Kāpēc es domāju, ka nav tāda visvarena Dieva

Stīvens Fērgusons |16.05.2018.| Adventist Today: 

Es arvien noteiktāk pārliecinos, ka mūsu priekšstats par Dieva domājamo visvarenību ir pilnīgi ačgārns. Nedomāju, ka Lucifers būtu uzņēmies sākt savu sacelšanos, ja uzskatītu, ka tas, pret ko viņš nostājas, ir visvarena dievišķa būtne. Es pat pieļauju, ka būtībā Dievs ir visvājākā būtne Universā. Dievs drīzāk ir pilnīgi nevarīgs nevis visvarens (angļu valodā vārdu spēle: omnipotent — omni-impotent). Vai vismaz, kad mēs sakām, ka Dievs ir visvarens, mūsu priekšstati par visvarenību var izrādīties visai aplami.

18. gadsimta filozofs Deivids Hjūms, apsverot šo problēmu, sprieda: ja Dievs tiešām būtu visvarens, Viņš nepieļautu ļaunuma eksistenci. Ja Viņš pieļauj, ka ļaunums pastāv, Viņš nevar būt īsti visvarens.[1]

Šī ir vecumveca problēma. Tas, ka Dievs varētu nebūt visspēcīgs, šķiet nepieņemami, tomēr reizē ir acīmredzami. Varbūt mūsu ierastais skatījums uz Dieva spēku sakņojas pagāniskajā grieķu filozofijā, kura dievišķo uztvēra kā kaut ko attālinātu, bezkaislīgu (ar to saprotot, ka citu ciešanas Viņu nespēj aizkustināt) [2] un nemainīgu, nesatricināmu [3]? Vai varētu būt, ka personīgais Dievs, par kādu lasām Bībelē, nepavisam nav tāds?

Ņemot vērā, ka visa Rietumu kristietība ir pārsātināta ar grieķu filozofiju (kas mums nāk mantojumā no viduslaiku baznīctēviem), varbūt nav ko brīnīties, ja mūsdienās tik daudzi, īpaši Rietumu pasaulē, saka, ka šādam Dievam netic. Vai tikai ateisms, šī īpaši rietumnieciskā filozofiskā konstrukcija, nav salmu biedēklis, kas piebāzts tieši ar šādu neticību visvarenam Dievam — Dievam, kāds patiesībā nekad nav pastāvējis?! Tā nu var izrādīties, ka ateisti nemaz nav tik briesmīgi gudri, kā paši sevi mālē.

Imobilizēts silītē un pie krusta

Lai gan šādas domas man radās jau labu laiku iepriekš un esmu par to jau rakstījis, tomēr divi neseni notikumi manu uzskatu par to, ka Dievs nav visvarens, nostiprināja vēl vairāk. [5]

Pirmais bija, kad, kādu vakaru aizgājis gulēt ar sāpošu muguru, pēc dažām stundām pamodos daļēji paralizēts no jostasvietas uz leju. Sākotnēji saņēmu mulsinošu un dziļi apšaubāmu medicīnisku konsultāciju un galu galā vērsos lielākas slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļā. Pēc nedēļas slimnīcā un milzum daudziem izmeklējumiem noskaidrojās, ka man ir transversais mielīts, nopietna neiroloģiska saslimšana.

Otrais notikums bija mana otrā bērna, meitiņas Eloīzes Vanesas Fērgusones, dzimšana — sešas nedēļas priekšlaikus. Mēs joprojām nezinām, kādēļ dzemdības sākās tik agri. Pašlaik, kad rakstu šos vārdus, esam ierauti murgainā loģistikas karuselī: vairākas reizes dienā braukājam uz slimnīcu, kur Eloīze savu pirmo dzīves mēnesi pavada jaundzimušo intensīvās terapijas blokā.

Tas, ko šai sakarā pieredzēju, man atgādināja divus notikumus no Bībeles — būtiskus notikumus, kuri iezīmē kristīgo gada ciklu un pat nosaka visu mūsu laika skaitīšanas sistēmu, — Ziemassvētkus un Lieldienas. [6] Kristieši tic, ka vislabāk to, kas un kāds ir Dievs, mums atklāj Jēzus Kristus dzīve, jo Viņš bija Dievs cilvēka miesā (Jāņa 1:1–2,14). Un, ja padomājam par Ziemassvētkiem un Lieldienām, jūs taču piekritīsiet, ka šie notikumi nerunā par Dieva spēku — vismaz ne tādā nozīmē, kā cilvēki saprot spēku.

Protams, ir Bībeles teksti, kuri skaidri norāda, ka Dievam piemīt spēks. Dievs spēj radīt un iznīcināt pasaules. Dievs reizē ir simtiem miljardu galaktiku radītājs un reizē būtne, kas mūs pazina jau tad, kad mātes klēpī kopā saaudās mūsu dzīslas. Tomēr man šķiet, ka visiem šiem Bībeles tekstiem cauri plūst kāda negaidīta, ironiska  zemstrāva [7], ko mēs daudzi palaižam garām, bet ko praktiski ilustrē Ziemassvētki un Lieldienas.

Ziemassvētkos Dievs iemiesojās, kļūdams par zīdainīti, nekustīgu un pilnīgi bezpalīdzīgu, silītē guļošu. Iemiesotajam Dievam, lai izdzīvotu, bija vajadzīga cilvēku palīdzība.
Lieldienās iemiesotajam Dievam, kas dziedināja paralītiķus, pašam tika atņemtas kustības spējas — Viņš tika pienaglots pie krusta. Iemiesotais Dievs pats sajutās bezspēcīgs un Dieva atstāts un izsaucās: „Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ tu mani esi atstājis?” (Mat. 27:46)

Mīlestības brīvība un tās… verdzība

Kā gan šīs divas ainas, kas atklāj Dieva totālo bezspēcību, spēja izmainīt pasauli? Kāpēc Dievs izvēlējās atklāties tik negaidītā veidā?

Kā jau mums, kristiešiem, patīk visiem stāstīt, Dievs ir mīlestība (1. Jāņa 4:8). Bet, ja kāds ir piedzīvojis, ko nozīmē salauzta sirds, viņš zina, ka mīlestība var tevi reāli izsmelt. Tas ir tāpēc, ka mīlestība un spēks — vismaz tāds spēks, kas radis savu panākt ar varu, — nespēj viegli sadzīvot. Īsta mīlestība prasa atteikties no spēka pielietošanas. Lai mīlestība būtu īsta, tai nepieciešams risks, kas ir pilnīgā pretstatā drošībai, ko dod situācijas kontrole ar spēku.

Es to ļoti reāli sajutu brīdī, kad pirmo reizi paņēmu rokās savu mazo meitiņu. Prātā pazibēja mulsinoša doma: es taču bez īpašām fiziskām pūlēm mirklī varētu izbeigt viņas trauslo dzīvībiņu — vienkārši nospiest savos apkampienos, un ko gan viņa vai kāds cits varētu darīt, lai mani apturētu?
Bet vai kā viņas tēvs es tiešām spētu tā rīkoties? Apzināti izbeigt viņas dzīvību? Nē, nespētu — ne drīzāk kā uzdrošinātos elpot zem ūdens vai nolēkt no klints. Šī sīkā, bezpalīdzīgā radībiņa nebija devusi man citu brīvību kā kļūt par viņas mīlestības vergu. Un otrādi: kā bērns, kura izdzīvošana ir atkarīga no vecākiem, arī Eloīze pati ir verdzībā — savu vecāku mīlestības verdzībā.

Turot rokās sīciņo Eloīzi, es atskārtu, cik ķēnišķīgi cēls žests ir Dieva krustā sišana. Cauri gadsimtiem reliģiskie domātāji ir satraukušies par predestināciju — ka Dievs ir iepriekš nolēmis viņu likteni. Man šķiet, viņi spriež no nepareizā gala. Dievs ir tikpat predestinēts kā jebkurš no mums. Tieši Dievam nav izvēles — nav citas izvēles kā veikt noteiktas darbības, kuras atbilst Viņa dabai. Jēzus krustā sišana bija ne vienkārši burtisks vēsturisks notikums — tas bija simbols Dieva zaudētajai brīvībai, no kuras Viņš atteicās, lai dāvātu to mums.

Dieva paša dabā ir uzlikt sev negrozāmus ierobežojumus, ko noziedzīgi subjekti varētu mēģināt izmantot savās interesēs. Tieši šādā nozīmē — ka Dievs ir mīlestība — es domāju, ka Viņš, iespējams, ir visievainojamākā būtne Universā.
Man ir aizdomas, ka arī sātans to labi zina.

Kāda jēga no tāda Dieva?

Es neko jaunu nepateikšu, sakot, ka Dievs ir neredzams un klusē. Un, ja šis neredzamais un klusējošais Dievs piedevām vēl ir vājš, kā es to apgalvoju, jo Viņš ir mīlestība — būtībā visievainojamākā būtne Universā —, tad kāda vispār jēga no tāda Dieva?! Vai tad tas nepadara Dievu gandrīz vai lieku, gandrīz vai nelietderīgu — kā aklo un attālināto deisma pulksteņmeistaru?

No manas meitiņas Eloīzes nav necik vairāk jēgas. Viņa vienkārši guļ tur sīciņa un gandrīz nemanāma savā gultiņā. Vēl vairāk, kā jau priekšlaikus dzimis bērns, viņa pat gandrīz nebrēc un vispār netaisa nekādu troksni. Skaļie iznēsāto jaundzimušo brēcieni mums ar sievu pēkšņi likās tik uzkrītoši, salīdzinot ar mūsu maziņās tikko dzirdamajiem pīkstieniem.

Tomēr — par spīti savas eksistences nelietderībai un gandrīz pilnīgajai klusēšanai — Eloīze savu vecāku dzīvi ir apgriezusi ar kājām gaisā. Un ne tikai savu vecāku. Viņas ietekme aizsniedz mūsu radus un draugus, darba devējus un kolēģus.

Ja mēs Eloīzi novērtētu pēc viņas ietekmes uz citu domām, jūtām, ieradumiem un izturēšanos, mums — pretēji visiem pasaules standartiem — nāktos secināt, ka viņai īstenībā piemīt ļoti liels spēks. Pat visvarenība. Eloīzē mēs redzam to, ko vācu teologs Volfharts Panenbergs nosauca par dievišķo atklāsmi „no apakšas” un ko Jirgens Moltmans skaidroja kā pārpratumu par visvarenības dabu.

Bet vai Dievs tiešām eksistē — un vai tam ir kāda nozīme?

Es zinu, ka daži lasītāji apšauba Dieva eksistenci. Dažiem no jums ticība karājas mata galā, un citi jau sen ir atbrīvojušies no tās kā no lieka balasta.

Kāds varētu padomāt, ka šie ir tikai šokēta tēva banāli prātojumi bezmiega naktīs — bez mazākā racionālā pamatojuma jautājumā par Dieva faktisko eksistenci.
Tomēr atļaujiet pajautāt: vai gan tam ir kāda nozīme?

Es jums saku, ka Eloīze ir reāls cilvēks ar brūniem matiem, zilām acīm, ar mātes sejas pantiem un manu degunu. Tomēr gandrīz neviens nevar apliecināt šī apgalvojuma patiesumu. Viņai pat vēl nav dzimtsarakstu nodaļā izdotas dzimšanas apliecības. Vēl vairāk, ļoti stingrie intensīvās aprūpes palātas noteikumi paredz, ka viņu apmeklēt drīkst tikai vecāki un vecvecāki. Pat Eloīzes brālis — divgadīgais Viljams — vēl nav viņu redzējis. Tāpat tantes, onkuļi, brālēni, māsīcas, vecvecvecāki un viņas vecāku draugi un kolēģi.

Var jau būt, ka visi apgalvojumi par viņas dzimšanu ir tikai kāds smalki izstrādāts joks… Varbūt kāds tīši vai netīši ir mani maldinājis par Eloīzes izskatu, ņemot vērā, ka jaundzimušajiem izskats mēdz ātri mainīties... Kas zina? Varbūt es esmu viņas eksistences viltus pravietis…

Tomēr vai gan tam ir kāda praktiska nozīme? Mani pārsteidz, cik daudzi ļaudis šai grūtajā laikā dalās ar mums mūsu vajadzībās — un nevienam no viņiem nav bijis iespējams pārliecināties par Eloīzes eksistenci vai uzzināt patiesību par viņas stāvokli. Šķiet, ka tieši Eloīzes ideja — ne Eloīze pati, kuru viņi nekad nav satikuši, — ir tā, kas tik daudzu dzīves ir mainījusi uz labu.
Es ticu, ka tāpat ir ar Dievu.

____________________________________________________________
[1] Mana parafrāze par Hjūma izteikumu no  Dialogues Concerning Natural Religion (1779), kur sacīts: „Ja Dievs ir visvarens, viszinošs un pilnīgi labs, no kurienes tad ļaunums? Ja Dievs vēlas novērst ļaunumu, bet nevar, tad Viņš nav visvarens. Ja Viņš var novērst ļaunumu, bet to nedara, tad Viņš nav labs. Vienādi vai otrādi, Viņš nav Dievs.”

[2] „Ortodoksālā teoloģija arvien ir uzskatījusi, ka Dievs nepakļaujas ciešanām no ārienes, emociju maiņām no iekšienes vai citas būtnes izraisītām sāpju vai patikas jūtām. Kristietībā tomēr pastāv spriedze starp Dieva nemainīguma ideju, kas šķietami izslēdz visas kaislības, un centrālo pārliecību, ka Dievs savā būtībā ir mīlestība un Viņa daba atklājas iemiesotajā Kristū — īpaši Kristus ciešanās. Tāpēc daži mūsdienu teologi apšauba, vai ir pamatoti runāt par Dieva pilnīgu bezkaislīgumu.”   (E. A. Livingstone, Oxford Concise Dictionary of the Christian Church (Oxford: Oxford Uni. Pres., 2006), 291)

[3] “Lai aizstāvētu [Dieva] nemainīgumu, tradicionālā teoloģija ķeras pie Platona izstrādātiem filozofiskiem argumentiem, kur galvenais uzsvars tiek likts uz pārmaiņu un pilnības attiecībām. Saskaņā ar Platona filozofiju pārmaiņas vienmēr notiek vai nu uz labu, vai sliktu. Dievs kā pilnīga būtne nevar mainīties uz labu, jo pilnību nav iespējams uzlabot, bet nevar arī mainīties uz sliktu, jo tas nozīmētu sagraut pilnību. Tātad Dievs vispār nevar mainīties. Šo pozīciju atbalstot, svētais Augustīns rakstīja: „Lai kas arī mainītos, visaugstais Dievs nemainās” un „Patiešām pastāv vien tas, kas nemainīgi paliek”.”  (Garrett Ham, The Evangelical and The Open Theist: Can Open Theism Find Its Place Within the Evangelical Community? (Amazon Digital Services LLC; 2014))

[4] Ideju par attālinātu Pirmcēloni argumentēja sengrieķu filozofi Platons (427-423 pr. Kr.) un Aristotelis (384-322 pr. Kr.). Tālāk no šīs idejas lielā mērā ietekmējās viduslaiku katoļu teologi Augustīns (354-430) un Akvīnas Toms (1225-1274). Henrijs Čedviks savā darbā The Early Church (Harmondsworth: Penguin, 1993: 218) par Augustīnu skaidro: „Viņa pievēršanās neoplatonismam un konvertēšanās kristietībā notika gandrīz vienlaicīgi.. Viņa kristīgajā pieredzē klātesošais spēcīgais platoniskais elements arī bija tas, kas ietekmēja viņu pieņemt celibātu.”

[5] Skat. Stīvens Fērgusons „Vai Dievs ļaunuma priekšā ir visspēcīgs vai nespējīgs un kāpēc Viņš nenovērsa holokaustu?” (Stephen J. D. Ferguson, “Is God all-powerful or impotent in the face of evil – and why did He not prevent the Holocaust?”, “Seventh-day Adventist, I don’t know about. I just don’t know…”: A Lawyer’s Defence of Adventist Belief and Practice (Seattle: Amazon Press, 2016), pp. 208-243)

[6] Lai arī Ziemassvētkiem un Lieldienām, kā uzskata, ir pagāniska izcelsme un pagāniski nosaukumi, paši notikumi, kā tie aprakstīti evaņģēlijos, protams, ir bibliski.

[7] Tas gan iziet ārpus šī raksta tēmas, tomēr ar prieku atsaukšos diskusijām par to, kāpēc Ādamam nav vārda, kāpēc Mozus faraona priekšā ieņem Dieva vietu un maina Dieva prātu, kāpēc Ījaba grāmatā Ījabs izrunājas tik sarkastiski, bet Dievs viesulī ar plašu žestu sit sev pie krūtīm; par to, kā saprotams Gideona lūgums pēc brīnuma vai Elijas piedzīvotā Dieva atklāsme klusā balsī.

Stīvens Fērgusons ir jurists no Pērtas pilsētas Austrālijas rietumos, specializējies vides plānošanas, imigrācijas un administratīvajās tiesībās.
Viņam ir sieva Emija un divi bērni — Viljams un Eloīze.
Stīvens ir Livingstona SDA draudzes loceklis.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Ierakstīt komentāru