Ādama un Ievas zaudētā pasaule

Tā saucas trešā no grāmatām, kuru par Bībelē aprakstīto radīšanas stāstu ir uzrakstījis Vītonas koledžas Vecās Derības profesors Džons Voltons. Pirmās divas viņš ir veltījis 1.Mozus 1.nodaļas izpētei, bet šī analizē 2. un 3.nodaļu.
Latvijas adventistu draudzēs veiktā aptauja rāda, ka radīšanas stāsts daudziem rada grūti atbildamus jautājumus. Džons Voltons atzīst, ka viņš, būdams seno kultūru un valodu zinātnieks, savas atbildes uz jautājumiem sāka meklēt pēc tam, kad viņa brālis- arī zinātnieks- pameta draudzi, jo nespēja pārvarēt pretrunas starp Bībelē izlasīto radīšanas stāstu un zinātnes atklājumiem. Vēstulē Romiešiem Pāvils raksta, ka daba mums atklāj Dievu kā Radītāju. Nevar taču būt, ka dabas izzināšana mūs aizved prom no Dieva?- jautā Voltons, skaidrojot, kāpēc viņš šim jautājumam nolēmis veltīt dzīves gadus.
Protams, šis ir tikai viens no pētījumiem un skatījumiem, kas veltīti radīšanas stāstam.
Paldies U.Skadiņam, kas iztulkoja nelielu daļu no plašās recenzijas, kuru par grāmatu uzrakstījis Jaunās derības zinātnieks Skots Maknaits.

Reiz dzīvoja kāds vīrs vārdā Cilvēks…

Vārds ‘ādām ir ebreju vārds, un tas nozīmē „cilvēks”. Šis vārds 1. Mozus grāmatā no 1. līdz 5. nodaļai tiek lietots dažādi. To izmanto kā terminu, kas apzīmē cilvēciskās būtnes kā sugu, tāpat to lieto, runājot par šīs sugas vīriešu kārtas pārstāvi, un to izmanto kā vārdu, lai norādītu uz konkrētu vīriešu kārtas indivīdu. Savā grāmatā Valtons atgādina, ka ‘ādām ir ebreju vārds, bet ebreju valoda izveidojās“apmēram otrās tūkstošgades vidū pirms Kristus”, kas ir pēc sentēviem.

Ja mēs zinām, ka vārds Ādams (un ne tikai šis vārds vien) nav vēsturisks īpašvārds, tad tam jābūt piešķirtam vārdiem, kuru ieviesa ebreju valodā runājoši lietotāji, lai nodotu kādu noteiktu vēstījumu. Šāds slēdziens mūs aizved pie otra secinājuma. Ja mēs latviešu valodā lasītu, ka kādu nosauc par “Cilvēku” un viņa sievai vārds ir “Dzīve”, mums noteikti rastos savs priekšstats par to, kas tiek vēstīts (piemēram, literārajā darbā „Svētceļnieka Izaugsme” (Pilgrim’s Progress) varoņu vārdi ir Kristietis, Uzticīgais, Cerībpilnais). Šie varoņi tiem piešķirtā tikuma vārda dēļ ir lielāki par konkrētajiem vēsturiskajiem varoņiem. Viņi pārstāv kaut ko vairāk nekā tikai sevi. Tādējādi mēs jau no sākuma varam redzēt, ka vēstījums par notikušo var nebūt tiešs. Te ir kaut kas vairāk nekā biogrāfiska informācija par diviem cilvēkiem vēsturē.

Šī ir tā reize, kad, vārdu burtiski pārceļot citā valodā (latviešu vai angļu valodā), var pazaudēt kaut ko no teksta nozīmes. Valtons ir pārliecināts, ka vienīgās vietas, kur šo vārdu vajadzētu transliterēt kā cilvēka vārdu, ir 1. Mozus 5:1-5 ciltsraksti. Par 4.nodaļu varētu vēl diskutēt (starp citu, iepriekšējā latviešu valodas tulkojumā 1.Mozus 4:1 nav lietots vārds Ādams, bet gan Cilvēks). Savukārt 1. Mozus 1-3 šis vārds tiek lietots vispārējā nozīmē un attiecas uz cilvēci vai arī uz “indivīdu, kurš kalpo kā cilvēces pārstāvis”.

Ja runājam par pārstāvniecību, tai var būt divas nozīmes. Pārstāvis var būt kā prototips (visi ir iemiesoti vienā personā, jo viņi ir rīkojušies kā šis aprakstītais pārstāvis). Un pārstāvis ir kā tāds, kurš rīkojas kā pārējo izvēlēts delegāts. Abos gadījumos viņa kā pārstāvja loma ir svarīgāka par viņa kā indivīda lomu. Tikai gadījumos, kad šī pārstāvja vārds tiek lietots bez noteiktas nozīmes un konteksts rāda, ka tas tiek lietots kā personas vārds, šo vārdu var uztvert kā atsevišķu, vēsturisku personu.

Stāsts par vīru vārdā Cilvēks un sievu ar vārdu Dzīve ir kas vairāk nekā apraksts par diviem cilvēkiem, kurus sauca par Ādamu un Ievu. Valtons uzskata, ka Cilvēks un viņa sieva, Ādams un Ieva, tiešām ir īsti, vēsturiski cilvēki. Tomēr šī teksta nolūks ir lielāks nekā tikai vēstīt divu indivīdu vēsturi. Tas kļūst skaidrs, ja ņem vērā 1. Mozus grāmatas 2. nodaļas struktūru.

1.Mozus grāmatas 2. nodaļa nav paplašināts sestās dienas apraksts.

Daudzi cilvēki ir pamanījuši un izteikuši komentārus par acīmredzamām pretrunām starp radīšanas aprakstiem 1. Mozus grāmatas 1. un 2. nodaļā. Daži ļoti cenšas šos aprakstus sasaistīt vienā veselā, lai atjaunotu vēlamo iekšējo saskaņu. Citi vienkārši pieņem tos kā atšķirīgus aprakstus, kurus nevar saskaņot – t.i., tie sākotnēji ir veidoti pretrunīgi. Valtons piedāvā trešo iespējamo skaidrojumu.
Ja 2. nodaļa ziņo par to pašu notikumu kā 1. nodaļa, tad abi apraksti nav savienojami. Pirmajā nodaļā zeme izdod augus trešajā dienā, un cilvēki tiek radīti pēc dzīvniekiem sestajā dienā. Otrajā nodaļā vīrietis tiek veidots no pīšļiem pirms augu augšanas un dzīvnieku radīšanas. Šīs grūtības var mazināt tulkojumos, bet tā nešķiet diez ko pareiza pieeja. Valtons arī piemin, ka ir ļoti grūti noticēt tam, ka cilvēks nosauca vārdā visus dzīvniekus, putnus gaisā un savvaļas zvērus tikai vienas 24 stundu dienas laikā.

Šīs problēmas nosaucot par “kļūdām” tekstā, rodas citas grūtības. Nešķiet, ka teksta autori/redaktori vienkārši salīmēja divus tekstus kopā bez kāda būtiska nolūka. Šis teksts ir apzināti konstruēts tāds, kāds tas ir, lai sniegtu kādu vēstījumu.


Valtons domā, ka 2. nodaļa ir 1. nodaļas turpinājums. Šo hipotēzi viņš pamato ar 1. Mozus grāmatas literāro struktūru. Otrās nodaļas 4. pants ievada otro aprakstu ar literāru teicienu “Šis ir tas stāsts” (tōlĕdōt). Tas 1. Mozus grāmatā parādās 11 reizes. Visos pārējos gadījumos šim teicienam seko raduraksti vai stāstījums par kādas personas bērniem. Tādējādi ir iespējams un pat ticams, ka ievadam “Šis ir tas stāsts par debess un zemes izcelšanos, kad tās tika radītas. Tas bija laikā, kad Dievs tas Kungs zemi un debesis radīja.” (2:4) seko notikumi, kuri norisinājās pēc zemes un debesu radīšanas, nevis tas ir radīšanas stāsta kopsavilkums.

Ja tas ir stāsta turpinājums, tad Cilvēks un viņa sieva 2. nodaļā varētu būt un arī nebūt tie paši cilvēki, kuri pieminēti 1. Mozus 1:26-28. Teksts nesaka, ka viņi noteikti ir pats pirmais pāris, nedz ar to, ka viņi ir vienīgie cilvēki, kas dzīvoja tajā laikā. Tas arī palīdz atrisināt āķīgo mīklu, saistībā ar Kainu 4.nodaļā. Jo šī nodaļa liek domāt, ka Kaina laikā jau bija citi cilvēki, starp kuriem viņš atrada sievu. Viņam no šīs sabiedrības bija bail, turklāt bija pietiekoši daudz cilvēku, ar kuriem viņš uzbūvēja pilsētu. 1. Mozus grāmatas teksts, šķiet, neliek domāt, ka Cilvēks un viņa sieva Dzīve bija vienīgie dzīvie cilvēki, kuri veidoja ģimeni. Šī nebija problēma sākotnējiem teksta redaktoriem/autoriem.

Kā ar augiem?

Valtons norāda, ka 1. Mozus 2:5-6 runā par kultūraugiem nevis par veģetāciju vispār. Apraksti par pilnībā nepabeigtu pasauli senajā Tuvo Austrumu literatūrā ir izplatīti. Tā laika literatūrā ir vajadzīgi cilvēki vai dievi, lai radītu šajā pasaulē kārtību. Valtons uzskaita vairākus piemērus un tad īsi apkopo: mums ir jāsaprot, ka šāds apraksta veids, kāds atrodams 1. Mozus 2:5-6, ir ierasts antīkās pasaules kosmoloģiskajos tekstos, kuros tiek aprakstīts zemes sākotnējais stāvoklis. 1. Mozus grāmata izmanto tā laikā pasaulē zināmos aprakstus, tomēr tai bieži ir citādāks skatījums uz tiem.

Divi secinājumi par 2.nodaļu.

Visi minētie apsvērumi noved pie diviem būtiskiem secinājumiem saistībā ar 1. Mozus grāmatas 2. nodaļā minētā stāsta mērķi un jēgu. 2.nodaļa neraksta par pasaules radīšanu. Tas ir stāsts par cilvēkiem Dieva svētajā telpā. Valtons raksta:
  • Otrā nodaļa skaidro, kā cilvēki darbojas svētā telpā un tās labā (pretstatā pirmajai nodaļai, kas ir veltīta tam, kā svēta telpa darbojas cilvēces labā).
  • Otrā nodaļa pievēršas svētās telpas centram (dārzam) pretstatā pirmajai nodaļai, kas tikai norāda, ka kosmoss tika izveidots, lai būtu svēta telpa.

Ko nu?

Vieni uzskata Ādamu un Ievu par vēsturiskiem personāžiem un domā, ka 1. Mozus grāmatas 2. nodaļa ir sava veida vēsturisks turpinājums 1. nodaļai (līdzīgi kā Valtons). Citi pirmās trīs nodaļas uztver kā vispārīgu literāru tēlu aprakstu. Taču ir pāris svarīgu secinājumu, kas izriet no šīs analīzes.

Pirmkārt, Cilvēks un viņa sieva Dzīve pārstāv ko vairāk nekā tikai divus konkrētus indivīdus.
Otrkārt, nav nekāda pamata domāt, ka, lai iesāktu Bībeli, vienkārši kopā salīmēti divi pretrunīgi apraksti. Nav arī pamata atmest šos aprakstus kā antīko kosmoloģiju un “zinātni”. Ir pamats domāt, ka autori/redaktori salika šos aprakstus kopā, lai sniegtu kādu vēstījumu.

Valtona pētījums par “vārdu” (Cilvēks un Dzīve) jēgu, kā arī viņa virzītā ideja par 2. nodaļu kā cilvēku darbošanos Dieva svētajā telpā piešķir tekstam krietni dziļāku jēgu, kādu nepamana nedz tie, kas tekstu saprot ļoti burtiski, nedz tie, kas to sausi zinātniski kritizē. Šim tekstam ir nozīme, kurai mums būtu jāpievērš uzmanība.

(no www.patheos.com)
Ādama un Ievas zaudētā pasaule Ādama un Ievas zaudētā pasaule Reviewed by VA redakcija on svētdiena, augusts 27, 2017 Rating: 5

Nav komentāru:

ads 728x90 B
Nodrošina Blogger.