Ko īsti Dievs Ījabam pateica?

(Raksta autore Džīna Šeldone ir Vecās derības profesore Klusā okeāna ūnijas koledžā, viņa ir specializējusies Ebreju Bībeles un seno Tuvo Austrumu tematikā.)

Vairums Ījaba grāmatas lasītāju atzīst, ka Dieva sacītais (Ījaba 38.-41.nodaļā) viņus mulsina. Kad es saviem studentiem lieku izlasīt Ījaba grāmatu, es bieži viņiem jautāju: „Vai jūs to sapratāt?” Parasti auditorijā vairums krata galvu nē virzienā. Tad es apliecinu, ka arī daudzi Ījaba grāmatas pētnieki ir daudz pūlējušies, lai saprastu šo grāmatu. Starp daudzajiem izaicinājumiem Dieva uzruna Ījabam bieži vien ir visgrūtāk saprotamā.

Ko īsti Dievs gribēja Ījabam pateikt? Vai Viņš gribēja viņam parādīt savu varenību (kā domā vairums lasītāju)? Vai viņš gribēja atstāt iespaidu uz Ījabu ar savu gudrību? Varbūt viņš gribēja ar savu sacīto nolikt Ījabu pie vietas? Bet varbūt Dievs šeit atzīstas, ka Viņam nav izdevies tikt galā ar ļaunumu?

Visi šie pieņēmumi, kurus dažādi pētnieki ir izteikuši, šķiet, atklāj virspusēju Ījaba grāmatas lasīšanu. No visiem runātājiem grāmatā, izņemot Ēlihu, Ījabs visvairāk slavina Dieva spēku. Ījabam problēmas nav ar Dieva varenību, bet gan Viņa taisnīgumu. Dievam pūlēties atstāt iespaidu uz Ījabu ar savu spēku, šķiet, ir bezjēdzīgi. Arī pārējie pieņēmumi neiztur kritiku, ja Dieva sacīto lasa uzmanīgāk.

Es piekrītu Rāhelei Magdalēnai, kas grāmatā “The Book of Job as Hebrew Theodicy: An Ancient Near Eastern Intertextual Conflict between Law and Cosmology” saka, ka Dievs savā runā aizstāvas pret sātana un Ījaba izteiktajām apsūdzībām Viņam. Manuprāt, Dievs arī cenšas atbildēt uz tiem jautājumiem, kurus izteikuši trīs draugi un Ījabs par Dieva taisnīgumu. Nav šaubu, ka trīs draugi pauž seno Tuvo Austrumu (lielākoties mezopotāmiešu) ticību atmaksas taisnīgumam. To reizēm dēvē par „algu un sodu”, kas nozīmē, ka Dievs atalgo labos un soda ļaunos. Vairāki Babilonijā uzrakstītie darbi, piemēram, „Poēma par taisno cietēju”, pasvītro šo pārliecības veidu. Ebreju Bībelē vajag vien izlasīt vispirms Sakāmvārdus, tad Ījaba grāmatu, lai redzētu, cik ļoti tur dominē šī doktrīna. Tāpēc mēs varam skatīties uz Ījaba grāmatu kā dialogu jeb debatēm par to, vai Dieva taisnīgums ir atmaksājošs vai tomēr citāds?

Ja trīs draugi balstās uz savu pārliecību, veidojot to no pašu loģikas un pieredzes, bet Ījabs strīdas, balstoties uz savu pieredzi un novērojumiem, tad Dievs savā runā izmanto seno mitoloģisko cīņu dzejiskos tēlus, lietojot kosmoloģisku (radīšanas) pieeju, lai izskaidrotu dievišķo taisnīgumu. Mitoloģiskajās cīņās parasti tiek attēlota kādas dievības kauja pret daudziem haosa radītājiem (tās arī var būt dievības, bet mītos tie parasti ir attēloti kā briesmoņi jeb monstri), kurus pirmā dievība uzvar. Senajos laikos šie mīti nerisināja morālas dabas jautājumus, tādēļ Ījaba grāmata, kas lieto šo mītu valodu, lai risinātu taisnīguma problēmu, ir pārsteidzoša.

Pētot Ījaba grāmatu, esmu secinājis, ka Dieva runas autors izmanto vienu senu mītu jeb pasaku, kuru sauc „Babilonijas radīšana” (Enuma Elish). Viņš uz to gan atsaucas, gan izmanto, lai pamatotu savu unikālo viedokli par dievišķo taisnīgumu. Šajā Babilonijas radīšanas pasakā Tiamata (sāļš ūdens, kurš ir attēlots kā pūķim līdzīgs monstrs) saceļas pret dieviem, kas bija nostājušies dievības Ea pusē. Savu sekotāju iedvesmota, Tiamata organizē karapulku cīņai. Viņa nodod savai palīdzei un sacelšanās iniciatorei Kingu Likteņu Plāksnes un rada vienpadsmit karavīrus, kas vienmēr viņu sargā. Dievi otrā pusē kļūst arvien satrauktāki un nobijušies. Viņi sūta trīs dievus, lai tie vienojas ar Tiamatu, bet katrs no viņiem secina, ka viņa ir pārāk bīstama, un griežas atpakaļ. Visbeidzot Ea uzrunā savu dēlu Merdaku (kurš vēlāk kļūst par Babilonijas patronu), lai viņš iet cīņā pret Tiamatu. Merdaks saka, ka ir gatavs cīnīties, ja viņš pēc tam tiks atzīts par visu dievu ķēniņu. Kad pārējie dievi tam piekrīt un Merdaks iztur viņu uzlikto pārbaudījumu, viņš ņem ieročus – vēju, tīklu, īpašu loku, bultas un vāli un dodas cīņā pret satrakoto ienaidnieku. Iepūšot Tiamatas rīklē vēju, viņam izdodas iešaut bultu viņas iekšpusē. Kad viņa sabrūk, Merdaks ņem savu vāli un atkārtoti sit viņai pa galvu. Pēc tam Kingu atņēmis Likteņa Plāksnes, viņš sasien viņas kareivjus. Bet no Tiamatas ķermeņa jeb atliekām rada šo pasauli.

Paralēles starp Ījaba 38-41 un Enuma Elish ir daudz (es uzskaitīšu tikai dažas): Tāpat kā Jahve liek zemei pamatus, Merdaks izmanto Tiamatu, lai no viņas radītu zemi. Abos tekstos rakstīts, ka tikmēr debesu būtnes priecājās. Gandrīz identiska valoda lietota, aprakstot, kā Jahve nosprauž robežas un ieceļ vārtus rīta ausmai un jūrai (kas arī ir Tiamatas prototips), bet Merdaks ieceļ vārtus un norīko sargu, lai tas satur Tiamatas ūdeņus. Jahve pārbauda zemes robežas, bet Merdaks pārmēra debesis. Abi dod pavēles debesu ķermeņiem. Jahve veido gultnes upēm, bet Merdaks atver gultni Tigrai un Eifratai.

Īpaši nozīmīgas ir vēl citas paralēles. Jahve rūpējas par 11 dzīvniekiem (Ījaba 38:39-39:30), rūpējoties gan par plēsoņām, gan par medījumiem, bet Merdaks sagūsta Tiamatas 11 karavīrus. Begemots (burtiski „zvērs”) ir līdzīgs kā Tiamatas sabiedrotais Kingu. Bet leviatāns (pūķim līdzīgs haosa monstrs) ir kā Tiamata.

Pirms Jahve piemin begemotu, viņš uzdod Ījabam dažus personīgus jautājumus. Viņš izaicina viņu apjozt gurnus un uzlūkot visus pašlepnos (šo jēdzienu parasti lieto, kad ataino sliktos cilvēkus). Ījabam vajag celties, nostāties visā varenībā un godā, izdvešot savas dusmas, un tad ar lepnu skatienu dusmās satriekt bezdievīgos tur, kur viņi stāv, iedzīt viņus pīšļos tā, lai viņu seja sastingst nāves šausmās. Tikko iepriekšējās nodaļās Jahve bija atklājis, ka Viņš tā nerīkojas ar tiem 11 dzīvniekiem, kas pārstāvēja gan plēsoņas, gan medījumus. Tieši otrādi – Viņš ir tas, kas sagādā viņiem barību, pat ja tas nozīmē medījumam zaudēt dzīvību. Tāpēc tagad, uzdodot Ījabam šādi rīkoties, šķiet, Dievs negrib parādīt, ka Ījabs ir niecība, bet drīzāk Viņš grib atbildēt uz jautājumu, kā izturēties pret ļaunajiem. Šie jautājumi palīdzēs Ījabam sagatavoties tālākajam Jahves dotajam begemota un īpaši leviatāna aprakstam.

Jahves jautājumi Ījabam par šo nezvēru lielākoties ir par to, kā to savaldīt un uzvarēt. Lielākā daļa no ieroču arsenāla, kuru Merdaks lieto pret Tiamatu (izņemot dažus, kurus viņš izmantoja cīņā pret jūras radījumiem) ir pieminēti Ījaba 41.nodaļā. Virvi Merdaks izmanto pret ienaidniekiem, kas sekoja Tiamatai. Šeit ir pieminēta nespēja atvērt zvēra muti (Merdaks to izdara ar savu ļauno vēju), nespēja pat gaisa strūkliņai izspraukties caur leviatāna bruņu zvīņām, arī šeit no mutes izšaujas liesmas un dūmi, ar zobenu vai šķēpu to nevar pievarēt, ar bultu nevar piespiest šo monstru bēgt prom. Visbeidzot leviatānam vāle, kuru Merdaks izmantoja, lai sakautu Tiamatu, izliekas tikai kā salmiņš. Ir skaidrs, ka nekādi Babilonijas ieroči pat visi kopā nevar pievarēt šo seno, briesmīgo ļaunuma būtni.

Pirms tam Jahve jautāja, vai Ījabs spētu piespiest leviatānu pakļauties viņam vai laipni ar viņu aprunāties? Vai Ījabs spētu to piesiet, lai meitenes varētu ar viņu paspēlēties? Grieķu tekstā ir iespējams izlasīt, ka „pat dievu pārņem bijība”, kad viņš redz šo ļaunu nezvēru. Kad tas pieceļas, dievi nobīstas. To lasot, uzreiz ir pamanāmas paralēles ar Enuma Elish, kā dieviem ir bail no Tiamatas.

Tas, kas šajā dievišķajā runā tiek pasacīts, ir četri ļoti būtiski principi, kas rāda, kā Dievišķā taisnība rīkojas tad, kad tā sastopas ar ļaunumu.

1. Dievs nav iznīcinājis ļaunuma personu; tā joprojām ar lepnumu valda (41:26).
2. Dievs ļaunumam ir nospraudis robežas, ierobežojot, cik tālu tā lepnuma viļņi var plesties (38:10,11, arī 1:12, 2:6).
3. Dievs rūpējas par visiem saviem radījumiem- gan labiem, gan ļauniem- vienādi: ar rūpēm un gādību, bet tas nozīmē, ka taisnais medījums cieš no rijīgās ļaunā iekāres. Šeit ir Jahves kosmoloģiskais taisnīgums, kas izriet no tā, ka Viņš ir visu radījis. Tāpēc ka visi, gan labie, gan ļaunie, ir Viņa radījumi, Viņš pret visiem izturas ar labestību, kaut arī tas kādiem viņa radījumiem dārgi maksā.


Ja mēs šeit šo rakstu beigtu, mēs varētu sastapties ar kārdinājumu apvainoties uz šādu labestīgu Dievu. Tas nav taisnīgi, vai ne?
Bet Jahves izturēšanās pret centieniem uzvarēt ļauno reizē ar viņa personīgajiem jautājumiem Ījabam demonstrē:


4. ka ar vardarbīgiem ieročiem un piespiešanu nevar uzvarēt. Patiešām, pavēles, kādas Jahve dod Ījabam, lai viņš uzvar ļauno, drīzāk atgādina muļķīgu augstprātību. Kā gan dievs var uzvarēt lepno, ja viņš pats būs lepns? Ja lepnums un vardarbība ir pirmatnējais ļaunums, kā gan Dievs var vardarbīgi, augstprātīgi iznīcināt ļauna darītājus, pašam nekļūstot ļaunam? Vai tādā gadījumā Dievs un ļauna darītāji nebūtu karā vienā pusē? Un vai tas nenozīmētu ļaunumu sadalīt daudz daļās; spēlējot nāvējošu kara spēli, lietojot līdzīgus ieročus?

Jahve, beidzot aprakstīt leviatānu, piebilst Ījabam, ka neviens uz zemes nav viņam (leviatānam) līdzīgs. Tagad mēs uzzinām, ka Jahve eksaminēja Ījabu, lai redzētu, vai viņš zina, kā uzvarēt leviatānu? Vai Ījabs zina? Viņš taču ir daudzkārt pārmetis saviem draugiem viņu nezināšanu, varbūt velti? Viņš ir izteicis pārmetumus Dievam (lai gan Dievs neapvainojās, jo zināja, ka Ījabs nevis uzbruka Viņam, bet gan viņa trīs draugu „dieva” versijai). Ījabs taču nevar izpildīt Dieva pavēli! Jo tikai ieroči, kas nav vardarbība un spēks, un tikai attieksme un motīvi, kas ir pretēji lepnumam, var pieveikt leviatānu.

Un tā Jahve pats, kura prototips īstenībā ir Ījabs, nolaidās uz šo rotējošo ļaunuma lodi un apņēmās atbildēt uz jautājumiem par Dieva labestību un taisnīgumu, kādu uzdevusi Ījaba grāmata. Staigājot mūsu pasaulē, Viņš dzīvoja tikai tādēļ, lai citi varētu iepazīt Viņa labestības un līdzjūtības pilnību, aizstāvot un izdzīvojot pazemību un kalpošanu, meklējot uzvaru tikai ar mīlestību, uzticēšanos, nevis piespiešanu.
Trīs gadi bija pārāk daudz pasaulei, lai sadzīvotu ar šādu Dievu. Viņi to dzina prom, mēģināja atkārtoti nomētāt ar akmeņiem, centās iznīcināt ar vārdiem, izsmēja Viņa piedzimšanu, Viņa brīnumus un ņirgājās par Viņa mīlestību.
Un beigās pie krusta leviatāns atvēra savu nāvējošo muti, lai aprītu viņa sasisto, saplosīto ķermeni, un Jahve ar galvu pa priekšu iekrita leviatāna kapā, ar savām rokām apķēra pūķa sirdi un kliedza: „Tēvs, piedod tiem, jo viņi nezina, ko dara.” Leviatāns tagad tika saplosīts pats savā ļaunuma jūrā, izšļācot asinis, un tad palika guļot bezspēcīgs un sakauts.
Kāpēc? Jo Dievs, kurš uzvar ar mīlestību un patiesību, ir sakāvis ļaunumu. Ļaunums nespēj stāvēt pretī neaptveramajai, neuzvaramajai dievišķajai mīlestībai, tāpat kā tumsa nevar pastāvēt saules gaismā. Mīlestība, tās pati būtība un rīcība, iznīcina ļauno un tos, kas uzstāj uz ļaunu, un tā dod dzīvību tiem, kas to saņem un atbild mīlestības apskāvieniem.