Šobrīd lasu pirms gandrīz 30 gadiem izdotu Reindera Bruinsmas (viena no Adventistu baznīcas Eiropā pazīstamākajiem vadītājiem, kurš dzīvo Nīderlandē) grāmatu par to, kāpēc tik daudzi izvēlas pamest baznīcu, bet citi par to neinteresējas.
Tas nav nekas jauns, vai ne?
Kādreiz kristīgā Eiropa ir kļuvusi absolūti sekulāra.




Par šo tematu, šķiet, ir sarakstītas desmitiem grāmatu. Vismaz es par to esmu dzirdējis bieži. Protams, šo jautājumu esmu uzdevis arī es, kurš eju uz draudzi un pagaidām negrasos to pamest. Kāpēc es eju, un kāpēc citi par to neinteresējas? Jo man apkārt ir daudz cilvēku, kas nenoliedz Dievu, cenšas būt savā izpratnē godīgi un taisnīgi, lielā mērā viņi ne ar ko neatšķiras no baznīcā gājējiem (kādos aspektos viņi ir nelaimīgāki, bet kādos laimīgāki). Un viņu attieksmi pret baznīcu var raksturot ar šo vienu jautājumu – kāda gan jēga no tās? Aiz šī jautājuma var sadzirdēt pamatotu loģiku – es negribu, lai jau tā ne pārāk vieglā dzīve kļūtu vēl grūtāka.

Arī es negribu, lai viņu dzīve kļūtu grūtāka. Jo caurmērā viņi ne ar ko nav sliktāki kristieši par mums. Bieži vien otrādi. Sekulārās Eiropas vērtībās, kuras baznīcā gājēji tik bieži nicina, es saskatu Kristus atspulgu. Tā ir vēlme pēc līdztiesības un visiem vienādām iespējām (iepretī bieži vien baznīcā dzirdētajam, ka sieviete ir vīrieša palīgs). Tā ir vēlme pēc līdzvērtīgas pieņemšanas (iepretim baznīcās vērojamam riebumam pret grēciniekiem – kaut vai seksuālajā ziņā). Tās ir ilgas pēc taisnīguma un labestības (to apliecina daudzās labdarības akcijas vai tādi portāli kā ziedot.lv). Protams, es negribu idealizēt šo pasauli – minētās vērtības apņem grēka plīvurs ar visu neglīto, ko mēs redzam pasaulē. Taču mēs labi zinām, ka draudzē ir līdzīgi. Ja nu vienīgi mums pašiem šķiet, ka tas notiek slēptāk. Bet tā ir ilūzija, un izlikšanās nepavisam nepalīdz.

Tad kāda gan jēga ir no baznīcas? Vai mēs godīgi uzdodam sev šo jautājumu?

Es pieļauju, ka kristīgās baznīcas neveiksmes cēlonis Rietumu pasaulē slēpjas atbildē uz šo jautājumu. Pašai baznīcai šķiet, ka tās piedāvājums ir ārkārtīgi izdevīgs – tā apgalvo, ka piedāvā dzīvot mūžīgi, ja cilvēks nāks uz baznīcu. Taču lielākajai daļai ļaužu šis piedāvājums nevilina. Kāpēc? Nav tā, ka cilvēki negribētu dzīvot mūžīgi. Viņi tam nenotic. Un kā lai notic, ja dučiem baznīcu apgalvo, ka šis izdevīgais darījums ir tikai pie viņiem. Un gatavi viens otru noēst bez sāls par to, ka arī citi izsaka to pašu piedāvājumu. Turklāt jo mazāka baznīca, jo tās dalībnieki pārliecinātāki par savu ekskluzivitāti Dieva dāvanu sadalē. Kāpēc gan citiem nākt un arī iesaistīties šajā, viņuprāt, absurdajā karā?

Interesanti ir socioloģisko aptauju rezultāti, kas rāda, ka vairums eiropiešu tic, ka ar nāvi viss nebeigsies. Cilvēki, kas baznīcā neiet, tic, ka pēc nāves varētu nākties sastapties ar Radītāju! Taču netic, ka baznīca viņiem varētu nodrošināt lielākas iespējas nekā atstājot to ārpus savas interešu sfēras.

Iemesls šādai attieksmei ir diezgan vienkāršs: ja jau šajā dzīvē baznīca nespēj izpildīt to, ko sola, kāpēc gan lai paļautos uz nepārbaudāmiem nākotnes solījumiem. Vai baznīcā gājēji kļūst labāki un sirsnīgāki cilvēki? Mums pašiem šķiet, ka jā. Bet baznīcā negājēji saka, ka lielākā daļa no mums paliekam paštaisnāki, bet ne labāki. Vai mēs kļūstam laimīgāki? Mēs sakām, ka jā. Taču pārējie nez kāpēc to nepamana. Drīzāk viņi redz, ka mēs kļūstam dīvaināki – no saviesīgiem pasākumiem izvairāmies, tik daudz ko vairs nedrīkstam darīt, bet tā vietā parādās jaunas aizraušanās: mēs sākam pētīt gadaskaitļus, meklēt sazvērestības un cīnīties ar citu baznīcu ļaunajiem nodomiem.

Kad Jēzus mācekļi Viņam jautāja, kāds būs ieguvums no tā, ka viņi ir pametuši savu veco dzīvi un kļuvuši par Viņa sekotājiem, Jēzus atbilde bija pārsteidzoša. Kaut arī būs nepatikšanas un vajāšanas, Jēzus apsolīja 100 kārtīgu ieguvumu jau šajā dzīvē, un tad kā bonusu nākamo dzīvi (vai tikai mēs šo secību neesam sajaukuši?). Atbildēsim godīgi: vai mēs esam simtkārt laimīgāki ieguvēji šajā pasaulē nekā baznīcā negājēji?
Ja visu iepriekšējo es rakstīju daudzskaitļa formā, tad nu ir pienācis pāriet vienskaitlī. Vai es es esmu 100-kārtīgs ieguvējs nekā daudzi cilvēki man apkārt? Un kas tad ir tas, kas mani vilina palikt kristietim un joprojām būt draudzē?
Es gan nezinu, cikkārt procentuāli es esmu laimīgāks par citiem, jo to nemaz nevaru zināt. Mēs katrs varam atbildēt tikai par sevi, ne par citiem. Taču es apzinos, ka man ir kaut kas neaptverami vērtīgs, ko es redzu pietrūkstam daudzos, gan tajos, kas sevi dēvē par kristiešiem, gan tajos, kuri sevi tā nesauc. Vai tā ir kaut kāda netverama “patiesības izpratne”? Nē! Varbūt iekšējās cīņas par to, ko es daru vai nedaru? Noteikti nē! Tās drīzāk jāieliek otrā svaru kausā – tie, kas baznīcā neiet, šādas domas nepārcilā. Kas tad dara mani laimīgāku – vai Bībeles lasīšana? Lūgšanas? Iešana uz baznīcu?

Droši vien savu daļu no piedzīvotā prieka iepriekš minētais dod. Taču palūkojoties uz savu ikdienu no malas, man jāsecina tas, par ko sajūsminās Pāvils. Viņš saka, ka, salīdzinot ar Kristus ieguvumu, viss pārējais ir mēsli. Tā ir ikdienas satikšanās ar Kristu! Nevis tikai lūgšanā vai lasīšanā, bet reālā piedzīvojumā. Kad es varu viņu sadzirdēt, izrunāties, reizēm sajust, ticībā satikties un draudzēties ar To, kurš var visu. Turklāt Viņš manis dēļ darīs vislabāko, kas vien iespējams, jo Viņš mani mīl.

Mācītājs Juris Rubenis žurnālā “Svētdienas Rīts” raksta, ka 500 gadus pēc Reformācijas mums, kristiešiem, vajag jaunu Reformāciju (un tukšās Rietumu baznīcas rāda, ka viņam ir taisnība). Viņaprāt, tā ir atgriešanās pie kontemplatīvā, mistiskā piedzīvojuma ar Dievu. Mums no šiem svešvārdiem ir bail, bet tas nozīmē garīgu, tomēr reālu ikdienas piedzīvojumu ar Dievu. Kad mēs ne tikai ar prātu (prāts ir ļoti vajadzīgs, nepārprotiet), bet arī Garā satiekamies ar Dievu.

Kad Jēzus satika nepareizās reliģijas sievieti (samarieti) pie akas, un viņa gribēja uzsākt strīdu par pareizo ticību un lūgšanas vietu, Jēzus disputam neļāvās. Viņš nenoliedza, ka ir svarīgi zināt, kam mēs ticam:
Jūs pielūdzat to, ko jūs nezināt, mēs pielūdzam, ko mēs zinām, jo pestīšana nāk ir no jūdiem. Bet nāk stunda, un tā ir jau tagad, kad patiesie dievlūdzēji pielūgs Tēvu Garā un patiesībā, jo Tēvs meklē tādus, kas viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un, kas viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt Garā un patiesībā.
(Jāņa 4:22-24)

Šī satikšanās ar Dievu Garā ir tā, kas manai dzīvei ir iedevusi īpašu garšu un ieguvumu. Kad es runājos ar saviem jaukajiem draugiem- gan ar tiem, kas neiet baznīcā, taču savā dzīvē izdzīvo dievišķās vērtības, gan arī ļoti bieži ar tiem, kas iet baznīcā-, es redzu, ka daudziem no viņiem pietrūkst dzīvā ūdens un miera avota, kurš nekad neizsīkst. Sauciet to kā gribat – meditācija, kontemplācija, (bezvārdu) lūgšana, piedzīvojums, satikšanās ar Dievu. Tā ir tikšanās ar Dievu ne tikai prāta līmenī, bet arī Garā. Pasaule patiesībā ilgojas piedzīvot Dievu. Tā meklē Viņu visdažādākajos mistiskajos piedzīvojumos. Ne velti Rietumu pasaulē šie meklējumi ir tik populāri. Diemžēl kristīgā baznīca šī tik svarīgā aspekta akcentu ir pazaudējusi.

Jēzus savulaik sacīja šādus vārdus:
Jūs pētāt Rakstus, jo jūs domājat tur gūt mūžīgo dzīvību, un tie ir, kas liecina par mani. Bet jūs negribat nākt pie manis, lai jums būtu dzīvība.
(Jāņa 5:39)
Kristietība daudz vairāk ir pazīstama ar rakstu analīzi un vārdu kaujām nekā piedzīvojumiem ar Dievu. Ielūkojieties kristiešu forumos. Visaktīvākās diskusijas tur raisās par Dieva personību, par pravietojumu skaidrojumiem vai kalendāra pareizu izpratni. Tur kristīgā ticība izpaužas, diskutējot par Dievu, nevis šo laiku veltot, lai satiktos ar Dievu. Vai jūs esat domājuši, kāpēc Jēzus naktīs nevis gulēja, bet ilgojās lūgt? Reizēm pat visas nakts garumā. Vai Viņš centās kaut ko izlūgties? Tikai tas, kurš ir piedzīvojis, zina, cik ātri steidzas laiks, kad cilvēks patiesi Garā satiekas ar Dievu. Tas ir piedzīvojums, kas piepilda. Tas ir kā “avots, kas verd mūžīgai dzīvei”. Taču to nevar aprakstīt ar vārdiem, to var tikai piedzīvot. Varbūt tāpēc kristīgā baznīca ir baidījusies no šīs pieredzes, jo to nevar kontrolēt, to nav iespējams sistematizēt, iekļaut pamatmācību punktos.
Vējš pūš, kur grib, un tu dzirdi tā skaņu, bet tu nezini, no kurienes tas nāk un kurp iet. Tā ir ar katru, kas piedzimis no Gara.
(Jāņa 3:8)
Šos vārdus nakts laikā sakot Nikodēmam, Jēzus skaidro, ka bez šī piedzīvojuma cilvēks nevar izbaudīt Dieva valstību.

Es piekrītu Jurim Rubenim – kristīgajai baznīcai ir vajadzīga jauna reformācija. Reformācija, kas mums ik dienas ļauj piedzīvot un dzīvot kopā ar Kristu. (Lūdzu, neuzsāksim intelektuālu diskusiju par to, kā to pareizi darīt, un vai J.Rubeņa piedāvātais veids ir īstais.) Tad mūsu kristietība nebūs cīņa par to, kurš no mums ir pareizāks un kā pierādīt, ka mana kristietība ir pareizāka par Tavējo, bet tajā atklāsies Kristus – ar tām vērtībām, kuras mūsu pasaule patiesībā ļoti vērtē: labestīgumu, līdzcietību, uzupurēšanos, laipnību, beznosacījuma mīlestību un dievišķo prieku un mieru. Tas viss nāk no Kristus!

Materiālu sagatavoja žurnālists Aidis Tomsons

Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Ierakstīt komentāru