Vai esat kādreiz mēģinājuši izskaidrot, kas ir nāve?
Esmu pārliecināts, ka to ir grūtāk izskaidrot nekā domājat.


Filozofs Stīvs Grands saka tā: „Padomājiet par jūsu bērnību. Jūs atceraties to ļoti skaidri, kā kaut ko tādu, ko jūs redzējāt vai pat sajutāt tā smaržu, it kā jūs tur tagad atrastos. Un, protams, jūs taču tur bijāt, vai ne? Kā gan citādi jūs to atceraties? Tomēr šeit ir viens āķis: jūs tur nebijāt. Nekas no jūsu pašreizējā ķermeņa, pat neviena molekula tur nebija tad, kad tas notika. Katra jūsu ķermeņa molekula ir atjaunojusies jau vairākas reizes (tāpēc jūs arī ēdat). Jūs neesat tādi, kā bijāt toreiz. Jūs esat kā mākonītis, kā kaut kāds veidojums, kas pastāv noteiktu laiku un vienlaicīgi mainās. Vielas plūst no vienas vietas uz otru un saplūst, lai kļūtu par to, kas jūs esat. Lai kas jūs arī būtu, jūs neesat no tām pašām vielām, kas bijāt, kad vēl veidojāties. Ja tas neliek jūsu matiem celties stāvus, tad izlasiet to vēlreiz, kamēr tie sasliesies, jo tas ir svarīgi.”
Skaidrs, ka nāve ir kaut kas vairāk nekā tikai tās vielas, no kuras mēs visi esam veidoti, zaudēšana, jo materiālās daļiņas mūsos jau vairākkārt mirušas visas mūsu dzīves laikā. Kāds tad ir nāves un dzīvības risinājums, ja raugāmies uz to no materiālā viedokļa? Vairākums no kristiešiem teiktu, ka risinājums ir ticība dvēseles nemirstībai.

Kas ir dvēsele? Vai tā ir funkcionējoša sistēma, nevis tikai personības daļa?

Īstenībā, problēma ir ar kristietības uzskatu par dvēseles nemirstību, par kuru Bībelē ir pateikts diezgan maz. Iespējams, šis uzskats veidojies no sengrieķu filozofijas tāpēc, ka pakāpeniski tika zaudēta cerība uz Jēzus otro atnākšanu.
Anglikāņu Bībeles pētnieks Džons Boudens par to ir izteicies „Kristietības enciklopēdijā” (Encyclopaedia of Christianity) šādi: „Sākotnēji kristietība cerēja uz miesas augšāmcelšanos jaunā valstībā, kurai drīz bija jāatnāk. Taču viduslaikos augšāmcelšanās bija kļuvusi par tālu iespēju citā telpā un laikā. Un, kamēr pirmkristieši vienkārši ticēja, ka laikā starp nāvi un augšāmcelšanos mirušie guļ pīšļos, laiku gaitā izkristalizējās dažādi uzskati par to, ko viņi sagaidīs nākotnē. Kristieši koncentrēja visas savas cerības uz debesīm, kur visas nonāk dvēseles laikā, kamēr miesas tiek apglabātas.”
Adventisti, atsaucoties uz Bībelē aprakstīto, saka, ka vārds „dvēsele” ir sistēmas kopums, kurš nevar pastāvēt bez visām pārējām daļām. Mūsu baznīca to māca 150 gadus. Protams, es domāju, ir noderīgi paklausīties, ko par to saka arī daži neadventisti.
Slavenais anglikāņu bīskaps N.T. Raits (N.T.Wright): „Daudzās kristiešu un sub-kristiešu tradīcijās ir pieņemts, ka mums visiem ir dvēseles, kurām ir nepieciešama glābšana, un, ka dvēseles, ja tās tiks izglābtas, būs tā daļa no mums, kas dosies debesīs, kad mēs mirsim. Tam visam nav ne mazākā pamata Jaunajā Derībā, tai skaitā arī Jēzus mācībā, kur vārds „dvēsele”, lai arī reti, atspoguļota ebreju un aramiešu valodā, apzīmē nevis atsevišķu vienību, kas atrodas miesā, bet drīzāk to, ko mēs saprotam ar veselu personību kā tādu, kurai būs jāsatiekas ar Dievu.”
Pretrunīgi vērtētais Austrumu Pareizticīgās baznīcas arhibīskaps Lācars apgalvo kaut ko līdzīgu, sakot, ka: „Bez ķermeņa dvēsele nav persona, bet tikai „kaut kas no tās”, jo dvēsele nevar runāt, ne arī atcerēties, ne arī atšķirt, ne arī domāt, tā nevar tikt uzcelta un nevar redzēt.”
Slavenais jūdu teologs rabīns Abrahams Hešelis (Abraham Heschel) ir līdzīgās domās: „Idejām, kuras dominē hellēnistu [grieķu] izpratnē jautājumā par cilvēka emocionālo dzīvi, nevajadzētu ietekmēt sapratni par ebrejisko domāšanu. Bībelē nav nekā par ķermeņa un dvēseles dihotomiju [dihotomija ir pretējs jēdziens harmonijai], ne arī dvēseles, ķermeņa un gara trihotomiju.”

Vai adventistu uzskati ir vispusīgi?

Adventistu baznīca ir sevi sašķēlusi jautājumā par sieviešu ordināciju un citos „kultūru karu” jautājumos. Es vēlos apskatīt jautājumu, kas padara visas šīs debates par muļķīgām. Iespējams, ja mēs koncentrētos uz kaut ko patiešām lielu, tad mēs atskārstu, ka šie jautājumi kļūst nesvarīgi. 
Bijušais adventists Deils Ratslāfs (Dale Ratzlaff) savā laikā norādīja, ka mūsu baznīca nav godīga, jo šo jautājumu (par to, kas notiek pēc nāves) apskata ļoti vienpusēji: „SDA piešķir lielu autoritāti Vecās derības apgalvojumam, kas minēts Salamana mācītāja 9. nodaļas 5. pantā: „Dzīvie vismaz vēl zina, ka viņiem ir jāmirst, nomirušie turpretī vispār nezina vairāk nekā, tiem arī nav vairs ko algas gaidīt; pat viņu piemiņa aizmirstas.” Viņi [SDA] necitēs Jauno Derību, kas atbalsta dzīvi uzreiz pēc nāves.” 
Es patiešām ticu, ka adventisti var atspēkot visus rakstus, kas atbalsta dvēseles nemirstību, piemēram, līdzību par Lācaru un bagāto vīru vai arī Jēzus apsolījumu krustā piesistajam ļaundarim. Tomēr, lai būtu godīgs, man ir jāatzīst, ka Deilam Ratslāfam ir arī taisnība, jo, piemēram, mani izaicina divas rakstvietas, no kurām viena ir apustuļa Pāvila rakstītais Filipiešiem 1. nodaļā no 22. līdz 23. pantam: „Bet, ja dzīvot miesā man ir darba auglis, tad es nezinu, ko lai izvēlos? Mani spiež no abām pusēm; es kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu, kas ir daudz, daudz labāk.” Otra ir 2.Korintiešiem 5.nodaļa no 6. līdz 8. pantam: „Tāpēc mēs arvien turam drošu prātu un zinām: kamēr mājojam miesā, mēs esam svešumā, tālu no Tā Kunga. Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā. Bet mēs turam drošu prātu un gribam labāk atstāt miesas mājokli un būt mājās pie sava Kunga.”

Es domāju, ir pārspīlēti apgalvot, kā to mēdz darīt adventistu teologi, ka Pāvils ar to bija domājis augšāmcelšanos un satikšanos ar Dievu.(1) Tomēr daudzi kristietības pētnieki skaidro šo Pāvila uzrakstīto pavisam pretēji, uzsverot atkalapvienošanos ar Dievu ārpus mūsu ķermeņa uzreiz pēc nāves. Ir arī rakstvietas, kur Pāvils patiešām apstiprina, ka mēs saņemam Dieva piešķirto balvu tikai pie otrās atnākšanas, nevis uzreiz pēc nāves (2Tim.4:7-8). Kā lai mēs izskaidrojam it kā šķietamo rakstu pretrunīgumu?

Atšķirīgā izpratne par subjektīvo un objektīvo nemirstību

Varbūt šeit ir jāapdomā kāds kompromiss?
Mēs daļēji tādu atrodam, piemēram, šādā rakstvietā - Jāņa 11:25. Jēzus ir teicis: „Kas man tic, dzīvos arī, ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam!” Kā adventists es pieļauju, ka mēs notušējam šīs rakstvietas.

Iespējams, ka pareizā atbilde ir Romas katoļiem un anglikāņiem?
Lai jūs nesāktu meklēt kādu sazvērestības teoriju, uzreiz paskaidrošu: es neatbalstu vispārējos apgalvojumus par pēcnāves dzīvi. Lūdzu, nerakstiet arī komentārus, ka es aizstāvu „krēslu zonas” teoloģiju. Viss, ko es apgalvoju ir tas, ka viņiem, iespējams, ir taisnība vienā šīs lietas redzējumā. Proti, šis redzējums skaidri atšķir subjektīvo no objektīvās nemirstības.(2)

Teologs Džons Hauts (John Haught), kurš ir iedvesmojies no Pjēra Telharda Žardēna (Pierre Teilhard de Chardin) un Alfrēda Vaitheda (Alfred Whitehead), kategoriski noraida nebībelisku izpratni par dvēseles nemirstību, un tas saskan arī ar agrīnajiem adventistu uzskatiem.(3) Šis teologs (Džons Hauts) norāda, ka Dievs, pienākot cilvēka nāves brīdim, var paturēt visas mūsu domas, atmiņas un personību savā paša „uzkrājošā atmiņā”, tāpat kā „arī visi jūsu galvas mati visi ir skaitīti” (Mat.10:30).(4) Tā varētu būt dvesma vai gars, kas atgriežas pie Dieva, kad mēs mirstam (Sal.māc. 12:7; Psalms 146:4; Apustuļu darbi 7:54-59).

Kāds varētu teikt, ka šajā pēcnāves starpstāvoklī mēs gan subjektīvi vairs neeksistējam, bet faktiski (objektīvi) esam Dievā (Jeremijas 1:5, Lūkas 12:6-7). Dievs atceras katru mūsu domu, katru mūsu ķermeņa šūnu, tās gēnus, personības iezīmes un pieredzēto mūsu dzīvē.

Mums, cilvēkiem, kā zināms, ir ierobežotas atmiņas spējas, bet Bībele mums māca, ka mirušie vairs nezina neko, tajā pašā laikā Bībelē ir teikts, ka Dievs nekad neko neaizmirst (Jes. 49:15-16; 1.Laiku 16:15; Psalms 105:8; 2Pēt. 3:9). Vienīgā reize, kad Bībelē ir teikts, ka Dievs aizmirst, ir piedodot, izdzēšot mūsu grēkus vai arī izpildoties glābšanas plānam, kurā tiek izveidotas jaunas debesis un jauna zeme (Jes. 43:25, 65:16-17). Tieši šīs rakstvietas izskaidro šīs iepriekš pieminētās šķietamās Sv.Rakstu pretrunas.

Nāves analoģijas: internets, miegs, Star Trek un sēklas

Tas, kam es ticu, ka starp nāvi un augšāmcelšanos mēs neko nezinām un nepieredzam. Mēs paliekam tikai kā ideja, kas ir Dievā. Mēs neeksistējam kā apzinīgs fantoms bez ķermeņa, kā to māca daudzi kristieši. Tāpat kā jūs nevarat dzīvot arhitekta uzzīmētā mājas skicē vai arī braukt ar shematiski attēlotu transporta līdzekli, jūs nevarat subjektīvi eksistēt, neesot kaut kādam apzinātam veidojumam jeb taustāmam ķermenim.
Fiziķis un garīdznieks Džons Polkinghorns (John Polkinghorne), lietojot analoģiju ar datoru, skaidro to šādā veidā: Dievs „lejupielādē” mūsu programmatūru uz Viņa „cietā diska” līdz laikam, kamēr Viņš piešķirs mums jaunu cieto disku, kurā mēs varētu paši sākt darbināt programmatūru.
Kad mans dators saplīst, tad visa informācija, kas atradās manā tiešsaitē esošajā interneta pieslēguma kontā, vēl joprojām tur arī objektīvi atrodas, bet tikai uz citam piederoša servera kā bezgalīgs vieninieku un nullīšu saraksts (programmas kods). Ja aplūkojam to no subjektīvās puses, tad mans interneta konts neeksistē, ja es tam nevaru piekļūt. Atgriežoties pie mūsu sākotnējās tēmas par dvēseles būtību, arī šeit nav subjektīvi nekādas esības bez funkcionējošas kopējās sistēmas. Šī subjektīvā esība tiek iedarbināta pēc jauna datora iegādes un informācijas pārlādēšanas, kā rezultātā mans interneta konts tiek atkal atjaunots.

Jēzus piemērs par to, ka nāve ir atrašanās miegā, kā to varam lasīt Jāņa evaņģēlija 11. nodaļas 11. un 14. pantā, ir ļoti laba līdzība. Miegā mēs subjektīvi zaudējam jebkādu laika sajūtu, lai gan objektīvi pulkstenis turpina tikšķēt. Mēs esam dzirdējuši patiesus stāstus par cilvēku pamošanos pēc ilgstošas (gadu desmitiem) atrašanās komā, kuri uzskatīja, ka vēl ir 1985. gads, kad topā bija gaiši rozā peldkostīmi.

Man arī patīk domāt par Star Trek transportieri, kas ir ļoti populārs zinātniskās fantastikas jomā. Šī transportiera ideja ir pārņemta no kvantu fizikas, t.i. šī ideja ir zinātniski pamatota, nevis tikai izdomāta. Epizodē, kuras nosaukums ir Next Generation , starpzvaigžņu kuģa Enterprise inženieris Skotijs ir iesprostots transportiera priekšgalā apmēram 75 gadus, bet no viņa skatu punkta tas bija tikai viens mirklis. Līdzīgi ir arī ar mums kā indivīdiem, kuri subjektīvi pieredzēsim augšāmcelšanos. Proti, savs laiks būs pienācis, bet tas laiks, kas pagājis, mums izliksies kā neesošs, t.i. viss notiks „acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot” (1Kor. 15:52).

Apustuļa Pāvila vēstulē Korintiešiem rakstītais, ka „Tu nesēj miesu, kas vēl taps, bet tikai graudu, vai tas būtu kviešu vai kādas citas sēklas grauds, bet Dievs tam dod miesu, kādu gribēdams, un ikkatrai sēklai savu īpatnēju” (1Kor. 15:37-38), iespējams, piedāvā vislabāko skaidrojumu visam. Objektīvi sēklas var atrasties „dusas” stāvoklī ļoti ilgu laiku, proti, pat simtiem gadu.

Objektīvi šis laiks, vai nu viens gads vai simts gadu, nav svarīgs, jo subjektīvi augam laiks ir apstājies līdz augšanas atsākšanai. Un tā, tikai izaudzis augs ir subjektīvi un personīgi dzīvs, kaut arī „snaudošā” sēkla arī objektīvi atrodas zināmā gaidīšanas režīmā.

Vai jaunā ideja ir vecās izteikšana ar citiem vārdiem?

Es teiktu, ka atšķirība starp subjektīvo nemirstību un objektīvo nemirstību nav jauna ideja vai tradicionālo adventistu uzskatu par dzīvi pēc nāves atspēkošana. Tā ir vienkāršāka mūsu ticības izskaidrošana ar dažām papildus niansēm. Es piekrītu, ka mirušie neko nezina un subjektīvi kļūst dzīvi tikai pie augšāmcelšanās. Tomēr mēs arī līdzīgi novērtējam to, ko Jēzus bija domājis tad, kad Viņš apgalvoja, ka „tie, kas Viņam tic, nekad nemirs”.

Piezīmes
(1) Angel Rodriguez, “2 Corinthians 5:1-11,” Biblical Research Institute (Washington: General Conference of Seventh-day Adventists, 11/05), <https://adventistbiblicalresearch.org/materials/bible-nt-texts/2-corinthians-51-11>, retrieved 10 March 15.
(2)  And to emphasize my disagreement with other aspects of their broad approach to the afterlife, Whitehead only believes in objective afterlife, to which Haught rightly says, “Whitehead’s sense of a purely objective kind of immortality is simply not enough to soothe our anxiety in the face of death”: John Haught, Christianity and Science: Towards a Theology of Nature (New York: Orbis Books, 2007), 154-155 and see further 164-165.
(3)  Turpat.
(4)  John Haught, Making Sense of Evolution: Darwin, God and the Drama of Life (Louisville: Westminster John Knox Press, 2010), 107; Christopher Southgate, The Groaning of Creation: God, Evolution and the Problem of Evil (Louisville: John Knox Press, 2008), 86.

Stefans Fergusons ir 37 gadus vecs jurists no Pertas, Austrālijas rietumos.
Viņš ir precējies ar Emiju, un viņiem ir zīdainītis Viljams.
Stefans ir uzaudzis kā adventists, un pašlaik viņš un viņa ģimene ir SDA Livingstonas draudzes locekļi.
Stefanam ir jurista pieredze publiskajās tiesībās, vides aizsardzības tiesībās, kā arī imigrācijas lietās.
Viņa izglītība ir samērā plaša, jo viņš ir izglītojies arī vēsturē, politikā, antropoloģijā, militārās lietās, uzņēmumu vadībā,
kā arī teoloģijā un pilsētplānošanā.


Raksts pārpublicēts no www.atoday.org
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Ierakstīt komentāru