Reabilitējot mirušos

Dzīvie spēja atbildēt paši, bet kā ar tiem, kuri vairs nespēj? Lietuvieši un igauņi savus čekas maisus ātri vien nodeva atklātībā. Latvijā jautājums par čekas maisiem pārāk ilgi tika uzturēts tādā kā misticisma noskaņā, it kā tur būtu īstu briesmoņu vārdi. Valsts noslēpums!
Kad nu šie maisi ir atvērti, tad izrādījās, ka tur ir kopā samesti aģenti, uz kuriem ir asinis, kā arī gadījuma cilvēki, ar kuriem čekisti “aprunājās” un, pildot plānu Maskavas atskaitēm, bez paša cilvēka ziņas ierakstīja savā kartotēkā.


Šī Andra Pešeļa raksta nolūks ir reabilitēt Nikolaju Beļēviču un Īzaku Kleimani:

Nikolajs Beļēvičs

Pēc Daugavpils draudzes likvidācijas 1962.g. Beļēvičs piederēja Jēkabpils draudzei, kur kopš 1974. g. bija kalpojis par sludinātāju. Čekas maisu kartīte liecina, ka Beļēvičs esot savervēts 1980.g, un kartītes otrajā pusē ir rakstīta 5.nodaļa un Dobeles rajons, kur Beļēvičs ir kalpojis par sludinātāju Auces draudzē kopš 1984.g.
Starplaikā no 1962.g. līdz 1974.g. Beļēvičs strādājis mežā par sveķu savācēju. Citu darbu viņam atrast nebija izdevies, jo visur čeka bija likusi šķēršļus, un nebija iespējams atrast darba vietu, kur varētu ievērot brīvu sabata dienu. Tas Beļēvičam bija izdevies tikai meža darbos, kur viņš pats sev noteica darba grafiku un brīvās dienas.

Paralēli šim darbam Beļēvičs darbojās ārpus Latvijas robežām un apmeklēja adventistu draudzes. Kā par brīnumu, šos ceļojumus pa Ukrainu un Baltkrieviju valsts iestādes netraucēja, lai gan par Beļēviču pienāca ziņojumi. Reliģijas un kultu lietu pilnvarotais Rīgā (Prolets Liepa) viņa vārdu labi pazina. Par šiem Beļēviča braucieniem informēja kāds no draudzē esošajiem aģentiem. Liepa izsauca Beļēviču pie sevis un savā rupjā manierē bārās, kliedza uz Beļēviču, tad no atvilktnes izvilka lapu un sacīja:

Lūk, skaties, ko jūsu pašu taisnības mīļotāji par tevi raksta. Taču turpmāk, Beļēvič, ja kaut kur brauksi, tad iepriekš man pasaki, lai es zinātu.

Viņš nelūdza Beļēviču ziņot par citiem, bet gan ziņot par sevi, kurp dodas.

No šī brīža Beļēviču čeka lika mierā, bet uzskaites kartīti uzrakstīja gan. Beļēvičam ar Liepu nebija labas attiecības, bet pēdējos gados Liepa smagi slimoja. Viņš zināja, ka Beļēvičs strādāja mežā, tādēļ lūdza sameklēt viņam bērza piepi. Beļēviči skatījās ārstniecības grāmatas, kā šo piepi pareizi pagatavot, un aizlūdza Dievu par šo Reliģijas un kultu lietu pilnvaroto. Liepa par šo negaidīti laipno attieksmi bijis ļoti aizkustināts.

Daudzi jaunieši tiecās pie Beļēviča tieši viņa rakstura dēļ, jo zināja, ka sapulcēs, kur atradās Beļēvičs, valdīs jautra noskaņa. Vieni no skaudības mēļoja, ka Beļēvičam izdevās sev piesaistīt jauniešus, jo sadarbojas ar čekistiem, kuri par šīm sanāksmēm viņam neatņem apliecību. Taču jāņem vērā, ka čekisti darbojās ļoti tālredzīgi. Viņu uzdevums bija ienest draudzē nevienprātību un šķelšanos. Tādēļ vienus viņi terorizēja, kamēr citus par tādiem pašiem „pārkāpumiem” lika mierā, radot sev vēlamo aizdomu atmosfēras plīvuru, kas šķēla draudzi.

Īzaks Kleimanis

Daugavpils izpildkomitejas vadība rakstīja sūdzības Reliģisko lietu pilnvarotajam par Ī. Kleimani un adventistu Daugavpils draudzi. Apgalvojuma formā tika rakstīts:

Kleimanis regulāri pārkāpj Likumu par dievkalpojumiem, izbrauc uz kolhoziem Daugavpils rajonā, regulāri izsūta savus pilnvarotos, kas nekur nestrādā, sektantus: N. K. Beļēviču, V. Neikuru uz citiem PSRS rajoniem un apgabaliem ar mērķi aktivizēt sektantu darbību un nodarbošanos ar spekulāciju. 

Pēc šīs sūdzības sekoja nākamās, kur Kleimanis tika apsūdzēts, ka viņš „savā sektā” esot ievilcis 30 cilvēkus, ka draudzes locekļi N. Beļēvičs, Katinska, Koļesņikova nodarbojas ar cilvēku vervēšanu “sektā” (Latvijas valsts arhīva dati). 1962.g. ar valsts varas lēmumu adventistu Daugavpils draudze tika likvidēta.

1962.g. 27.martā Īzakam Kleimanim bija atņemta darbinieka apliecība un pēc likuma viņš nedrīkstēja uzstāties nevienā no reģistrētajām adventistu draudzēm kā mācītājs. Latvijā viņš to nevarēja darīt, bet viņu aicināja kalpot Baltkrievijas adventistu draudzēs – Vitebskā, Pinskā u.c. Šai laikā Īzaks strādāja mežā par atsveķotāju kopā ar Nikolaju Beļēviču un likvidētas Rēzeknes draudzes vecāko Staņislavu Neikuru. Kā jau sacīju iepriekš, darbs mežā deva iespēju izbrīvēt brīvu sabata dienu, bet jebkur citur čeka terorizēja Kleimani, neļaujot atrast darba vietu ar brīvu sabatu. Bez tam pastāvēja reāli draudi iesēdināt viņu cietumā par nestrādāšanu, jo tajā laikā pastāvēja kriminālkodeksa pants “pret liekēdību”, kuru varēja attiecināt uz ikvienu, kuri nekur nestrādāja. Čekisti mērķtiecīgi darbojās, lai salauztu sabata ievērotāja gribu un piespiestu strādāt arī sestdienās.

Daugavpilī varas iestādes gribēja Kleimaņiem atņemt bērnus, jo viņi tos nelaida sestdienās skolā. Bija pat izziņots konkrēts datums, kad milicija ieradīsies, lai bērnus atņemtu. Bija vērsts spiediens no skolas puses. Protams, ka aiz šīm aktivitātēm bija čeka.

Daugavpilī Kleimaņi dzīvoja līdz 1968. gadam. Viņi regulāri apmeklēja Jēkabpils draudzi, pie kuras skaitījās Daugavpils adventisti. Jēkabpils draudzē viņš bija guvis cieņu, un draudzes locekļi viņu labprāt uzklausīja. Tajā pašā 1968. gadā Kleimanim atgrieza sludinātāja reģistrācijas apliecību un deva iespēju kalpot Siguldas draudzē. Čekas maisu kartītē ir rakstīts, ka Kleimanis esot savervēts tieši šajā gadā. Man nav informācijas par noteikumiem, kādus izvirzīja čeka, lai Kleimanim atjaunotu sludinātāja reģistrāciju. Pazīstot Kleimani personiski, es nepieļauju domu, ka viņš būtu piekritis tapt par ziņotāju, bet, iespējams, ka viņam tika piedāvāts tas pats variants, kas Beļēvičam: tev nav jāziņo par citiem, bet tu ziņo pats par sevi. Iespējams, ka Kleimanis nemaz nezināja, ka pēc “sarunas” ar čekistiem viņš ir ieskaitīts kartotēkā un uz viņa vārda ir uzrakstīta kartīte.

Siguldā Kleimaņiem neizdevās atrast dzīves vietu, taču to atrast izdevās Ogrē. Reizi mēnesi Kleimanis kopā ar Herbertu Driķi Ogrē pa svētdienām rīkoja draudžu jauniešiem nelegālas reliģiska satura nodarbības, kas tolaik bija aizliegtas. Ņemot vērā, ka šīs sanāksmes netika traucētas vai izjauktas, var pieņemt, ka par tām nekas netika ziņots čekistiem.

Ar mūsdienu acīm skatoties uz to laiku, var viegli nosodīt padomju varu, čekistus, kā arī tos, kuri ar čekistiem sarunājās vai pat piekrita sadarboties. Tagad ir viegli kratīt dūri un spert mirušam lauvam. Valsts vara bija stipra, un čeka veidoja tās mugurkaulu. Kurš čekai pretojās, ātri tika samalts. Bija nepieciešama liela gudrība, lai saglabātu skaidru sirdsapziņu un pastāvētu viltīgo varas vīru priekšā. Tolaik jau neviens nezināja, ka laiki mainīsies. Taču kopējo tā laika noskaņu raksturo liecība par kādu aģentu draudzes iekšienē, kuram bijusi iesauka Rūtainais (šī aģenta vārda nav čekas maisos). Pats šis cilvēks neslēpa to, ka sadarbojas ar čeku, sakot: „Labāk, lai gudrs cilvēks ziņo, nevis kaut kāds, kurš saraksta muļķības. Nesaprotu tikai tos, kas, to zinot, no bailēm gatavi man skūpstīt kājas.” 

Un vēl. Īsi pirms savas mīklainās nāves deputāts Ķezberis sacīja, ka čekas maisi Latvijā ir atstāti tikai tāpēc, lai cilvēkus sanaidotu savā starpā.
Čeka bija sistēma, kas bija balstīta uz meliem, viltību, intrigām, terorizēšanu un šķelšanu. Un vai tagad mums būtu jātic visam, ko čekisti ir sarakstījuši?

Ar adventistiem bija strādājis izmeklētājs vārdā Išķenko, kurš ir arī rakstījis kartītes. Šis izmeklētājs bija izcēlies ar izokšķerēšanu, izostīšanu, lai tikai atrastu kaut ko kontrrevolucionāru, pretpadomisku, pretvalstisku, viņš esot bijis īpaši naidīgi noskaņots pret reliģiju un ticīgajiem. No šāda cilvēka sagaidīt patiesu liecību nebija iespējams. Kādēļ mums būtu jātic viņa un citu čekistu sarakstītajām kartītēm?