Veroties mākoņos

Tieši šobrīd no savas mājas Jaunzēlandē es redzu, kā mainās laiks, vējam iegriežoties no Kukstreitas puses. Es varu noteikt laika maiņu pēc tumšajiem mākoņiem. Es nezinu, kā dēvē dažādus mākoņus, bet reizēm varu pateikt, vai vēlāk līs lietus, snigs vai pūtīs stiprs vējš.
Mākoņu vērošana var būt jauka un nevainīga nodarbe. Tomēr es nesāku to darīt tāpēc, ka mani interesēja meteoroloģija. Mana aizraušanās ar mākoņiem sākās, kad es mācījos sabatskolā un domāju par to, kā būs tad, kad Jēzus nāks uz mākoņa. Stāsts par mazu, tumšu mākonīti pusplaukstas lielumā, kurš kļūst arvien lielāks, vilināja mani jau agri lūkoties mākoņos, jo es vēlējos, lai Jēzus atgrieztos.

Baiļu teoloģija

Jēzus otrā atnākšana dominē manās atmiņās par bērnu sabatskolu. Es atceros lipīgās dziesmiņas par “Tēvu Debesīs”, kurš mūs vēro, tādēļ “esiet uzmanīgas, mazās kājiņas, kur jūs ejat”. Tur mums tika atgādināts, ka taciņa uz debesīm ir šaura, ar daudz asiem pagriezieniem, un ir grūti to atrast. Tas viss tika teikts, cenšoties mūs, bērnus, piespiest paklausīgi un mierīgi sēdēt- jo Jēzum nepatīk, ka mēs esam skaļi un aktīvi (kādi bērni dabiski ir).
Mūsu skolotāji gribēja labu. Bet tas, ko viņi mācīja, iespaidoja domāšanu, radot priekšstatu, ka prasīgais Dievs mūs mīl tikai tad, kad esam nevainojami. Dzīvības grāmata tika attēlota kā mūsu slikto darbu uzskaite, kura tiks īpaši pētīta pirms otrās atnākšanas, lai noteiktu, vai mēs esam pietiekoši labi debesīm. Tas izraisīja manī saprotamas bažas: tā kā es nebiju vienmēr laba māsa, es brīnījos, vai jebkad nokļūšu debesīs?

Kāpēc cilvēki aiziet?

Ļoti bieži man šķita, ka debesis nav kā paradīze, bet gan kā ekskluzīvs klubs, kurā ir gandrīz neiespējami iekļūt, ja vien neesi pilnīgi svētais. Vai tas varētu būt iemesls, kādēļ tik daudzi izvēlas pamest draudzi vai doties kur citur?
Ja uz bailēm balstītā teoloģija par debesīm un otro atnākšanu cilvēkus aizdzen no draudzes, tad mums ir pienācis laiks kritiski palūkoties, ko mēs mācām saviem bērniem. Mēs reizēm sakām, ka sliktās savstarpējās attiecības cilvēkus atbaida no draudzes, bet es, balstoties uz pašas pieredzēto, domāju, ka liela nozīme ir tam, ko mēs bērnībā stāstām par ticību. Liela daļa manas paaudzes cilvēku, kas ir aizgājuši no draudzes, pazina bailes no bērnu sabatskolā mācītā. Kad viņi sasniedza pusaudžu vecumu, viņiem jau bija diezgan.
Kad bailes no pazušanas un nenokļūšanas debesīs kļūst par galveno dzinuli, mēs kā draudze pazaudējam Jēzus evaņģēliju.

Ilgas pēc Jēzus vai lielāka norobežošanās?

Ja jūs būtu audzis draudzē, kurā es gāju, jūs dzirdētu, ka “Jēzus nāks drīz, un mums jābūt gataviem”. Arī iepriekšējās paaudzes sludināja par tūlītēju Jēzus atnākšanu. Bet mēs joprojām esam te, lūkojamies mākoņos un brīnāmies: ko nozīmē “būt gataviem”? Kurā brīdī ilgas pēc Jēzus atgriešanās kļuva par bēgšanu no realitātes nevis par sirsnīgu nākotnes cerību?
Kad ciešam, mūs mierina apziņa, ka kādu dienu “Viņš nožāvēs visas asaras no acīm. Nāves vairs nebūs, nedz sāpes un ciešanas, jo viss, kas bijis, ir pagājis” (Atkl,. 21:4). Vai līdz tam mana dzīve būs ciešanas? Vai tas nozīmē, ka es nespēju sagaidīt, kad beigšu dzīvot uz Zemes, kur Dievs savā gudrībā man licis piedzimt? Ka es nevaru būt laimīga, kamēr nebūšu tikusi no šejienes prom?
Katrs no mums ir piedzīvojis kādas grūtības un ciešanas. Bet vai tās attaisno bēgšanu no realitātes, kurā mēs dzīvojam? Vai ticība, ka Jēzus drīz atgriezīsies, maina to, kā es šodien dzīvoju? Vai tai vajadzētu to mainīt?
Ja mēs ticam, ka Dievs darīs to, ko Viņš ir apsolījis – proti, atgriezīsies, lai aizvestu mūs līdzi uz jaunu zemi-, tad kāpēc mēs draudzē reizēm dzirdam, ka adventisti nav pietiekoši pasteidzinājuši Kunga atnākšanu? Vai mums tiešām ir tāda vara?
Bet varbūt mēs neticam, ka Dievs tur savus solījumus. Mēs satiekam draudzes locekļus, kas no visas sirds tic, ja viņi smagāk strādās, lai būtu pietiekoši labi, pat perfekti, tad Jēzus atnāks ātrāk. Nav brīnums, ka tik daudzi no mums šaubās, vai ir izglābti.

Kas mums bija jāiemācās

Ja nu kaut kas mums kā adventistiem bija jāiemācās pēc lielās vilšanās 1844.gadā, tad vispirms tas, ka mums nav jāprognozē otrās atnākšanas laiks vai arī jācenšas to paātrināt ar saviem darbiem. Tas, ko šai mūsu konfesijas vēstures nodaļai bija jāmāca – ka mums ir jādzīvo tagadnei un jāsagatavojas ilgākai palikšanai šeit. Atcerieties, kā gāja tiem ticīgajiem, kas nesagatavojās ziemai, jo ticēja, ka Jēzus atgriezīsies 1844.gada oktobrī?
Mēs pārdzīvojām Lielo vilšanos, taču joprojām aizraujamies ar laika noteikšanu. Es gan saprotu, kāpēc mēs uzsvaram Jēzus atgriešanos. Bet mēs vairojam neuzticēšanos Dieva apsolījumiem par Viņa atgriešanos, pastāvīgi sakot, ka tas notiks nākamajā nedēļā.
Ja runājam par gatavību, neviens no mums nav pilnīgs. Visi esam grēkojuši, un visiem trūkst Dieva godības (Rm. 3:23), un, tikai pateicoties dievišķajai labestībai un žēlastībai, mēs varam prasīt atpestīšanas dāvanu. Runa nav par to, cik labs es esmu, lai būtu gatavs. Runa ir par to, cik ļoti es vēlos saņemt Dieva glābjošo žēlastību. Būt gatavam nozīmē ilgoties pēc atkal būšanas kopā, līdzīgi kā mēs gaidām savus mīļos pēc kāda ceļojuma. Cik gan aplami ir domāt, ka mūsu labo darbu uzskaite kaut kā pamudinās Jēzu atgriezties!
Adventistiem vairāk nekā citiem vajadzētu zināt, ka tas ir augstprātīgi domāt, ka mēs varam Jēzus atnākšanu iedabūt mūsu kalendārā. Jēzus uzsvēra, ka neviens nezina viņa atnākšanas stundu (Mt. 24:36). Viena no Jēzus mācībām, kuru mēs visvairāk ignorējam un nepamanām, ir Jēzus teiktais, ka viņš atgriezīsies tad, kad neviens to negaidīs (44.pants)! Ja tā, kāda gan jēga spekulēt, kad tas notiks?

Kad ir “drīz”?

Atstāsim mūsu vēsturisko mantojumu – apsēstību ar laika noteikšanu- un palūkosimies uz Jēzus atnākšanu no citas perspektīvas.
Paanalizēsim vārdu “drīz”. Pajautājiet bērnam, un viņš pateiks, ka “drīz” nozīmē pēc vienas, divām sekundēm. Students eksāmenā vai darba meklētājs teiks, ka viņi drīz uzzinās, kā viņiem ir veicies. Vecs, slims vīrs, kuram teikts, ka drīz viņam sāpes tiks atvieglotas- katram no viņiem būs sava doma, ko šis vārds nozīmē. “Drīz” ir relatīvs termins, ko nevar izmērīt.
Un tā, vai fokuss uz “drīzu” Jēzus atnākšanu mūs aicina bēgt no rēķināšanās ar realitāti, kurā mēs dzīvojam? Ja Jēzus drīz nāks, kāpēc man vajag šķirot atkritumus un rūpēties par dabu? Tā taču drīz tiks iznīcināta.
Tātad, mums ir uzmanīgi jāpadomā, pirms lietojam vārdu “drīz”, lai aprakstītu notikumu, kurš var notikt jebkurā brīdī – saskaņā ar Bībeli tad, kad mēs to negaidīsim.

Cits skats uz vārdu “drīz”

Kad jūs domājat par “drīzo Jēzus atnākšanu”, kas ir vissvarīgākais vārds šajā frāzē? Tas nav “drīz”. Mūsu glābēja atgriešanās ir galvenais, nevis laiks.
Kā adventisti mēs vienmēr esam ticējuši, ka vēsturiskajā laika nogrieznī drīzāk otrā atnākšana ir tuvāk nekā tālāk. Bet paplašināsim perspektīvu un paskatīsimies uz to no cita leņķa. Mūsu ticības 26.pamatmācības punktā teikts, ka mēs ticam vienai dzīvei, un nomirstot mēs aizmiegam līdz otrajai atnākšanai.
Ja mēs ticam, ka Jēzus atgriezīsies, lai vestu mūs drīz mājās, tad tas var notikt, mums esot dzīviem vai mirušiem. Un ja mēs būsim miruši, kad Jēzus nāks atkal, tad nebūs nozīmes, vai tas ir noticis vienu dienu pēc mūsu miršanas vai simtiem gadu vēlāk – jo nāvē laika ritējumam nebūs nozīmes. Mums Jēzus atgriešanās būs drīz. Tādējādi šis notikums tiešām piepildīsies manā tuvā nākotnē – vai nu būšu mirusi vai dzīva.
No šādas perspektīvas Jēzus atgriešanās “drīz” kļūst mazāk graujoša manai ikdienas dzīvei, ļaujot man uzticēties, ka Dievs savā laikā izpildīs, ko solījis.
Mākoņiem turpinot slīdēt virs manis, es zinu, ka katra diena šeit un tagad kopā ar Dievu ir dāvana. Un vienudien, kad Dievs izlems, mēs mākoņos ieraudzīsim Jēzu, kurš nolaidīsies no debesīm (Atkl. 1:7). Es gribu šo dienu piedzīvot, nevis lai aizbēgtu no realitātes, bet lai beidzot piedzīvotu to realitāti, kurai mēs sākotnēji bijām radīti.

Kirstena Ostere Lundkvista

reliģijas un komunikācijas zinātņu maģistre,

adventistu mācītāja.