Baznīcas nauda un "desmitais"

Saskaņā ar Adventistu baznīcas mācību, desmitās tiesas došanai un centralizētajām finansēm vajadzētu nodrošināt to, ka Dieva namā „ēdamā netrūkst” (Mal. 3. nodaļa). Taču realitāte ir cita — it visur vērojama knapināšanās. Kāpēc tā? Pat matemātiskā loģika reizēm samulst. Ja 11 ciltis varēja uzturēt divpadsmito, tad kāpēc gandrīz 4000 adventistu (tik ir draudžu sarakstos) knapi spēj apmaksāt apmēram 30 mācītāju algas? Pat ja visi adventisti būtu pensionāri, kas saņemtu vidējo pensiju valstī, tad viņu desmitais nodrošinātu pusotru miljonu gadā. Bet summa ir vairāk nekā uz pusi mazāka. Kāpēc tā?

Šis jautājums ir nodarbinājis Adventistu baznīcas vadību jau sen. Skaidrs ir tikai viens – maksātāju ir krietni mazāk. Un to skaits turpina sarukt!

Gada pārskati Latvijā ir publiski pieejami. Draudžu savienības kongresos ar tiem iepazīstina arī draudžu delegātus. Adventistu baznīcas ienākumi ir ap 700 tūkstoš eiro gadā. Apmēram 650 tūkstoši no tiem ir desmitā tiesa. Tātad ja katrs adventists, kurš ir draudžu sarakstos, Latvijā  maksātu desmito tiesu, tad iznāktu, ka vidēji katrs adventists nopelna mazliet virs 130 eiro mēnesī — trīs reizes mazāk par minimālo algu valstī. Vai tā ir?

Protams, pirmo atbildi šai dilemmai var iedomāties uzreiz. Patiesais draudzē nācēju skaits ir krietni mazāks par oficiālo. Cik aktīvu draudzes locekļu ir patiesībā? Tas ir jautājums, ko izmērīt ir iespējams. Un Draudžu savienība ir mēģinājusi to darīt. Saskaitot, cik cilvēku vidēji piedalās sestdienas dievkalpojumos, to skaits ir ap 1700.  Ņemot vērā, ka vienmēr kādi nav ieradušies, jo slimo vai ir citi iemesli — reālais nācēju skaits ir mazliet lielāks. Pieņemsim – divi tūkstoši.

Arī šis skaitlis rāda, ka jautājums nav atbildēts— joprojām iznāk, ka visi tie adventisti, kas patiešām nāk uz draudzi un parasti kaut ko ieliek ziedojumu šķīvī, saņem labākajā gadījumā mazāk nekā vidējo pensiju valstī.

Un te nu mēs nonākam pie tā, par ko runājām sērijas rakstu sākumā — desmitā tiesa nenonāk kopējā kasē. Ļoti iespējams, ka ir draudzes locekļi, kas desmito nemaksā vispār. Kā zināms, tā ir katra cilvēka sirdsapziņas lieta. Taču skaidrs ir arī tas, ka kādi draudzes locekļi vai arī atsevišķas draudzes daļu no summas uz savienību nepārskaita. Nauda tiek nodota citām, iespējams, akūtām un ne mazāk spiedošām vajadzībām. Taču centralizētā sistēma vairs pilnā mērā nedarbojas.

Protams, Latvijas draudžu savienība saprot, ka tā tas notiek. Un par to daudzkārt ir runājusi ar mācītājiem, mudinot draudzes tā nerīkoties. Tomēr iespējas ietekmēt šo procesu vairāk nekā līdz šim tai nav izdevies. Un draudžu vadība šogad atzinusi, ka ienākumi pēdējā laikā ir krituši — pagājušajā gadā par nepilniem 5 procentiem. Laikā, kad valstī vidējā alga un pensija pieaug, baznīcā vērojamas pretējas tendences.

Šie skaitļi rāda, ka baznīca tiek ierauta tādā kā apburtā lokā. Centralizētajā budžetā līdzekļu apjoms samazinās, tādēļ tā ir spiesta domāt par izdevumu samazināšanu. Arvien vairāk līdzekļu aiziet esošā aparāta uzturēšanai. Bīskaps Vilnis Latgalis VA sacīja, ka darbinieku algām tiek tērēti ap 80 procenti visu ieņēmumu (bet par mazo algu apmēru mēs jau rakstījām). Līdz ar to baznīcas vadība palīdzēt konkrētām draudzēm to vajadzībās nespēj. Tas savukārt rada neapmierinātību draudzēs. Tām šķiet, ka viņi tikai naudu aizskaita, bet atpakaļ neko nesaņem. Tādēļ kādi izlemj daļu naudas paturēt — jo draudzēm arī ir savas vajadzības. Rezultātā savienībai ienāk vēl mazāk naudas. Radusies tendence draud izveidot lejupejošu spirāli, kad visa ideja par kopēju naudas kasi būs apdraudēta.

Kāpēc gan draudzes locekļi desmito tiesu sāk pieturēt un dalīt pēc saviem ieskatiem? Cik pārliecinoši ir šie argumenti? Par laju attieksmi un viedokļiem — nākamajā rakstā.