1844. gada 22. oktobris: Risinājums, kas meklē problēmu

autors: Lorens Seibolds

Šodien kāds draugs man uzrakstīja zīmīti. “Priecīgu Lielās Vilšanās dienu,” viņš rakstīja. “Vēl viens gads, kad atceramies, ka nekas nenotika.”

Bet, redz, bārdainie vīri mums toreiz stāstīja, ka kaut kas tomēr notika. Un kas zina — varbūt patiešām? Lai gan es godīgi atzīstu, ka tā samocītā aritmētika mani pārlieku nepārliecina.

Bet mana problēma ir vēl vienkāršāka: kāpēc lai tas vispār būtu svarīgi?

Kopš 1844. gada adventistu skaidrojums par to, kas noticis šajā dienā, ir kā risinājums, kas meklē problēmu.

Kas tas varētu būt?

Vai tas ir par maniem nepiedotiem grēkiem? Nē, tas jau ir atrisināts. “Ja mēs atzīstamies savos grēkos, viņš ir uzticīgs un taisns, un piedos mums grēkus un šķīstīs mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:9) Tur nav teikts, ka piedošana notiek tikai pēc 1844. gada. Cilvēki, kas dzīvoja pirms šī gada, tika piedoti, un mēs vēl aizvien tiekam.

Nepabeigta salīdzināšana? Arī nē — Svētie Raksti saka, ka tā tika piepildīta pie krusta.

...jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības. Dieva žēlastībā visi tiek attaisnoti bez nopelna, jo viņš tos atpircis Kristū Jēzū, viņā, ko Dievs licis par izlīgumu viņa asinīs, ko saņemam ticībā, lai Dievs parādītu savu taisnību. Un Dievs piedod grēkus, [...] un attaisno to, kas tic Jēzum. (Romiešiem 3:23–26)

“Brīvi attaisnoti!” — tur nav nekā nākotnes laikā. Dievs attaisno tos, kas tic Jēzum, pie krusta. Tā vienmēr ir bijis. Un tā vienmēr būs.

Bet varbūt Jēzus tagad debesīs cenšas pārliecināt Tēvu, lai Viņš mūs glābtu? Man tas šķiet grūti ticams, īpaši ņemot vērā Bībeles skaidro apliecinājumu, ka “Dievs, mūsu Pestītājs, grib, lai visi cilvēki tiktu izglābti.” (1. Timotejam 2:3–4)

Kas tad atliek? Varbūt kāda debesu simbolika, kādas tehniskas detaļas par salīdzināšanas dienu? Bet arī tur Vēstule Ebrejiem uzstāj, ka pēc krusta vairs nebija vajadzīga nekāda tālāka rīcība. Jēzus bija pēdējais upuris — “vienreiz par visiem laikiem” (Ebrejiem 10:10).

Un par to, ka Jēzus 1844. gadā iegāja Vissvētākajā vietā — nu, atvainojiet, bet Ebrejiem 1:3 un 12:2, 1. Pētera 3:22 un Apustuļu darbi 7:55–56 visi skaidri saka, ka Jēzus ieņēma vietu pie Tēva jau savā debesbraukšanas brīdī, nevis pēc 1800 gadiem.

Gadadiena

Lai kāda būtu šī teoloģija, viens apgalvojums tiek nemitīgi uzsvērts: 1844. gada 22. oktobris nozīmē, ka Jēzus nāks drīz.

Un te nu mēs esam. Šodien tieši 180 gadi, kopš tie dedzīgie cilvēki sapulcējās savās mājās, šķūņos un pat uz klintsbluķa pie Viljama Millera baznīcas, raugoties debesīs, cerībā ieraudzīt Jēzu.

Es viņus nenoniecinu. Nebūt ne. Viņi bija ticības varoņi. Daži pārdeva visu un ieguldīja darbā. Zemnieki nepļāva laukus — viņi gaidīja debesu mājvietu. Vēsturnieks C. Mervins Maksvels labprāt stāstīja par Čārlzu Fitču, kurš kristīja cilvēkus aukstā upē un nomira no plaušu karsoņa nedēļu pirms Lielās Vilšanās. Viņa sieva bērēm sacīja bērniem: “Neraudiet. Jūs redzēsiet tēti jau pēc dažām dienām.”

Lielā Vilšanās mainīja viņu dzīves. Viņiem vajadzēja kādu ceļu, kā tikt galā ar šo dziļo garīgo vilšanos. Es to saprotu. Arī es esmu piedzīvojis vilšanās. Un vai var būt vēl lielāka vilšanās, kā domāt, ka tūlīt, tūlīt atstāsi šo sāpju, slimību un kara pilno pasauli, un būsi mūžīgi kopā ar Jēzu?

Psiholoģijā pastāv jēdziens “nepiepildīta gaidītā notikuma vilšanās.” Tas nozīmē, ka, kad pravietojums nepiepildās, daži vienkārši pasaka: “Nu, tas bija kļūdaini,” un aiziet prom — kā daudzi millerieši arī darīja.

Taču ir vēl viena grupa. Tā, kas jūtas spiesta attaisnoties: “Mēs tomēr kļūdījāmies tikai detaļās.” Varbūt pareizs bija laiks, bet ne notikums. Vai arī tas notika citur — tādā vietā, kuru nevar redzēt.

Pēc tam, kad viņi pieņem jauno skaidrojumu, viņu ticība pravietojumam bieži kļūst vēl spēcīgāka nekā agrāk!

Pionieriem nācās mainīt formulējumu no “šajā konkrētajā dienā” uz “drīz.” Bet viņi joprojām ticēja. Un kopš tā laika mēs, viņu garīgie pēcnācēji, esam mocījušies, cenšoties padarīt vārdu “drīz” ticamu.

Lēns debesu procesors?

Es atceros, ka bērnībā man teica, ka eņģeļi pārskata debesu grāmatas, un kad tie beigs, tad Jēzus atgriezīsies.

Vai debesīs ir datu pārvaldības problēmas? Ja sociālās apdrošināšanas sistēma var izsekot katram centam, ko esmu nopelnījis, un Medicare zina katru tableti, ko lietoju, tad droši vien arī debesīm ir sava uzskaite.

Un, ja debesīm ir zināmi mani grēki, tad tiem ir arī zināms, ka Jēzus jau ir par tiem gādājis. “Šī ir mīlestība: nevis ka mēs mīlējām Dievu, bet ka Viņš mūs mīlēja un sūtīja savu Dēlu kā salīdzinājumu par mūsu grēkiem.” (1. Jāņa 4:10)

Tāpēc — kas tur augšā arī notika (un esmu dzirdējis vairākas teorijas) — tas man nekad nav šķitis izšķirošs. Ja tas bija kāds simbols vai metafora, tad tāda, kas nav papildinājusi to, ko Bībele jau sen ir apsolījusi: ka viss, kas vajadzīgs manai pestīšanai, jau ir nodrošināts.

1844. gada 22. oktobris joprojām ir risinājums bez problēmas.

Šī apgrūtinošā “drīz”

Man prātā iespiedusies atmiņa par vecāko Lī Krecu, kurš mūsu mazajā draudzē Klīvlendā, Ziemeļdakotā, teica sprediķi par to, kā Jēzus nāks jebkurā brīdī. Viņš noslēdza: “Vai Viņš nāk pēc piecām minūtēm vai pēc piecdesmit gadiem — vai tu būsi gatavs?”

Man bija ap desmit gadiem. Tas mani tā satrieca, ka atceros pat saules staru leņķi telpā, kur sēdēju, un katru vārdu, ko viņš teica. Atceros, kā pie sevis lūdzu: “Kungs, lūdzu, lai viņam ir taisnība par tiem piecdesmit gadiem — ne piecām minūtēm!”

Ir pagājuši sešdesmit. Vecākais Krecis ir miris. Arī mani vecāki un vecvecāki.

Un tagad jums jāzina viens: teikt “drīz” — tas ir veids, kā atkal noteikt datumu. Mēs šo kļūdu jau reiz pieļāvām. Bet turpinām to atkārtot. Mēs esam likuši cilvēkiem sēdēt un klausīties mūsu brīdinājumos jau 180 gadus — atkal un atkal.

Kad “drīz”, kas tik bieži ietīts šausmu un briesmu pravietojumos, kļūst vienkārši tukšs un pievilcīgs?

Acīmredzot daži adventisti ir daudz pacietīgāki ar kļūdainām prognozēm nekā es. Jēzus atgriezīsies — bet kad, es nezinu.

Es vairs nesaku “drīz.” Es saku — kādreiz.

Nepieciešamais risinājums nekam

Zinu, ka adventistiem tiek prasīts ticēt, ka šajā dienā kaut kas notika. Hīrams Edsons, Uriahs Smits un Ellena Vaita visi to apgalvoja. Es varu (pateicoties Vēstulei Ebrejiem, ne Vaitai) izskaidrot līdzības starp svētnīcas kalpošanu un pestīšanas plānu. Es pat varu saskatīt tajā simbolisku, kaut arī lieku metaforu.

Bet, lūk, ko es nevaru. Es nevaru atrast nevienu problēmu, kurai 1844. gada 22. oktobris būtu vienīgais iespējamais risinājums.

Piedodiet. Es vienkārši nevaru.