Kā citviet pasaulē adventisti risina algu jautājumu?

Latvijā adventistu mācītāji saņem krietni zem vidējās algas Latvijā. Bet kā ir citviet pasaulē? Vai mācītājam vienmēr jārēķinās ar zemu atalgojumu?

Uzreiz jāpaskaidro, ka pilnvērtīgu un vispusīgu ainu mums iegūt nav iespējams. Pasaulē ir tūkstošiem draudžu savienību vai ūniju, un katrai ir savs budžets un savi principi, kā tā nosaka darbinieku atalgojumu. Protams, visa pamatā ir finansiālās iespējas. Kā VA paskaidroja Baltijas ūnijas sekretārs Guntis Bukalders, katra draudžu savienība nosaka savu slodzes likmi, un tad saskaņā ar esošo juridisko regulējumu diferencē algas, ņemot vērā vairākus kopējos faktorus. Igaunijā slodzes likme ir lielāka, tā ir virs tūkstoš eiro mēnesī, plus 250 eiro par degvielas un citiem auto amortizācijas izdevumiem. Lietuvā savukārt algas likme ir mazāka – tikai 600 eiro, taču no šīs summas netiek atvilkti nodokļi, proti, tur baznīcas darbinieki ir atbrīvoti no nodokļu maksāšanas. Līdz ar to mācītāju algas ir līdzīgas kā Latvijā.

Bīskaps Vilnis Latgalis sarunā ar VA piemin, ka, piemēram, Brazīlijā mācītāji ir desmit vislabāk valstī atalgoto profesiju sarakstā. Tur vienam mācītājam esot 5–6 draudzes, un gribētāju kļūt par mācītāju netrūkst. Savukārt Vācijā mācītājam ir liela slodze. Viņa pārraudzībā var būt 7 grupas kopa ar draudzēm. Tur mācītājs no rīta mēdz būt vienā draudzē, pusdienlaikā citā, un vakarā vēl citā draudzē (tiesa, kā mums paskaidroja zinoši cilvēki, Vācijā esot liels izdegšanas procents — 10 gadu laikā mācītāja amatu atstāj trešā daļa mācītāju).

Aivars Ozoliņš, kurš šobrīd strādā Filipīnās, saka, ka arī tur mācītājiem klājas grūti. Baznīcas vadība reizēm meklē dažādus veidus, kā ieinteresēt mācītājus darboties, un tie ne vienmēr esot pozitīvi vērtējami. Piemēram, prēmijas tiek solītas tiem, kas kristīs zināmu cilvēku skaitu. Aivars saka: „Šādas metodes nerada koleģiālu gaisotni un, manuprāt, ir “lētas” un ētiski apšaubāmas.”

Visatšķirīgākā aina vērojama Āfrikā. Ticīgo salīdzinoši ir ļoti daudz, bet viņi ir trūcīgi. Līdz ar to nereti vienam mācītājam ir 70–80 (!) draudzes vai grupas, kas nozīmē, ka viņš nevar pat vienreiz gadā apciemot katru draudzi. Tur galvenokārt strādā un visu organizē laji (draudzes locekļi), mācītājs tikai koordinē un apmāca viņus. Turklāt mācītājam nav auto, labākajā gadījumā ir motocikls vai velosipēds. Un viņiem ir pavisam citas problēmas.

ASV, kas ir Adventistu baznīcas šūpulis, gan situācija ir salīdzinoši laba, taču arī pēdējā laikā esot pasliktinājusies, un naudas sāk pietrūkt. ASV pamatalga visiem ir vienāda. Taču vērā tiek ņemts štats jeb reģions, kurā mācītājs kalpo. Kā skaidro A. Ozoliņš, katram administratīvam iedalījumam ir valstiski noteikts dzīves dārdzības koeficients, kas tiek pastāvīgi novērots un mainīts atbilstoši reālajai situācijai. Draudze tad izmanto šo koeficientu, lai diferencētu mācītāju algas atbilstoši konkrētajai dzīves dārdzībai. Atšķirībā no “procentiem” šis faktors var ietekmēt algas apmērus diezgan ievērojami. ASV Adventistu draudzēs mācītāju algu nosaka pēc šādas formulas:
(A – pamatalga;  B – dzīves dārdzības koeficients)
A x 105% + B = saņemtā alga
Kā raksta A. Ozoliņš: „Kopumā man likās, ka mācītāja alga ir adekvāta, lai gan bija daudzi mani kolēģi, kas bija neapmierināti un sūdzējās, ka naudas vienmēr pietrūkst.  Arī sarunās ar maniem ne-adventistu kolēģiem sapratu, ka mēs visumā esam labākā situācijā nekā citās konfesijās.”

Ja ASV adventistu mācītājiem klājas labāk nekā vairumam citu konfesiju baznīcās, kāda ir situācija Latvijā? Kā algas tiek izmaksātas citās konfesijās? Par to nākamajā sērijas rakstā.