Atlikuma draudze: bieds vai apsolījums?

Reinders Bruinsma: 

Kad 1956. gadā 14 gadu vecumā tiku kristīts, pēdējais jautājums kristību solījumā bija, vai es ticu, ka septītās dienas adventistu konfesija ir „pēdējā atlikuma draudze”, un vai mana vēlēšanās ir tikt pieņemtam tās locekļu rindās. Šis jautājums kristībniekiem kopš tiem laikiem nav mainījies.
Kad mēs runājam par „atlikumu” un „pēdējo dienu draudzi”, ko mēs ar to saprotam? Un kas šai īpašajai grupai pieder?

No milleriešu kustības izaugusī Septītās dienas adventistu baznīca jau gandrīz kopš saviem pirmsākumiem sevi dēvēja par „atlikumu” jeb „atlikuma draudzi” (1). Tā kļuva par neatņemamu adventistu identitātes daļu — apzināties sevi kā mazu grupu, kura Zemes vēstures pēdējās stundās paliek uzticīga Dievam un Viņa gribai. Tāpat šī grupa bieži vien identificēja sevi ar Atklāsmes grāmatā minētajiem simts četrdesmit četriem tūkstošiem (7:1−8; 14:1−5), bet, adventistu skaitam pieaugot un krietni pārsniedzot 144 000, nostiprinājās ideja, ka šis skaitlis jāuztver simboliski.

Atlikuma raksturojums

Atlikuma jēdzienam ir dziļas saknes Vecajā Derībā. Izcilais adventistu teologs Gerhards Hazels (1935−1994) atlikuma ideju skatīja plašākā Bībeles kontekstā (2). Arī citi raksta par atlikumu kā par „nelielu Dieva ļaužu grupu, kura cauri posta laikiem, kariem un vispārējai atkrišanai paliek uzticīga Dievam. Šis uzticīgais atlikums bija sakne, no kuras Dievs izaudzēja Savu redzamo draudzi (2L 30:6; Ezr 9:14,15; Jes 10:20−22; Jer 42:2; Ech 6:8;14:22).” (3)

Tomēr centrālā rakstvieta, uz kuru fokusējas adventistu Bībeles skaidrotāji, ir Atklāsmes 12:17, kurā ir pieminēti „pārējie” jeb „atlikums” (KJV). Tur ir sacīts, ka „pūķis, sadusmots par sievieti, devās projām, lai sāktu karu ar tiem pārējiem no viņas dzimuma”. Ir vispārpieņemts, ka sieviete šai pravietiskajā kontekstā simbolizē draudzi. Tas nozīmē, ka šeit tiek runāts par kādu pavisam nelielu draudzes daļu, kura pēdējā vētrainajā periodā pirms Kristus otrās atnākšanas paliek uzticīga Viņam. Un kā šos Dievam uzticīgos var atpazīt? Pēc tā, ka viņi „ievēro Dieva baušļus un tur Jēzus liecību” (17. panta beigas).

Adventistu izpratnē pārbaudes akmens, pēc kura tiek noteikta cilvēka paklausība Dievam, ir it īpaši ceturtais — sabata — bauslis; tas nozīmē, ka viena no divām raksturīgākajām atlikuma pazīmēm ir septītās dienas sabata ievērošana. Otra raksturīgā atlikuma pazīme ir tā, ka „viņi tur Jēzus liecību” vai — kā lasām dažos citos Bībeles tulkojumos — „Jēzus ticību”. Lai precīzāk definētu Jēzus liecību, adventisti pievēršas tekstam Atklāsmes grāmatā 19:10, kur sacīts, ka Jēzus liecība ir „pravietošanas gars”. Tālāk viņi jēdzienu „pravietošanas gars” pielīdzina pravietošanas dāvanai, ko saņēma Elena Vaita, viena no Septītās dienas adventistu baznīcas līdzdibinātājiem.

Tas raisa vairākus jautājumus. Pirmkārt, vai baušļu turēšana ir reducējama (kā tas mūsu izpratnē lielākoties notiek) līdz sabata ievērošanai? Otrkārt, vai „Jēzus liecība” ir jāsaprot kā „liecība, kas nāk no Jēzus” vai tomēr kā „liecība par Jēzu”? Vienlīdz pieļaujamas ir abas šīs interpretācijas. Un, treškārt, vai mēs varam pamatoti sasaistīt „pravietošanas gara” jēdzienu ar vienu vienīgu īpašu cilvēku mūsu pašu konfesijā?

Mēs ievērojam, ka Bībeles tekstos ir izcelta atlikuma uzticība pārbaudījumos. Atlikušie vēlas darīt to, ko Dievs no viņiem sagaida. Viņi tiecas apliecināt ticību Jēzum kā vārdos, tā rīcībā, un viņu liecība („pravietošana”) ir nelokāma. Tiktāl ir skaidrs. Bet, domāju, mums nebūtu jāsteidzas atlikumu faktiski pielīdzināt Septītās dienas adventistu baznīcai. Drošāk tomēr ir pēc iespējas neatkāpties no Bībeles teksta.

Dažādas interpretācijas

Anhels Rodrigess, bijušais Bībeles izpētes institūta direktors Silverspringsā, Merilendā, ir identificējis sešus mūsdienu adventistu vidē sastopamus priekšstatus par atlikumu (4). Es tos konspektīvi noformulēju (5) šādi:

1. Tradicionālā pozīcija: Dieva atlikuma draudze ir Septītās dienas adventistu baznīca.
2. Paplašinātā koncepcija: atlikums ietver kā adventistus, tā arī neadventistus.
3. Atlikums jāmeklē adventistu konfesijas iekšienē, tomēr tam pieder pavisam neliela daļa adventistu.
4. Atlikums ir neredzams un ietver visus Dievam uzticīgos ticīgos, lai kādām reliģiskām struktūrām viņi nepiederētu.
5. Atlikuma izveidošanās vēl ir nākotnē, tāpēc pagaidām neviena draudze nevar dēvēties par atlikumu.
6. Atlikums jāsaprot primāri socioloģiskā nozīmē: atlikumam piederīgi ir tie, kas darbojas, lai pasaulē uzturētu mieru un taisnību.

Kā redzat, izpratne variē no ļoti šauras līdz ļoti plašai. Rodrigess pats aizstāv tradicionālo skatījumu — ka atlikums ir adventistu baznīca, tomēr pieņem, ka atlikuma rindās iekļausies arī ticīgie ārpus tās (6).
Manuprāt, īpaši mums būtu jāvairās domāt trešā varianta kategorijās, kas atlikumu reducē līdz izredzēto grupai adventistu vidū. Tas var mūs bīstami pietuvināt tā sauktajai „pēdējās paaudzes teoloģijai”, kas Bībelē nav pamatota un ved pa slidenu ceļu (7).

Es pats vairāk nosliecos par labu otrajam vai ceturtajam variantam, kas atlikuma koncepciju paplašina ārpus adventisma.
Šādi raugoties, kļūst svarīgi, kā mēs, adventisti, vērtējam savu konfesiju kontekstā ar pārējo kristietību. Vai citu konfesiju pārstāvjus mēs uzlūkojam kā mums līdzvērtīgus kristiešus, kuru mērķi daudzējādā ziņā sakrīt ar mūsējiem, vai kā mums naidīgu Bābeli?

Pats sevi es uzskatu par septītās dienas adventistu kristieti, kas nozīmē, ka esmu pirmkārt kristietis — un tikai pēc tam adventists. Ar pilnu pārliecību parakstos zem grāmatā “Seventh-day Adventists Answer Questions on Doctrine” („Septītās dienas adventisti atbild uz doktrināliem jautājumiem”) rakstītā: „Septītās dienas adventisti noteikti tic, ka Dievam ir dārgs atlikums, ko veido daudzi patiesi un godīgi ticīgie no visām konfesijām, neizslēdzot arī Romas katoļu baznīcu, — ticīgie, kuri dzīvo saskaņā ar visu gaismu, ko Dievs viņiem ir devis. (8)” Un tālāk: „Mēs ticam, ka galu galā jēdziens „atlikuma ļaudis” ietvers visus patiesos un uzticīgos Kristus sekotājus. (9)”

Kas jāpatur prātā

Diskutējot par atlikuma identitāti, mums jāpatur prātā vairākas lietas.
Mēs nedrīkstam par zemu novērtēt atšķirību starp sabiedrību, kādā dzīvoja un cīnījās pirmie adventisti, un 21. gadsimta Rietumu pasauli. 19. gadsimta 50.−60. gados tapusī jaunā adventes kustība nudien bija niecīgs atlikums lielā mērā naidīgā vidē. Vēl vairāk, Amerikas reliģiskā aina bija pilnīgi cita nekā tagad abos Atlantijas okeāna krastos. 19. gadsimta vidū un otrajā pusē gandrīz visi Amerikas iedzīvotāji bija protestanti. Tāpat strauji auga Romas katoļu skaits. Adventistu baznīca bija viena no jaunajām marginālajām sektām, un attiecības starp adventistiem un lielo vairumu Amerikas kristiešu nevarēja nenosaukt par naidīgām. Bija pilnīgi pašsaprotami, ka adventisti sevi uztvēra kā nevēlamas „paliekas” (vārdam remnant angļu valodā ir arī negatīva pieskaņa — ‘atlikums’, ‘paliekas’, ‘atgriezumi’ — tulk. piez.).

Bet sabiedrība ir mainījusies. Nekristīgo reliģiju izplatības un izteiktās sekularizācijas rezultātā tradicionālā kārtība ir sajaukta. Arvien lielāks skaits ļaužu atzīst sevi par ateistiem vai agnostiķiem. Var droši sacīt, ka mūsdienu pasaulē pārējie kristieši vairs nav mūsu ienaidnieki, bet sabiedrotie, ar kuriem kopā pasargāt evaņģēlija liesmu no izdzišanas un uzturēt Rietumu pasaules kristīgo mantojumu un bībeliskās vērtības. Tas liek mums domāt, ka Kristum uzticīgais atlikums drīzāk ir grupa, kurā apvienojas visi uzticīgie kristieši, nevis tikai septītās dienas adventisti. Kam, savukārt, būtu jārosina mūsos pateicība, ka adventisti nav vienīgie, kam uzdots pasludināt Kristus glābjošās žēlastības vēsti. Elena Vaita grāmatā „Lielā cīņa” rakstīja, ka „dažādās protestantu baznīcās” atrodas „Kristus sekotāju lielākā daļa” (10). Un grāmatā „Pravieši un ķēniņi” viņa atlikuma jēdzienu paplašina vēl tālāk, iekļaujot katoļus un pat nekristiešus (11).

No mūsu pašreizējām pozīcijām var šķist, ka jaunākās tendences reliģiskajā pasaulē dod pamatu uzskatīt, ka daži no spēkiem un virzieniem, kādus vērojām agrāk un turpinām vērot arī tagad, kļūs par pamatu gala laika atkrišanai. Tomēr labāk varbūt ir pie tā arī apstāties, jo tālāko notikumu gaitu mēs nevaram paredzēt. Bībeles pravietojumi patiešām iezīmē noteiktas kontūras, bet neļauj mums aizpildīt detaļas.

Tāpat mums būtu jāsargās, mēģinot identificēt uzticīgo atlikumu, iet tālāk par to, kas nepārprotami norādīts Bībelē. Vai tiešām ir pamatoti novilkt institucionalizētu saiti starp tiem, kas šodien, sludinot evaņģēliju, īpaši izceļ Atklāsmes grāmatas 14. nodaļas vēsti, un tiem, kas gala laika krīzē paliks uzticīgi Dievam? Atklāsmes grāmatas simboliku un spilgtos tēlus vērojot, šķiet grūti savienot lielās cīņas kulminācijas brīdi ar tādu institucionalizētu baznīcas dzīvi un organizatoriskām struktūrām Dieva ļaužu vidū, kādas mēs tās pazīstam šodien (12).

Termins „atlikums” norāda, ka Kristum uzticīgie sekotāji ir mazākumā; tomēr ir pamats uzskatīt, ka šis mazākums galu galā izrādīsies pārsteidzoši liels. Bībele nekādā ziņā neatbalsta universālismu — ideju par to, ka beigās tiks izglābti visi jebkad dzīvojušie cilvēki. Tiesa, Dievs negrib, ka kāds ietu pazušanā (2Pēt 3:9); diemžēl ne visi cilvēki vēlas tikt glābti un pieņemt mūžīgās svētlaimes apsolījumu. Nāks tiesas diena, un mūžīgā dzīvība tiks dāvāta vienīgi tiem, kuri no visas sirds to būs vēlējušies.

Tomēr mēs nekad nedrīkstam pazaudēt no skata brīnišķo patiesību, ka Dievs ir mīlestības Dievs, un iedvesmojošos himnas vārdus, ka Viņa žēlastība ir „dziļāka par jūru vareno”. Mums ir drošs pamats ticēt, ka atlikums, kas simboliski aprakstīts ar skaitli 144 000, faktiski ir tas pats „lielais pulks”, ko neviens nevar saskaitīt.

Piederība atlikumam

Lai arī manā ieskatā atlikuma sastāvu nevar ierobežot tikai ar adventes ticīgajiem, mums ir svarīgi Dieva žēlastībā visiem kopā tiekties, lai esam šī atlikuma daļa. Mums jāapzinās, ka evaņģēlija pasludināšanas uzdevumu mēs izpildām līdztekus un saskaņoti ar daudzām avīm, kas nav no adventistu kūts, bet kuras tāpat kā mēs pieder Kristus ganāmpulkam (Jņ 10:16). Tas gan nemazina mums kā septītās dienas adventistiem īpaši doto atziņu vērtību; mums nepieciešams tās uzticīgi un radoši līdzdalīt kā nekristiešiem, tā arī mūsu brāļiem un māsām citās ticīgo grupās.

Apkopojot visu, mūsu uzdevums ir nevis noteikt, kurš tiks un kurš netiks iekļauts atlikumā, bet atspoguļot pārējai pasaulei atlikumam raksturīgās īpašības. Mums pastāvīgi būtu jājautā sev: „Vai mēs Dieva žēlastībā tiecamies paklausīt Dieva gribai un vai ikdienā dzīvojam ticībā, kādu Kristus mums ir devis un kādā Viņš arī turpmāk vēlas mūs nostiprināt, lai mēs to pravietotu apkārtējai pasaulei?”
__________________________________

(1) Stefan Höschele, “The Remnant Concept in Early Adventism”, Andrews University Seminary Studies, Vol. 51, No. 2 (2013), pp. 267−300.
(2) Gerhard f. Hasel, The Remnant: The History and Theology of the Remnant Idea from Genesi to Isaiah (1980).
(3) Seventh-day Adventists Believe: A Biblical Exposition of Fundamental Doctrines (2005), p. 190.
(4) Angel Manuel Rodriguez, The Remnant and the Adventist Church (2000). Online at https://adventistbibleresearch.org/sites/default/files/pdf/remnantSDAchurch_0.pdf.
(5) Reinder Bruinsma, The Body of Christ: A Biblical Understanding of the Church (2009), pp. 199−202.
(6) Viņš atzīst, ka to pašu norāda arī Elena Vaita rakstā “They Shall Be Mine, Saith the Lord of Hosts”, Signs of the Times (Nov. 23, 1904), p. 1.
(7) Reinder Bruinsma, In All Humility: Saying “No” to Last Generation Theology (2018).
(8) Seventh-day Adventists Answer Questions on Doctrines — Annotated edition (2003; original edition 1957), pp. 162−163.
(9) Turpat, p. 164.
(10) Elena Vaita „Lielā cīņa”, 383. lpp. oriģ.
(11) Elena Vaita „Pravieši un ķēniņi” (1917), 188.−189. lpp. oriģ.
(12) Bruinsma, The Body of Christ, pp. 199−200.