ATMODA – vai mēs saprotam, pēc kā ilgojamies?

Bīskaps-emeritus mācītājs Viesturs Reķis: 
Jo tā saka Augstais un Dižais, kas dzīvo mūžam – Israēla Svētais ir viņa vārds: “ Es mītu augstumos un svētumā un arī pie tiem, kas satriekti, kam noplacis gars, lai ar garu dzīvinātu sirdī satriektos.”
Jesaja 57: 15
Ir jautājumi, kuri laiku pa laikam aizņem mūsu prātus. Viena no tēmām, kas interesē cilvēkus, ir atmoda. Runājot par atmodu, tiek piesauktas visdažādākās lietas. Par to runā dažādos kontekstos- gan laicīgajā, gan garīgajā dzīvē. Bieži to saista ar masveida aktivitātēm, kam seko pozitīvas pārmaiņas, augšupeja.
Baznīcā atmodas izraisīšanai tiek plānotas aktivitātes, pasākumi, lai kaut kā sapurinātu draudzes locekļus, uzmundrinātu tos, apelējot pie jūtām un manipulējot ar Dieva patiku vai nepatiku. Bieži tas saistīts ar aicinājumiem  iesaistīties dažādās aktivitātēs. Bet tā NAV atmoda, uz kuru aicina Dieva Gars.
Elena Vaita rakstīja:
Kristus atvadīšanās brīdī teiktajā apsolījumā, ka viņš kā savu pārstāvi sūtīs Svēto Garu, laika gaita nav ieviesusi nekādas pārmaiņas. Tie nav kādi ierobežojumi no Dieva puses, kas aizkavē viņa žēlastības bagāto plūsmu Zemes iemītniekiem. Ja apsolījuma piepildījums neizpaužas tā, kā to varētu sagaidīt, tad tikai tāpēc, ka šis apsolījums nav pietiekoši vērtēts. Ja visi būtu labprātīgi saņemt, tad visi arī būtu piepildīti  ar Garu. ( Elena Vaita, Apustuļu darbi, 50.lpp. )
Lai piedzīvotu  atmodu, mums ir jādomā un jārunā par to, mums ir jālūdz pēc tās un jācer, ka kādu dienu to piedzīvosim. Mēs esam Dieva sūtņi, pārstāvji šajā pasaulē. Mūsu izdevums ir apliecināt Dieva mīlestību un žēlastību, un tās izmainošo spēku mūsu dzīvē, ļaujot citiem vēlēties ko līdzīgu savā dzīvē. Un ja vispār kaut ko sludinām, tad tam jābūt Kristū centrētam Evaņģēlijam. Tai jābūt mūsu atmodas, atdzimšanas būtībai: vairāk iepazīt Dievu, tiekties augšup.

Kas tad ir atmoda? Bieži, kad gribam to definēt, mēs to aprakstām ar tās atribūtiem, izpausmēm. Ja saprotam kaut ko no  atmodas, tad zinām, ka tā parasti sākas ar pamatīgu neapmierinātību ar sevi. Tā ir griba atsaukties Svētā Gara pamudinājumam uz izaugsmi garīgajā dzīvē. Un tā var notikt ne caur akcijām, programmām, mūsu gribas sasprindzinājumu, bet tas ir Dieva darbs.
Atmodai un reformācijai jānāk Svētā Gara kalpošanas rezultātā. Atmoda un reformācija ir divas atšķirīgas lietas. Atmoda nozīmē garīgās dzīves atjaunošanu, prāta un sirds spēku atdzīvošanos, augšāmcelšanos no garīgās nāves. Reformācija nozīmē pārorganizāciju, ideju un teoriju, ierašu un prakses maiņu. Reformācija nesīs skaisto taisnības augli tikai tad, ja būs savienota ar Gara atmodu. Atmodai un reformācijai katrai par sevi jādara savs noteikts darbs, un, šo darbu darot, tām jāiet roku rokā. ( Elena Vaita, Izmeklētās vēstis, 1. Sējums, 128.lpp. )
Tad kad redzam krahu savos pūliņos, kad saprotam, ka sirdi mainīt nevaram, Dievs var to darīt. Pravietis Jesaja to atgādināja senatnes Dieva ļaudīm, un šis vārds ir tikpat nozīmīgs šodienas ļaudīm.
Es mītu augstumos un svētumā un arī pie tiem, kas satriekti, kam noplacis gars, lai ar garu dzīvinātu sirdī satriektos. (Jesaja 57:15 )
Tā ir mūsu garīgās dzīves paradigmas maiņa: pacelt skatu no sevis uz Dievu. Ne manipulēt ar Dievu, bet ļaut viņam būt mūsu dzīves Kungam.

Jāsaprot, ka plaša mēroga atjaunotne ir rets process, jo tā prasa krasu izmaiņu, kam ne vienmēr cilvēks ir gatavs, un tādēļ jaunā paradigma ne uzreiz var tikt pieņemta. Daudz vienkāršāk ir palikt ierastajā, ērtajā vidē un operēt ar ierastajām klišejām, ka mēs esam tie, kas nosaka visas lietas. Mums ir ērti  savā draudzē, kas bieži ir tikai kā sabata klubs, kur aizejam uz dažām stundām nedēļā, lai parādītu sevi un paskatītos uz citiem. Mums ir ērti baidīt  cilvēkus, vērtēt tos,  izklāstīt savas pestīšanas idejas. Tās parasti ir dari-nedari shēmas. Ja dari to, kas, manuprāt, patīk Dievam, tad labi, ja nē- tad slikti. Mēs Dievu padarām līdzīgu sev, sīkmanīgu grēcinieku atstūmēju, tālu esošu, statisku Dievu, kura lielākais prieks ir sodīt nepaklausīgos. Un pēc tam atgriežamies savā ierastajā dzīvē, lai nākošās sešas dienas nekas mūs netraucētu.

Mums ir ērti atbalstīt sevī centrētas viduvējības, kam ir pašvērtības problēmas , kas raujas valdīt un noteikt, sabīdot cilvēkus dažādos draudzes amatos un ļaujot tiem spēlēt mazus dieviņus; atbalstot paklausīgos vai sodot  nepakļāvīgos, aizbildinoties – gan jau. Mums  gribas dzīvot mierā un būt drošiem par savu vietu. Un tad uzskatīt to par Dieva darbu. Dalīt pareizajos un nepareizajos. Mums ir ērti imitēt darbību ar plāniem un programmām, aizmirstot, ka Svēto Garu nevar programmēt, viņš darbojas tad un tā, kā viņam ir paredzēts. Mums patīk, kad kāds savā “ svētajā” pārgudrībā apspļauda un nozākā tos, kas nav viņa vai viņasprāt pareizi domājošie, klusi sevī nosmīnot -  redz, redz kā sadeva. Tā tiem vajadzēja, paskatīsimies, kā viņš atmazgāsies.

Bet Svētie Raksti atklāj Dievu, kas ir ar mums visas dzīves garumā, līdzdarbojas un nav tikai epizodiski klāt esošs, šķirodams labo no ļaunā, bet Dievs, kas nav nodalāms no dzīves. Radīšanas stāsts atgādina, ka Dievs ir mūsu dzīvības avots un uzturētājs. Un Evaņģēlijs atgādina, ka: “Dievs sūtīja savu Dēlu pasaulē, nevis lai viņš pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur viņu tiktu glābta.” (Jāņa 3: 17 ) Dievs nešķiro ļaudis pareizajos un nepareizajos, jo katrs pieder viņam, par katru viņš ir nomiris Jēzū Kristū. Un man liekas, Dievs vēlas, lai mēs tiektos pēc augstākas izpratnes. Tas ir tas, kas notika Vasarsvētkos ar mācekļiem. Ar viņu atmodu sākās kristīgā Draudze, kas ir Jēzus miesa šajā pasaulē.

Tas ir saistīts ar mūsu kristieša piedzīvojumu, kas ietver neapmierinātību ar esošo status quo. Tā ir atmoda, kad Dievs ienāk dzīvē. Jā, Dievs ir vienmēr klātesošs, Svētais Gars kopš Vasarsvētkiem nav mūs pametis. Kur divi vai trīs nāk viņa vārda, tur viņš ir klātesošs, tā mācīja Jēzus. Bet šeit ir runa par piedzīvojumu, kad mēs saplūstam ar Dievu: mēs viņā, viņš mūsos. Apustulis Pāvils liecināja: “Līdz ar Kristu esmu pienaglots krustā, tādēļ nevis es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus. Un mana dzīve miesā tagad ir ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un atdevis sevi par mani.” ( Galatiešiem 2: 19 – 20 )

Atdzimšana, atmoda ir tiekšanās pēc dievišķās klātbūtnes un atklāsme par to savā dzīvē. To piedzīvoja pravietis Jesaja. Atmoda ir tur, kur Dieva ļaudis ir Dieva piesātināti, kur notikusi šī mums neizskaidrojamā saplūšana – mēs Dievā, Dievs mūsos. Tā ir tiekšanās ne pēc vairāk laimes, prieka, panākumiem, bet pēc paša Dieva. Kļūt garīgi nobriedušam. Apustulis Pāvils pirmajā vēstulē Korintiešiem lielajā mīlestības himnā raksta, ka nobriedis cilvēks, atšķirībā no bērna, ir spējīgs domāt, mīlēt, izšķirt un integrēt ne tikai pašreizējo un apkārtējo, bet arī citus faktus un realitātes. Piemēram, Dieva valstības realitāte ļauj  mums saprast, ka mūsu tagadne nav noteikta tikai no mūsu pagātnes pieredzes, ieguvumiem, zaudējumiem, kļūdām, bet to var izgaismot un veidot arī citi apstākļi un iespējas.
Kad biju mazs bērns, es runāju kā bērns, domāju kā bērns un spriedu kā bērns, kad kļuvu vīrs, es atmetu bērna dabu. ( 1.Korintiešiem 134: 11 )
Bērns konkrētajā brīdī nevar fokusēties vairāk kā uz vienu lietu, viņam ir pārdzīvojums, sāpes, prieks, vēlmes pēc kaut kā tūdaļ un tagad. Bet pieaugot bērns mainās, un viņa spējas vērtēt dzīvi un situācijas mainās. Cilvēkā šim iekšējā brieduma procesam jāturpinās visu dzīvi. Tas ļaus mainīt fokusu no sevis uz citiem, ieklausīties, respektēt citu piedzīvoto  un pieredzi.

Atmoda ir tiekšanās augšup, bet tajā pašā laikā tā ir dziļa noliekšanās zemāk Dieva priekšā. Atcerieties Jesajas atgādinājumu, ka viņš atdzīvina, atjauno, atmodina pazemīgo garu. Tiekšanās uz augšu var notikt, vienīgi noliecoties zemu. Nožēla par savu augstprātību, lepnību, paša gudrību, apmierinātību ar dzīves rutīnu ved pie atmodas iespējas.

Svētajos Rakstos ir kāds jauks stāsts par atmodu viena cilvēka dzīvē. Šī atmoda, dzīves pārmaiņa un iespaids nebija saistīts ar programmām, saukļiem, ārējām reformām, bet ar sastapšanos ar Jēzu Kristu. Jāņa evaņģēlija ceturtajā nodaļā ir stāsts par samarieti, kas sastapa Jēzu pie Jēkaba akas. Jēzus kopā ar mācekļiem bija ceļā no Jūdejas uz Galileju, un tur Samarijas pilsētā Ziharā no ceļa noguris apsēdās pie Jēkaba akas.  Mācekļi bija aizgājuši tālāk uz pilsētu iepirkt pārtiku.

Kāda samariete dienas karstajā laikā nāca smelt ūdeni. Kā varam lasīt Evaņģēlijā, tam bija savi iemesli. Šī sieviete nebija iecienītākā savā pilsētā, savā draudzē  reputācijas dēļ. Tas varēja būt iemesls, kādēļ viņa nāca siestas  laikā  kad visi citi atpūtās savās mājās. Viņa bija vairākkārt šķīrusies, dzīvoja ārlaulībā. Droši vien šāda dzīve un apkārtējo attieksme bija viņu darījusi skarbu. Vēl arī tas, ka jūdi nesagājās ar samariešiem. Tātad sieviete noteikti nebija no tām, ko mēs sauktu par pareizajām un labajām draudzes loceklēm. Pozitīvais ir tas, ka lai gan mēs, cilvēki, šķirojam līdzcilvēkus kategorijās – labajos, sliktajos –, Dieva attieksme ir cita. Brīžiem mums nesaprotama, jo mēs domājam, ka Dievam vajadzētu rūpēties tikai par tiem labajiem, mums līdzīgajiem, kas esam reliģiozi, piederam kādai draudzei un regulāri apmeklējam dievkalpojumus, maksājam desmito tiesu, varbūt pat vēl kaut ko ziedojam.
Sarunā ar samarieti Jēzus skar vairākus vitāli svarīgus momentus katra cilvēka garīgajai dzīvei. Viņš runā par “ūdeni, pēc kura neslāpst, kas pārvēršas mūžīgās dzīvības straumē”.
Kad Jēzus runāja par dzīvības ūdeni, samariete raudzījās uz viņu ar izbrīna pilnu uzmanību. Viņš bija pamodinājis interesi un izraisījis vēlēšanos pēc dāvanas, par kuru tikko stāstīja. Sieviete nojauta, ka runa nav par ūdeni no Jēkaba akas, jo to viņa bija pastāvīgi lietojusi, dzērusi un atkal slāpusi. “ Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt. ( Elena Vaita, Laikmetu ilgas, 37. Lpp. )
Jēzus turpina sarunu ar sievieti, un viņa aizvirza sarunu pie garīgiem jautājumiem, skarot Dieva pielūgsmi. Elena Vaita raksta:
Pestītājs vēlējās pacelt samarietes domas pāri formu un ceremoniju strīdīgajiem jautājumiem. Tādēļ viņš sacīja: Stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā.  Jo Tēvs tādus meklē, kas viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un kas viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt garā un patiesībā. ( Elena Vaita, Laikmetu ilgas, 37. Lpp. ) 
Bet Jēzus arī atklāj sievietei, ka, lai saņemtu šo dāvanu, jāsaprot savs grēcīgums un jāmaina attieksmi pret to. Jēzus paziņojums par viņas personīgo dzīvi liek samarietei ieskatīties savā dzīvē, un tas drīz pārliecina samarieti, ka viņas sarunu biedrs ir visu gaidītais Mesija.  Sieviete viņam sacīja: ”Es zinu, ka nāk Mesija, saukts Kristus, kad viņš atnāks, viņš to visu mums pasludinās.”  Jēzus viņai sacīja: “Tas esmu es, kas ar tevi runā.” (Jāņa 4: 25 – 26 )

Pēc šī apgalvojuma lietas mainās apbrīnojamā veidā. Sieviete, kas līdz tam izvairījās no saviem līdzcilvēkiem, tagad pamet savu ūdens trauku un steidzas atpakaļ uz pilsētu.  Nonākusi pilsētā, tā vairs neslēpjas no līdzcilvēkiem, bet uzmeklē tos un aicina sekot viņai un tikties ar Jēzu. Kāda pārmaiņa! Vai tā nav patiesa atmoda? Saskarē ar Jēzu saprasts savs grēcīgums,  atrasts dzīvības ūdens, piepildījums dzīvei un jauns gājums. Šī samarietes atmoda pamodina ļaudis Ziharā aicināt Jēzu kādu brīdi palikt pie viņiem. Jēzus neatteica, un  Jānis liecina: “Un daudz vairāk ļaužu kļuva ticīgi viņa vārdu dēļ, bet sievietei tie sacīja: “Mēs ticam vairs ne tavas runāšanas dēļ, jo paši esam dzirdējuši un zinām, ka patiešām viņš ir pasaules Pestītājs.” (Jāņa 4: 41 – 42 )
Elena Vaita atgādina:
Samarietes rīcība parāda praktisko darbību, kas izriet no ticības Kristum. Ikviens patiess māceklis Dieva valstībā piedzimst kā misionārs. Kas dzer no dzīvā ūdens, kļūst par dzīvības avotu. Saņēmējs kļūst par devēju. Kristus žēlastība dvēselē ir līdzīga avotam tuksnesī, kas plūst, lai atspirdzinātu visus un sniegtu dzīvības ūdens malku ceļiniekam, kam draud bojāeja. ( Elena Vaita, Laikmetu ilgas, 39.lpp. )
Skaists atmodas stāsts. Dievs ilgojas lai katrs būtu garīgi atmodies, lai nemeklētu ūdeni tukšās akās un maizi tur, kur tās nav. Lai nedzīvotu no sēnalām, bet būtu Gara pildīti. Dievs sola atmodināt, atjaunot tos, kas ir pazemīgi savā garā, kas redz savas dzīves rutīnas strupceļu. Tos, kas vēlas savienoties ar Dieva klātbūtni ne tikai dažas stundas vai dienu nedēļā, bet lai ikdienas gājums ir garīgs ceļš ar Dievu.

Atmoda ļauj saprast patiesās vērtības, un Dievs atgādina, ka tie ir cilvēki mums līdzās. Atmoda ļauj piedot un saņemt piedošanu, ļauj parādīt žēlastību un līdzjūtību, ļauj vērtēt citus. Atmoda ļauj baudīt to, ko Dievs ir radījis un sagatavojis mums. Tā ļauj priecāties par ziediem laukā, zaļo zāli, ūdeni, debesīm, par lietu un sniegu, par siltumu un aukstumu. Tā ļauj būt pateicīgam un būt savas zemes saimniekam. Tā ļauj dzīvei liecināt pat bez vārdiem. Un ko gan Dievs sagaida no saviem lieciniekiem?
Viņš tev ir teicis, cilvēk, kas ir labs, ko Kungs no tevis prasa – spriest taisnu tiesu, mīlēt žēlastību, pazemībā staigāt ar Dievu. ( Mihas 6: 8 )
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Ierakstīt komentāru