Kā parādīt atzinību savam mācītājam

Olivers Makkinejs

Kā viņš mani ievainoja, sacīdams, ka nevar apmeklēt manu sievu!
Es domāju, ka viņš ir Dieva vīrs. Bet viņš zaudēja savaldīšanos!
Mācītājam jābūt lēnprātīgam, bet kā viņš izrunājās!

Būt mācītājam ir grūti. Naudas trūkums, laika trūkums – visiem vajadzīgs padoms, visiem atbalsts. Ne vienmēr tas izdodas. Līdz ar to daudziem tu kļūsti par sliktu mācītāju. Parādīt to, ka jūs novērtējat savu mācītāju, nenozīmē, ka jūs atbalstāt visus viņa lēmumus. Tas arī nenozīmē, ka jūs aplaudējat visam, ko viņš dara.
Lūk, daži veidi, kā jūs varat atklāt savam mācītājam, ka viņu tomēr mīlat un vērtējat.

Centieties nevairot stresu.

Mācītāja darbs šķiet viegls. Viņš skaisti ģērbjas, lasa grāmatas, tiekas ar jaukiem cilvēkiem, pats plāno savu darba dienu. Taču tā ir tikai ārpuse. Īstenībā mācītāja darbs ir pilns stresa. Viņam jābūt draudzes rīcībā 24 stundas diennaktī, līdz ar to mācītājam bieži draud pārstrādāšanās. Viņš jūt Dieva uzlikto atbildību. Mācītājs ir tikai cilvēks, taču bieži liekas, ka izdarīts ir pārāk maz. Kritika, dažādas debates stresu tikai vairo. Draudzes locekļiem ir savi priekšstati par to, kas mācītājam ir jādara: mājas vizītes, Bībeles stundu pasniegšana, mācības, sludināšana, padomu došana – tas viss šķiet pašsaprotami. Taču nepadarīti darbi rada stresu. Mācītājs jūtas vainīgs, ka nav kaut ko paspējis. Stress ir mācītāju lāsts.

Centieties atrisināt draudzes konfliktus.

Cīnieties par mieru draudzē. Centieties novērst konfliktus starp mācītāju un draudzes locekļiem. Problēma nav tā, ka jūs nepiekrītat mācītājam. Jautājums ir, ko kristietis dara tad, kad rodas domstarpības. Vai jūs sarunājaties ar mācītāju? Varbūt jūs runājat par domstarpībām ar visiem, izņemot mācītāju? Piedodiet saviem mācītājiem! Lielas spriedzes darbā kļūdas ir neizbēgamas. Pat Gara piepildīti cilvēki kļūdās, reizēm smagi.. Ja jau kļūdījās patriarhi, pravieši un apustuļi, vai tad ir kāds brīnums, ka arī mācītāji var rīkoties nepareizi? Mēs visi dzīvojam, tikai pateicoties Dieva žēlastībai.

Dalieties kalpošanas nastā.

Atrodiet un izpildiet savu kalpošanas daļu. Mācītājam nav jādara draudzes darbs. Atbildības nasta ir jāsadala. Diemžēl mācītāji ļoti daudz laika pavada, darot darbu, kuru citi varētu izdarīt labāk.

Atbalstiet mācītāju.

Mācītājs draudzei pasniedz garīgu barību, bet vai draudzei kā Kristus miesai nav pienākums “pabarot” savu mācītāju? Vai jūs meklējat iespējas, kā pakalpot savam mācītājam? Lūdziet par saviem mācītājiem (un viņu ģimenēm). Mācītājiem ir tieksme būt neatkarīgiem un patstāvīgiem, un pārāk lepniem, lai stāstītu citiem savus sāpīgos piedzīvojumus. Viņi parasti nerunā par savām sajūtām un vajadzībām. Cilvēki vēlas viņus redzēt kā supercilvēkus, un viņi cenšas spēlēt šo lomu. Un tomēr arī viņiem tāpat kā visiem ir vajadzīgs atbalsts un iedrošinājums. Pameklējiet iespējas izteikt savam mācītājam kādu komplimentu, lieciniet, ka kāds viņa vārds vai darbs ir ietekmējis jūsu dzīvi. Lieciet citiem saprast, ka jūs savā klātbūtnē necietīsiet kritiku par mācītāja ģimeni. Varbūt ka jūs varat mācītājam palīdzēt tiešāk, uzdāvinot viņam kādus Bībeles materiālus vai palīdzot kā citādāk?

Izprotiet mācītāja sievas (vai vīra) stresu.

Regulāra dzīvesvietas maiņa, mainot draudzes, regulāra šķiršanās no esošiem draugiem, iepazīšanās ar jauniem cilvēkiem. Vīrs, kurš reti ir mājās, pastāvīgā atkarība no vīra darba apstākļiem. Tie ir tikai daži cēloņi nopietnam nervu sasprindzinājumam. Daudzas sievas burtiski žonglē, lai tiktu galā ar visiem pienākumiem un stresu.

Cieniet viņu kā personu.

Mācītāja sievas parasti identificē tieši kā mācītāja sievas. Taču viņas ir personības. Viņas nav draudzes sekretāres vai mašīnas, vai draudzes menedžeres. Ļaujiet sava mācītāja sievai būt godīgai, tādai, kāda viņa patiesībā ir. Pieņemiet viņu nevis tāpēc, ka viņa ir mācītāja sieva, bet tāpēc, ka viņa ir tāda, kāda ir. Un atcerieties, ka arī mācītājs jutīsies labi tikai tad, ja viņa dzīvesbiedrs jutīsies labi.

Neliedziet privāto dzīvi.

Neliedziet mācītājam būtu ģimenes galvai, labam vīram un tēvam. Centieties izvairīties zvanīt mācītājam noteiktā diennakts laikā. Piemēram, netraucējiet mācītāju bez īpašas vajadzības pārāk vēlu vakarā. Turklāt pētījumi rāda: 80 procenti mācītāju atzīst, ka viņu darba dēļ novārtā tiek pamesti pašu bērni. Viņu sirdsapziņa parasti liek domāt, ka draudze ir svarīgāka par ģimeni. Bet mācītāju ģimenes bieži ir saprotošākās nekā draudzes ģimenes. Vieglāk ir pamest novārtā ģimeni. Ja tu uz kādu brīdi aizmirsīsi draudzi, tā tev to nepiedos, bet ja tu aizmirsīsi ģimeni, tad atskanēs tikai kārtējā kurnēšana: “Tēti, atkal viena sapulce?”

Ļaujiet mācītāja bērniem būt bērniem.

Nelieciet viņiem būt superbērniem. Neatgādiniet viņiem, ka viņi ir mācītāja bērni. Nav jāgaida, ka viņi būs nākamie mācītāji. Ļaujiet viņiem būt normāliem. Un vēl, ja jūs saviem bērniem viņus liksiet kā piemērus, tad mācītāju bērni drīz kļūs kā labiņie jeb memmesdēliņi vai meitiņas.

Īpašu uzmanību veltiet jaunajam mācītājam.

Ja draudze ir iemīlējusi mācītāju, kurš ir devies uz citu draudzi, tas var kļūt par šķērsli izveidot labas attiecības ar jauno mācītāju. Mēdz notikt, ka draudzes locekļi ir greizsirdīgi uz to, kurš ir ieņēmis viņu labā mācītāja vietu. Savukārt ja iepriekšējais mācītājs nebija iemīļots, radusies nepatika pret viņu var vērsties arī pret jauno darbinieku.
Izprotiet jauno mācītāju. Arī viņš ir tikko zaudējis draudzi, kuru bija iemīlējis. Viņi ir ievākušies jaunā mājā, bērniem jāmaina skola. Bērnus kā mācītāja bērnus vienaudži parasti uzņem vēsi un aizdomīgi. Centieties izprast mācītāja ģimenes pārdzīvojumus.
Uzņemiet savu mācītāju laipni un atsaucīgi. Parādiet viņam kristīgu sapratni. Varbūt jūs varat palīdzēt viņam iekārtoties jaunajā mājvietā un darba kabinetā? Un neaizmirstiet viņa ģimeni. Mācītāji parasti vieglāk iejūtas jaunajā vietā nekā viņu pārējie ģimenes locekļi.