Kā tas ir – sastapties ar nāvi?

Būdams jaunāks, es par nāvi pārāk daudz nedomāju. Pirmajos kalpošanas gados, izvadot bērēs, es mēdzu teikt, ka no nāves nav jābaidās. Cenšoties mierināt cilvēkus, es vienmēr teicu, ka nāve nav nekas briesmīgs. Protams, nāve ir liels ienaidnieks, taču es centos iedrošināt, ka nāvei nav mūs jābaida, mums par to nav jāraizējas – galu galā tas būs tikai īss brīdis, un mēs sastapsim Jēzu.
Bet tad tas notika ar mani. Atceros, kā ārsts pašūpoja galvu un teica: “Man žēl, mācītāj Deivis, bet mēs neko daudz vairs izdarīt nevaram.”

Bija pienācis laiks man domāt par miršanu. Man tagad bija jāsaprot, ko nāve nozīmē man, manai sievai, maniem bērniem un daudzajiem cilvēkiem, kas rūpējās par mani un par kuriem rūpējos es.

No drosmes līdz tukšumam

Sākumā es biju drosmīgs. Atcerējos Tima Makgrova dziesmu par cilvēku, kurš dzīvoja tā, it kā mirtu:
Viņš teica:
“Es devos nirt,
Es kāpu klinšainos kalnos,
Es 2,7 sekundes skrēju ar bulli vārdā Famanču.
Es mīlēju dziļāk,
Es runāju saldāk,
Un piedevu tiem, kuriem nebiju piedevis agrāk.”
Un viņš teica:
“Es ceru, ka kādu dienu arī tev
Būs izdevība dzīvot tā, it kā tu mirtu.”
Jā, man bija vesela buķete nodomu, kurus es vēl gribēju paspēt īstenot.
Pirmkārt, bija cilvēki, kuriem man vajadzēja atvainoties, attiecības, kuras vajadzēja uzlabot. Es to darīju, un nestais miers deva mieru sirdī arī man. Atzīšanās ir laba dvēselei.
Un tomēr manā prātā veidojās tukšuma sajūta. Es centos to aizpildīt ar aktivitātēm. Man ļoti gribējās ceļot. Es sevi nodarbināju, apciemojot radus un draugus, dodoties uz vietām, kur nekad nebiju bijis, un atgriežoties vietās, kuras man daudz nozīmēja.

Un tomēr atnāca tumšās dienas, šaubu un satraukuma laiks. Kas notiks ar manu sievu? Mums ir rēķini, kuri jāmaksā. Ir māja un bankas konts, par ko vienmēr esmu rūpējies es. Pamazām sāku mācīt Irmai to, kas viņai jāzina. Sazinājos ar brāli un lūdzu viņu īstenot manus novēlējumus.

Jo vairāk es darīju, lai sagatavotos savai nāvei, jo lielāka tumsa piepildīja manu sirdi. Tā tas bija! Es stāvēju uz klints malas, lai iekristu bezdibenī. Bailes um šaubas izstūma drošo paļaušanos.

Jau jaunībā es biju izlasījis Ījaba grāmatu un ilgojos būt līdzīgs viņam. Galu galā es biju mācītājs. Man vajadzēja būt ticības cilvēkam! Saskatot līdzību ar Ījaba piedzīvojumu, es sākotnēji jutos labi, un tas palīdzēja man tikt pāri dažām grūtākām dienām. Un tomēr tā vietā, lai justos kā Ījabs, es biežāk jutos kā Elija. Kad palika gaužām slikti, Elija paslēpās alā un lūdza Dievu, lai viņš atņem viņam dzīvību. Depresija un izmisums kontrolēja manas domas un manus vārdus.

Fiziskās ciešanas

Līdz tam mana slimība sāpes nebija izraisījusi. Bet tad sākās pirmās fiziskās grūtības. Kājas kļuva nejūtīgas, un tas raisīja grūtības pārvietoties. Bija grūti noturēt līdzsvaru, un es vairākas reizes nokritu. Sāku lietot spieķi. Tomēr tas vēl bija nekas – nolēmu, ka ar to es varu sadzīvot.

Tad es saslimu ar gripu, trīs dienas gulēju gultā, un pēc tam piecelties kājās vairs nespēju. Dabūju elektrisko ratiņkrēslu, lai pārvietotos. Ļoti strauji sāku zaudēt svaru, un līdz ar svara zaudēšanu zaudēju arī muskuļu masu. Ne tikai kājas vairs neturēja, arī rokas kļuva tik vājas, ka nespēju piecelties no gultas. Mans ķermenis nespēja noturēt mani vertikālā stāvoklī. Ja es kritu, es nespēju to kontrolēt. Es varēju nogāzties jebkur. Un piecelties vairs nespēju.

Trīs dažādās situācijās tiku svaidīts, lūdzot Dievu vai nu mani dziedināt, vai arī atbrīvot no ciešanām, lai varu nomirt. Bet nekas no tā nenotika. Bija sajūta, ka Dievam ir vienalga. Sāku šaubīties ne par Dieva eksistenci, bet par to, ka viņš par mani vispār rūpējas. Nezinu, kas ir sliktāk: secināt, ka Dieva nav, vai domāt, ka Dievs ir, bet Viņš nerūpējas. Sevis žēlošana mijās ar šaubām par Dievu, un tas mani darīja dusmīgu.

Dusmas

Es mainījos. Bija pagājuši tie laiki, kad biju laimīgs un mīlošs cilvēks. Es kļuvu ļoti dusmīgs. Dusmīgs uz sevi. Dusmīgs uz Dievu. Dusmas sāka iznīcināt manu dzīvi un manas attiecības. Es norobežojos no visiem. Tā vietā, lai mīlētu un rūpētos par savu sievu, es kļuvu rupjš un neiecietīgs. Es zināju, ka tas nav labi, bet neko nespēju padarīt. Aizvainojums bija piepildījis manu sirdi un prātu. Reizēm sāpes bija ļoti neciešamas, un tad sievai nācās piedzīvot visas manas dusmas.

Vēl viens upuris manām dusmām biju es pats. Es pats sev teicu riebīgas lietas, un es patiešām ienīdu savu ķermeni, jo tas bija vājš. Es dzīvoju tumsā un dusmojos, ka esmu vispār dzimis. Nāve šķita ļoti liels atvieglojums. Lai gan nedomāju, ka spētu to izdarīt, taču es domāju par pašnāvību.

Divus gadus es pavadīju gan mājās, gan slimnīcā, vairākkārt būdams tuvu nāvei. Daudzkārt ārsti izcēla mani no nāves skavām. Lielākoties iemesls tam bija mana vājā imūnsistēma. Citreiz pie vainas bija barības vielu trūkumus, jo zarnas nespēja uzsūkt vajadzīgās vielas radušos infekciju dēļ.

Vienā no kārtējām reizēm slimnīcā mani iepazīstināja ar pašpieņemšanas koncepciju. Kad lasīju par sevis nīšanu un nepieciešamību pieņemt sevi kā vērtību un vērtīgu par spīti fiziskajam nespēkam, es sāku lūkoties uz sevi un citiem jaunā gaismā. Mana attieksme mainījās, vispirms pret sevi, tad arī pamazām pret citiem.

Dzīvību glābjoša terapija

Kaut arī es mainīju savu attieksmi, mans ķermenis turpināja sevi iznīcināt tik ātri, ka es atkal nonācu slimnīcā, un ārsti teica, ka man ir atlikušas divas dienas.

Totāla mākslīgā barošana ir veids, kā ķermenis var dabūt vajadzīgās barības vielas, vitamīnus un minerālvielas, tiem nenonākot zarnās, bet tiešā veidā asinsritē. Jau gandrīz gadu gastroenterologi mani to bija ieteikuši. Tomēr šis process cilvēku pakļauj ļoti riskantām vīrusu infekcijām, un ne imunologi, ne infekcijas speciālisti nevēlējās, lai es to pieņemtu. Bet tagad es svēru mazāk nekā 50 kilogramus (būdams 190 cm garš), svars turpināja strauji sarukt, un man nebija izvēles. Ja mani nesāktu mākslīgi barot, es būtu nomiris pāris dienās. Izsverot visus par un pret, zinot par visām bīstamajām infekcijām, es tomēr devu savu piekrišanu. Tas atmaksājās, es atguvu gandrīz 15 kilogramus un jūtos daudz labāk.

Un tomēr katru dienu esmu uz nāves sliekšņa. Mazākā infekcija manā asinsritē izraisīs manu nāvi nevis dažu dienu, bet dažu stundu laikā.

Kā sastapties ar nāvi?

Šis raksts ir par to, kā mācītājs, kurš savulaik sludinājis dučiem svētrunu, lai mierinātu citus, pats sastopas ar nāvi. Es gribētu, kaut varētu jums stāstīt pārdabisku brīnumu stāstu, kā Dievs apbrīnojamā veidā pieskārās manam ķermenim un darīja mani veselu. Bet Dievs ir izvēlējies citu ceļu. Pagaidām Dievs ir vēlējies saglabāt manu dzīvību, izmantojot medicīniskās zinātnes izgudrojumus. Piedzīvoju svētības, kādas nāk no spējām, kuras Dievs devis vīriešiem un sievietēm, lai viņi spētu attīstīt tādu medicīnas brīnumu kā mākslīgā barošana un citus zinātniskus risinājumus mūsu medicīnas problēmām.

Tik bieži mēs sagaidām, ka Dievs darbosies bībeliskos veidos, dziedinot ar roku uzlikšanu un pieprasot brīnumus ticībā. Nepārprotiet mani- es ticu brīnumiem. Es pats esmu staigājošs brīnums. Es saņēmis pagaidu atvieglojumus caur lūgšanām un svaidīšanu.

Bet pat tajos gadījumos, kad Dievs ir pieskāries manai dzīvei, pateicoties citu ticībai un lūgšanām, un maniem paša izmisīgajiem saucieniem pēc palīdzības, esmu mācījies pieņemt vārdus, kurus teica Pāvils: “Tev pietiek ar manu žēlastību.” (2Kor. 12:9) Dievs zina, kas man ir vislabākais un kas vajadzīgs manai garīgajai, prāta un emocionālajai izaugsmei. Es nesaku, ka man ir atbildes uz jautājumiem. Es varu tikai dalīties ar to, ko pats piedzīvoju.

Un tā, ļaujiet man atbildēt uz jautājumu: “Kā es sastopos ar nāvi?”
Pirmkārt, es pieņemu, ka nāve ir realitāte, no kuras nevar izvairīties. Daži vēlas dzīvot mūžīgi šeit un tagad, smagi strādājot, lai pagarinātu savu zemes dzīvi ar diētām un vingrinājumiem, meditāciju un jogu, šķiet, ka viņi pieliek nebeidzamas pūles, lai paliktu dzīvi.

Man nāve ir rezultāts dzīvei pasaulē, kura nav tāda, kādai tai vajadzētu būt. Netaisnība ir padarījusi postu un nāvi par ikdienas realitāti. Faktiski tā ir norma. Mēs pret to cīnāmies, mēs cenšamies to nepieļaut, mēs pat cenšamies ēst, dzert un vingrināt sevi attālināt no realitātes, ka agrāk vai vēlāk dzīve šajā pasaulē mums beigsies.

Pirms jūs sakāt, ka esmu kļuvis par fatālistu, vēlos, lai tas būtu ļoti skaidrs: man ir sapņi par nākotni šeit nevis par nākotni uz atjaunotas zemes vai debesīs. Man joprojām ir savi zemes plāni, cerības un sapņi. Es ticu, ka mums kā Jēzus sekotājiem ir jārūpējas par dzīves kvalitāti šeit un tagad. Es ticu, ka mēs esam aicināti rūpēties par mūsu ķermeni un par visu planētu, īpaši vienam par otru.

Bet lai ko mēs darītu, nāve turpināsies līdz  brīdim, kad tā “tiks aprīta uzvarā” (1Kor 15:54). Pieņemot to, man ir vieglāk sastapties ar nāvi, jo es zinu, ka es to nevaru uzvarēt – bet es arī zinu, ka beigu galā tā nespēs uzvarēt mani. Šeit ir vieta ticībai, cerībai un mīlestībai manā dzīvē.

Otrkārt, es cenšos nodzīvot katru dienu kā brīnumu. Jēzus teica, ka mums jāskatās uz lilijām laukā, un esmu centies to darīt. Dabas pasaule turpina pastāvēt par spīti sāpēm, ciešanām un šķietamo netaisnību, ko tā piedzīvojusi. Hemingvejs vienai no savām grāmatām devis virsrakstu “Saule arī lec”. Man tas patīk: lai arī ko katra diena mums atnes, saule turpina aust. Manā dzīvē katrs saullēkts dod cerību un katrs saulriets dod iemeslu priecāties!

Treškārt, es cenšos dzīvot ar mērķi. Katru dienu es pieceļos un sastopos ar nākotni. Es cenšos sadarboties ar dzīvi, kas kūsā man apkārt. Es skatos uz pasauli ar žurnālistu, komentētāju, mācītāju, skolotāju un praviešu acīm. Esmu saaudzis ar šādu dzīvi un ar cilvēkiem, kas ir ap mani. Paliekot pozitīvs, es spēju vieglāk pārvarēt katras dienas izaicinājumus.

Visbeidzot, es neļauju nāvei pārtraukt manu ikdienas dzīvi. Līdzīgi kā Iras Stenfilas gospeļdziesmā: “Es zinu, kā rokās ir rītdiena, es zinu, kas tur manu roku.” Tas palīdz man atcerēties, ka neesmu viens, bezcerīgs vai aizmirsts. Man ir Draugs, kurš strādā, lai no nāves izceltu dzīvību. Es zinu, ka Dievs mani mīl, un “pilnīga mīlestība aizdzen bailes” (1Jāņa 4:18).

Es katru dienu sastopos ar nāvi ļoti reāli. Esmu vienas infekcijas attālumā no kapa. Bet pateicoties tam, kas ir Dievs, un pateicoties mūsu draudzībai, es paturu prātā, ka man ir nākotne. Ar ticību, cerību un mīlestību es cenšos katru dienu dzīvot kā vērtīgu sev un citiem.



Bils Deivis bija mācītājs un administrators Nevadas Jūtas draudžu savienībā  no 2013. līdz 2018.gadam. Viņam ir divi akadēmiskie grādi biznesa administrācijā ar fokusu uz organizācijas vadību. Viņš ir precējies ar Irmu, viņiem ir četri mazbērni. Kopš 2018.gada viņam ir invaliditāte. Viņam ir retas formas hipogammaglobulinēmija, tā ir autoimūna slimība, kuras iemesls, visticamāk, ir ģenētisks. 


(no vietnes atoday.org)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Ierakstīt komentāru