Kam adventisti tic?

Vai jūs kādreiz esat paņēmuši rokās grāmatu „Kam adventisti tic?” Tas ir Ģenerālkonferencē tapušais apkopojums 28 adventistu ticības punktiem. Ja jums šī grāmata ir, es vēlos, lai jūs izlasāt divas lapas, kuras vairums cilvēku nelasa. Kurš mūsu laikos lasa grāmatā PRIEKŠVĀRDU? Neviens! Taču tieši šeit ir vissvarīgākais teksts, kas paskaidro visu pārējo.
Izlasīsim tikai dažus teikumus:

28 punkti nav dogmas vai ticības apliecība, bet gan ticības izpratne. Tie ir apkopoti, lai citiem cilvēkiem izstāstītu, kam mēs ticam.  Katrā punktā ir atklāta Dieva mīlestība, žēlsirdība, labestība, laipnība, taisnīgums, kā tas viss ir atklāts Dieva Vārdā- Bībelē. Katrs šis punkts ir Kristocentrisks. Tāpēc ka tikai Viņš ir absolūta patiesība, mēs, kaut arī varam noteiktas lietas formulēt, mums nav tiesības tās fiksēt kā pabeigtu patiesību.. Mēs saprotam šos punktus nevis kā teoloģiski iecementētu dogmatisku būvi, bet kā Kristū centrētu mūsu ticības priekšstatu.

Ja mēs šo tekstu būtu izlasījuši un šo adventistu principu pieņemtu, mēs nekad par ticības jautājumiem nestrīdētos un necenstos viens otram pierādīt „pareizo patiesību”; mēs būtu brīvi Jēzū Kristū!

Adventisti ir apkopojuši 28 punktus, kuros viņi izklāsta to, kam viņi tic. Viņi nav vienīgie, kas tā rīkojas. Kristiešiem jau no seniem laikiem ir bijusi ticības apliecība. Vai jūs zināt, ko nozīmē ticība? Kad mēs runājam par savu ticības pieredzi, mēs nesakām, ka MĒS ZINĀM, MUMS VAJAG. Mēs sakām, ka MĒS TICAM. Bet tas, kurš saka- es ticu –, faktiski saka, ka nezina. Jo ticības pamats ir nevis zināšanas, bet gan Gars un sirds. Protams, mūsu pelēkās smadzeņu šūnas ticības procesā piedalās, taču tās ir otršķirīgas.

Atceros, atmodas laikā Ukrainā man bija jāvada liels evaņģelizācijas pasākums. Tas bija vēl padomju laiks, un zāle bija pilna ar cilvēkiem – kopumā ap 2500 cilvēku. Lielākoties tie bija komunisti, ateisti, un es ļoti pārdzīvoju, kā iemantot viņu uzticību. Es iesāku, sakot: „Esmu ticīgs cilvēks.” Un redzēju, kā zālē kādi pie sevis vīpsnāja. Taču es turpināju, sakot: „Bet arī jūs esat ticīgi cilvēki. Tikai jūs ticat Ļeņinam, komunismam un ticat, ka Dieva nav. Vai pareizi?” Viņi piekrītoši māja ar galvu. Es teicu: „Es ticu Bībelei, jūs ticat Darvinam. Mēs visi esam ticīgi. Vieni tic, ka Dievs ir, citi, ka Dieva nav. Ne mēs varam pierādīt, ka Dievs ir, ne jūs, ka Dieva nav.” Tajā vakarā mums izveidojās uzticības pilna gaisotne.

Es biju ļoti priecīgs par brīnišķīgo vakaru, līdz vēlāk satikos ar mūsu brāļiem un māsām, kas mani gandrīz vai nomētāja ar akmeņiem. Viņus bija ļoti satraucis tas, ka es biju sacījis, ka Dieva esamību nav iespējams pierādīt. Ticīgos tas ļoti saniknoja. Visbeidzot es viņiem piedāvāju: spēlēsim lomu spēli, es tēlošu ateistu, bet jūs pierādiet man, ka Dievs ir. Mēs ņēmāmies līdz pat pusnaktij, un neviens man neko pierādīt nespēja. Bet aizvainojums palika.

Ticība nav pierādāma. Tā vai nu rodas, vai arī nē. Ja jūs nespējat man noticēt, ja es neizraisu uzticību, tad man nav iespējams piespiest jūs man noticēt. Tikai tad, ja es mainīšu savu attieksmi pret jums, jūsu attieksme varētu mainīties. Ticība rodas caur eksperimentu. Tikai tas, kas ļaujas ticības eksperimentam, pamazām sev Dievu atklāj. Taču viņš to atklāj tikai sev. Viņš nevar to atklāt ne pasaulei, pat ne mammai vai brāļiem, viņš to var atklāt tikai sev. Tas paliek mūsu katra iekšējs piedzīvojums. Mēs varam citiem par to stāstīt, priecāties, bet nodot citam mēs ticību nevaram.

Ja mēs to sapratīsim, tad mums nebūs konfliktu ar citiem cilvēkiem. Mēs pieņemsim, ka katram no mums ir sava izpratne. Jo mēs katrs esam citādi. Jums ir sava pieredze, man ir sava, jūs augāt citā ģimenē, es citā, jūs gājāt vienā draudzē, es citā, man ir sava mamma, jums ir cita, es gāju vienā klasē, jūs citā. Mēs neesam vienādi, tāpēc arī mūsu skats uz Dievu un Bībeli ir individuāls. Bet kāpēc gan mēs par to raizējamies? Mūsu priekšstati par ticību, mūsu mīti par draudzi traucē mums būt patiešām laimīgiem ticīgajiem, priecīgiem ticīgajiem. Kāpēc gan mēs savas ticības dēļ savstarpēji rājamies? Jo mēs ticam nevis Dievam, bet saviem priekšstatiem.

Atcerieties, mūsu baznīca saka, ka adventistiem nav iecementētu dogmu. Daudziem adventistiem ir priekšstats, ka Bībele ir dogmas, lai gan mūsu baznīca tam netic. Kad es saku, ka es ticu, es patiesībā saku, ka es nezinu. Jo ticība nav zināšanas. Bet ja es nezinu, kāpēc es strīdos?

Adventistu baznīca ir protestantu baznīca, bet protestantiem nav dogmas, tikai ticības punkti. Ticība ir mūsu piedzīvojums ar Dievu. Turklāt tas ir pagaidu piedzīvojums. Mēs nekad nezinām, kas un kā būs tālāk, kur Dievs vedīs un kas no tā sanāks. Mēs neko nezinām par tālāko. Mēs tikai ticam, ka Dievs visu gādās.  Bet kāpēc mēs domājam, ka mums ir tiesības spriest, kurš tic pareizāk un kurš nē? Es taču nevaru būt standarts! Es varu tikai, loģiski saliekot kopā faktus, likt jums par kaut ko aizdomāties. Un arī jūs, saliekot kopā faktus, varat likt aizdomāties man. Un ja mēs viens otru mīlam, vērtējam un spējam skatīties acīs, tad mūsu tikšanās mūs bagātina, tad mēs satuvināmies nevis šķeļamies.  Kurš tad mums ir devis tiesības noteikt, kurš no ticīgajiem būs pestīts un kurš nē?

Atceramies vēlreiz, mēs esam protestanti, un protestantiem nav dogmu. Protestanti vienmēr ir pretojušies dogmām, jo viņi no vēstures zināja: tiklīdz rodas dogmas, vispirms mēs domājam, ka tās pārvaldām, bet drīz vien dogmas pārvalda mūs, un mēs kļūstam nevis Kristus vergi, bet dogmu vergi. Tās kļūst par nūjām, ieročiem, lai otru sodītu.

Nav slikti zināt kristīgās baznīcas vēsturi. 4.gadsimta vidū Romas impērijā par ķeizaru kļuva Juliāns Atkritējs. Kāpēc viņu iesauca par Atkritēju? Jo viņš kādreiz bija kristietis. Bet ar laiku viņš iepazinās ar vienu pagānu filozofu, un tas viņu pārliecināja par ko citu, un viņš kļuva par pagānu. Kad Juliāns kļuva ķeizars, viņš uzsāka kristiešu vajāšanas.

Tajā laikā viens kristiešu vadītājs uzrakstīja Juliānam vēstuli, un šī vēstule ir saglabājusies līdz mūsdienām. Vēstulē viņš raksta šādi: „Dārgo Juliān, vai pagājušajos gadsimtos Tu vari atrast kaut vienu piemēru, kur kristieši ir vajājuši pagānus tāpēc, ka viņi netic tāpat kā mēs?”

Vēsture neko tādu nebija pieredzējusi, taču jau pēc 30 gadiem, kad kristīgā baznīca bija sapulcējusies vairākos, kā mēs šodien sacītu, kongresos un vienojusies par kopējām dogmām, kristieši zaudēja tiesības norādīt, ka viņi nekad nevienu nav vajājuši nepareizas ticības dēļ. 4.gadsimta 80.gados tika sadedzināts pirmais ķeceris. Tie, kas vēl nesen sludināja Dieva mīlestību, kas bija pārliecināti, ka tad, ja visi sāktu ticēt Kristum, pasaulē vairs nebūtu karu un vajāšanu, tie sāka vajāt savus brāļus un tos iznīcināt. Bija jāpaiet tūkstoš gadiem, un tikai 15., 16.gadsimtā pēc Reformācijas kristieši sāk atgriezties pie saknēm, pie izpratnes par cilvēka brīvību. Bet jau pirmajā gadsimtā pēc Reformācijas protestanti, kaut arī sludināja brīvību, sāka vajāt un sadedzināt savus brāļus tāpat kā Katoļu baznīca ķecerus viduslaikos.

Es jautāju sev, kā būtu, ja mums, adventistiem, būtu politiskā vara? Cik daudzi no mums būtu iemesti cietumā? Vai mēs spētu uzturēt mīlestību, kura spēj paciest cita cilvēka izpratni un pārliecību? Vai mums būtu tik daudz spēka, lai neizmantotu varu un nepiespiestu otru ticēt tā, kā es ticu? Vai patiesībā mēs jau šobrīd tā nerīkojamies? Nedraudzējoties ar tiem, kas netic tā kā es, izplatot par viņiem baumas.

Dārgie, pārbaudīsim, vai mēs dzīvojam ticībā, vai arī dzīvojam dogmās? Atbildēsim katrs pats, vai es gribu kādu piespiest ticēt tā, kā ticu es, vai arī tikai piedāvāju citiem savu izpratni, cerot, ka kāds mani sapratīs, ka es kādu sapratīšu, un tad mēs viens otru bagātināsim un iesim uz priekšu mīlestībā. Pārbaudīsim sevi, vai mēs stāvam ticībā! Pāvils mudināja to pārbaudīt. Viņš nerakstīja: „Pārbaudiet, vai stāvat dogmās.”  Viņš mūs aicina pārbaudīt, vai mēs esam ticībā. Bet ticība saka: iespējams, es kaut ko nezinu, bet es esmu eksperimentā ar Dievu.

Otto Vendelis ir adventistu mācītājs Vācijas pilsētā Essenē,

un šis teksts ir no viņa uzrunas draudzei.