Vai draudze ir pārāk senila, lai piesaistītu cilvēkus?

Pirms vairāk nekā nedēļas žurnālā „Adventist Today” bija publicēts redaktora Monta Sālina (Monte Sahlin) raksts „Kā adventistiem reaģēt uz to, ka daudzi noraida organizētu reliģiju”. 
Raksts bija par to, ka ASV līdzīgi kā Eiropā arvien vairāk cilvēku nevēlas sevi saistīt ar baznīcu vai jebkādu citu organizētu reliģiju. Kāpēc tā, un kādus secinājumus draudzēm vajadzētu izdarīt?- jautāja žurnāla redaktors. 

Šonedēļ kā viena no atbildēm publicēta kāda lasītāja rakstītais. Lai rosinātu par to domāt arī jums, piedāvājam šīs vēstules tulkojumu.

Būdams visu mūžu adventists, kurš ir cīnījies, lai iekļautos organizētā reliģijā, es ļoti labi saprotu to cilvēku attieksmi, par kuru rakstīts (M.Sālina) publikācijā. Man patika Bītli nevis Kokļu skanas, patika TV un filmas nevis sabatskolas stundas. Draudzē man sacīja, ka viss, kas man patīk, ir slikts un nav pareizi, tas padarīs mani nederīgu Debesīm vai vismaz neļaus būt piederīgam garīgajai elitei. Tāpēc es koledžas laikā devos studentu misijas darbā, apmeklēju uzticīgi draudzi, salīdzinoši maz skatījos TV vai lasīju grāmatas un nedevos uz kino. Taču šī mana pieredze ar draudzi mani attālināja no Dieva. Es biju pārāk aizņemts, cenšoties iekļauties garīga cilvēka rāmjos, tāpēc man nebija laika būt īstam cilvēkam, un es patiešām nespēju savienoties ar Dievu tāds, kāds es biju.

Par laimi, jau būdams pieaudzis, es iepazinu Dievu, kurš mani mīlēja tādu, kāds es esmu, kurš man nepieprasīja pārtraukt skatīties TV, lai varētu būt kopā ar mani, kurš spēja sadraudzēties ar mani parastajā, reālajā dzīvē, kādu es dzīvoju, ne idealizētā, garīgā dzīvē, kādu man rekomendēja mana draudze. Dievs, ar kuru es iepazinos, ir patiešām dzīva Būtne, Viņš ir pūlējies mani padarīt par patiesu cilvēku, nevis centies mani iedabūt rāmjos. Tā ir laime Viņu pazīt, lai gan Viņa darbošanās ne vienmēr ir patīkama. Taču ieguvums ir izciesto sāpju vērts, un es zinu, ka Tēvs, kurš mani pieņem tādu, kāds es esmu, to dara, lai es kļūtu par vispatiesāko un īstāko. Lai es kļūtu vislaimīgākais tāds, kāds es esmu uz šīs bieži vien sāpju pilnās planētas.

Kad baznīca rīkojas tik arhaiski, kā tas notika Sanantonio (Ģenerālkonferences sesijā), tā nespēj nevienu piesaistīt. Modernie cilvēki nevēlas kļūt par reliģiskiem robotiem, par tādiem, kas tiek iespiesti reliģiskos rāmjos vai kuru garīgums ir to rokās, kuri rīkojas, it kā dzīvotu 19.gadsimtā. Viņi vēlas kaut ko, kas ietekmē viņu dzīvi, kas nenozīmē tikai to, cik labi viņi spēj sekot likumu sējumam, kurš izdots pirms simt gadiem un kuru diktē vīri melnos uzvalkos. Ja sabats kļūst par nastu, viņi to nevēlas. Ja reliģija kļūst par nastu, viņi to nevēlas. Baznīcai ir jādodas modernajā laikmetā, lai varētu uzrunāt ne-reliģiskus cilvēkus. Kāpēc par dievkalpojuma mūziku nevar kļūt Džeimsa Teilora dziesma „How Sweet It Is To Be Loved By You” vai Boba Dilana “If Not For You”, vai “To Make You Feel My Love?” Es zinu, ka mani šīs dziesmas uzrunā, bet ir daudz vairāk moderno dziesmu, kas raisa tikpat lielu pielūgsmes izjūtu. Kāpēc mēs lietojam tādu dievkalpošanas formu, kāda mums ir, ja mūsdienu sabiedrībai nepatīk tik stīva dievkalpošana? Mūsu dievkalpojumu forma nav mainījusies, kopš es piedzimu draudzē pirms daudziem, daudziem gadiem. Bet kāpēc tā nav mainījusies? Tāpēc, ka tā patīk „draudzes cilvēkiem”, nevajadzētu mūs atturēt no centieniem uzrunāt „ne-draudzes cilvēkus” tādā veidā, kā viņi spēj atsaukties un kas neliek viņiem justies apdraudētiem. Man nekad nav patikusi reliģiskā kaste, tad kādēļ lai es censtos tajā iestumt vēl kādus citus? Ja draudze nemainīs savu fokusu un savus centienus aizsniegt cilvēkus, tā kļūs nederīga īstai dzīvei, tā turpinās zagt cilvēkus no citām reliģiskām grupām, neaizsniedzot  arvien augošo cilvēku skaitu, kas nevēlas nekādu reliģiju.

Viljams Versio (William Vercio)
https://atoday.org/is-the-church-too-fossilized-to-attract-people
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger Comment
    Facebook Comment

2 comments :

  1. Nezinu kādēļ būtu jārunā par draudzi kā par kaut kādu invalīdu? Mums taču ir lielas iespējas izpausties mums iedomātajos virzienos. Galvenais, lai būtu rezultāti, lai cilvēki tiešām nāktu pie Dieva. Dzīves kvalitātes jautājums var kalpot kā galvenā motivācija un tas ir mūsdienu temats. Protams ka nevajag graut draudzes locekļos iesakņojušos uzskatus (skat.neveiksmīgo piemēru 1.draudzē). Var taču paralēli veidot jaunas draudzes struktūras ar piemērotu vidi attiecīgam cilvēku kontingentam. Un tā Diev atziņa var vairoties kā puķes laukā.

    AtbildētDzēst
  2. Nevajadzētu vainot draudzi, bet jautāt:"Ko es daru lai viss notiktu labāk?"

    AtbildētDzēst