Tieši pirms gada un vienas dienas VA publicēja interviju ar tobrīd atstādināto Rīgas Centra draudzes mācītāju Ivo Rodertu. Tā bija iespēja viņam izteikt savu subjektīvo viedokli par notikušo. Šī gada laikā lasītājiem ir bijusi iespēja sekot līdzi tam, kā notikumi risinājās tālāk. Tomēr plašākas sarunas ar pašu Ivo Rodertu vairs nav bijušas. Kāds šis gads ir bijis Ivo Roderta dzīvē, ko viņš dara tagad? Izmantojot Skype priekšrocības, VA viņu sazvanīja Lielbritānijā.

VA: Ko tu tagad dari?
Dziedēju savu kāju. Pirms Ziemassvētkiem to salauzu, un esmu uz kruķiem. Visas operācijas gan ir izdarītas, ar diviem kruķiem tagad lēnām pārvietojos. Sagaidu sievu mājās ar pusdienām, tik daudz es varu izdarīt.

VA: Un cik ilgi tā būs jālēkā uz kruķiem?
Vēl apmēram pusotru mēnesi. Martā vienu kruķi varēšu mest nost. Ārsti gan saka, lai es pēc gada vēl uztaisu vienu operāciju, jo lūzums bija sarežģīts un iekšā tika ielikti metāla stieņi. Vienu skrūvi pirms braukšanas uz Angliju man izņēma ārā, bet pēc gada būtu labi izņemt arī pārējo.

VA: No kā tu tagad pārtiec?
Sieva mani uztur. Vēl martā būs pēdējais bezdarbnieka pabalsts, bet esmu jau reģistrējies kā bezdarbnieks šeit, Anglijā. Man jāsāk iet uz pārrunām, konsultācijām. Tikko kāja sāks locīties pa īstam, sākšu nopietni meklēt darbu.

VA: Kāpēc tu esi Anglijā?
Jo šeit dzīvo mana sieva. Viņa šeit ir jau vairākus gadus. Kamēr man bija visi iemesli būt Latvijā, bija visādi plāni un darbi, arī sievai stabilitātes šeit vēl nebija, mēs mētājāmies starp divām zemēm. Bet tagad, kad viņai šeit ir stabils darbs un dzīves apstākļi, un arī mani Latvijā nekas nesaista, kāpēc gan mums nebūt kopā?

VA: Vai tas nozīmē, ka tava dzīve turpmāk būs Anglijā?
Uz šo jautājumu man ir grūti atbildēt. Daudzi man to ir uzdevuši. Es pašlaik nezinu. Mēs ar Dagniju esam norunājušu, ka padzīvosim vispirms šeit, pamēģināsim… un tad redzēsim, kā būs. Viss ir atkarīgs gan no darba iespējām, gan citiem pavērsieniem. Mēs gribam šobrīd būt īpaši atvērti Dieva vadībai.

VA: Vai tas nozīmē, ka tu nezini, ko turpmāk varētu darīt?
Mana pirmā misija šeit ir remontēt māju. Tā pieder mums, ir laba, bet tai noteikti ir vajadzīgs remonts, un tas ir pirmais lielais izaicinājums. Ja ar šo darbiņu man labi veiksies un tas būs pabeigts, protams, tā ka tikai gulēt un ēst, neko nedarot, arī nevar. Būs jāmeklē nākamais darbs. Kāda būs Dieva vadība, to gan es nezinu. Mēs, piemēram, vakar bijām aizgājuši uz dievkalpojumu tepat ciematiņā. Sēdēju baznīcā, klausījos un secināju, ka man ir grūti sevī atslēgt, kā lai to pareizi nosauc, tādu kā profesionālo skatījumu. Tā vien gribas domāt: ahā, te mēs ar Dagniju varētu draudzei palīdzēt… Man visu laiku sev jāsaka: sēdi mierīgi, baudi dievkalpojumu! Man ir jāmācās redzēt draudzes dzīvi citādi, nu tā kā vienkāršam cilvēkam.

VA: Iznāk, ka tos cilvēkus, kas Latvija notikušā dēļ sāka pulcēties atsevišķi Akas ielā, tu Rīgā esi pametis. Vai tas bija pareizi?
Tas ir ļoti labs jautājums, un esmu par to daudz lauzījis galvu. Šeit man būs jāatbild garāk.
Kad visa jezga sākās, cilvēki brīnījās un man prasīja, kā es visu tik mierīgi uztveru. Toreiz daudzi, kurus satiku, par notikušo ļoti uztraucās, bet es mierināju, ka viss būs labi. Tad pienāca maijs, un mani atlaida. Interesanti, bet nevienā brīdī manī neradās doma vai aicinājums – tagad vajag jaunu draudzi. Manī tādas domas nebija. Bija cilvēki, kas aicināja ciemos, teica, ka viņi pulcējas kopā, prasīja, vai es negribu atbraukt, piedalīties, kopā lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Jā, man patīk ar jaukiem cilvēkiem būt kopā. Es arī turpināju piedalīties multimediju projektā „Kristus brīnumi”. Mums beidzās sērija par Kristus līdzībām, un mēs domājām par tālāko. Un vienā tādā reizē Ģirts Rozners sacīja: „Klau, šeit ir daudz cilvēku, kas jau vairākus mēnešus nav gājuši uz dievkalpojumu. Vajadzētu kaut ko organizēt.” Teicu – jā, ideja ir laba, es piedalos. Kāpēc gan nē? Viņš sacīja, ka ir saklausījis aicinājumu no Dieva domāt par šiem cilvēkiem, kas bija sāpināti un vairs negāja uz dievnamu. Viņš juta pamudinājumu viņiem palīdzēt.
Atceros, tas, ko es mēģināju darīt jau pēc manas atlaišanas – es gāju jūnijā runāt ar Vilni (Latgali). Sacīju, ka daudzi jūtas apbēdināti un nevajag uz viņiem izdarīt spiedienu, bet labākais būtu likt viņus mierā un ļaut, lai viņi pulcējas kopā un pielūdz Dievu. Nezinu, protams, cik daudz manī ieklausījās.
Sākotnēji, pirms vēl mani atlaida, bija sarunas par to, ka, iespējams, ja man ļautu turpināt strādāt, mani varētu sūtīt uz piekto draudzi, un tad šie cilvēki arī nāktu tur, visi būtu kopā. Bet drīz vien kļuva skaidrs, ka tas nenotiks. Tad par Rīgas 5.draudzes mācītāju izraudzīja Ģirtu, bet piektie tikmēr pārcēlās uz citām telpām. Bija skaidrs, ka tie, kas vairs nevēlējās doties uz pirmo draudzi, piektajos nevarēs sanākt kopa mazo telpu dēļ, jo tur nav tik daudz vietas. Tādēļ dzima doma, ka tā varētu gan būt Rīgas piektā draudze, taču šie cilvēki pulcētos citur. Ātri tika atrastas telpas Akas ielā, un tur sāka notikt regulāri dievkalpojumi.
Visu šo laiku manī nebija pārliecības, ka Dievs mani aicina šim kalpošanas projektam. Es Ģirtam apsolīju, ka vasarā un līdz pat gada beigām būšu ar viņiem kopā, palīdzēšu, bet neslēpu, ka tas ir tikai pagaidām. Nekad neuzskatīju to par savu projektu.
Kamēr vēl bija vasara un agrs rudens, turpinājās emocijas. Mēs centāmies iedrošināt cilvēkus, ka viss būs labi. Pamazām visi nomierinājās. Novembrī, decembrī kļuva redzams, ka viss notiek labi – gan Brīvības gatvē, gan arī Akas ielā. Dievkalpojumi turpinājās, tika sadalītas kalpošanas iespējas. Problēmas pamazām atrisinājās.
Un nu ir jāsaka godīgi. Ļoti atklāti runājot, es vēl neesmu spējis visam tikt pāri. Manī ir palicis kaut kāds rūgtums, aizvainojums, tas viss nav gluži pārgājis. Ja es objektīvi pats sevi analizēju, man jāatzīst, ka ir grūti stāvēt cilvēku priekšā un būt ļoti optimistiskam, teikt: „Ejam uz priekšu, mums paveras daudz dažādas kalpošanas iespējas!” Es nespēju pat īsti noformulēt, kā lai to nosauc. Nez vai to var saukt par aizvainojumu, bet kaut kas tāds manī ir. Vai es ar savu negatīvo sāpi netraucētu citiem, it īpaši Akas ielā, kas vēlas nākt kopā un augt, attīstīties, kalpot? Tāpēc ir labi, ka es varu būt prom, pārdomāt dzīvi. Turklāt es arī redzēju, ka mana klātbūtne rada šķēršļus. Savienības vadība teica - mēs esam gatavi tikties ar tiem, kas pulcējas Akas ielā, taču tikai tad, ja Ivo nebūs klāt. Ko te vel piebilst? Līdz ar to, kopumā ņemot, varbūt ir labi, ka esmu prom. Protams, man tagad ir sentimentāli skatīties fotogrāfijas draudzes lapā, kā viss notiek. Bet galu galā tas taču ir jauki, ka draudze darbojas un viss pamazām nokārtojas.

VA: Adventistu baznīcas vēsturē diemžēl ir daudz līdzīgu gadījumu, kad mācītājiem nākas pamest darbu. Citi šādā situācijā ir pametuši arī draudzi. Tu joprojām esi draudzē. Kāpēc tu tomēr esi adventists?
Pirmkārt, es esmu ļoti ļoti ļoti ieaudzis adventismā. Tādā, kādā es izaugu un kalpoju. Iespējams, mans adventisma redzējums atšķiras no tā, kāds ir pašreizējais baznīcas vadības redzējums, atšķirības varbūt ir pat lielas. Bet es neesmu pārliecināts, ka mans skatījums ir neadventistisks… ka man tāpēc ir jādodas prom. Drīzāk man šķiet, ka tie, kas šobrīd vada draudzi, ne tā ir sapratuši lietas.
Otrkārt, esmu šajā laikā skatījies pa labi un pa kreisi. Un jāatzīst, ka neesmu atradis sev uzrunājošu vietu citā kristiešu sadraudzībā, lai es varētu teikt – šīs ir manas mājas. Pagaidām tādu nav.
Visbeidzot, esmu saviem tuviem draugiem solījis, ka tikai tāpēc, ka esmu sajutis aizvainojumu, tūdaļ neskriešu prom no draudzes. Man ir svarīgi to apzināties.

VA: Vai tu tici, ka šīs rētas sadzīs?
Es ticu, ka Dievs pat mirušos var uzcelt. Es ticību neesmu zaudējis. Dievam visas lietas ir iespējamas. Bet bieži Viņš nerīkojas tā, kā mēs gribam. Es Viņam uzticos, ka Viņš visu redz labāk nekā mēs. Neslēpšu, es esmu ļoti, ļoti egoistisks un lūdzu, ilgojos, lai manī šī dziedināšana varētu notikt. Es ceru, ka to piedzīvošu. Droši vien ir vajadzīgs laiks. Tāpat kā kājā operācijas šuves vēl dzīst, un tam ir vajadzīgs laiks, tā ir arī ar šo emocionālo ievainojumu. Es ceru, ka viss sadzīs.
Ja runājam plašākā nozīmē – par to, kā tas ir ietekmējis draudzi un cilvēkus, kas arī tika sāpināti -, arī šeit es ticu dziedināšanai, tikai ir viens „bet”. Es nezinu, vai tas notiks gluži pats no sevis. Man liekas, arī tiem, kas pirms gada radīja šīs problēmas, vajadzētu spert kādu solīti pretī, nākt ar kādu iniciatīvu, kaut ko sacīt, lai dziedināšana varētu notikt. Šobrīd neesmu redzējis ne vismazāko solīti, tāpēc man ir grūti spriest par tālāko.

VA: Kā tev šķiet, vai ir kāds ieguvums, svētības, ko mācīties no pagājušā gada notikumiem?
Esmu sapratis, ka man vissmagākais ir bijis vilšanās cilvēkos. Ir tik sāpīgi atklāt, ka tie ar kuriem, par kuriem esi lūdzis Dievu, aiz muguras aprunā, organizē sazvērestības, melo...
Lai arī kas dzīvē ir noticis, esmu sev atgādinājis, ka mēs katrs esam tikai cilvēki - grēcīgi, kļūdaini, ar savām rakstura vājībām. Tādi mēs esam… tomēr nav jābaidās meklēt brīnišķīgo Dieva klātbūtni, Viņa tuvumu, vadību savā dzīvē. Savā nepilnībā mēs nevaram pretendēt, ka perfekti zinām visu - kāds ir Dieva prāts, Viņa plāns katrā brīdī. Mans dzīves moto ir bijis dzīvot, kalpot un darīt lietas no sirds. Esmu centies no sirds darīt to, ko esmu sapratis kā pareizu. Esmu lūdzis gudrību un darījis, kā saprotu. Bet apzinoties, cik esmu nepilnīgs un vājš, man ir jācenšas palikt godīgam un jāpieliek jautājuma zīmi it visam, par ko esmu pārliecināts un daru pat no sirds. Varbūt, ka tas, ko es daru, tomēr nav pareizi? Tādēļ, lai arī kas ar mani notiek, man ir svarīgi nepazaudēt uzticēšanos Dievam, kas ir mīlestības Dievs, dziļi ieinteresēts savu bērnu likteņos. Viņš vēlas vadīt savu draudzi un ikvienu no mums. Un arī tad, ja nesaprotam, ja nav atbildes, esmu mācījies saglabāt uzticēšanos, paļāvību, ka Viņš redz un zina labāk. Un es esmu piedzīvojis, ka Dievs nevienā brīdī man nav pagriezis muguru, devies prom.
Šī gada laikā esmu to piedzīvojis daudzkārt. Nepārstāstīšu visus gadījumus, tikai daži piemēri: pirms gada saņēmu papīru, ka esmu atstādināts, un vakarā braucu sagaidīt sievu, kas ieradās no Anglijas. Mēs taču nezinājām, ka tas notiks. Ne jau tajā rītā viņa pasūtīja biļetes, tas notika mēnesi iepriekš. Bet man nebija jāsēž tajā vakarā vienam tumšā istabas stūrī. Mans tuvākais un mīļākais cilvēks tobrīd bija man līdzās.
Pienāca maija beigas, un mēs ar dēlu braucam sagaidīt sievu atkal lidostā. Viņa iznāca pa lidostas vārtiem un jautāja, kādi ir jaunumi. Un man bija jāsaka - es tikko saņēmu atlaišanas papīru. Un atkal tieši šajā dienā viņa ielidoja. Ir cilvēki, kas saka – sagadīšanās. Taču es ticu, ka Dievs to zināja un sūtīja man atbalstu. Viņš pats ir klāt līdzās ik brīdi - ar palīdzību, risinājumu, vadību. Man nekad nav bijušas šaubas par Viņa uzticību, klātbūtni.
Tas arī ir mans novēlējums ikvienam – nekad nepazaudēt šo uzticēšanos Viņam. Vienmēr ticēt un nešaubīties, ka Viņš ir šeit un vada mūs.

Intervēja Aidis Tomsons
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger Comment
    Facebook Comment

1 comments :

  1. Kaut kas te neklapē. Nav īsti skaidra tā Dieva vadība. Pēc būtības iznāk tā, ka "Dievam" tās lietas ir sagājušas grīstē. Abas puses runā par Dieva vadību, bet..... jautājums taču paliek par rezultātu. Ja jau satikšanās lidostā ir Dieva vadība, tad arī visam pārējam notiekošajam vajadzētu būt Dieva vadībai. Vienīgi varētu secināt to ka "ticīgam cilvēkam visas lietas nāk par labu". (Neticīgais visus nolād un uzskata par vainīgiem, bet ticīgais, neatkarīgi no procesa, no visa kaut ko mācās. Un tādā veidā tas viņam nāk par labu.Tā rodas PV - pievienotā vērtība.)

    AtbildētDzēst