Nesen mūsu ģimene viesojās adventistu draudzē kaimiņu pilsētā, un man ļoti patika muzikālā daļa. Jauniešu vadītājs spēlēja ģitāru, un vairāki pusaudži vadīja kopējo dziedāšanu. Priekšā līdzās skaistam skatuves noformējumam uz ekrāna varēja redzēt dziesmu vārdus.
Pēc mūzikas priekšā devās mācītājs un aicināja visus apsveicināties ar tuvumā sēdošajiem. Vecāka kundze, kas sēdēja man priekšā, pagriezās pret mani un pasniedza roku.
„Man ļoti patika muzikālā kalpošana jūsu draudzē,” es viņai sacīju.
„Tiešām?” viņa izbrīnījās. Un tad ar norūpējušos skatienu sejā sacīja: „Es nezinu, šī jaunā slavēšanas mūzika… Man ir bail, ka draudze mainās.”
„Nu, es patiešām ceru, ka tā tas ir,” priecīga viņai atbildēju.
Viņa bija pārsteigta: „Vai tiešām?”
„Jā, tiešām,” teicu. „Ja jūs gribat, lai jaunieši paliek jūsu draudzē, mums ir jāveic dažas izmaiņas. Un kļūt atvērtiem dažādiem mūzikas stiliem ir viena no šādām izmaiņām.”
Viņa kaut ko nomurmināja, aizgriezās un apsēdās.

Pagātne

Viņas vārdi atsauca man atmiņā 70.-tos gadus, kad mana jauniešu grupa dega par Dievu. Diemžēl mēs saņēmām krietnu kritikas devu. Mēs spēlējām ģitāras! Mēs nomainījām jauniešu telpā dziesmu grāmatu. Pieaugušie sacīja, ka mūsu mūzikai „ir pārāk daudz ritma sitienu”. Daži no vecākajiem domāja, ka mēs rīkojamies kā Vasarsvētku draudzē, kad sadevāmies rokās un pacēlām tās augšup, dziedot dziesmu „Viens otram līdzās”. Un daudzi teica, ka mēs paužam pārāk daudz emocijas. Bet kad es atskatos uz saviem pusaudžu gadiem, es zinu, ka tieši šī mūzika palīdzēja man nostiprināt ticību. Tā padarīja Dievu man reālu un piedāvāja dziļi jēgpilnu veidu, kā izteikt savu mīlestību Viņam.
Tagad man ir meita, kas ir tādā pašā vecumā, un atkal kristīgā mūzika ir dramatiski mainījusies. Un šoreiz man nācās to pieņemt. Mēs ar vīru to sapratām tad, kad apmeklējām 4-dienu ilgu muzikālu pasākumu ar nosaukumu „Radīšanas festivāls”, kurā tika spēlēta visplašākā spektra modernā kristīgā mūzika. Pēc viena no koncertiem mūsu meita atskrēja pie mums un sauca: „Mammu, ko tu domā par to visu?!” Es godīgi atbildēju: „Nu, dārgā, tā man šķiet pārāk roķīga.” Ar vilšanās, bet neviltotu izteiksmi sejā viņa teica: „Bet mammu, vai tu neredzēji, kā mēs visi raudājām? Man apkārt nebija neviena ar sausām acīm. Ikvienu šī mūzika aizkustināja!”
Tā bija reize, kad man kā pieaugušajai nācās palikt ar atvērtu sirdi un prātu. Kurš var apgalvot, ka šodien bērniem vajag būt aizkustinātiem ar to mūziku, ar kādu varēja uzrunāt mani 70.-tajos gados? Un kā gan mēs varam nosodīt tās kristiešu mūzikas grupas, kuras acīmredzami uzrunā bērnus un pusaudžus ar savu dziesmu vārdiem un personīgajām liecībām? Kā gan mēs, pieaugušie, varam pateikt, ka viņu mūzika ir no velna!- vai ka jebkas ar bungu ritmiem nav no Dieva? Ja mēs tik izmisīgi vēlamies, lai mūsu bērni neatstātu draudzi, varbūt ka mums vajag labāk uzklausīt viņu vajadzības? Varbūt ka ir kāda vidēja teritorija, kur mēs visi kopā varam slavēt Dievu.

Nākotne

Vakar es biju citā koncertā ar savu meitu. Tas saucās „Roks un ceļš pielūgsmē”. Kad tika dziedāta dziesma „Es varu tikai iedomāties”, ar acs kaktiņu ieraudzīju kaut kādu kustību. Palūkojos uz savu 16-gadīgo meitu. Viņas acis bija aizvērtas, bet seja pavērsta pret debesīm. Labo roku viņa bija pacēlusi, lai slavētu savu Dievu, un lūpas izteica dziesmas vārdus. Man kā mammai tas bija emocionāls brīdis. Es zinu, ka šo skatu visu mūžu saglabāšu savā sirdī.
Es palūkojos uz lielo zāli, kas bija pilna ar tūkstošiem pusaudžu un jauniešu. Es domāju pie sevis: „Šie bērni varēja būt jebkur citur šajā vakarā. Viņi varēja būt bārā, kādā ballītē, skatīties kino. Bet viņi izvēlējās atnākt šeit. Kaut kas šeit viņus uzrunā.”
Es zinu, ka mums ir jānoskaidro, kas tas ir, to jāpatur un jālieto mūsu vietējās draudzēs.

„Teiciet Viņu ar bazūnes skaņām, teiciet Viņu ar stabulēm un cītarām! Teiciet Viņu ar bungām un vijīgām dejām, teiciet Viņu ar stīgu un flautas skaņām! Teiciet Viņu ar skanīgiem zvārguļiem, teiciet Viņu ar gaviļu zvaniem! Visi, kam dvaša, lai slavē To Kungu! Alelujā!” (Ps. 150:3-6)
(Raksta autore Nensija Kenvela ir jauniešu mācītāja Vala-Vala Universitātes draudzē
Plašāks raksts publicēts žurnālā „Adventist Today”)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Ierakstīt komentāru