Pēdējos gados Adventistu draudžu rindās aktīvi kļuvuši tie, kas neatzīst Trīsvienību - tā pirms vairākiem gadiem rakstīja žurnāls Ministry. Tika uzskaitīti dažādi iemesli. Protams, liela nozīme ir informācijai, kas pieejama internetā. Daudzviet pasaulē adventismā vērojama interese par agrīno adventistu ticību un viņu izpratni. Ir kustības, kas uzskata, ka nepieciešams atgriezties pie pirmsākumiem jeb ticības saknēm.
Tas, protams, nozīmē, viņi netic, ka ne tikai atsevišķu cilvēku, bet arī reliģisku kopienu un pat konfesiju izpratne par lietām ar laiku var būtiski mainīties. Un izpratne par Dievu un Trīsvienību adventistu vēsturē tam ir viens no spilgtākajiem apliecinājumiem.
Tā kā arī Latvijā tiek tulkoti un izplatīti dažādi materiāli, kas ir vērsti pret šo vienu no Adventistu pamatmācības punktiem, tad piedāvājam nelielu vēsturisku, mazliet saīsinātu ieskatu, kuru 2009.gadā publicēja žurnāls Ministry. Tas ir Endrjūsa Universitātes Adventistu Izpētes centra direktora Merlina Bērta apkopojums par to, kā gadu gaitā ir mainījusies adventistu izpratne par Dievu, Jēzus dievišķumu, Svēto Garu un Trīsvienību.
Ir svarīgi saprast, ka adventistu viedokļi šajā ziņā atšķīrās. Teoloģiskā spriedze adventismā sākās jau milleriešu kustībā, un to labi ilustrē divi galvenie līderi – Viljams Millers un Džošua Haims.
Millers, būdams baptists, ticēja Trīsvienībai. Viņš rakstīja: „Es ticu vienam dzīvam un patiesam Dievam, un ka trīs personas ir viens Dievs… Trīsvienības Dieva trīs personas ir vienotas.”
Haims, tuvs Viljama Millera domubiedrs, bija Kristīgās Savienības sekotājs. Šis kristiešu baznīcas ziemeļaustrumu atzars noraidīja Trīsvienības doktrīnu kā nebībelisku.
Ir būtiski pieminēt, ka milleriešu adventisti bija savu uzmanību fokusējuši uz drīzu Jēzus atnākšanu un neuzskatīja, ka vajadzētu strīdēties par Trīsvienību.
Divi no galvenajiem Septītās dienas adventistu baznīcas dibinātājiem, Džozefs Beits un Džeims Vaits, līdzīgi kā Haims bija bijuši Kristīgās Savienības locekļi un noraidīja Trīsvienības doktrīnu. Džozefs Beits rakstīja: „Ja man būtu jārespektē trīsvienība, es nespētu ticēt Jēzum Kristum, Tēva Dēlam, kā visvarenam Dievam.” Savukārt Džeims Vaits rakstīja: „Trīsvienība iznīcina ticību Dieva personībai un Viņa Dēlam Jēzum Kristum.”
Lai gan Džeims Vaits noraidīja Trīsvienības doktrīnu, viņš ticēja trim lieliem Spēkiem debesīs, kā to var redzēt viņa pirmajā izdotajā dziesmu grāmatā. Būdams pret Trīsvienību, viņš tomēr neuzskatīja, ka Kristus ir mazsvarīgāks nekā Tēvs. 1877.gadā viņš rakstīja: „Neizskaidrojamā trīsvienība, kas Dievu uzskata par trīs vienā un viens trijos, ir slikta doma. Bet ultra unitariānisms, kas padara Kristu zemāku par Tēvu, ir vēl sliktāks.”
Ne visi piekrista Džeimsam Vaitam attiecībā uz Tēva un Dēla vienlīdzību. 1860.gados Ūrija Smits, ilggadīgs žurnāla „Review and Herald” redaktors, ticēja, ka Jēzus bija Dieva pirmradītais. Līdz 1881.gadam viņš bija mainījis savu viedokli un nu domāja, ka Jēzus ir „dzemdēts” nevis radīts.
Lūk, daži zināmākie adventistu pionieri, kas noraidīja Kristus mūžīgo dievišķību: Dž.Frisbijs, Dž.Lafboro, R.Kortrells, Dž.Endrjūss, D.Kenraits, Dž.Vagoners, C.Stouns. V.Spaisers reiz sacīja A.Spaldingam, ka viņa tēvu pēc tam, kad viņš kļuva septītās dienas adventists (pirms tam viņš bija septītās dienas baptistu mācītājs), tik ļoti nomāca pret Trīsvienību valdošā atmosfēra Betlkrīkā, ka viņš pārtrauca sludināt.
Pētot dažādu pionieru rakstus, bieži var redzēt zināmas bažas. Senās baznīcas mācību par Trīsvienību uzskatīja kā pagānu trīs dievu pielūgsmi. Citi sacīja, ka Trīsvienības doktrīna degradē Kristus un Tēva personību, izdzēšot jebkādas atšķirības viņu starpā.
Ap 1890.gadu adventisti nonāca pie vairāk vai mazāk vienotas pozīcijas, uzskatot, ka Jēzus ir piedzimis vai radīts dievišķs Dieva Dēls. Par Svēto Garu bija diskutēts maz, lai gan Svētais Gars parasti tika uzskatīts drīzāk kā visuresoša Tēva vai Dēla ietekme nevis kā personība.
Laiks pēc 1888.gada Mineapolises Ģenerālkonferences sesijas iezīmējās ar jaunu uzsvaru uz Jēzu un glābšanas plānu. Tas noveda pie domām par Jēzus dievišķumu un ko tas nozīmē cilvēces glābšanai. A.Džouns bija viens no pirmajiem (izņemot E.Vaitu), kurš pieļāva, ka Kristum nav sākuma. Džouns uzsvēra Kolosiešiem 2:9 domu, ka Kristū bija „visa Dieva pilnība miesā”. Viņš arī attēloja Kristu kā „mūžīgo Vārdu”. Lai gan viņš izvairījās no vārda Trīsvienība, 1899.gadā viņš rakstīja: „Dievs ir viens. Jēzus Kristus ir viens. Svētais Gars ir viens. Un šie trīs ir viens. Nav nekādu domstarpību, nedz nevienprātības starp viņiem.”
Elenai Vaitai bija pravietiska loma, apstiprinot Jēzus mūžīgo dievišķumu un Trīs-Personu Dievību. Jau 1878.gadā viņa Jēzu raksturoja kā „Dieva mūžīgo Dēlu”. Grāmatā „Laikmetu ilgas” viņa rakstīja: „Kristus pasludināja sevi par pašeksistējošu.” Un: „Kristū ir dzīvība, pirmatnēja, neaizgūta, neviena nedota.”
Viņa rakstīja par Svēto Garu kā „Trešo Dievības Personu”. Elenai Vaitai bija nozīmīga loma tajā, ka draudze sāka virzīties Trīsvienības atziņā. Tomēr daudzus gadus pēc „Laikmetu ilgas” izdošanas baznīca izvairījās no jebkādiem paziņojumiem šajā sakarā. Lai gan E.Vaita nekad nelietoja jēdzienu „Trīsvienība” savos rakstos, viņa atkārtoti aizstāvēja pašu ideju.
Divdesmitā gadsimta sākums arī iezīmēja adventistu un protestantu fundamentālistu cīņu ar augošo kriticismu un „jauno modernismu”, kāds parādījās kristietībā. Liberālisms noraidīja Jēzus dievišķumu un to, ka Viņš ir piedzimis no jaunavas. Tāpēc Adventistu baznīcas žurnālos arvien biežāk parādījās raksti, kas aizstāv Bībeles viedokli šajā jautājumā. Nepievēršot uzmanību atsevišķām detaļām, kurās bija viedokļu atšķirības, adventistu mācītāji vienoti nostājās pret liberālajiem uzskatiem. Tie, kas noraidīja Kristus mūžīgumu, klusēja, lai nevājinātu argumentus pret pieaugošo kriticismu. Tika paciesti pat raksti par Trīsvienību. Tādēļ arvien lielāks kļuva atbalsts domai par Dieva Dēla mūžīgo dievišķumu.
Divdesmitā gadsimta pirmajos gadu desmitos adventisti izvairījās apkopot ticības izpratnes pamatpunktus, šķiet, lielā mērā tieši Trīsvienības dēļ. Taču, kā raksta L.Frūms, Vilkoku „visi respektēja, pateicoties viņa nosvērtībai, centieniem sekmēt vienotību un tam, ka viņš bija uzticīgs adventistu ticībai – un Praviešu Garam – viņš, būdams Review redaktors, iespējams izdarīja to, ko citi nevarētu, panākot, ka visi spēj vienoties”. Pēc 15 gadiem, 1946.gada Ģenerālkonferences sesijā, tika oficiāli apstiprināts Vilkoksa izdotais „Paziņojums par Pamatmācībām”.
1940.gados jau vairums adventistu ticēja mūžīgajam, neaizgūtajam Kristus dievišķumam un Svētajam Garam kā Personai. Tomēr joprojām bija kādi, kas pretojās šādām pārmaiņām. Tie lielākoties bija vecie mācītāji un Bībeles skolotāji tādi kā Dž.Vošbēns, C.Longakrs un V.Frenčs. 1944.gadā tika atkārtoti izdots Ūrija Smita darbs „Daniela un Atklāsmes grāmata”, taču viņa komentāri par Kristus pirmsākumiem bija izņemti.
1957.gadā iznāca grāmata „Jautājumi par doktrīnām”. Tajā jau bija skaidri nopamatota Trīsvienības doktrīna. Un lai gan grāmata izraisīja teoloģiskus konfliktus citos jautājumos, nebija vairs nekādu diskusiju par Trīsvienību. Pašreizējais nepārprotamais paziņojums par Trīsvienību, kāds ir iekļauts Adventistu pamatmācībās, tika pārskatīts un pieņemts 1980.gada Ģenerākonferences sesijā.
Pirmkārt, jāatzīst, ka Adventistu teoloģija ir attīstījusies un mainījusies. Svētā Gara vadība ir dinamiska.
Otrkārt, Trīsvienības doktrīnas vēsture rāda, ka doktrinālām izmaiņām reizēm vajadzīga iepriekšējo paaudžu nomaiņa. Septītās dienas adventistiem vajadzēja vairāk nekā 50 gadus, lai izpratne par Trīsvienību kļūtu pieņemama.
Treškārt, Elenas Vaitas nebūt ne skaļie paziņojumi mazināja strīdus un deva pārliecību šai uzskatu maiņai.
Visbeidzot, Adventistu teoloģija vispirms balstās uz Rakstiem. Bībele mums saka, ka „taisno taka ir kā ausmas spožums – jo gaišāks, kad tuvāk dienvidum” (Sak. 4:18). Ebrejiem 2:1 var lasīt: „Mums tādēļ jābūt īpaši vērīgiem pret dzirdēto.”
Tas, protams, nozīmē, viņi netic, ka ne tikai atsevišķu cilvēku, bet arī reliģisku kopienu un pat konfesiju izpratne par lietām ar laiku var būtiski mainīties. Un izpratne par Dievu un Trīsvienību adventistu vēsturē tam ir viens no spilgtākajiem apliecinājumiem.
Tā kā arī Latvijā tiek tulkoti un izplatīti dažādi materiāli, kas ir vērsti pret šo vienu no Adventistu pamatmācības punktiem, tad piedāvājam nelielu vēsturisku, mazliet saīsinātu ieskatu, kuru 2009.gadā publicēja žurnāls Ministry. Tas ir Endrjūsa Universitātes Adventistu Izpētes centra direktora Merlina Bērta apkopojums par to, kā gadu gaitā ir mainījusies adventistu izpratne par Dievu, Jēzus dievišķumu, Svēto Garu un Trīsvienību.
Līdz 1890.gadam – pret Trīsvienību
Gandrīz līdz pat 20.gadsimtam Septītās dienas adventistu periodikā gandrīz visi rakstu un grāmatu autori neatzina, ka Jēzus no pirmsākumiem ir bijis Dievs un ka Svētais Gars ir persona. Agrīnajos gados daži pat uzskatīja, ka Kristus ir radīta būtne.Ir svarīgi saprast, ka adventistu viedokļi šajā ziņā atšķīrās. Teoloģiskā spriedze adventismā sākās jau milleriešu kustībā, un to labi ilustrē divi galvenie līderi – Viljams Millers un Džošua Haims.
Millers, būdams baptists, ticēja Trīsvienībai. Viņš rakstīja: „Es ticu vienam dzīvam un patiesam Dievam, un ka trīs personas ir viens Dievs… Trīsvienības Dieva trīs personas ir vienotas.”
Haims, tuvs Viljama Millera domubiedrs, bija Kristīgās Savienības sekotājs. Šis kristiešu baznīcas ziemeļaustrumu atzars noraidīja Trīsvienības doktrīnu kā nebībelisku.
Ir būtiski pieminēt, ka milleriešu adventisti bija savu uzmanību fokusējuši uz drīzu Jēzus atnākšanu un neuzskatīja, ka vajadzētu strīdēties par Trīsvienību.
Divi no galvenajiem Septītās dienas adventistu baznīcas dibinātājiem, Džozefs Beits un Džeims Vaits, līdzīgi kā Haims bija bijuši Kristīgās Savienības locekļi un noraidīja Trīsvienības doktrīnu. Džozefs Beits rakstīja: „Ja man būtu jārespektē trīsvienība, es nespētu ticēt Jēzum Kristum, Tēva Dēlam, kā visvarenam Dievam.” Savukārt Džeims Vaits rakstīja: „Trīsvienība iznīcina ticību Dieva personībai un Viņa Dēlam Jēzum Kristum.”
Lai gan Džeims Vaits noraidīja Trīsvienības doktrīnu, viņš ticēja trim lieliem Spēkiem debesīs, kā to var redzēt viņa pirmajā izdotajā dziesmu grāmatā. Būdams pret Trīsvienību, viņš tomēr neuzskatīja, ka Kristus ir mazsvarīgāks nekā Tēvs. 1877.gadā viņš rakstīja: „Neizskaidrojamā trīsvienība, kas Dievu uzskata par trīs vienā un viens trijos, ir slikta doma. Bet ultra unitariānisms, kas padara Kristu zemāku par Tēvu, ir vēl sliktāks.”
Ne visi piekrista Džeimsam Vaitam attiecībā uz Tēva un Dēla vienlīdzību. 1860.gados Ūrija Smits, ilggadīgs žurnāla „Review and Herald” redaktors, ticēja, ka Jēzus bija Dieva pirmradītais. Līdz 1881.gadam viņš bija mainījis savu viedokli un nu domāja, ka Jēzus ir „dzemdēts” nevis radīts.
Lūk, daži zināmākie adventistu pionieri, kas noraidīja Kristus mūžīgo dievišķību: Dž.Frisbijs, Dž.Lafboro, R.Kortrells, Dž.Endrjūss, D.Kenraits, Dž.Vagoners, C.Stouns. V.Spaisers reiz sacīja A.Spaldingam, ka viņa tēvu pēc tam, kad viņš kļuva septītās dienas adventists (pirms tam viņš bija septītās dienas baptistu mācītājs), tik ļoti nomāca pret Trīsvienību valdošā atmosfēra Betlkrīkā, ka viņš pārtrauca sludināt.
Pētot dažādu pionieru rakstus, bieži var redzēt zināmas bažas. Senās baznīcas mācību par Trīsvienību uzskatīja kā pagānu trīs dievu pielūgsmi. Citi sacīja, ka Trīsvienības doktrīna degradē Kristus un Tēva personību, izdzēšot jebkādas atšķirības viņu starpā.
Ap 1890.gadu adventisti nonāca pie vairāk vai mazāk vienotas pozīcijas, uzskatot, ka Jēzus ir piedzimis vai radīts dievišķs Dieva Dēls. Par Svēto Garu bija diskutēts maz, lai gan Svētais Gars parasti tika uzskatīts drīzāk kā visuresoša Tēva vai Dēla ietekme nevis kā personība.
1890.-1900.gads – pārmaiņu vēsmas
1890.gadu sākumā divi ievērojami domātāji, būdami atšķirīgi izpratnē par taisnošanu ticībā, kā tā atklāta vēstulē Galatiešiem, tomēr nonāca pie līdzīgas izpratnes, runājot par Jēzus dievišķumu. E.Vagoners savā darbā „Kristus un Viņa taisnība” (1890.) rakstīja: „Bija laiks, kad Dievs izsauca esamībā Kristu… bet tas bija tik ļoti sen mūžības dienās, ka ierobežotam prātam tas ir kā bez sākuma.” 1898.gadā Ūrija Smits darbā „Lūkojoties uz Jēzu” rakstīja: „Tikai Dievam nav sākuma. Visagrākajā laikmetā, kad viss varēja sākties – laikā, kas ierobežotiem prātiem faktiski ir mūžība – parādījās Vārds.”Laiks pēc 1888.gada Mineapolises Ģenerālkonferences sesijas iezīmējās ar jaunu uzsvaru uz Jēzu un glābšanas plānu. Tas noveda pie domām par Jēzus dievišķumu un ko tas nozīmē cilvēces glābšanai. A.Džouns bija viens no pirmajiem (izņemot E.Vaitu), kurš pieļāva, ka Kristum nav sākuma. Džouns uzsvēra Kolosiešiem 2:9 domu, ka Kristū bija „visa Dieva pilnība miesā”. Viņš arī attēloja Kristu kā „mūžīgo Vārdu”. Lai gan viņš izvairījās no vārda Trīsvienība, 1899.gadā viņš rakstīja: „Dievs ir viens. Jēzus Kristus ir viens. Svētais Gars ir viens. Un šie trīs ir viens. Nav nekādu domstarpību, nedz nevienprātības starp viņiem.”
Elenai Vaitai bija pravietiska loma, apstiprinot Jēzus mūžīgo dievišķumu un Trīs-Personu Dievību. Jau 1878.gadā viņa Jēzu raksturoja kā „Dieva mūžīgo Dēlu”. Grāmatā „Laikmetu ilgas” viņa rakstīja: „Kristus pasludināja sevi par pašeksistējošu.” Un: „Kristū ir dzīvība, pirmatnēja, neaizgūta, neviena nedota.”
Viņa rakstīja par Svēto Garu kā „Trešo Dievības Personu”. Elenai Vaitai bija nozīmīga loma tajā, ka draudze sāka virzīties Trīsvienības atziņā. Tomēr daudzus gadus pēc „Laikmetu ilgas” izdošanas baznīca izvairījās no jebkādiem paziņojumiem šajā sakarā. Lai gan E.Vaita nekad nelietoja jēdzienu „Trīsvienība” savos rakstos, viņa atkārtoti aizstāvēja pašu ideju.
1900.-1931.gads – pārmaiņas un konflikti
Pirmajos trīs gadu desmitos 20.gadsimtā baznīca palika dalīta izpratnē par Kristus dievišķumu. Periodikā no vārda „Trīsvienība” lietošanas konsekventi izvairījās. V.Preskots un A.Džouns, kas abi bija „Advent Review an Sabbath Herald” redaktori, bija galvenie atbalstītāji izpratnei par pilnīgu un mūžīgu Jēzus dievišķumu. 1890.gados Preskots lēnāk nekā Džouns pieņēma jauno uzskatu. Bet pēc 1900.gada, būdams redaktors, viņš publicēja rakstus par Tēva, Dēla un Svētā Gara mūžīgo dabu un Viņiem kā atsevišķām personām. Tiesa, Preskots ticēja, ka Jēzus ir dabūjis dzīvību no Dieva Tēva. 1919.gadā Bībeles konferencē viņš iepazīstināja ar astoņu Rīta sveicienu sēriju „Persona Kristus”, kurā bija pausts šis viedoklis. Diskusijas konferencē atklāja dažādus dalībnieku uzskatus.Divdesmitā gadsimta sākums arī iezīmēja adventistu un protestantu fundamentālistu cīņu ar augošo kriticismu un „jauno modernismu”, kāds parādījās kristietībā. Liberālisms noraidīja Jēzus dievišķumu un to, ka Viņš ir piedzimis no jaunavas. Tāpēc Adventistu baznīcas žurnālos arvien biežāk parādījās raksti, kas aizstāv Bībeles viedokli šajā jautājumā. Nepievēršot uzmanību atsevišķām detaļām, kurās bija viedokļu atšķirības, adventistu mācītāji vienoti nostājās pret liberālajiem uzskatiem. Tie, kas noraidīja Kristus mūžīgumu, klusēja, lai nevājinātu argumentus pret pieaugošo kriticismu. Tika paciesti pat raksti par Trīsvienību. Tādēļ arvien lielāks kļuva atbalsts domai par Dieva Dēla mūžīgo dievišķumu.
1931.-1957.gads – Trīsvienības pieņemšana
F.Vilkokam bija izšķirošā loma, veicinot galīgo uzskatu maiņu. Viņš 1931.gadā izdeva „Paziņojumu, kam tic Septītās dienas adventisti”. Tika publicēti arī raksti žurnālā „Review and Herald”.Divdesmitā gadsimta pirmajos gadu desmitos adventisti izvairījās apkopot ticības izpratnes pamatpunktus, šķiet, lielā mērā tieši Trīsvienības dēļ. Taču, kā raksta L.Frūms, Vilkoku „visi respektēja, pateicoties viņa nosvērtībai, centieniem sekmēt vienotību un tam, ka viņš bija uzticīgs adventistu ticībai – un Praviešu Garam – viņš, būdams Review redaktors, iespējams izdarīja to, ko citi nevarētu, panākot, ka visi spēj vienoties”. Pēc 15 gadiem, 1946.gada Ģenerālkonferences sesijā, tika oficiāli apstiprināts Vilkoksa izdotais „Paziņojums par Pamatmācībām”.
1940.gados jau vairums adventistu ticēja mūžīgajam, neaizgūtajam Kristus dievišķumam un Svētajam Garam kā Personai. Tomēr joprojām bija kādi, kas pretojās šādām pārmaiņām. Tie lielākoties bija vecie mācītāji un Bībeles skolotāji tādi kā Dž.Vošbēns, C.Longakrs un V.Frenčs. 1944.gadā tika atkārtoti izdots Ūrija Smita darbs „Daniela un Atklāsmes grāmata”, taču viņa komentāri par Kristus pirmsākumiem bija izņemti.
1957.gadā iznāca grāmata „Jautājumi par doktrīnām”. Tajā jau bija skaidri nopamatota Trīsvienības doktrīna. Un lai gan grāmata izraisīja teoloģiskus konfliktus citos jautājumos, nebija vairs nekādu diskusiju par Trīsvienību. Pašreizējais nepārprotamais paziņojums par Trīsvienību, kāds ir iekļauts Adventistu pamatmācībās, tika pārskatīts un pieņemts 1980.gada Ģenerākonferences sesijā.
Secinājumi
Mēs varam ņemt vērā vairākas mācības no tā, kā Septītās dienas adventistu baznīcā vēsturiski veidojusies izpratne par Trīsvienības doktrīnu.Pirmkārt, jāatzīst, ka Adventistu teoloģija ir attīstījusies un mainījusies. Svētā Gara vadība ir dinamiska.
Otrkārt, Trīsvienības doktrīnas vēsture rāda, ka doktrinālām izmaiņām reizēm vajadzīga iepriekšējo paaudžu nomaiņa. Septītās dienas adventistiem vajadzēja vairāk nekā 50 gadus, lai izpratne par Trīsvienību kļūtu pieņemama.
Treškārt, Elenas Vaitas nebūt ne skaļie paziņojumi mazināja strīdus un deva pārliecību šai uzskatu maiņai.
Visbeidzot, Adventistu teoloģija vispirms balstās uz Rakstiem. Bībele mums saka, ka „taisno taka ir kā ausmas spožums – jo gaišāks, kad tuvāk dienvidum” (Sak. 4:18). Ebrejiem 2:1 var lasīt: „Mums tādēļ jābūt īpaši vērīgiem pret dzirdēto.”
Kā adventisti mainīja izpratni par Trīsvienību
Reviewed by VA redakcija
on
ceturtdiena, augusts 04, 2016
Rating:
Grāmatā „Laikmetu ilgas” atrodu, atšķirīgu no rakstā esošā, sekojošo tekstu: “Kristū ir dzīvība — sākotnējā, neaizgūtā un neatvasinātā.”. Tajā nav vārdu “neviena nedota”, kas runā pret Rakstiem, kur sacīts: “Jo, itin kā Tēvam ir dzīvība pašam Sevī, tāpat Viņš arī Dēlam ir devis, lai Tam būtu dzīvība pašam Sevī.” (Jāņ.5:26). Tātad Vaitas tekstā tādu vārdu (dzīvība .. neviena nedota) nav un, kā tādi, tie neatbilst patiesībai.
AtbildētDzēstJā, Kristū ir šāda, “sākotnējā, neaizgūtā un neatvasinātā”, dzīvība, bet tā ir Tēva dota.
Nākot miesā caur Mariju Dieva Dēls šo dzīvību pašam Sevī atstāja (Man ir vara to atdot Jāņ.10:18) un piedzina kā mirstīgs Cilvēka Dēls. Tādā veidā Viņš varēja nomirt par pasaules grēkiem. Tēvs, Viņu augšām-ceļot, atkal deva Viņam šo dzīvību pašam Sevī un Dēls to atkal ņēma (Man ir .. vara to atkal ņemt Jāņ.10:18). Un tādā veidā “Pestītājs no kapa iznāca tās dzīvības spēkā, kas bija Viņā pašā”.
Šāds lietu būtības atspoguļojums pilnībā iekļaujas Bībeles liecībās, toties nekādi nesader ar trinitāro mācību. Un ar šo biblisko lietu būtu ir arī pietiekami, lai katrs pārskatītu savu ticības pārliecību.
Lai nonāktu pie augstāk izsacītajām domām, man liela nozīme bija atklājumam, ka SDA pionieri neatzina trīsvienību. Tomēr turpmākā uzskatu nostiprināšanās bija balstīta tieši Bībeles liecībās, un ne tajā, ko kāds cilvēks savā laikā domājis, uzskatījis vai izteicies.