Iekšējā Roma

(mācītājs Tajs Gibsons, pārpublicēts no vietnes Lightbearers.org)

Jaunais Romas pāvests Horhe Mario Bergoljo ir raisījis lielu interesi. Mans draugs-protestants man reiz sacīja šādi: „Man liekas, ka jaunais pāvests ir labs cilvēks, jo runā labas lietas. Iespējams, viņš ir Tā Kunga pusē.” Es atbildēju: „Jā, viņš runā diezgan labas lietas, vai ne? Tas nedaudz apliecina to, ka viņš ir Kunga vietnieks, un pavisam mazdrusciņ to, ka glābšanās nav iespējama ārpus Katoļu baznīcas, nedaudz to, ka viņa runa ir nekļūdīga, un minimāli to, ka Dievs liks visiem cilvēkiem, t.sk. arī bērniem, degt mūžīgās elles liesmās, ja tie aizmigs, nebūdami kristīti Katoļu baznīcā, un neuzkrītoši arī to, ka jūs varat samaksāt naudu baznīcai, lai padarītu īsāku jūsu laiku šķīstītavas mocībās.”

Savulaik protestantisms izveidojās kā protests pret katolicismu un pāvesta absolūto autoritāti. Nesen pāvests Francisks deva mājienu, ka ir jāatsāk izvērtēt to, pret ko protestēja Luters un reformisti gan pirms, gan arī pēc viņa.

Tomēr vispirms es vēlos novērst jūsu uzmanību no pāvesta, kas atrodas ārpusē, uz „pāvestu”, kas atrodas iekšpusē, t.i. katrā no mums un mūsu pašu baznīcā. Tā ir ilūzija, kas mūs iedrošina domāt, ka mums ir taisnība, ja raugāmies uz draudošajām briesmām no ārienes, novēršot uzmanību pašiem no sevis. Mūsu lielākās briesmas ir pieņēmumā, ka tikai Vatikānā ir Roma, kurai pieder lielā reliģiskā un politiskā vara.

Bet tas tā nav!

Pirmkārt, Romas reliģija ir ar cilvēka dabu, tai skaitā jūsējo un manējo. Lielais protestants Mārtiņš Luters savulaik rakstīja šādi: „Man ir bail no manas paša sirds vairāk nekā no pāvesta un visiem kardināliem. Manī pašā iekšā ir liels pāvests, t.i. paša es.” Pāvestība būtībā ir izkārtne visam tam, uz ko cilvēks ir tendēts, t.i. cildināt sevi Dieva vietā, attaisnot sevi tā vietā, lai nodotu sevi Dieva taisnojošās žēlastības rokās, kontrolēt mūsu līdzgaitniekus, uzspiežot uz emocijām, nevis piešķirot apziņas brīvību.

Ikreiz, kad sāk atklāties pārākuma gars, t.i., ja tas parādās vai nu vīram, vai sievai viņu laulības dzīves laikā, vai arī draudzē vai savienības vadības līmenī, tad pāvestības pamati sāk savu „uzpildi”.
Ikreiz, kad cilvēkiem tiek mācīts, ka ir gaidāma īpaša Dieva labvēlība apmaiņā pret kaut kādiem darbiem, kad sākas burta kalpība vai nu liberālā, vai arī konservatīvā veidā, tad parādās nepareizs Dieva atspoguļojums, kas tiek nostiprināta kā pāvestības doktrīna.

Ikreiz, kad draudze meklē iespēju atrisināt visas atšķirības ar autoritatīviem paziņojumiem, nevis ar cienīgām un Bībelē pamatotām diskusijām, tad tiek iedarbināts pāvestības gars.

Iešana Romas pēdās

E.Vaita saprata, ka „mums daudz vairāk ir jābaidās no „iekšienes” nekā no „ārienes”. „Šķēršļi, kas kavē izaugsmi un panākumus, ir vairāk no draudzes nekā no pasaules” (Review and Herald, 22.03.1887). Lai arī ko mēs katrs saprotam ar pāvestību, būtisks ir jautājums, kā mēs paši uzvedamies ikdienā savās mājās, draudzē, savienībā?

E.Vaita iepriekšminētos vārdus uzrakstīja 1887. gadā. Pēc viena gada viņas bažas piepildījās Mineapolises Ģenerālkonferences sesijā 1888. gadā, kurš bija īpaši nozīmīgs notikums visā adventistu vēsturē.

Neliels ieskats vēsturē.
„Daudzi (adventisti) jau līdz 1888. gadam bija zaudējuši skatu uz Jēzu. Viņiem bija nepieciešams no jauna raudzīties uz Viņu kā dievišķo personu, Viņa nopelnu, Viņa nemainīgo mīlestību uz cilvēci.” (Liecības sludinātājiem 91-92.lpp. skat. https://egwwritings.org/?ref=en_TM.91.2&para=123.563).
Turpat E.Vaita rakstīja, ka adventistu mācītāju sludināšanas galvenais motīvs un tonis esot novedis pie tā, ka par baznīcu daudzi izteicās: „...septītās dienas adventisti runā par bauslību, likumu, bet nemāca vai netic Kristum.”

Dievs iejaucās un atsūtīja divus jaunus cilvēkus, kuri pacēla Kristu augstāk par baznīcas vadību. Daudziem adventistu lasītājiem jau ir zināms fakts, ka 1888. gadā Adventistu draudzes vecākie Vagoners [E.J.Waggoner] un Džounss [A.T.Jones] dievišķā aizrautībā sludināja labo vēsti par taisnošanu ticībā Ģenerālkonferences sanāksmē. Mēs tagad zinām arī, ka šī vēsts sastapās ar lielu pretestību, tai skaitā pret to iebilda Ģenerālkonferences prezidents Batlers [G.I.Butler] un izdevuma Review galvenais redaktors Ūrija Smits [Uriah Smith]. Daudzi no mums, iespējams, nezina, kas tieši bija par iemeslu tik lielai pretestībai pret pasludināto vēsti par taisnošanu ticībā. 1895. gadā E.Vaita nosūtīja vēstuli Adventistu baznīcas vadītājiem un mācītājiem, kurā tika iztirzāta visa „melnā cauruma” matērija:

Dominēšanas gars ir pārņēmis mūsu Ģenerālkonferences prezidentus. Ja cilvēks ir apmierināts ar savas varas izpausmēm un izmanto to pār saviem brāļiem, jūtot, ka tikai viņam pieder vara padarīt savu gribu par noteicošo, tad labākais, ko var darīt, ir noņemt viņu no amata, lai tiek labāk nodarīts šis lielais zaudējums un viņš zaudē savu paša dvēseli nekā citu dvēseles. ‘Jūs visi esat brāļi’, tādai ir jābūt pārvaldei pār Dieva mantojumu. Tiem, kuri ir amatos, ir jāparāda Kristus Gars. Viņiem ir jārīkojas tā, kā to būtu darījis Kristus. Viņu soļi ir „jāsver” ar Svētā Gara svariem. Cilvēka stāvoklis nekādā ziņā nepadara viņu par kaut cik varenāku Dieva acīs. Dievs pazīst un vērtē tikai sirdi. Kristus Mozum savulaik pasludināja Dieva labvēlību, žēlastību un mīlestību. Tas ir patiesais Dieva raksturs. Kad kāds apgalvo, ka kalpo Dievam, bet tai pašā laikā ignorē Viņa raksturu un vairs neciena savus brāļus un neparāda taisnīgu attieksmi, tad tiek pagodināts sātans, jo tas ir iedvesis viņā sava rakstura iezīmes. Viņš seko Romai pa pēdām.
Tie, kas neizrāda dievišķā rakstura iezīmes, nokāpj no Bībelē atrodamā paaugstinājuma un paši savā cilvēcīgā spriedumā izdomā tādus noteikumus un lēmumus, kas ietekmē citu cilvēku gribu. Rūpīgi izplānotie noteikumi ir domāti, lai piespiestu cilvēkus sekot dažādiem izdomātiem priekšrakstiem, kas savukārt nomāc līdzjūtīgu un uzmanīgu attieksmi, un padara aklus pret žēlastību un Dieva mīlestību. Morāle un personīgā atbildība tiek samīta ar kājām.
Kristus taisnošana ticībā tiek aizmirsta, jo tā nesaskan ar kāda cilvēka visas dzīves laikā izzinātajiem priekšrakstiem un pieredzi. Burts un tikai burts ir viņa dzīves un darbošanās noteicējs. Sātanam ir izdevība caur šādu cilvēku demonstrēt sevi pilnībā. Kad kāds, kurš apgalvo, ka ir Kristus sekotājs, iesaistās ļaunprātībās un viņa dēļ citi piedzīvo smagus pārdzīvojumus, tad tie, kuri šādi cieš, vai nu sarauj attiecības ar Dievu, vai arī sāk uzskatīt Viņu par pārāk bargu Kungu.
Tad sāk uzplaukt nospiedošas sajūtas pret Dievu, un dvēsele tiek nošķirta no Viņa, tieši tā, kā to sātans ir vienmēr vēlējies.” (https://egwwritings.org/?ref=en_TM.363&para=123.2011).

Secinājumi:

1. Baznīcas vadītāji, kas parāda, ka viņiem ir vara, ir jānoņem no amata.
2. Cilvēka amats (mācītājs, savienības prezidents vai pat Ģenerālkonferences prezidents) nepadara šo cilvēku lielāku Dieva acīs par pārējiem draudžu locekļiem. Dievs pazīst sirdis un tās arī vērtē.
3. Draudžu vadītāji, kuri izgudro visādus noteikumus un lēmumus, lai uzspiestu savu gribu citiem, ir uzsākuši iet Romai pa pēdām. To cilvēku attieksme, kas ir amatos, un viņu paņēmieni, ar kuriem tie cenšas iespaidot citus cilvēkus, atklāj to, vai viņi ir saskaņā ar Kristus evaņģēlija atnesto brīvību, vai arī viņus ir pārņēmusi vēlme visu kontrolēt ar nospiedošajiem pāvestīgās kontroles principiem.
4. Tiklīdz cilvēki, kuriem draudzē ir kādi amati, sāk demonstrēt acīmredzamus centienus ietekmēt savus brāļus un māsas, caur viņiem sāk izpausties sātana iezīmes, bet Dieva raksturs tiek atspoguļots sagrozītā veidā.
5. Visbeidzot, ja sekojam 1888. gada Ģenerālkonferences sesijai, tad vēsts par taisnošanu ticībā netika pienācīgi uzklausīta tikai tāpēc, ka tā nesakrita ar to garu, kas jau bija iezadzies baznīcas vadībā, kuri kalpoja tikai burtam. Taisnošana ticībā nav saderīga ar to garu kas vēlas pārvaldīt citus...

Mazāk jāskatās uz Romu

1896. gadā, ņemot vērā daudzu adventistu vispārizplatīto tendenci saskatīt vislielākās briesmas pāvestībā, Elena Vaita nāca klajā ar paziņojumu visiem adventistiem:

Ir nepieciešams rūpīgāk pētīt Dieva vārdu. Īpaši Daniēla un Atklāsmes grāmata ir jāpēta daudz vērīgāk nekā jebkad iepriekš. Mums ir mazāk jārunā par Romas pāvesta varu un pāvestību, mums ir jādomā vairāk par to, ko pravieši un apustuļi ir rakstījuši Svētā Gara vadībā. Svētais Gars ir ļoti skaidri atklājis gan vēstī, gan notikumos, ka jebkam no cilvēciskā ir jātiek apslēptam Kristū, un ka jāpaaugstina ir Debesu Dievs un Viņa likumi. (https://egwwritings.org/?ref=en_TM.112&para=123.665)

Ievērojiet to, ko viņa šeit raksta. Tas ir būtiski. Viņa šeit saka, ka rūpīgāk ir jāpēta Dieva Vārds, īpaši Daniēla un Atklāsmes grāmatas. Un tās rosinās adventistus mazāk skatīties uz pāvestību, bet vairāk uz tām briesmām, kuras rodas, kad iejaucas cilvēks kā starpnieks. Šis apgalvojums saskan ar viņas sākotnējo domu par to, ka mēs, saskatot pāvestībā pašpaaugstināšanos un dominēšanas garu, paši esam kļuvusi atvērti šim pašam garam un to arī atklājam savā baznīcā un visur citur.

Tieši to mēs atrodam, kad rūpīgi pētām Daniēla un Atklāsmes grāmatu. Mēs atklājam, ka „grēka cilvēks... saceļas pret visu un pats sevi paaugstina augstāk par Dievu” (2.Tes.2:3-4). Tā ir sistēmiska tieksme, kuru kopīgi demonstrējam. Vēlme būt par Dievu ir atrodama katra cilvēka sirdī, un tā izpaužas visā mūsu dzīvē un attiecībās ar līdzcilvēkiem, izrādot augstprātīgu attieksmi pret citiem, mēģinot dominēt pār citiem, uzspiest citiem savu pārliecību un arī kontrolēt tos.

1903. gadā E.Vaita uzrakstīja vēl konkrētāk to, ko jau mēģināja pateikt ar saviem 1895. un 1896. gada paziņojumiem:

Tiem, kas mācās, ir jāiemācās redzēt Dieva Vārdu kā vienotu veselumu, saredzot visu nodaļu savstarpējās sakarības. Viņiem ir jāapgūst centrālā tēma par Dieva sākotnējo nolūku pasaulei, par lielās cīņas sākumu un glābšanu. Viņiem ir jāiemācās saskatīt Dieva darbu caur vēsturiskajiem pravietojumiem līdz Augstākajai Pilnībai. Viņiem ir jāsaredz lielo pretrunu ienākšana katra cilvēka dzīvē un kā tās parādās ikkatrā kā viens pret otru vērsts motivējošs spēks un, ka viņš, gribot to vai nē, ir nepārtraukti pakļauts izvēlei, kas viņu noliek vienā vai otrā pusē. (https://egwwritings.org/?ref=en_Ed.190.1&para=29.1012)

Šis ir pārsteidzošs ieskats tajā, kas, atbilstoši Bībelē atklātajiem pravietojumiem, ir noticis cilvēces vēsturē. Lielā cīņa nav tikai redzamā cīņa starp pretējām korporatīvām reliģijām, bet starp diviem savstarpēji izslēdzošiem pirmspēkiem katra indivīda dzīvē, katrā mājā un pat baznīcā. Šie pretējie pirmspēki ir mīlestība un patmīlība, pazemība un lepnums, brīvība un spaidi, cieņas pieprasīšana un brīvības piešķiršana pret vēlmi manipulēt, valdīt un kontrolēt citus. Jā, šeit ir gan politiskās, gan reliģiskās institūcijas, kuras darbojas šo pirmspēku paspārnē un mums ir noteikti jāapzinās šīs briesmas, ko nodara šī vienojošā vara. Mēs katrs esam atbildīgi par to, vai nesākam paši svērties uz šo „pāvestības” pusi gan mūsu mājās, gan baznīcā, draudžu savienībās ar savu attieksmi pret cilvēkiem, izrādot tiem savu pārākumu. Katram no mums dzīves laikā ir gadījies sastapties ar šādu uzvedību.

Tas tad arī ir tas, ko E.Vaita provocējoši mums atgādina, ka „mums vajadzētu mazāk skatīties uz Romu”. Pāvils vēstulē Romiešiem 8. nodaļā 7.pantā saka: „Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva likumam, jo tā to nespēj.” Turpat Pāvils arī raksta (Rm. 13:10): „Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara: tātad bauslības piepildījums ir mīlestība.”
Šeit Pāvils mums atklāj, kas notiek cilvēka iekšienē: mēs esam pret mīlestību, diametrāli pretēji tam, lai būtu otrie aiz pirmajiem. Pēc savas dabas paša „es” ir galvenais motivējošais spēks. Un gadījumā, ja tam draud briesmas, tad dabīgā reakcija ir upurēt kādu citu, lai glābtu savu „es”. Šis ir tumšais un ļaunais noslēpums, kas ir iezadzies mūsu sirdīs.

Kad cilvēki ir miesīgi, tad, izveidojot reliģiju un sanākot kopā, lai to praktizētu, viņi dabiski pieņems tādas sistēmas aprises, kas paaugstina cilvēka patmīlību Dieva vietā. Savā „pāvestībā” viņi piedāvās cilvēcei glābšanos ar paštaisnojošu ceremoniju palīdzību (glābšanos ar darbiem). Un tas ir tieši tas, ko mēs saprotam ar pāvestību. Patmīlība un pašattaisnošanās ir mūsu zudušās pasaules tumšais meistarstiķis, izliekoties par Dieva draudzi. Mēs tad varēsim novērot, kā pāvestības principi ienāk mūsu raksturos un iezogas mūsu baznīcā, ja vien savlaicīgi nenorādīsim uz ticības apliecību par taisnošanu ticībā!

Trešā enģeļa vēsts ir taisnošana ticībā

E.Vaita apgalvoja, ka taisnošana ticībā patiesībā ir Trešā enģeļa vēsts (https://egwwritings.org/?ref=en_Ev.190.1&para=30.1052). Daudzi to nesaprata, jo tas izklausījās dīvaini, nemot vērā mūsu pašu teleoloģisko ietvaru un evaņģēlisko pieredzi. Trešā enģēļa vēsts (Atklāsmes gr. 14:9-12), kā mēs to saprotam, ir brīdinājums pret pāvestības uzspiesto zvēra zīmi. Kā tad jūs varat nonākt pie slēdziena, ka tā ir taisnošana ticībā? Mums pat ir samērā traģisks evaņģēlisks paņēmiens pasniegt „zvēra zīmi” kā tādu, kurai vispār nav nekā kopīga ar taisnošanu ticībā, bet kuru mēs tomēr pasludinām kā „Trešā enģeļa vēsti”. Ir jābūt skaidrībai, ka, sludinot Trešā enģeļa vēsti bez taisnošanas ticībā, būtībā mēs to vispār nepasludinām. Vienkāršāk sakot, ja mēs sludinām, ka pāvests ir „zvērs” un svētdiena ir „zvēra zīme”, tad tā nav Trešā enģeļa vēsts. Būtībā mēs „krāpjamies”, nodarot garīgu ļaunum tiem, kas ieklausās un saprot, ka ļaunums ir „tur ārā” nevis mūsu pašu sirds iekšienē. Tā vietā, lai paļautos uz Dieva glābjošo žēlastību un apjaustu sava „es” postu, mūsu pašpasludinātā „trešā enģeļa vēsts” sniedz citiem maldīgu pārliecību ar sevi un padara tos aizdomu pilnus par citiem.
Tieksme kontrolet citus ir pāvestības sistēmas pirmspēks.

Un tā, kā taisnošana ticībā ir ietverta Trešā enģeļa vēstījumā?
Ņemot vērā Atklāsmes grāmatas 13. un 14.nodaļu, ir jānorāda uz šādiem pieciem galvenajiem secinājumiem:

1. Atklāsmes grāmatas 13.nodaļā minētais jūras zvērs ir pāvestības sistēma, bet, esiet uzmanīgi, tā ir korporatīva un organizēta paša „es” visa centrā pirmspēks, kas ir iemitinājies kritušās cilvēciskās dabas pašu pamatu apakšā. Citiem vārdiem sakot, paša „es” kā visa centrs pirmspēks ir cilvēka reliģija, un katolicisms ir tikai šī kritušā reliģiskā dzinuļa lielākā un dominējošā vēsturiskā manfestācija. Saskaņā ar Daniēla grāmatas septīto nodaļu un Atklāsmes grāmatas trīspadsmito nodaļu, pāvestības sistēmas noteicošās iezīmes bija šīs: taisnošana/glābšana ar darbiem, kas tiek iemainīta pret Dieva labvēlību, un centieni visus piespiest to pieņemt Kristus vārdā. Kad vien šīs divas iezīmes ir klātesošas, tad pāvestības gars uzsāk savu pārvaldību.
2. Zemes zvērs, kas parādās pāvestības laika beigās pēc 1260 valdīšanas laika, nav nekas cits kā protestanu Amerika ar tās unikālo dokumentu- Konstitūciju, kurā kā likumi ir nosauktas divas evanģēlija patiesības: visi cilvēki ir vienlīdzīgi un visi cilvēki ir dzimuši brīvi, garantējot tiem apziņas brīvību, kas var sniegt vienīgo patieso Dieva pielūgsmes iespēju.
3. Atklāsmes grāmatas 13. nodaļa mūs informē, ka Amerikas eksperiments ar brīvību galu galā tiks izbeigts. Protestantu Amerika (zemes zvērs) ieviesīs likumus, kas aizliegs apziņas brīvību (kļūstot par jūras zvēra attēlu), kļūstot par politisko dzinuli, kas izraisīs indivīda apziņas un rakstura krīzi. Cilvēcei tiks uzspiests (pārdošanas un pirkšanas kontroles un pēc tam arī nāves sprieduma veidā) tas, kas katru cilvēku uz zemes piespiedīs izslēgt viņa paša Dievapziņu un tā vietā izrādīt pielūgsmi viņiem. Šīs krīzes laikā katrs cilvēks uz šīs zemes dosies vienā no diviem virzieniem: upurēt paša „es”, lai aizstāvetu brīvību citu labā, vai pieskaņosies pāvestības jauniedibinātajai spaidu kārtībai, lai pasargātu sevi uz citu rēķina. Šajā brīdī parādīsies katra patiesie sirds motīvi, ko izraisīs zvēra zīmes spaidu laiku krīze.
4. Par tiem, kas pastāvēs savā ticībā Dievam un pretosies zvēra sistēmai, ir teikts Atklāsmes grāmatas 12.nodaļas 11.pantā: „Viņi to uzvarējusi ar tā Jēra asinīm un ar savas liecības vārdu un nav savu dzīvību mīlējuši līdz nāvei.” Turpat 14.nodaļas 12.pantā ir teikts: „Šeit vajadzīga svēto pastāvība, kas tur Dieva baušļus un Jezus liecību”. Citiem vārdiem sakot, viņu Dievapziņa ir nopamatota pašuzupurējošā mīlestībā, kas ir atklāta Jēzū Kristū pie Golgātas krusta un kas viņos ir radījusi šo apziņu turēt Dieva baušļus un Jēzus liecību jeb būt taisnotiem ticībā. Tādēļ viņu iepriekšējā pieredze ar Dievu ir tā, kas viņiem ir dārgāka par paša dzīvību, kuru viņi vajadzības gadījumā ir gatavi atdot, lai citus glābtu Dievam. Viņiem paša „es” ir pakārtots Kristus mīlestībai.
5. Pie šīs atziņas nonāca E.Vaita, kad deklarēja, ka taisnošana ticībā ir patiesā Trešā enģeļa vēsts, jo zvēra zīme ienāks pasaulē ar darbu ticību un paša „es” visa centrā, uzspiežot reliģisku sistēmu, kas viltos patiesā Dieva raksturu. Tikmēr tie, kas būs pieredzējuši Dievu, turot Viņa baušļus un Jēzus liecību, taisnoti ticībā, izrādīs pretestību zvēra zīmei , jo būs pārliecināti, ka ne ar darbiem ir iegūstama Dieva labvēlība. Citiem vārdiem sakot, viņiem būs skaidrs priekšstats, ka piespiešana nogalina mīlestību un ka taisnošana ticībā ir nesaraujami savīta ar apziņas brīvību.

Tieši tāpēc E.Vaita iestājās par taisnošanu ticībā kā par vēsti, kas ir jāsludina visiem adventistiem un visai pasaulei. Tā ir vēsts, kas var sagatavot cilvēci tam laikam, kad parādīsies zvēra zīmes krīze. Katrs, kura Dievapziņa būs pamatota ar vēlmi piespiest citus un glābšanos ar darbiem, atklāti nostāsies to pusē, kas izrādīs pašsaglabāšanās instinktus brīdī, kad parādīsies izvēle saņemt zvēra zīmi.

Tas ir tieši tas, par ko E.Vaita brīdināja, kad baznīcu vadītāji sāka atklāti demonstrēt savu varu un ietekmi uz draudzes locekļiem. Tieksme uz kontroli pār citiem ir pāvestības kodols. Tie, kas iet šo ceļu, aiziet Romas pēdās un sagatavo sevi un arī visus, kurus vada, aizliegt citus sava paša „es” labā, kad parādās izvēles iespēja pieņemt zvēra zīmi.

Laikā, kad neskaitāms daudzums protestantu ceļ trauksmi par to, ka ir jābūt uzmanīgiem, kas īsti ir pāvestība, es domāju, ka ir pienācis laiks atgādināt sev pašiem to, cik žēlīgi, neuzstājīgi un ar cieņas pilnu attieksmi izturamies paši pret saviem līdzcilvēkiem, īpaši gadījumos, kad nepiekrītam citu viedoklim un esam amatpersonas, kurām ir uzticēta pārvaldība un ietekme. Būsim modri un raudzīsimies uz savu ceļu, kuru ejam!

Raksts sākotnēji publicēts 2014. gada 15. martā