Mācīšanās nekad nebeidzas

Latvijas Adventistu baznīcā nav daudz tādu, kas vērtē teoloģisko izglītību. Starp Latvijā kalpojošajiem mācītājiem doktora grāds teoloģijā līdz šim bija tikai vienam – iepriekšējam bīskapam Viesturam Reķim. Nu šonedēļ doktora grādu ieguvis vēl viens no mācītājiem Ģirts Rozners. Viņš gan tagad kalpo autonomajā Adventistu Rīgas draudzē. 
Vairāki latviešu izcelsmes teoloģijas doktori adventismā darbojas ārpus Latvijas robežām. Tā kā nodibinājuma „VA” padomē līdzšinējiem trim teoloģijas doktoriem Viesturam Reķim, Aivaram Ozoliņam un Andim Krēsliņam ir pievienojies arī Ģirts Rozners, tad, no sirds sveicot Ģirtu ar doktora grāda iegūšanu, mudinājām viņu izstāstīt, kāpēc viņš ir gājis šo gandrīz 10 gadus garo izglītības ceļu. 

"Es esmu ziņkārīgs, manī vienmēr ir bijuši vēlēšanās uzzināt vairāk, saprast labāk, manī mīt kaut kas nemitīgi urdošs. Tāpēc savulaik universitātē sāku bakalaura studijas. Pirmie trīs gadi man patika: gan vide, gan mācību priekšmeti, gan atziņas, kuras guvu. Negribējās to visu vienkārši beigt. Bija prieks par iespēju tik daudz jauna uzzināt. Tāpēc sekoja maģistrantūra. Un pēc tam, kad varēja turpināt studijas doktorantūrā, tas likās loģisks turpinājums. 
Man šķiet, tēmas, kuras es studiju laikā padziļināti pētīju un par kurām rakstīju savus noslēguma darbus, arī liecina par vēlmi saprast, atbildēt uz grūtajiem jautājumiem. Bakalaura darbu rakstīju par vardarbību Vecajā Derībā. Tas bija saistīts ar vēlēšanos iegūt kaut kādas atbildes par vardarbīgo Dievu, kādu mēs ieraugām, lasot senos Rakstus. Tad sekoja maģistrantūras darbs par Jēzus otrās nākšanas kavēšanos. Jau pirmkristiešu baznīca, apustuļi gaidīja Jēzus atgriešanos, bet neviens joprojām to nav sagaidījis. Kāpēc tā? Un cik dažādi teologi un arī kristīgās tradīcijas cenšas šo jautājumu skaidrot. 
Nu un mans doktorantūras pētījums bija par Bībeles inspirāciju. Kā ir veidojusies izpratne par inspirāciju, kā to saprot teoloģijā? Un atkal paveras milzīgs spektrs, cik dažādi šo inspirāciju var interpretēt. Tas lielā mērā ietekmē to, kā mēs Bībeli lasām un skaidrojam, un savukārt tas atstāj ietekmi uz to, kā mēs dzīvojam un savu ticību praktizējam attiecībā pret citiem. 

Nav noslēpums, ka baznīcā daudzi pret teoloģisko izglītību izturas ar lielu skepsi. Daļai kristiešu ir sajūta, ka teoloģijas mācīšanās ir kaitīga, jo tā aizved prom no patiesās ticības. Bet, jāatzīst, šis domāšanas veids ir ļoti savdabīgs. Tas ir uzskats, ka Bībelē viss ir skaidri saprotams, vienkāršs, patiesā ticība nozīmē vienkārši pašam lasīt un to, ko saprati, izdzīvot. Nav vajadzīgas zināšanas, teoloģija, viss ir skaidrs un saprotams. Dari, kā rakstīts, un viss. 
Ja ar šādu pārliecību dzīvo, tad, protams, tajā brīdī, kad kāds sāk mācīties, studēt kristīgās ticības vēsturi, visus līkločus, kam tā gājusi cauri, visas problēmas, ko tā risinājusi, kāpēc nonākusi pie tām atbildēm un ne citām- kad to visu sāk apgūt, ātri vien nākas secināt, ka atbildes vairs nesakrīt. Tās atbildes, kuras iegūst cilvēks, vienkārši lasot, no tām, ko saka tie, kas ir mācījušies, bieži vien atšķiras 
Bet būsim godīgi, nav jau tā, ka katrs, kas izlasa, pats nonāk pie tās mācības, kurā viņš dzīvo. Katram no mums to kāds ir iemācījis. Sākumā ir bijis mācīšanās process un ir bijis kāds, kas centies pamācīt, paskaidrot, atbildēt. Jo pašiem lasot Bībeli, mēs līdz visām savām pašreizējām atbildēm nenonāktu. Ir daudz domu un atziņu, kuras mums pateiktas priekšā no tiem, kam mēs uzticamies, par kuriem nešaubāmies, ka viņiem ir taisnība. 
Kas notiek situācijā, kad mēs atklājam, ka uz jautājumiem var būt vairāk nekā viena atbilde? Ja cilvēks tam nav gatavs, ir divas iespējas. Viņš vai nu paliek uzticīgs tam, ko vienreiz ir iemācījies, vai arī viņš ir tas, kurš, kaut ko jaunu padzirdot, skrien pakaļ jaunajām atklāsmēm, visu laiko mainot draudzes un meklējot to, kas viņam šķiet interesantāks. Lūk, šajā ziņā teoloģijas mācīšanās piešķir cilvēkam tādu kā stabilitāti. Jo cilvēks, kurš ir mācījies, zina, kādas katrai kristīgai tradīcijai ir saknes, kādas ir vērtības, kāpēc šajā baznīcā runā tā un ne citādi, kāpēc citi māca to, ko viņi māca. Tiek apgūta vēsture un veidota kopaina. Tas ir būtisks ieguvums. 
Bet ir vēl otrs ieguvums. Taču tas cilvēkam, kurš mācās, rada arī grūtības. Jo mācoties viņš ātri vien saprot, ka teoloģija, tāpat kā viss šajā pasaulē, mainās. Tāpat kā zinātne un sabiedrība attīstās, arī teoloģija mainās. Tā nevar nemainīties. 
Tas ir radošā Dieva fenomens, ka viņš mūs izveidojies tādus, kas neesam nemainīgi. Mēs esam veidoti kā garīgas un intelektuālas būtnes, kuras izglītojas, aug, nodod zināšanas, diskutē par tām, meklē kopīgu valodu. Tādi mēs esam radīti. 
Mēs nesen ar Lilitu (sievu) runājām par to, kāpēc gan Dievs mūs neradīja ar spēju zināšanas mantot. Ir tik žēl, ka ģeniāli cilvēki, kas savas dzīves laikā ir uzkrājuši tik daudz zināšanu, kļuvuši ļoti gudri, nevar to visu iedzimtības ceļā nodots saviem bērniem. Tad nākamā paaudze varētu šo uzkrāto kapitālu vairot, un atziņas strauji pieaugtu. Bet nē – visa mūsu saprašana līdz ar mūsu nāvi aiziet mūžībā. Tomēr tādus Dievs mūs ir radījis. Acīmredzot, Viņš vēlas, lai mēs katrs izglītojamies no nulles, katrs pats mācāmies iegūt zināšanas, tās pārņemt un attīstīt tālāk. Tādēļ arī teoloģija ir tāda, kas nevar nemainīties. 
Ikviens no mums cenšas iegūt jaunas atziņas, tās izvērtēt un tālāk realizēt. Diemžēl teoloģijā tas ir grūts ceļš, jo pārējā sabiedrība viņu uztver kā kaut kādu grāvēju, bojātāju, kā bīstamu ceļu ejošu, kurš aicina kaut ko pārdefinēt vai šķietami zināmo izteikt citādi. Tā tas diemžēl ir. No mana viedokļa skatoties, tam vajadzētu būt jaukam un veselīgam procesam. Bet no tāda cilvēka pozīcijām skatoties, kas redz ticību kā statisku, iecementētu un nemainīgu, šāda rīcība, protams, visu apdraud un bojā. 
Es tomēr ticu, ka baznīca var būt atvērta pārmaiņām un dažādībai. Tam ir daudz labu piemēru. Turklāt teoloģija nav tikai viena cilvēka vai pašu teologu kompetence. Būtībā visu, ko teoloģija dara, laiks un cilvēki izvērtē un pārbauda. Un vai nu tas paliek kā vērtība, vai arī izdziest, jo nav derīgs. Mēs ticam, ka tas ir Dievs un Viņa Gars, kurš liek kaut kam palikt un kaut ko izdzēš. Mēs taču ticam, ka Dievs ir dzīvs un darbojas arī šodien. Es esmu pārliecināts, ka Dievam nav mērķis palīdzēt mums noturēties nemainīgiem šajā mainīgajā pasaulē. 

Mana jaunākā meitiņa, redzot, ka tētis šajā nedēļā ir pabeidzis kaut ko svarīgu, prasīja: „Tēti, vai Tev tagad nekas vairs nebūs jādara?” Teikšu godīgi, jau tagad, pabeidzot darbu pie sava doktorantūras pētījuma, es redzu, ko varētu darīt citādi, ko vajadzētu mainīt. Ne reiz vien ir bijis, ka tas, kas man kādreiz likās ļoti veiksmīgs, pēc gadiem atskatoties šķiet – es taču varēju rīkoties citādi, pateikt labāk, būt korektāks! Nevienā brīdī mēs neesam tādi, kam nebūtu vajadzība pēc pārmaiņām. Tāpēc es arī šobrīd nejūtos, ka kaut kas liels ir izdarīts un nu tas ir jau aiz muguras. Turpināt mācīties ir mana nepieciešamība."