Juris Mols. Kādam uzticams draugs, kādam lecīgs tipiņš. Pēc manām domām, radoša būtne, kurā miers vijas ar nemieru. Ar Juri esmu pazīstama jau 15 gadus. Kopā esam piedalījušies vismaz septiņos alternatīvajos pasākumos. Un tomēr es pirmo reizi apsēdos ar viņu pie viena galda, lai kaut ko vairāk uzzinātu par viņu pašu.



Ar ko Tu nodarbojies ikdienā?
Brīvajā laikā labprāt spēlēju gan datorspēles, gan galda spēles. Mīļākā galda spēle ir lomu spēle (Dungeons & Dragons). Man pat ir savs Youtube kanāls, kurā es vadu lomu spēles. Spēles būtība ir tajā, ka ir viens cilvēks, kurš vada spēli, un pārējie spēles dalībnieki pēc konkrētiem noteikumiem piedalās. Šo spēli psihoterapeiti, aktieri un režisori arī izmanto bieži vien savā profesijā.
Naudu pelnu ar datoru labošanu, klientu datoru apkalpošanu. Dažreiz man arī maksā par uzstāšanos ar grupu „2TIE” vai dziedot solo ar kori, kā arī par video filmēšanu.

Kā nākas, ka 2TIE solists dzied kopā ar kori?
Es pašā korī nedziedu, un tieši tur ir tā ideja, jo man tiešām nepatīk dziedāt korī. Esmu dzirdējis labus korus, kas atstāj labu iespaidu, bet pat, ja man piedāvātu, es nevarētu būt viens no simt koristiem. Es apzinos savu ego, ka es nespēju dziedāt barā. Savulaik mani paaicināja kora diriģente nodziedāt solo kora pavadījumā, un es piekritu, un tā arī sākās solo dziedāšana ar kori aizmugurē. Es apzinos, ka es nedziedu tik labi kā operas profesionāļi, bet manā skatījumā es dziedu interesantāk par lielāko daļu solistu, jo es atšķiros ar savu dziedāšanas stilu. Tādēļ es biju cerējis, ka mani kādreiz uzaicinās dziedāt kopā ar kori, un tā arī notika. Bet, godīgi sakot, pēc pāris gadiem man šī dziedāšana tā kā mazliet ir zaudējusi savu novitāti.

Vai Tu nāc no ticīgas ģimenes?
To tā nevar nepārprotami teikt, jo tēvs nebija ticīgs. Vismaz viņš to tā oficiāli nostatīja. Mamma 90. gadu sākumā mums ar Māri (brāli) lika iet klausīties, kā Benita Matisone vadīja Bībeles stundas pie mums mājās. Līdz ar to no "dzimšanas" gan neesmu ticējis, bet no kādiem 10 gadiem sāku iet baznīcā. Es esmu ļoti pateicīgs Benitai, jo, ja man nebūtu ticības, es laikam būtu jau izdarījis pašnāvību. Tāpēc, ka es neredzu jēgu dzīvot, ja visa mūsu dzīve ir tikai ēst, iet uz darbu un gulēt. Tomēr, kad sāku iet uz baznīcu, es nepiekritu lielai daļai dogmu un pat meloju kristību dienā, kad man jautāja, vai es piekrītu visiem 28 adventistu pamatprincipiem. Bet, tā kā vēlējos nokristīties, biju spiest melot. Tādēļ es šobrīd esmu kategoriski pret to, ka cilvēkiem vispār prasa šādus jautājumus, kad viņi kristās.
Kristījos pirms 20 gadiem, kad pie manis pienāca Benita un teica, ka esmu jau kopš 10 gadu vecuma iepazīstināts ar Dievu un ka būtu jākristās. Viņa visu izskaidroja, un es piekritu. Neviens no ģimenes to nezināja, jo es kristījos sev nevis ģimenei vai draugiem. Es ļoti labi atceros, ka pēc kristībām pie manis pienāca kāds jaunietis klāt un jautāja: „Vai Tu jūties tagad citādāk?” Un es nodomāju: „Nē, vispār nav nekādas atšķirības.”

Mazliet pazīstu Tavu mammu, vairāk pazīstu Māri Molu, un tomēr jūs noteikti esat pat ļoti dažādi. Kā jūs spējāt sadzīvot zem viena jumta?
Visgrūtāk bija sadzīvot ar mammu. Es viņai esmu mācījis pacietību (smejas). Mana mamma ir no tiem cilvēkiem, kuri skaidri zina, kā ir pareizi un kā vajag rīkoties, bet tad nāku es un saku: „Ko Tu plijies ar savām pareizībām?” Jo man, protams, vienmēr ir savs uzskats. Principā mēs ar mammu esam bieži vien pretējās domās, tikai Māris ir tāds mierīgais pa vidu. Šobrīd mamma ir iemācījusies pieņemt, ka ne jau visiem ir jādomā "pareizi". Jā, mums ir domstarpības, bet pēdējo divu gadu laikā es arī esmu sācis mācīties pacietību. Vienā brīdi es sapratu, ka nav vērts strīdēties, un patiesībā man nav nevienam nekas jāpierāda. Ja man kāds pienāks un uzprasīs, es pateikšu visu, ko es domāju, bet man pašam vairs nav vēlmes visiem skaļi paust savu patiesību.
Bērnībā ar Māri es ļoti daudz "kāvos", laikam jau varētu teikt, ka es biju tas agresīvais, bet viņš aizstāvējās. Jā, es vienmēr esmu bijis agresīvs, tāds pats kā mans tēvs. Tādēļ es visvairāk esmu lamājies ar tēvu, kas patiesībā ir diezgan skumji. Esmu "atsities" tēvā, bet Māris ir mierīgais tips, tāds pats kā mana māte. Tā bija tāda sāpīga skola, bet tas palīdz man šobrīd labāk saprast citādāk domājošos. Starp citu, es joprojām „uzsprāgstu”, ja kāds aiztiek citu personu. Manī ir ļoti izteikta aizstāvēšanas tieksme - tāds "baltais" bruņinieks, un tur es neko ar sevi nespēju padarīt.

Es Tevi pazīstu vairāk nekā 15 gadus. Esam piedalījušies vairākos alternatīvajos pasākumos. Piemēram, pirms gadiem 15 Centra draudzē mēs ar Dzintara Geides atbalstu sarīkojām starpkonfesiju labdarības koncertu. Paši dalībnieki bija patīkami pārsteigti, ka to rīko SDA, un viņi nodomāja, ka adventisti ir atvērti citām konfesijām. Diemžēl pēc šī koncerta draudzes vadība kategoriski aizliedza kādai citai konfesijai atrasties uz viņu skatuves. Un līdzīga pasākuma vairs nav bijis. Katrā ziņā man pa šiem gadiem ir radusies sajūta, ka Tu piedalies un labprāt apmeklē alternatīva tipa pasākumus. Vai arī es tomēr kļūdos?
Jā, var arī tam piekrist. Jo varbūt tā nav mana pati labākā īpašība, bet es esmu revolucionārs. Ja man nav par ko cīnīties, tad es pats izdomāju sev cīņu (smejas). Tas varbūt nav gluži pareizi, bet tāda ir mana rakstura iezīme. Dzīvē man visvairāk patīk jautājums „kāpēc?”. Par jebko. Piemēram, man pasaka: „Tu nedrīksti ēst cūkgaļu.” Man jautājums ir: „Kāpēc?” Man atbild: „Bībelē rakstīts.” Es turpinu: „Kāpēc Dievs tā rakstīja? Ja veselības dēļ, tad tas nozīmē, ka tagad tas vairs nav aktuāli. Ja tas ir reliģijas pēc, tad kāpēc mēs neņemam vērā arī parējos Mozus likumus?” Līdzīgi ir arī ar „kāpēc baznīcā nedrīkst spēlēt roku?”. Neviens man nevar paskaidrot, un, ja jau tā, tad jau to drīkst darīt. Un ja jau to drīkst darīt, tad es to daru. Protams, kad es biju jaunāks, tad mans mērķis bija "lekties", bet nu es esmu izaudzis un vienkārši daru to, kas man patīk. Man ir vienalga, kas ir pieņemts. Varbūt tas arī nav labi, bet te atkal pieslēdzas “baltā bruņinieka” tēls: ar kādām tiesībām kāds var aizliegt darīt to, kas patīk veselai grupai cilvēku un vēl pie tam nav pret Dievu?

Kurš no pasākumiem Tev paticis vislabāk?
Virtuālās baznīcas koncerts. Tas bija pasākums, kurā es sapratu, ka es tiešām gribu dziedāt. Koncertā visas konfesijas sūtīja savus pārstāvjus, bet tur bija visi tie, kas paši gribēja kaut ko darīt. Tur nāca grupas, kas gribēja spēlēt. Manā skatījumā tas bija kristietības uzplaukuma brīdis. Tur bija sajūta, ka beidzot es esmu mājās. Visi ir draugi, viss ir forši. Neviens Tev neko nepārmet. Lūk, šī ir tā draudze, kurā es gribētu būt! Tur bija kopība un tur nebija tikai viens "pareizais" veids, kā slavēt Dievu. Starp citu, man nepatīk frāze „slavēt Dievu”, jo man ir diezgan pagrūti dziedāt slavas dziesmas. Mans raksturs liek man dziedāt par problēmām. Un tomēr šajā pasākumā cilvēki aplaudēja, dziedāja un lēkāja līdzi. Visiem bija prieks. Adventismā nekā līdzīga nav bijis. Es saprotu, ka mēs neesam harizmāti un es arī neesmu harizmātisma piekritējs, mani tas pat mazliet kaitina. Bet gribas to sajūtu, ka, ja man patīk, tad kādēļ gan neaplaudēt vai necelties līdzi dziedāt? Tur es iepazinos ar daudzu konfesiju dalībniekiem un sapratu, ka katrā konfesijā ir tādi paši dīvaiņi kā es. Es pat uzskatu, ka debesīs būs kā tajā koncertā. Tas ir, es debesīs varēšu būt es pats, un man apkārt būs līdzīgi domājošo pulciņš.

Katram no mums ir sava ticība. Kā Tu tiec galā ar situācijām, kad kāda ticības māsa vai brālis nāk Tevi pārliecināt par savu taisnību un vēlas Tevi glābt?
Pirmkārt, te nepiekritīšu, ka viņi mani grib glābt. Viņi nāk pie manis tādēļ, ka viņu sirdsapziņa viņus biedē, ka viņi aizies bojā, ja viņi neatnāks un neparunās ar mani. Ir, protams, kas grib mani glābt, bet ar tiem parasti nav problēmu. Jo ar viņiem es varu padiskutēt par garīgām lietām, un šie cilvēki saprot, ka man ir savs "funktieris" un mani nevajag glābt, vai arī glābšanu viņi atstāj Dieva ziņā.
Otrkārt, es jau divdesmit piecus gadus esmu draudzē, un "glābēji" vairs pie manis nenāk. Beidzot ir miers. Kad es biju jauns, tad man patika ar viņiem “lekties”, pierādot savu patiesību. Šobrīd es pasaku paldies un eju tālāk. Mani patiesi tas vairs nesatrauc, jo es zinu, ka ir cilvēki, kuri ir manā pusē. Man ir draugi, un man ir jāuztraucas par to, ko viņi par mani domā, nevis par svešiniekiem. Man ir draugs budists, bet mēs respektējam viens otru, pasakot savu viedokli, bet neko neuzspiežam viens otram.

Tu esi ievēlēts par vienu no Adventistu Rīgas 5.draudzes Akas ielas grupas jauniešu vadītājiem. Kā tas tā gadījās?
Tieši šī "baltā bruņinieka" rakstura dēļ. Draudzes gada pārskata pasākumā redzēju, ka jauniešu darba grupa ir vismazāk apmeklēta. "Ja es klusēšu, tad akmeņi runās" (Lk 19:40) - un atkal es esmu viens no šādiem akmeņiem. Starp citu, es uzskatu, ka jauniešiem pieder nākotne. Tādēļ es šobrīd cenšos darīt visu, lai jaunieši tiešām darītu to, ko viņi vēlas. Tas ir, to, kas viņiem patīk, un lai neklausās pārējo pretenzijās. Kamēr viņi neslavē sātanu, lai viņi dara, ko no sirds vēlas. Ka tikai dara. Jo lielāka problēma ir tad, ja viņi neko nedara. Piemēram, man tiešām nepatīk mūzikas tehno stils, bet, ja jaunieši pamatos, ka Dievam tas ir pieņemams, un es ar Bībeli nevarēšu to apgāzt, es viņiem to ļaušu atskaņot baznīcā.

Kādi pasākumi jums ir plānoti?
Tuvākais pasākums ir šo sestdien, 25.02.2017, pl. 11:00 Akas ielā 13. Šoreiz tā pat nav īsti jauniešu iniciatīva, bet gan alternatīvi domājošo cilvēku ideja. Protams, tur pārsvarā piedalās jaunieši. Atšķirība no klasiskajiem Akas ielas pasākumiem, šoreiz būs mūsdienīgāka mūzika, instrumenti, atrakcijas bērniem u.tml. Nākamā plānotā aktivitāte ir galda spēļu vakars. Šobrīd meklējam telpas sestdienas pēcpusdienai, jo ir nepieciešami vairāki galdiņi, lai varētu sadalīties grupās. Vēl vasarā tiek plānots kristīgais peintbola pasākums. Protams, droši var pieteikties arī jaunieši ārpus Rīgas 5.draudzes.

Kādu Tu gribētu redzēt draudzi Akas ielā?
Par Akas ielas grupu runājot, es nezinu, kādēļ citi cilvēki tur nāk, bet tīri principiāli es uzskatu, ka Adventistu Rīgas 1.draudzes vadība izrīkojās ļoti nepareizi, un tieši šī iemesla dēļ es vairs nevaru iet uz Rīgas 1.draudzi. Akas ielā man arī nepatīk daudzas lietas (tāpat kā pirmajā draudzē), bet pagaidām tā ir vieta, kur esmu atradis Dievu esam vistuvāk man.
Es tikai vēlētos, lai tur ļautu "dzīvot" arī visādiem dīvaiņiem, tādiem kā man, ko pašlaik, godīgi sakot, tā līdz galam tomēr neļauj. Protams, cilvēki vēlas pieņemt citādāk domājošos, bet pagaidām viņiem vēl nesanāk. Ja es mazliet pasapņoju, tad es gribētu, lai Akas ielas draudze būtu universālā draudze - tāda, kur ienākot man pateiktu: šodien rīkos dievkalpojumu jauniešu grupa, un es zinātu, ka šoreiz man patiks. Vai arī citā reizē man pateiktu, ka šoreiz rīkos klasisko vērtību piekritēji, un, pat ja man tas varbūt neietu pie sirds, tad es tik un tā viņu kalpošanu pieņemtu, gluži tāpat kā viņi pieņemtu jauniešu pasākumu. Vienu reizi mēnesī es spēju "sagremot" jebkādu kalpošanas veidu, bet, ja man tagad gadiem ir jāskatās uz vienu un to pašu, tad vairs nav dažādības, bet visi man taču vienmēr ir teikuši, ka Dievam patīk dažādība.

Ja Tu vadītu kristīgu raidījumu, ko Tu vēlētos, lai cilvēki domātu par Dievu un ticību?
Kā jau minēju, pats svarīgākais ir sākt domāt. Ja tu domāsi, tad Dievs Tevi aizvedīs tur, kur tev vajag, citādāk nekas nenotiks. Katru dienu padomā, kādēļ tu dari to, ko tu dari. Protams, radīsies daudz jautājumu, uz kuriem uzreiz nebūs atbildes, bet tas ir darbs kopā ar Dievu. Mani mulsina cilvēki, kuri iet uz baznīcu, dara konkrētas lietas un nevar pamatot, kādēļ viņi to dara (galu galā visi tā dara). Pajautājiet sev: „Kādēļ Dievs mūs ir radījis?” Es sev atbildēju, ka Dievs gribēja sev draugus. Līdz ar to Dievs grib man palīdzēt ikdienas lietās, Viņam ir laba humora sajūta. Dievs man ir čoms, pret kuru man ir ļoti liels respekts.

Ko Tu novēlētu VA lasītājiem?
Sāciet domāt! Esiet jūs paši un nebaidieties no pārējiem! Vienkārši dariet to, ko no sirds uzskatāt par pareizu un kas jums patīk!

Intervēja – Inguna Ievīte-Andersone
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger Comment
    Facebook Comment

1 comments :

  1. Ir labi, ka Tev savs ceļš! Tas nozīmē, ka tu dzīvo, elpo un jūti. Nekad nav bijis, ka cilvēks, kurš velkas astē ir spējis saniegt savus mērķus, piepildījis savus sapņus! Tikai tie, kuri sapņo, rada idejas, plāno, rīkojās, sasniedz dzīvē uzkalniņus, grāvjus, kalniņus, peļķes un ... kalnus, no kuriem paskatoties uz pasauli, ierauga - ak, Dievs! Cik brīnišķīga ir mana dzīve! Lai arī tavā dzīvē notils trakas lietas, neapstājies, sapņo un seko sapņiem līdzi!

    AtbildētDzēst