Seniori arī grēko!

Mēs pārāk bieži lasām Bībeli ar tik uzsvērtu dievbijību un tik svētulīgām acīm, ka nesaredzam to, ko tā faktiski saka. Piemēram, vēstulē Ebrejiem 11. nodaļā ir uzskaitīti varenākie ticības varoņi.
Šo nodaļu mēdz saukt par “Ticības nodaļu”.
Kad mēs tuvāk iepazīstam šajā nodaļā minētos vārdus, tad atmiņā atsaucam viņu piedzīvotos notikumus un šo cilvēku ticības pārbaudījumus. Mums rodas tādas kā asociācijas ar to, ko īsti nozīmē uzticēt sevi Dieva vadībai.
Mēs zinām, ka šie cilvēki bija arī lieli grēcinieki, tomēr mēs domājam, ka viņi grēkoja vairāk tikai savā jaunībā, jo tad, kad viņi bija kopā ar Dievu, viņi tik daudz negrēkoja un tuvojās pilnībai, un esam pat reizēm droši, ka “gandrīz to arī sasniedza”.

Bet palūkojieties ciešāk uz Nou, Ābrahāmu, Sāru, Mozu un Dāvidu. Viņu lielākie grēki tika izdarīti viņu vecumdienās. Proti, viņu atziņa un izaugsme Dievā notika tajā laikā, kad viņiem jau bija daudz gadu un nemaz ne agrā jaunībā.
Padomājiet par Ābrahāmu, kurš deva savu sievu svešiem vīriešiem un ne vienu vien reizi, bet divas. Paskatieties uz Sāru, kura atļāvās pasmieties par savu lielo vecumu Dieva priekšā. Palūkojieties uz Mozu, kurš jaunības temperamenta uzplūdumā nogalināja cilvēku un kura temperaments vecumdienās lika viņam sist klinti divreiz tā vietā, lai šo klinti uzrunātu, kā Dievs bija pavēlējis [4.Mozus 20:8]. Padomājiet par Dāvidu, kurš viltīgi izplānoja slepkavību, būdams laulības pārkāpējs.
Šos grēkus neizraisīja pārāk straujā jaunības dzīve. Cik tomēr patiess ir izteiciens: “Jaunību un pieredzes trūkumu nekad nevar salīdzināt ar vecumdienām un nodevību!”

Un tomēr, kāpēc šie lielās ticības cilvēki ir “izlikti” kā eksponāti varenajā ticības varoņu galerijā? Atbilde ir šāda: ne jau tāpēc ka tie būtu bijuši pilnīgi, bet gan tāpēc, ka ar visām nopietnajām nepilnībām viņi bija sasnieguši atziņu Dievā un zināja, ka, tikai nokrītot zemē pie Dieva kājām, ir iespējams saņemt Dieva labvēlību un žēlastību.

Esmu pārliecināts, ka šie Vecās Derības ticības varoņi bija daudz tuvāk Dievam savās vecumdienās nekā savā jaunībā. Esmu arī pārliecināts, ka Svētais Gars ir ierosinājis viņos vēlmi mainīties. Kad viņi apjauta, kādi viņi bija patiesībā savā sirdī, tad viņi arī savas sirds dziļumos saprata to, cik lielā mērā tiem pašiem vēl pietrūkst Dieva godības, un tajā brīdī Svētais Gars deva tiem Dieva mīlestības pret citiem patieso atziņu. Un Svētā Gara darba rezultāts ir Svētā Gara augļi, kā tas ir rakstīts Galatiešiem 5. nodaļā.
Grēcīgi cilvēki nav doti mums kā priekšzīme, bet drīzāk mums tiek parādīts, kurš, par spīti tam, ka nav vēl pilnību sasniedzis, cieši turas pie Dieva rokas.

Un tā, ja zinām, ka ticības varoņi vairāk grēkoja, būdami jau stipri gados, ko no tā visa varam iemācīties? Vai tāpēc esam atraduši attaisnojumu grēkam? Nē, protams! Esam atraduši savu pestīšanas cerību, kā tas ir rakstīts vēstules Romiešiem 5. nodaļas 20. pantā: “...kur vairojies grēks, tur pārpārim vairojusies žēlastība.”

Kad es biju jauns un dumjš, es mēdzu domāt, ka, ja kļūšu vecāks, tad noteikti būšu gudrāks un mazāk grēkošu. Tagad es esmu sācis kaut ko saprast. Jo vecāks es kļūstu, jo vairāk es ienīstu grēku un jo vairāk mīlu un pieķeros Dievam. Visu, ko Viņš vēlas darīt manā dzīvē, es uzticu Viņam.

(Mācītājs Eliēzers Gonzaless)