Aldens Tompsons, Bībeles izpētes profesors Valavala universitātē,
teologs, daudzu grāmatu autors: 
Gan Dieva apsolījumi, gan Viņa brīdinājumi ir vienlīdz atkarīgi no nosacījumiem.
Šis 1883.gada E.Vaitas citāts ir izšķiroši svarīgs šajā rakstā. Tas, kādā kontekstā E.Vaita to raksta, ir pārsteidzoši.

Šo teikumu jūs varat atrast “Izmeklētajās Vēstīs” 1.sējumā. Tā r daļa no garākas atbildes kādam, kurš izsmej 1844.gada notikumus un kļūdaino Kristus gaidīšanu. Vaita pati raksta, ka viņas atbilde šim cilvēkam ir neparasta, jo parasti viņa šādu izsmiešanu ignorē. Bet šoreiz viņa nolēmusi izņēmuma kārtā atbildēt, cerībā, ka šī atbilde varēs būt noderīga citiem, kuriem ir līdzīgas bažas.

E.Vaitas rakstītais ir īpaši intriģējošs tāpēc, ka viņa citē četras Jaunās derības rakstvietas, kurās (no Jaunās derības rakstītāju perspektīvas lūkojoties) izteikti paredzējumi, ka Kristus atgriešanās notiks “drīz” (1Kor. 7:29-30; Rm 13:12; Atkl. 1:3; 22:6-7). Viņa teikumu par nosacījuma pravietojumiem un brīdinājumiem attiecina uz šīm četrām rakstvietām un arī uz 1844.gada notikumiem. Tādējādi viņa savu atbildi balsta Rakstos. Bet, iespējams, vēl svarīgāks ir fakts, ka šī vēstule nekad netika nosūtīta, un kritiķa vārds tā arī nav zināms. 
Īsi sakot, Manusrikpts Nr.4, 1883, ir kā bārenis, vienīgais tāds Elenas Vaitas failos. Kamēr viņa bija dzīva, viņa nekad par to nerunāja. Tas arī netika publicēts, līdz 1958.gadā izdevēji nolēma to iekļaut Izmeklētajās vēstīs.

Iespējams, Elena Vaita šo dokumentu neizmantoja, jo ideja par pravietojumu atkarību no apstākļiem ir grūti pieņemama konservatīviem ticīgajiem. Tomēr, ja nopietni pieņemam, ka pravietojumi var būt atkarīgi no nosacījumiem, tas palīdz saprast Bībeles tekstus.

Ir jāņem vērā, ka termins “nosacījuma pravietojumi” nebija adventistu celmlaužu vārdu krājumā. Viņi visi bija strikti historicisti, kas Bībeles vēsturiskos notikumus vizualizēja hronoloģiskā secībā laika grafikā, kura noslēgumā ir Kristus atgriešanās. Ja viņi ticētu, ka pravietojumu piepildīšanās ir atkarīga no nosacījumiem, nebūtu nedz Lielās vilšanās, nedz Septītās dienas adventistu baznīcas, vismaz ne tāda, kādu mēs to pazīstam. Bet ar laiku šī izpratne vairojās, atklājot jaunas iespējas aiz striktā historicisma. Tas ir novedis pie krietni konsekventākas Vecās un Jaunās derības interpretācijas.

Šis skaidrojums ir ļāvis arī daudzām Bībeles rakstvietām piemērot vairākus skaidrojumus. Viens no redzamākajiem piemēriem ir “tumsas diena”, ko adventisti tradicionāli skaidroja kā notikumu 1780.gadā. Ja mēs skatāmies uz Rakstiem caur strikta historicisma brillēm, katram pravietojumam ir tikai viens skaidrojums. Bet ja logs paliek atvērts dažādām iespējām, tad mēs redzam, ka vairākās Vecās Derības grāmatās pieminētā “tumsas diena” bija kā zīme “Kunga dienai”, kas sākotnēji vienmēr norādīja uz kādu tā laika notikumu, bet savu absolūto piepildījumu tā piedzīvos Lielajā Kunga dienā, kad Kristus atgriezīsies.

Viena šāda paralēle ir izgaismota īpaši spilgti. Tumsas dienu (Tā Kunga dienu) pravietis Joels attēlo kā siseņu uzlidojumu. Apustuļu darbu grāmatā 2.nodaļā Pēteris atsaucas uz Joela aprakstīto tumsas dienu un piemēro to notikumiem, kas norisinās ap krustā sišanu un Vasarsvētkiem. Mūsu Adventistu pionieri šo pašu ainojumu attiecināja uz 1780,gada tumšo dienu. Bet galīgā tumsas diena vēl tika gaidāma – otrās atnākšanas laikā. Atklāsmes 6:12-16 runā par ainojumiem, kurus adventisti saredzēja 18. un 19.gadsimta notikumos: “lielā zemestrīce (1755.gada Lisabonas zemestrīce), saule paliek “melna kā saru maiss” (1780.gada maijs), un “zvaigznes no debesīm krīt uz zemes” (Leonīda meteoru lietus 1833.gadā).

Tomēr Atklāsmes 6.nodaļas konteksts runā par Kunga dienu: Jēzus atgriešanos. Ūrija Smits to nespēja saskatīt, jo viņš bija strikts historicists. Šodien adventisti var sevi uzskatīt par nosacījuma historicistiem, par ticīgajiem, kas tic, ka pravietojumus var piemērot vairākkārt, saglabājot gan sākotnējo historicistu interpretāciju, bet arī piemērojot to tālākiem notikumiem. Līdz ar to nav problēma, ka Pēteris Joēla pravietojumu par siseņu uzlidojumu piemēro Vasarsvētku notikumiem, Adventisti to saredz 1780.gada notikumos, un pēdējais piepildījums būs, kad atgriezīsies Jēzus – galīgajā “Kunga dienā”. Tieši tāpat mēs varam palūkoties uz Lielo vilšanos 1844.gadā.

Ja nebūtu izpratnes par to, ka pravietojumiem ir nosacījumi, adventisti visdrīzāk gaidītu, kad beidzot Jeruzalemē tiktu nojaukta mošeja un ebreji atjaunotu savu templi. Mēs lasītu Bībeles tekstus burtiski, un neredzētu lielāku attēlu, kādu tagad adventisti to redz.

Septītās dienas adventistu Bībeles komentāros ir pārsteidzoša eseja “Israēla loma Vecās derības pravietojumos”. Kaut arī modernie adventisti to lielākoties ignorē, tā veido pamatu izpratnei par nosacījuma pravietojumiem un piedāvā sakarīgu skaidrojumu gala laika plānam, kādu piedāvā Zaharija 14.nodaļā. Īsumā, tur ir aprakstīta Kristus nāve 1.gadsimtā, taču Zaharija pravieto, ka tauta Kristu pieņem, un tad, saskaņā ar 14.nodaļu, ļaunums pamazām izzūd. Saskaņā ar šo scenāriju, nekādas Lielās vilšanās nav, un vēsture nekad nenonāk līdz 1844.gadam. Īstenībā mēs nespējam pat iedomāties, kā šādi notikumi vispār risinātos. Bet vismaz mēs tagad varam godīgi pieņemt visu, kas rakstīts Rakstos, gaidot Kunga atgriešanos.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Komentāra publicēšana