Turpinot rakstu sēriju par Dziesmu un deju svētkiem un kristiešu iesaistīšanos tajos, jāatzīst, ka vecākie dalībnieki brīvāk stāsta par izaicinājumiem, par kuriem jaunie runā mazāk. Runa ir par tām dziesmām, kuru teksti rada diskomfortu. Šajos svētkos tādas ir viena vai divas dziesmas, zināmākā ir „Saule. Pērkons. Daugava.” (tajā ir vārdi – „Saule mūsu māte, Pērkons, velnu spērējs, tas mūsu tēvs.” Daļa no mūziķiem saka, ka dziedāšana ir kā teātra māksla – cilvēki spēlē dažādas lomas, kad teksts nenozīmē personisko pārliecību. Citi saka- visu nosaka, cik personiski katrs izdzīvo dziesmas vārdus.  Šajā reizē aprunāsimies ar pāris vecākiem svētku dalībniekiem.

Eduards Leflers dzied Bauskas Kultūras centra senioru korī „Sarma”:
Svētdien mums bija gājiens, bet pirmdien pirmais lielais koncerts „Esplanādē”, kur dziedāja visi senioru kori.
Man dziedāt ir paticis visu mūžu. Taču Bauskā tās iespējas nav tik lielas kā Rīgā. Paziņas mani uzrunāja un mudināja dziedāt. Patiesībā mani aicināja jau sen.
Dziesmas, ko mēs dziedam, ir ļoti labas, arī ar garīgu tematiku. Dziesmu svētkos divas dziesmas gan es nedziedu. Esmu savējiem sacījis, ka šīs dziedāt es nevaru, un viņi mani respektē. Viena no tām ir „Saule, Pērkons, Daugava”, otra ir „Lec, saulīte”.
Taču kopumā manas sajūtas ir ļoti labas. Šajos svētkos var piedzīvot tautiskumu un latviskumu. Es ticu, ka mums ir jādraudzējas ar dažādiem cilvēkiem. Ir svarīgi būt arī tur, kur nav kristiešu. Ja mēs varam atstāt kādu labu iespaidu, tas ir jādara.
Sestdien no rīta uz mēģinājumu gan es nebūšu. Mums draudzē ir Svētais Vakarēdiens. Taču svētdien es būšu un lielajā koncertā piedalīšos.

Mācītājs, Bībeles biedrības valdes priekšsēdētājs Ojārs Incenbergs dzied Cēsu senioru korī „Ābele”. Arī viņš neslēpj, ka pāris dziesmas viņam rada grūtības.
Tās ir dziesmas, kuras es nevaru dziedāt. Esmu savam korim paskaidrojis, kāpēc tā, tur ir daudz arī citu kristiešu; esmu teicis, ka tādas dziesmas mēs nevaram dziedāt, jo esam viena Dieva ticīgie. Viņi bija pārsteigti, taču mani uzklausīja. Viņi zina, ka es darbojos Bībeles biedrībā, un seko līdzi mana dzīvei.
Man patīk dziedāt. Es dziedu jau no agras bērnības. Sākumā dziedāju skolas koros, tad vēlāk Alūksnes draudzē, kur bija mazs korītis. Diemžēl mūsu draudzes kori ir likvidēti. Padomju laikā draudzes bija mazākas, bet visās bija kori. Atceros, mēs no Rīgas braucām svētkos palīgā citām draudzēm.
Kad mani Cēsīs uzrunāja, aicināja uz senioru kori, es sākumā svārstījos. Bet es zināju, ka ir svarīgi tikties ar cilvēkiem, būt kopā ar viņiem un dalīties. Un viņi dalās ar mani. Tajā brīdī korī bija palicis tikai viens bass, un mani pierunāja. Nu jau ir otrais gads kopš dziedu šajā korī.
Runājot par Dziesmu svētkiem, senioru kori katru gadu rīko savus svētkus. Pagājušajā gadā tādi notika Siguldā, šogad lielais koncerts bija Esplanādē. Svētki ir tie, kas mūs vieno. Tiesa, gājienā es veselības dēļ nepiedalījos, taču koncertā gan. Mūsu koris ir izmitināts Ebreju skolā Miera ielā. Un kad mēs braucām uz koncertu, sākām tramvajā dziedāt, un visi pasažieri pievienojās un dziedāja līdzi. Ir ļoti jauki būt kopā ar cilvēkiem. Dziesma vieno, nevis šķir.
Man gan šajā sakarā ir iebildes pret Valsts prezidenta sacīto. Viņš teica, ka tie ir latviešu svētki. Bet koros ir dažādu tautību cilvēki. Es teiktu, ka tie ir visu Latvijas iedzīvotāju svētki.

Anitra Rause ir Cēsu kultūras un tūrisma centra senioru kora „Ābele” diriģente. Viņa ir pārliecināta, ka gan dziedāšana, gan arī paši Dziesmu svētki ir svētīgi un vajadzīgi.
Man tēvs bija diriģents un mūzikas pedagogs, un arī mans diploms ir līdzīgs – mūzikas pedagogs. Esmu augusi padomju laikos,  un toreiz mani vecāki par Dievu daudz neko nestāstīja, bet mūzika un tieši Dziesmu svētki bija augstākā garīgā vērtība, ko viņi zināja.  Tie viņiem bija kaut kas sevišķs, un to viņi centās ieaudzināt arī man.
Raugoties ar šodienas acīm, man šķiet, ka toreiz- ilgajos padomju varas gados- Dziesmu svētki tautai izpildīja baznīcas  vai draudzes lomu. Tie bija vajadzīgi, lai tauta vispār varētu pastāvēt un saglabāt savu identitāti.
Iepriekš es biju strādājusi ar zēnu kori, divas reizes ar viņiem biju Skolēnu Dziesmu svētkos. Atceros, ka toreiz bija daudz brīnišķīgu dziesmu ar vārdiem, kas jauniešiem lika domāt par Dievu. Piemēram , I.Zanderei un J.Lūsēnam bija vesels cikls „Neatbildēts zvans”, kur galvenā doma bija „Zvani Dievam debesīs,.. lai Viņš visas atbildes tev sniedz!”
Kad šis darbs beidzās, kādu laiku bija pārtraukums, un tad, pirms diviem gadiem, piezvanīja pazīstama kundze gados. Viņa meklēja manu vīru, jo viņš pēc diploma ir diriģents, un lūdza, lai viņš uzņemas kora vadību. „Ābeles” vecā diriģente bija devusies pensijā.  Tā sanāca, ka vīrs nepiekrita, bet piekritu es.
Starp citu, atceros to brīdi. Mēs daudzi pazīstam sajūtu, kad Dievs mūs uzrunā. Tas ir tāds kā siltums sirdī. Kad es domāju, ka es varētu atsaukties, es dzirdēju iekšēju balsi, kas saka: „Kāpēc gan nē? Dari to!”
Kopš tā laika  -šajos divos gados - esam kopā  ar senioriem piedzīvojuši daudz skaistu brīžu. Mums bija brīnišķa kora jubileja, kurā piedalījās arī adventistu koris „Gaismas ceļā”. Par to cilvēki bija tik aizkustināti! Pēc koncerta vēl ilgi pieminēja šos brīnišķīgos jauniešus. Ja es nestrādātu ar šo kori, nekas tāds nenotiktu. Seniori un arī mēs abi ar vīru, kurš man tagad korī aktīvi palīdz, arī netiktu uz Dziesmu svētkiem. Dievs tiešām interesanti mūs visus vadījis! Esmu Viņam ļoti pateicīga par saviem sirsnīgajiem un dziesmu mīlošajiem draugiem – kora  ,,Ābele’’ senioriem!
Ir jau tā, ka daudzi nesaprot mūsu raizes par atsevišķām dziesmām. Manuprāt, kad notiek lielo svētku plānošana un repertuāra izvēle virsdiriģentu līmenī, domāju, ka satiekas it kā divas frontes. Vieni saka, ka vajag dziedāt vairāk tādas dziesmas kā „Mūsu Tēvs debesīs”, citi savukārt saka: „Nē, bez tādām dziesmām kā ,,Saule, Pērkons, Daugava’’ un ,,Lec, saulīte’’ nevaram iztikt.  Šī ir tēma, kura ir sāpīga, bet pagaidām, par to domājot, atceros Rakstu vietu  ,,Dievs liek spīdēt  Savai saulei un lietum līt pār taisniem un netaisniem....”
Kad saņēmu notis dziesmai ,,Lec, saulīte’’ un izlasīju tās vārdus, teicu korim, ka nevaru to mācīt, jo saule un pērkons nebūs tie, kas dos svētību mūsu zemei. Savukārt dziesmā ,,Saule, Pērkons, Daugava’’ biju gatava mainīt pēdējā panta vārdus, sakot- ,,Dievs  (nevis pērkons) ir mūsu Tēvs’’. Kristīgo skolotāju konferencē kāda skolotāja stāstīja, ka viņa savā korī tieši tā arī dzied šo dziesmu. Tomēr koru skatēs Dievs vadījis tā, ka esam varējuši dziedāt dziesmas, kur nekādi kompromisi vai pārveidojumi nav  vajadzīgi.
Jau Kronvaldu Atis- viens no pirmajiem latviešu tautas skolotājiem - teicis, ka dziesma dara cilvēku labāku. Tas arī Dziesmu svētkos ar mums notiek!  Es ļoti gaidu to brīdi, kad visa Mežaparka estrāde dziedās Lūcijas  Garūtas „Mūsu Tēvs debesīs”.  Tas būs ļoti pacilājošs, īpašs un svēts mirklis.

Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Ierakstīt komentāru