļā, kā mēs zinām, lūdza, lai viņa sekotāji būtu viens, kā Viņš un Tēvs ir viens (11.pants). Apustuļu darbos 4:32 ir rakstīts par jauno draudzi Jeruzalemē: „Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs.”
Jānis nepierakstīja Kristus lūgšanu un Lūka savu atskaiti tikai vēstures faktu fiksēšanai. Viņi rakstīja to iedvesmošanai un pamudināšanai (līdzīgi kā tas ir daudzās citās vietās Jaunajā derībā, kur tiek aicināts uz vienotību un mieru), jo Lūkas un Jāņa laikos draudzē nevaldīja liela vienotība. Faktiski, ja lasām Jauno derību ar atvērtām acīm, tad redzam, ka nesaskaņas bija pastāvoša dzīves īstenība agrīnajā draudzē. Šī spriedze ir vērojama daudzos veidos. Acīmredzamākie ir tiešie norādījumi uz nesaskaņām. Vēl viens logs paveras, ja runājam par saspīlējumu starp Jaunās derības kanona rakstniekiem, lai gan tas (manuprāt) ir relatīvi mērens un sastāv no dažādiem akcentiem/uzsvariem vai definīcijām. Daudz ievērojamākas ir norādes par nopietniem konfliktiem, kas pastāvēja agrīnajā draudzē – konfliktiem, kuros ir pārstāvēta tikai viena puse kanoniskajos rakstos.
Mūsu 27 kanoniskie raksti savu galējo formu neieguva agrāk nekā 4.gadsimtā, kad draudze saņēma valdības atbalstu, paralēli tai uzspiežot pareizo ticību, ko tā pati arī definēja. Raksti, kas neatbilda cenzūrai, netika saglabāti vai arī tika aktīvi iznīcināti. Šis selekcijas process, protams, iesākās ilgi pirms 325.gada, bet pēc tā sauktā „Baznīcas miera” eksistēja spēcīgs politisks mehānisms, kā īstenot vienotību un nomākt (aizliegt) rakstus, kuri tika uzskatīti par „nepareiziem”. Līdz ar to šeit jāatzīst, ka dažas kristietības formas pastāvēja Jaunās derības laikos, kuru viedoklis nav atspoguļots Jaunajā derībā.
Es aplūkošu dažas no šīm nesaskaņām un apspriedīšu kā agrīnā draudze tika ar tām galā.

Tiekot galā ar nesaskaņām

Pirmām kārtām, acīmredzamās norādes uz strīdiem. Pirmais šāds traucēklis radās kā tiešs rezultāts ģimeniskajām attiecībām, aprakstītām Apd.4:32, kad ticīgie dalījās ar savu mantu. Draudze pieauga un kļuva neviendabīgāka. Helēnistu jūdi „kurnēja” pret Palestīnas jūdiem, jo „viņu atraitnes dienišķajā apkalpošanā paliekot neievērotas” (Apd.6:1). Šīs divas grupas iezīmējās ar valodas un kultūras atšķirībām. Apustuļi atrisināja šīs grūtības ar administratīva rakstura inovāciju: ievēlot septiņus kalpotājus, kuriem bija jāpārrauga atraitņu apkalpošana. Spriežot pēc viņu grieķiskajiem vārdiem, šie septiņi bija izraudzīti no puses, kurai tika nodarīts pāri.
Etniskā dažādība draudzē iespaidīgi pieauga, kad evaņģēlijs tika pasludināts samariešiem (Apd.8), un vēl vairāk, kad Pēteris nokristīja pagānu Kornēliju ar visu viņa namu (Apd.10), neveicot iepriekšēju apgraizīšanu. Apd.11:2-3 varam lasīt, ka Pēteris saņēma pamatīgu kritiku par padarīto. Lūka raksta: „Kad Pēteris nonāca Jeruzalemē, apgraizītie viņam pārmeta, sacīdami: "Tu esi gājis pie neapgraizītajiem un ar tiem ēdis."” Pētera darbība bija neaptverama jūdu tradīcijas noniecināšana un jebkāda pieklājības normu ignorēšana, izejot ārpus pieņemamā robežām. Pētera vienīgā aizstāvība bija pastāstīt savu piedzīvojumu, kas lika viņam darīt to, kas ir pretrunā ar paša reliģisko pārliecību, paziņojot, ka Svētais Gars lika viņam tā darīt. Lūkas atsauce šeit uz „apgraizītie” (oi euk peritomhe) iepazīstina ar vienu no grupējumiem, kas bija draudzes iedalījumā un kas pastāvēja Jaunās derības periodā un vēl pēc tā. Barjeras tika sarautas un plaisa vērtās vēl lielāka, pateicoties Pāvila darbam, ko viņš iesākumā darīja kopā ar Barnabu. Misijas panākumi pie pagāniem Jeruzalemes brāļiem šķita kā drauds šķīstībai un draudzes vienotībai. Galu galā apgraizīšana bija pavēlēta Rakstos (1Moz.17:10-14, 3Moz.12:3). Daži vīri devās uz Antiohiju, pagānu misijas galveno centru, un mācīja jaunos draudzes locekļus: „Ja jūs neapgraiza pēc Mozus bauslības, jūs nevarat tikt pestīti.” (Apd.15:1) Nav spēcīgāka argumenta doktrīnai, kā paziņot, ka tas ir vajadzīgs pestīšanai!
Lūka mums ziņo: „Pāvilam un Barnabam izcēlās ar viņiem liels strīds un vārdu maiņa...” (2.pants) Tā rezultātā Pāvils un Barnaba devās uz Jeruzalemi. Tur tika noturēta sapulce, un par šo lietu daudz diskutēja (7.pants).
Pagrieziena punkts iestājās, kad Pēteris atstāstīja savu piedzīvojumu un paziņoja: „Ko jūs tagad Dievu kārdināt, uz mācekļu kakla likdami jūgu, ko ne mūsu tēvi, ne mēs nespējām panest? Bet mēs ticam, ka ar Kunga Jēzus žēlastību tiksim pestīti tāpat kā viņi.” (10. un 11.pants.) Jāšaubās, vai kāds ar mazāku autoritāti kā Pēterim uzdrīkstētos pasludināt tik radikālu teoloģisku apgalvojumu.
Tad Pāvils ar Barnabu pastāstīja savus piedzīvojumus. Patiess brīnums notika, kad Jēkabs, Jeruzalemes kristiešu kopienas vadītājs, pieslējās liberālajai pusei. Sapulce noslēdzās ar vēstules rakstīšanu, kurā apustuļi distancējās no tiem mācītājiem, kas paši uz savu galvu bija devušies no Jeruzalemes, lai samulsinātu pagānu izcelsmes ticīgos Antiohijā. Viņi vienojās par to, ka „neuzlikt nekādu citu nastu kā vien šo nepieciešamo: sargāties no elku upuriem, asinīm, nožņaugtā un netiklības; no tā sargādamies, jūs labi darīsit.” (29.pants)
Pāvila un Barnabas strīdam par personiskas dabas jautājumiem (Apd.15:39) var nepievērst tādu uzmanību. Bet Apustuļu darbu.21.nodaļa gan ir svarīga. Pēc daudziem ceļojumiem Pāvils atkal nonāca Jeruzalemē, kur viņu uzņēma Jēkabs, draudzes vadītājs, un brāļi, kuri slavēja Dievu par lielajiem Pāvila kalpošanas panākumiem pie pagāniem. Bet viss nebija labi. Viņi sacīja: „Brāli, tu redzi, cik tūkstoši jūdu ir kļuvuši ticīgi, un visi ir dedzīgi bauslības piekritēji; bet tie dabūjuši zināt par tevi, ka tu visus jūdus, kas dzīvo pagānu vidū, mācot atkrist no Mozus, sacīdams, lai viņi neapgraiza savus bērnus un nedzīvo pēc tēvu ieražām. Kas nu būs? Katrā ziņā viņi dzirdēs, ka tu esi atnācis.” (20.–22.panti).
Lūka, samierinātājs, uzsver Pāvila vēlēšanos piekāpties, bet, kad pats Pāvils piemin šos notikumus, viņa vārdi ir asāki. Galatiešiem 2.nodaļā mēs atrodam Pāvila stāstu par līdzīgiem notikumiem, kuri, acīmredzot, bija norisinājušies pēc Apustuļu darbos 15.nodaļā aprakstītajiem notikumiem. Viņš stāsta, kā Jēkabs, Pēteris un Jānis, Jeruzalemes draudzes pīlāri, „sniedza man un Barnabam roku kopējam darbam” (Gal.2:9), prasot tikai, lai tiek pieminēti Jūdejas nabagi. Viņš pat nepiemin vēstuli ar dažām prasībām pagānu izcelsmes ticīgajiem. Tad seko apraksts par Pāvila konfrontāciju ar Pēteri. „Bet, kad Pēteris nonāca Antiohijā, tad viņam atklāti nostājos pretim, jo viņš bija kritis vainā. Proti, pirms kādi no Jēkaba ļaudīm bija nākuši, viņš ēda kopā ar pagāniem; bet, kad šie atnāca, tad viņš atrāvās un nošķīrās, bīdamies no apgraizītajiem. Un līdz ar viņu liekuļoja arī pārējie jūdi, un arī Barnabu viņu liekulība aizrāva līdzi.” (11.-13.p.) Pāvils citē savus paša asos, norājošos vārdus, kurus publiski izteica Pēterim. Pirmais lielais kristietības strīds, kam par cēloni bija misija pie pagāniem, bija par to, kas cilvēkam ir jādara, lai tiktu glābts, un tur bija skaidri redzamas debatējam vismaz divas puses, abas uzskatīdamas sevi par kristiešiem, abas ticēdamas, ka sludina evaņģēliju. Pāvils ir nepielūdzami nelokāms: „Es brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicinājis Kristus žēlastībā, un piegriežaties citam evaņģēlijam. Un tomēr cita nav. Ir tikai kādi, kas jūs sajauc un grib pārgrozīt Kristus evaņģēliju. Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!” (Gal.1:6-8)

Pretējās puses viedoklis

Mēs nedzirdam Pāvila oponentu balsis, nedz varam izlasīt viņu domas, bet nav grūti iedomāties, ko viņi domāja par Pāvilu. Viņi būtu piekrituši Gerda Līdmana (Gerd Lüdemann) spriedumam, ka pirmā lielā kristietības ķecerība bija Pāvila teoloģija. (Skatīt Gerd Lüdemann, Heretics: The Other Side of Early Christianity, translated by John Bowden (Louisville: Westminster John Knox Press, 1996), pp. 61-95).
Mēģināsim saprast viņa oponentu viedokli. Viņuprāt, Pāvils bija ne tikai briesmīgi kļūdījies un sējis šaubas par Mozus likumiem, bet viņš bija viltus apustulis. Viņš nebija viens no divpadsmit. Viņš ne tikai noniecināja jūdu tradīciju, bet arī veikli un brīvi spēlējās ar Jēzus mācībām. Jēzus bija sniedzis skaidrus norādījumus kādā veidā atbalstāma evaņģēliskā kalpošana (Mt.10:5-9), "jo strādniekam sava barība pienākas". Pāvils perfekti zināja šīs norādes un apliecināja, ka viņam ir tiesības uz šādu atbalstu, bet viņš brīvprātīgi izvēlējās tām nesekot (1Kr.9:). Pāvils zināja un citēja arī to, ko Jēzus bija sacījis par laulības šķiršanu un atkal precēšanos, tomēr, balstoties uz savu autoritāti, pieļāva izņēmumu (1Kr.7:12-15). Noteikti, ka kādiem cilvēkiem bija grūti būt neitrāliem pret Pāvilu. Vēlāk tādas grupas kā tās, kuras izveidoja Pētera mācības (Kerygmata Petrou) – iespējams, ebionīti (Ebionites) – uzstāja, ka Pāvils bija viltus apustulis.
Agrīnajā draudzē galvenais arguments, lai tiktu atzīts par apustuli, bija jābūt augšām celtā Kristus aculieciniekam (Apd 1:21-26, 2:32, u.c.). Pāvils apgalvoja, ka atbilst šim kritērijam, balstoties uz savu vīziju (Gal.1:11-12; 1Kr.9:1; Apd.9:3-6). Jūdu kristiešu kopiena, kuras viedoklis atspoguļots Kerygmata Petrou, noraidīja vīzijas kā derīgu pierādījumu apustuļa kvalifikācijai, kamēr citi kā Sinopes Marcions (Marcion of Sinope) apliecināja, ka viņš bija vienīgais patiesais apustulis.
Daži varētu teikt, ka dzirdam Pāvila oponentu balsis Mateja un Jēkaba rakstos. Mēs skaidri nezinām, vai viņi iebilst tieši Pāvilam, vai drīzāk kādiem Pāvila mācekļiem, kuri pārcentās un aizgāja tālāk nekā Pāvils būtu atzinis par labu. Lai vai kā būtu, Matejs, iespējams, domāja par citiem kristiešiem, kad citēja Jēzus teikto: „Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Ja kas atmet kādu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais Debesu valstībā; bet, ja kas dara un māca, tas būs liels Debesu valstībā.” (Mt.5:18,19 – ievērojiet, ka tie joprojām ir debesu valstībā).
Jēkabam noteikti prātā bija kristiešu brāļi, kad viņš jautāja: „Ko tas palīdz, mani brāļi, ja kāds teic, tam esot ticība, bet tam nav darbu? Vai ticība viņu var izglābt?” (Jk.2:14). Iespējams, viņš nevēršas pie Pāvila, bet drīzāk pie hiper-pāvilistiem, kristiešu skolotāju paveidu, par kuriem lasām: „Tā viņš (Pāvils) runā par šīm lietām visās vēstulēs, kurās ir kas grūti saprotams, ko nemācītie un nenostiprinātie ļaudis sagroza, tāpat kā arī citus rakstus, sev par pazušanu.” (2Pt.3:16)
Savās pastorālajās vēstulēs Pāvils izrāda rūpes per citu pusi: viņš ir vairāk noraizējies par likumu un kārtību. Līdz tam laikam šķelšanās starp Pāvila atzinējiem un noliedzējiem nav vienīgā dalīšanās draudzē. Hiper-Pāvilisti (ja tos tā varētu nosaukt) ir evolucionējuši par proto gnostiķiem. Pāvils 1. vēstulē Timotejam 6:20 brīdina par nepatiesajām atziņām (gnosis). Jānis brīdina par doketistiem (Docetists), kuri ir izstājušies no Jāņa draudzes un izveidojuši paši savu (1Jņ.2:18-19; 4:1-3). Viņš tos nosauc par antikristiem. Atklāsmes grāmatas autors brīdina par citām grupām, tādām kā nikolaīti (Nicolaitans) (Atkl.2:6,15). Kamēr mēs lasām kanonisko rakstu autoru brīdinājumus, mēs nevaram dzirdēt, kas būtu sakāms tiem, kas bija opozīcijā. Ja šo grupu locekļi kaut ko ir rakstījuši, tas lielāko tiesu ir zudis. Bet viņi visi uzskatīja sevi par kristiešiem.
Tomēr ir kļūdaini uzskatīt, ka vienīgā lieta, ko Jaunās derības rakstnieki vēlējās pateikt, rakstot par viedokļu dažādību, bija tos apsūdzēt. Kad pievēršamies no asās Pāvila vēstules Galatiešiem pie vēstules Romiešiem, tad ieraugām citādāku ainu.
Romiešu vēstulē Pāvils raksta draudzei, kur nedz bija dibinājis, nedz apmeklējis, bet tā jau bija jaukta draudze, sastāvoša no jūdu un pagānu izcelsmes kristiešiem. Īstā Romiešu vēstules vēsts ir par to, kā šīm divām kristiešu grupām vajadzēja izturēties vienai pret otru. 49.gadā imperators Klaudijs izslēdza visus jūdus no Romas nemieru dēļ, kas bija izcēlušies nesaskaņu dēļ par Kristu. Tas bija laiks, kad Priskilla un Akvila devās no Romas uz Korintu (Apd.18:2).
Bet pēc kāda laika jūdi atgriezās Romā, ieskaitot Priskillu un Akvilu (Rm.16:3). Draudzes kalpošanas amatus, kurus viņi pameta, atgriežoties aizpildīja pagānu izcelsmes ticīgie. Tagad šīs divas grupas strīdējās par to, vai ir nepieciešams darīt jūdu lietas, svinēt svētkus, atturēties no upuru gaļas. Pāvila padoms Romiešu 14.nodaļā ir ievērojami mērens, tas ir skaists aicinājums uz kristiešu toleranci pret atšķirīgo un atturība. „Tāpēc netiesāsim vairs cits citu, bet labāk spriediet, ka netopat brālim par piedauzību vai par iemeslu viņa krišanai... Tāpēc mēs dzenamies pēc miera un pēc tā, lai cits citu celtu ticībā.” (Rm.14:13,19

Mācības mūsu laikam

Mēs esam uzmetuši tikai virspusēju skatienu uz saspīlējumiem un atšķirībām agrīnajā draudzē. Mēs neesam, piemēram, apskatījuši daudzos aicinājumus uz mieru apustuliskajos rakstos vai izpētījuši Pāvila rāšanos par nevienprātību Korintā (1Kr.1:10-16). Bet mēs varam veikt dažus vispārējus secinājumus.
Agrīnā kristiešu draudze piedzīvoja arvien pieaugošu vienotības trūkumu. Agrīnā vienotība nāca kā Vasarsvētku notikumu atblāzma un pateicoties relatīvai kopienas mazskaitlībai un homogenitātei. Vienotības trūkumam bija vairāki iemesli: draudzes pieaugšana, etniskā dažādība, spēcīgas personības kā Pāvils, cīņa starp konservatīvismu un liberālismu (lietojot šādus jēdzienus, iespējams, labāk būtu sacīt „tradicionālisti un novatori”). Lai arī agrīnā draudze bija vienota, it īpaši savā lojalitātē Jēzum un vēlmē sekot Viņam, velns slēpjas detaļās. Pastāvēja dažādība temperamentos, teoloģijā un uzvedības standartos. Vienvārdsakot, agrīnā kristietība bija plurāla.
Jautājums ir, kā un kāpēc tāds rakstnieks kā Pāvils dažos gadījumos var būt tik neiecietīgs pret saviem oponentiem un tajā pašā laikā aicināt uz toleranci un savstarpēju pieņemšanu citos gadījumos. Man liekas, ka atšķirība bija garā, kādā rīkojās citu uzskatu paudēji. Pāvilam nepatika strīdēšanās, izņemot, kad viņš pats strīdējās. Viņš strīdējās, kad patiesība par glābšanu bija apdraudēta; citiem vārdiem sakot, viņš nesatraucās par atšķirībām, ja vien tika uzturēta ticība un mīlestība.
Otrajā gadsimtā varam novērot pieaugošus centienus „kuģa virziena iztaisnošanā” un ticības standartizēšanā. (Jūdaismā norisinājās līdzīgi procesi. Pirms Jamnas koncila jūdaismā valdīja viedokļu dažādība, bet pēc tā farizeju standarts kļuva par normu.) Pielietotie līdzekļi bija baznīciska monarhija, ticības apliecība (iespējams, iesākumā bija kristību solījums), un ticības likums (regula fidei) (un vēlāk fiksēts kanons). Vajāšanas to gan sekmēja, gan kavēja.
Trīs gadsimtus vēlāk vienotība beidzot tika panākta, kad kristietība kļuva par oficiālo impērijas reliģiju un ķecerība bija ārpus likuma. (Izslēgšana no draudzes vienmēr ir notikusi par nepieņemamu mācību sludināšanu un bija jau pieņemta prakse kopš 2.gs, līdzīgi kā Romas draudze izdarīja ar Cerdo un Marcionu. Viņi gan varēja izstāties un izveidot savas draudzes.) Bet šī uzspiestā vienotība nāca ar briesmīgu cenu. Vienotība pārspēja patiesību, pārspēja mīlestību un pārdefinēja ticību. Ticība vairs nenozīmēja uzticēšanos Jēzum, bet gan piekrišanu ticības mācībai. Paklausība Jēzum pārvērtās par paklausību bīskapiem. Pareizā ticība tika noteikta ar balsu vairākumu draudzes koncilos. Debašu zaudētāji tika saukti par herētiķiem. Ja draudze krita, tad tā neizkrita no vienotības, bet tā krita vienotībā.
Dieva draudze mūsdienās šķiet ir līdzīgā situācijā. Jau pēc pirmās paaudzes, ja ne vēl agrāk, pastāvēja konservatīvie, tādi kā Jēkabs, un liberāļi, kā Pāvils. Bet vakardienas liberālis kļūst par šodienas tradicionāli. Ikviens var būt liberāls par dažām lietām un konservatīvs par citām. Līdzīgi kā Pēteris, mēs varam piedzīvot sadursmi starp to, ko mūsu tradīcija mums ir mācījusi un ko Svētais Gars liek mums darīt. Līdzīgi kā draudze 1.gs. beigās un 2.gs sākumā, mūs var tracināt citādi domājošu grupu dīvainības mūsu vidū, kā jūdus tracināja pieminētie brīvdomājošie viltus mācītāji vai gnostiķi. Šīs grupas sabojā draudzes reputāciju. Mēs gribam no tādiem distancēties. Starp citu, šī vēlme bija patiesā motivācija, kādēļ attīstījās skaidri izteiktas ķecerības un ortodoksā pārliecība.
Kāds ir ceļš uz vienotību un kāda veida vienotību Dievs vēlas mūsu vidū?
Ir grūtais un vieglais ceļš. Grūtais ceļš ir gaidīt, lai Gars vada, parādot žēlsirdību, diskutējot pazemībā, cienot viedokļu atšķirības, kaut arī nesamierinoties ar tām, bet atkāpjoties, kad nespēja vienoties ved pie šķelšanās. Ātrais un vieglais ceļš ir izmantot politiskos līdzekļus (baznīcas vai laicīgos pieejamos līdzekļus), lai uzspiestu vienotību. Šādā vidē sacensība nav starp patiesību vai nepatiesību, starp labo vai slikto, bet starp uzvarētājiem un zaudētājiem, starp varenajiem un vājajiem, starp „iegūt ātrāk un vairāk” un tiem, kas ir mazāk agresīvi.
Kāda veida vienotību lai mēs meklējam? Pāri visam Gara vienotību, kā atblāzmā pēc Vasarsvētkiem. Cik lielā mērā vajag vienoties par vienādiem uzskatiem un uzvedību? Vienīgie noteikumi ir šie: Kas ir patiess? Kas pagodina Dievu? Kas satur kopienu kopā? Ja cilvēki ar līdzīgu izglītību un labo gribu nespēj vienoties, kur meklēt patiesība kādā noteiktā sfērā, tad iemesls tam ir, ka pierādījumi ir pretrunīgi vai neadekvāti. Ja cilvēki nespēj vienoties par to, kas pagodina Dievu, iemesls ir, ka tie ir par maz lūguši. Ja cilvēkiem nerūp tas, kas viņus saturēs kopā, tad tāpēc, ka tie nav pietiekoši mīlējuši.

Ekskurss Bībelē

Iesākumā bija Piedzīvojums. Zeme bija bez Rakstiem un Kanona. Un Dievs runāja.
Piedzīvojums ir pirms Rakstiem. Izceļošanas piedzīvojums bija pirms Izceļošanas grāmatas (Exodus). Notikuma pieraksts to padara pieejamu pēctečiem: „Un viss tas viņiem noticis zīmīgā kārtā un ir rakstīts par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laika beigām.” (1Kr.10:11)
Jēzu personīgi redzēja un dzirdēja 12 liecinieki (Apd.2:32, 1Jņ.1:1-3), tad vīzijas piedzīvojumā to redzēja Pāvils (Apd.9:3-6; Gal.1:12, 1Kr.15:3-8). Šie piedzīvojumi vēlāk rezultējās evaņģēliju un vēstuļu uzrakstīšanā. Bez notikumiem, kas aprakstīti Apustuļu darbu 10 nodaļā, kuri savā ziņā pārspēja Rakstus (galu galā, apgraizīto grupai bija 2Moz.12:3 un 1Moz.17:10-14), apustuļu vēstule, kas pierakstīta Apd.15:23-29, nebūtu uzrakstīta.

Vai dievišķā vadība ir kā GPS, vai kā ceļa atlants? Ja GPS norādes korekti pieraksta, mums ir maršruts, un no GPS varam atbrīvoties. Gara balss tika pierakstīta Rakstos, un, kad vēlamies, mēs tagad varam ar šiem Rakstiem konsultēties. Tas ir mūsu varā. Tādējādi baznīca bija savākusi Rakstus, bet tiem nebija Kanona spēka līdz brīdim, kad baznīca nolēma: tikai šie Raksti un ne citi. Pēc tā laika vairs nav pieņemtas jaunas autoritatīvas atklāsmes, nedz ir bijusi nepieciešamība pēc tām. Līdz ar to jaunu atklāsmju vietā mēs pētām vecās atklāsmes. Mācīts vīrs nu aizvieto pravieti. Kad mēs atkārtojam moto „Sola Scriptura”, padomājiet par šīm lietām!

(Adventistu profesora Roberta Džonstona raksts pārpublicēts no
2014.gada pavasara žurnāla "Adventist Today")
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Ierakstīt komentāru