Adventistu aritmētikas nebeidzamas neveiksmes

Frics Gajs, Lasjerras Universitātes filozofiskās teoloģijas atvaļināts profesors 

Mums, adventistiem, ir ilgstošas un komplicētas mīlestības attiecības ar aritmētiku. Ņemsim kaut vai par piemēru 2300 dienu/gadu pravietojumu Dan 8:14, kur skaidrojam tā sākumu 457.g.p.m.ē līdz 1844.g (ņemot vērā 0.gada iztrūkumu starp 1.g.p.m.ē un 1.gadu mūsu ērā). Kad nekas vēsturiski svarīgs 1844.gada 22.oktobrī nenotika, tika nolemts, ka šī hronoloģiskā aritmētika vairāk attiecas uz debesīm nevis zemes realitāti.

Barība tārpiem

Nesenākā vēsturē (bet krietni pirms kāds no mūsdienu adventistiem bija dzimis) Elena Vaita izteica skaidru un specifisku paredzējumu. Runājot par cilvēkiem, kas bija sanākuši uz draudzes sapulci Betlkrīkā 1856.gadā, viņa iezīmēja plašu nākotnes ainojumu:
Man tika rādīti cilvēki, kas bija šeit, konferencē. Eņģelis sacīja: “Daži par barību tārpiem, daži pakļauti pēdējām septiņām mocībām, daži būs dzīvi un paliks uz zemes, lai tiktu pārveidoti, kad Jēzus nāks.”
90 gadus vēlāk, kad es biju skolēns 1940.gadu sākumā, dzirdēju dažus aritmētiski tendētus adventistus sakām: ja šajā konferencē bija ļoti mazi bērni vai zīdaiņi, viņi vēl varētu būt dzīvi- kaut arī tad viņiem būtu jau tuvu 90 gadiem, un tādējādi Elenas Vaitas paredzējums ir burtiski korekts.
Skaidrs, ka šī aritmētika vairs nedarbojas, jo nu kopš tā laika pagājuši vairāk nekā 163 gadi, septiņas pēdējās mocības nav notikušas, un neviens, kurš bija tajā konferencē, nebūs “dzīvs un nepaliks, lai tiktu pārveidots, kad Jēzus nāks”.

Joprojām vīlušies, joprojām kļūdījušies

Elenas Vaitas paredzējums nav piepildījies. Šajā ziņā viņa vienkārši kļūdījās, un mums atkal nācās vilties – tiesa, ne tik dramatiski un sāpīgi kā 1844.gadā.

Šai vilšanās pieredzei ir iespaidīga kompānija, jo pat tik ietekmīga personība kā apustulis Pāvils pieļāva līdzīgu kļūdu – patiešām, hronoloģiski tā bija daudzkārt lielāka kļūda. Vairāk nekā 1800 gadus pirms E.Vaitas viņš rakstīja kristiešiem, kas dzīvoja Grieķijas ziemeļos Maķedonijas pilsētā Tesalonikā, šādu precīzu paredzējumu: “Pats Kungs, skanot pavēlei, erceņģeļa balsij un Dieva taurei, nokāps no debesīm, un nomirušie Kristū būs pirmie, kas augšāmcelsies, pēc tam mēs, pāri palikušie dzīvie, visi reizē līdz ar viņiem padebešos tiksim aizrauti uz tikšanos ar Kungu debesīs, un tad mēs būsim ar Kungu vienmēr.” (1Tes. 4:16-17)

Dažas atmiņas no manas bērnības saistās ar pirmo radio pārraidi “Pravietojumu balss”. Tas bija svētdienas vakars 1942.gada 4.janvārī. Programma sākās ar King’s Heralds kvarteta dziesmu “Paceliet savas taures! Lai tās skan skaļi! Jēzus nāk atkal!” Un tad atskanēja F.W.Detamora balss: “Sveiki, Amerika!” Un tāpat kā šodien sekoja programma: Jēzus jau nāk!

Itin nesen, tikai pirms divām desmitgadēm, kad pasaules vēsture pietuvojās trešajam gadu tūkstotim kristīgajā ērā, Adventistu baznīcā izteica paredzējumu, ka pasaules vēsturei pienāks beigas vēl pirms 2000.gada 1.janvāra. Galu galā, vai varētu būt piemērotāks brīdis cilvēces vēstures beigām un jaunas ēras sākumam?

Viena lieta, kas ir kopīga visām adventistu aritmētiskām rēķināšanām – to paredzējumi par laika beigām un otro adventi izrādījušies kļūdaini. Nav šaubu, tas par kaut ko liecina.

Teoloģija, ne paredzēšana

Tas, ko mums vajadzētu secināt – ne jau mūsu rēķini ir izrādījušies aplami, bet tie ir mūsu kļūdainie pieņēmumi, kas veido mūsu aritmētiku. Tie ir pieņēmumi, kas ir gandrīz vai universāli, bet pašā pamatā kļūdaini – ka pravietojumu mērķis un uzdevums ir kaut ko paredzēt.

Tas ir tikpat kļūdaini kā pieņēmums, ka Bībeles radīšanas stāsta mērķis un saturs ir zinātne. Abos gadījumos pareizā atbilde ir laipns un cieņpilns, taču stingrs un skaidrs “nē”! Gan runājot par radīšanu, gan par Adventes cerību, rakstītā mērķis un saturs ir teoloģija: skaidrojums (un, cerams, izpratne) par Dieva motivāciju, darbošanos, vērtībām un rīcību.

Visa pamatā Dievu raksturo nevis tas, ka Viņam ir neierobežota vara, vai arī tas, ka Viņš ir mūžīgs, bet tas, ka Viņš ir nebeidzama mīlestība.

Citiem vārdiem sakot, gan Bībeles sākums, gan beigas, radīšana un atpestīšana vispirms un galvenokārt atklāj Dieva mīlestību. Ja mēs to nesatveram, mēs pilnībā pazaudējam atklāsmes jēgu un būtību. Kristiešu izpratne par radīšanu, būdama atšķirīga, bet nepavisam ne pretrunā ar zinātnes atklājumiem par Universa pirmsākumiem, atklāj, ka visam, kas pastāv, ir jēga un mērķis, un šī jēga un mērķis izriet no mūžīgās patiesības, ka Dievs ir mīlestība. Kristīgā izpratne par beigu atrisinājumu, kaut arī pilnīgi citāda un atšķirīga no zinātniskajiem nākotnes iespējamiem scenārijiem, rāda, ka it visam, kas pastāv, būs jēgas un mērķa piepildījums. Īpašā veidā to piedzīvos tie (bet ne tikai), kas radīti “pēc Dieva tēla un līdzības”. Tādējādi pat neskaidrajiem adventistu aritmētikas piedzīvojumiem būs nepārprotami laimīgas beigas.

Ir kāds iespējami izdomāts, bet varētu būt arī patiess stāsts par mācītāju, kurš ieraudzīja, ka viņa draudzes sētnieks lasa Bībeli. Mācītājs jautāja, kuru Bībeles grāmatu viņš lasa, un sētnieks teica: “Atklāsmes grāmatu”. Atceroties paša grūtības aptvert Atklāsmes grāmatas ekseģēzi un tās sarežģīto simbolismu tad, kad viņš bija semināra students, mācītājs laipni apjautājās, vai sētnieks ir sapratis, kas Atklāsmes grāmatā rakstīts. “Jā, noteikti,” sētnieks atbildēja, “tur teikts, ka Jēzus uzvarēs.”

Lai arī mūsu adventistu ziņkāre dabiski vēlas noskaidrot –kad– un varbūt arī -kā-, uzvara būs noteikti, un pastāvīgās adventistu aritmētikas neveiksmes nebūs liela problēma. Iespējams, tā pat būs svētība, kuru mēs vēl pagaidām nespējam aptvert. Jo tā var mums atgādināt, ka Bībeles pravietojumu mērķis un jēga nav vēsturiskās nākotnes atklāsme, bet Dieva vērtības, mērķi un nodomi.

Adventistu aritmētikas nebeidzamas neveiksmes Adventistu aritmētikas nebeidzamas neveiksmes Reviewed by VA redakcija on sestdiena, februāris 15, 2020 Rating: 5

Nav komentāru:

ads 728x90 B
Nodrošina Blogger.