Mācītājs Ģirts Rozners: 
Bija kāzas Kānā Galilejā, un.. arī Jēzus un Viņa mācekļi bija aicināti kāzās. Kad nu pietrūka vīna, Jēzus māte saka Viņam: "Viņiem nav vīna.." Bet tur stāvēja seši akmens ūdenstrauki pēc jūdu šķīstīšanās paražas, un katrā no tiem sagāja divi līdz trīs mēri. Jēzus saka viņiem: "Piepildiet traukus ar ūdeni.. Kad nu galda uzraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija kļuvis par vīnu.., galda uzraugs aicina līgavaini un viņam saka: "Ikviens cilvēks papriekš ceļ priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz šim." Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja KānāGalilejā. (Jāņa 2:1-11)
Mums patiešām varētu šķist dīvaini, kā Jānis aino Jēzus kalpošanas sākumu šeit, uz zemes. Viņš ir kāzās pilsētā Kānā. Pārējos evaņģēlijos Jēzus kalpošanas sākums ir pavisam citāds. Matejam viss sākas ar Jēzus kristībām un kārdināšanām tuksnesī. Markam Jēzus tūlīt dodas pilsētā un dziedina paralizētu cilvēku. Lūka stāsta, ka Jēzus ieiet sinagogā un pasludina prieka vēsti nabagiem. Bet Jānis sāk ar kāzām.

Mēs nojaušam, ka Jāņa stāstam ir kāda dziļāka doma. Mēs to saprotam vēl jo vairāk, ja iedziļināmies Jāņa evaņģēlijā. To, ko citos evaņģēlijos mēs dēvējam par Jēzus brīnumiem, Jānis dēvē par zīmēm. Un ir saskaitīts, ka Jāņa evaņģēlijā pavisam ir 7 Jēzus zīmes, kas ir ļoti simboliski.

Mēs bieži iekrītam virspusējā skatījumā, domādami, ka būtiskākais ir pats brīnums: ūdens kļuva par vīnu. Mums šķiet, ka Jēzus ir kā burvju mākslinieks, kurš spēj pārvērst ūdeni vīnā, turklāt viņš nav tāds, kurš cilvēkus māna, bet viņam tas patiešām izdodas! Kaut ko tādu var tikai Dievs! Cik viņš ir varens, cik viņš ir unikāls! Tās ir pirmās emocijas, kuras mēs piedzīvojam, lasot šo stāstu. Protams, tās ir ļoti svarīgas emocijas, īpaši Jēzus kalpošanas sākumā, kad mācekļi ir tikai sākuši viņam sekot. Mācekļiem bija bezgala svarīgi iegūt īstu pārliecību, ka Jēzus būs tas, kurā tūlīt atklāsies patiesība, un ir vērts viņam sekot.

Zīme, kas rada grūtības

Kad mazliet apstājamies un padomājam par šo stāstu, mums sāk rasties grūtības. Kaut kas mums sāk traucēt. Mums nepatīk, ka tur ir pieminēts vīns. Kāpēc vīns?! Vai tad nebūtu daudz labāk, ja Jēzus vīnu, kas bija kāzās, būtu pārvērtis ūdenī? Tas būtu daudz pamācošāk! Tas būtu brīdinājums! Bet kāpēc otrādi?

Es atceros no savas ticības gaitu sākuma, ka mēs ļoti daudz laika esam pavadījuši un daudz enerģijas pētnieki tērējuši, lai savā laikā pārliecinātu sevi un citus, ka patiesībā šajās kāzās visi dzēra vīnogu sulu. Taču teksts saka tā, kā tas ir uzrakstīts un kā tas ir arī jātulko – viesi bija ieskurbuši. Un tas nenotiek, dzerot sulu.

Es, protams, tagad nevēlos attaisnot alkohola lietošanu, taču gribu teikt divas lietas. Pirmkārt, mums ir ļoti svarīgi būt godīgiem pret tekstu, ko lasām. Un otra lieta. Paliekot tikai brīnumu līmenī un tikai diskusijās – vīns vai sula –, mēs patiesībā aizmirstam šīs zīmes jēgu. Beigās mēs vairs negribam runāt par ūdens pārvēršanu vīnā, bet gan sākam nodarboties ar vīna pārvēršanu sulā. Mēs pazaudējam to, ko šī zīme norāda. Jo tā patiešām ir ļoti svarīga.

Zīme un svarīgākais

Runājot par zīmēm. Cik daudzi no jums ir bijuši Gaiziņkalnā? Ja mēs dotos ar auto uz Gaiziņkalnu, mēs redzētu pa ceļam norādes jeb zīmes, kurp braukt. Un nonāktu līdz brūnai zīmei, kas rādītu – līdz Gaiziņkalnam ir tik un tik kilometru. Iedomājieties, mēs nonākam līdz šai zīmei, apstājamies, atveram auto bagāžnieku, izņemam telti, sarīkojam pikniku un priecājamies, ka esam sasnieguši vietu, kur norādīts Gaiziņkalns, mēs priecājamies par zīmi. Bet ja mēs tur paliktu, mēs nekad neredzētu Gaiziņkalnu!

Mēs šad un tad virspusēji skatāmies uz zīmēm, kas mūs sākotnēji pārsteidz un saviļņo. Bet tās ir tikai zīmes. To mērķis ir norādīt uz kaut ko svarīgāku, pati zīme nav nekas. Šajā stāstā mēs raugāmies uz zīmi, kā ūdens pārvēršas vīnā, un neredzam, ka tā norāda uz kaut ko daudz, daudz svarīgāku. Atslēga, kas norāda uz svarīgo, ir atrodama pantā, kur pieminēti seši akmens trauki pēc jūdu šķīstīšanās parašanas.

Šķīstīšanas trauki

Ņemsim vērā, ka te nav runa par dzeramā ūdens traukiem. Mums to pat ir grūti saprast. Mēs pie jūdu šķīstīšanās prakses neesam pieraduši. Mēs varbūt uzvestos kā ēzelītis filmā Šreks, kurš, atcerieties, bija ieradies pilī, sēdēja pie galda. Tūlīt sāksies mielasts, un viņam priekšā tika nolikta bļoda, un viņš īsti nesaprot, kam tā ir domāta. Viņš sāk ar karotīti ūdeni strebt un slavēt, cik garda zupa. Un tad kāds viņam dod mājienu, ka tur īstenībā jāpamērcē rokas- tas bija ķēniņa galdaēšanas sākšanas rituāls apmazgāt rokas. Viņš tad steidzalabot savu kļūmi. Mēs arī varbūt būtu kā tādi ēzelīši jūdu vidē, kur ir šķīstīšanās trauki, kuros lej ūdeni, un irjāmazgā rokas, lai, pirms sākt mielošanos, varētu būt šķīsts.

Mēs redzam, ka pēc kāda laika Jēzum ar farizejiem izvēršanas diskusija par šo jautājumu. Farizeji pārmet Jēzus mācekļiem, ka viņi pirms ēšanas nemazgā rokas. Viņiem tas nebija higiēnas jautājums, kā tas šodien ir mums. Tur tas bija šķīstuma, reliģiskās tīrības un rituāla jautājums. Tajā brīdī Jēzus farizejus norāja, jo viņi savus reliģiskos rituālus bija padarījuši par veidu, kā padarīt sevi labākus par citiem, svētākus, dievbijīgākus, un attaisnotu savu nošķiršanos no tiem, kuri šiem rituāliem neseko.

Seši piepildītie trauki

Tāpēc mēs varam domāt par Jēzus kalpošanu kā šķīstīšanas trauku piepildīšanu un pārvēršanu par kaut ko daudz labāku. Mēs šo Jēzus simbolisko darbu varam redzēt visos evaņģēlijos.

Vienudien pie Jēzus pienāca spitālīgais. Viņš bija nešķīsts, kuram nebija vietas tā laika sabiedrībā. Pieskarties spitālīgajam nozīmēja pašam kļūt nešķīstam. Bet Jēzus nevis no viņa vairījās, bet pieskārās un viņu šķīstīja, tādējādi simboliski piepildot pirmo šķīstīšanās trauku.

Kādā citā situācijā Jēzum pieskārās sieviete, kurai bija asiņošana. Arī viņa, saskaņā ar visiem jūdu rituāliem, bija nešķīsta sieviete. Viņai bija jāturas nomaļus. Viņas pieskāriens darītu cilvēku nešķīstu. Bet Jēzus atsaucās, un tā tika piepildīts otrs trauks.

Piešķiršanās mirušam ķermenim, saskaņā ar jūdu ticību, bija nešķīsta lieta. Jēzus iegāja pie Jaira meitiņas, kas bija mirusi, un to augšāmcēla, tā piepildot trešo trauku.

Jēzus sēdēja pie viena galda ar grēciniekiem un muitniekiem, ar tiem, ar kuriem jūdi nekad nebūtu sēdējuši kopā, jo tad viņi būtu nešķīsti. Bet Jēzus pat teica, ka grēcinieki drīzāk ieies debesu valstībā nekā rakstu mācītāji – tādējādi piepildot ceturto trauku.

Jēzum esot kāda farizeja Sīmaņa namā, pavisam negaidīti pieskārās viena netikla sieviete. Farizejs izbrīnā iepleta acis un domāja – ja šis būtu pravietis, viņš gan zinātu, kas te notiek. Tas ir nešķīsts pieskāriens! Bet Jēzus uzslavēja sievieti un arī pateica farizejam vārdus, kas viņam lika domāt,- tādējādi piepildot piekto trauku.

Un galu galā Jēzus pats atdeva dzīvību, mira pie krusta, lai arī Mozus grāmatā ir teikts: „Nolādēts, kas karājas pie koka.” Viņš pats uzņēmās nešķīstību, bija nolādēts, lai varētu darīt kaut ko daudzkārt labāku, nekā līdz šim visi rituāli varēja nodrošināt. Viņš kļuva nešķīsts, lai mēs varētu būt šķīsti un brīvi,- tādējādi piepildot sesto trauku.

Nošķiršanās rituāli vai mīlestības un kopā būšanassvētki?!

Jēzus piepildīja 6 šķīstīšanās traukus un pārvērta ūdeni vīnā, lai brīnišķīgais kāzu mielasts varētu turpināties. Kas ir kāzas? Tā ir svētku diena, kad tiek svinēta kopība, mīlestība, draudzība. Tie, kas pirms tam viens otru nepazina, tagad ir atraduši, iemīlējuši viens otru un nu var būt kopā. Tas ir laiks, kad var svinēt svētkus, kad ir jādzer vīns. Tam iepretī ir šķīstīšanās rituāli, kas norāda uz nodalīšanos, uzmanīšanos, sargāšanos, izvairīšanos, neuzticēšanos.

Šajā simboliskajā zīmē Jēzus vēlējās parādīt to, ko viņš gribēja savas zemes dzīves laikā izdarīt: izmainīt, pārveidot, nojaukt savstarpējo norobežošanos, ekskluzivitāti, pārākuma pilno attieksmi, kas pamatojās bailēs no apgānīšanās. Viņš gribēja pārvērst reliģiskās ekskluzivitātes ūdeni visus vienojošā un vienlīdzīgā sadraudzības, labestības un pieņemšanas svētku vīnā.

Mēs sakām – bet varbūt tā tomēr bija sula nevis vīns? Man reizēm šķiet, ka mūsu labticīgais mēģinājums pārvērst vīnu sulā liecina par tendenci uzsākt atkal pretēju procesu, kur vadmotīvs ir mūsu aizspriedumi: „Jēzum tomēr nepatīk tie, kuri pilnībā neatturas no alkohola, kuri skaļi svin svētkus, kuri dzied pasaulīgas dziesmas, laicīgi neiet gulēt, neievēro veselīgu dzīvesveidu!”

Nē, Jēzus ir gatavs sēdēt pie viena galda ar visiem. Galu galā tāpēc jau viņu piesita krustā. Kāds teologs ir teicis: „Jēzu piesita krustā tāpēc, ka viņš ar nepareizajiem sēdēja pie viena galda!”

Pārvēršot vīnu sulā, mēs patiesībā gribam pārrakstīt Jēzus nodomus, padarot tos ne tik atvērtus, mēģinot viņa vietā vilkt jaunas robežas, jaunus nosacījumus, jaunus šķīsts-nešķīsts principus, „mēs un viņi”. Mēs pat esam gatavi šim stāstam piešķirt ļoti teoloģisku, tipoloģisku nozīmi, runājot pareizi, ka Jēzus asinis ir tās, kas pa īstam mūs šķīsta, nevis kādi rituāli vai svētdarbības. Tomēr mēs varam aizmirst, ka stāsts ir arī par svētkiem, par svētku līksmību, kopību un prieku, kam Jēzus neļauj beigties.

Vispār, ja tā padomā, tilpums, ko Jēzus radīja, ir pārsteidzošs. Pētnieki saka, tie ir apmēram 500 litri vīna. „Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība,”teica Jēzus. Tāpēc izmantojot šos jūdu šķīstīšanās ūdens traukus, Jēzus nevis vienkārši gribēja pārvērst ūdeni vīnā, bet gan pasludināt pilnīgu attieksmes maiņu. Viņš gribēja pārvērst reliģiskās lepnības un ekskluzivitātes ūdeni visus vienojošā līksmības, sadraudzības un pieņemšanas svētku vīnā. Šīs zīmes mērķis bija pilnībā mainīt mūsu priekšstatus par šķīstiem un nešķīstiem cilvēkiem, mainīt mūsu svētuma kodeksus, to, kā mēs skatāmies un vērtējam līdzcilvēkus. Viņš sāka savu kalpošanu ar svētkiem, ar kāzām, lai arī mēs, pirms dodamies pildīt katrs savu dzīves uzdevumu, raudzītos uz cilvēci kā Dieva žēlastības un labestības pārpilnības svētku mielastu.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Ierakstīt komentāru